24. pants

Jau iepriekš tika norādīts, ka Satversmes 105.

pants interpretējams kopsakarā ar Latvijas kā ES dalībvalsts

saistībām un it īpaši Direktīvu 77/91/EEK.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tās nolēmumi nav

pārsūdzami, tāpēc gadījumā, kad lietas iznākums ir atkarīgs no

direktīvas iztulkošanas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai šo

jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi EST, vai attiecīgajā

direktīvā noteiktais ir tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas

šaubas, un jālemj, vai ir nepieciešams saņemt prejudiciālu

nolēmumu no EST (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija

sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 15.2. punktu).

Eiropas Centrālā banka 2010. gada 8. februāra paziņojumā

izsaka viedokli, ka ārkārtas gadījumos, kas skar kredītiestādes

intereses, būtu jāparedz tiesības atkāpties no Direktīvā

77/91/EEK noteiktajām akcionāru īpašuma tiesībām un

pamattiesībām, ja to ievērošana kavē rekapitalizāciju vai

grūtībās nonākušu banku pārstrukturēšanu, taču patreizējā tiesu

prakse neparedz izņēmumu pat krīzes situācijā (sk. Eiropas

Centrālās bankas paziņojuma "Communication on "An EU

Framework for Crossborder Crisis Management in the Banking

Sektor": Eurosystem's Reply to the Public Consultation"

3.6. punktu

http://www.ecb.int/pub/pdf/other/euframeworkcrisismanagementbankingsector201002en.pdf).

EST norādījusi, ka Direktīvas 77/91/EEK mērķis ir nodrošināt

akcionāru aizsardzības minimālo līmeni visās dalībvalstīs. Šis

mērķis netiktu sasniegts, ja dalībvalstīm būtu piešķirtas

tiesības atkāpties no Direktīvas 77/91/EEK, atstājot spēkā

speciālu vai izņēmuma gadījuma regulējumu, saskaņā ar kuru būtu

iespējams ar administratīviem līdzekļiem īstenot kompānijas

pamatkapitāla palielināšanu (sk. EST 1996. gada 12. marta

sprieduma lietā Nr. C-441/93 "Panagis Pafitis and others v

Trapeza Kentrikis Ellados A.E. and others" 24., 38. un 39.

punktu).

Eksperte E. Balode-Buraka izsaka viedokli, ka apstrīdētā norma

neatbilst Direktīvas 77/91/EEK 25. panta 1. punktam un 29. panta

1. punktam.

Tomēr konkrētajā lietā nevar secināt, ka lietas iznākums būtu

atkarīgs no minētās direktīvas iztulkošanas. Starptautiskās

normas neliedz dalībvalsts konstitūcijā paredzēt augstāku

pamattiesību aizsardzības līmeni.

Līdz ar to Satversmes tiesai nav nepieciešams vērsties pēc

prejudiciāla nolēmuma ES tiesā.