8. pants

Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus

komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 1. un 105. pantam. Apstrīdētajā normā noteiktais

akcionāru pirmtiesību ierobežojums nepārkāpjot Satversmes 105.

pantu, jo šis īpašuma tiesību ierobežojums esot attaisnojams ar

leģitīmā mērķa sasniegšanu un samērīgs. Tas esot aplūkojams

kopsakarā ar komercdarbības valsts atbalsta institūtu.

Komercdarbības atbalsta sniegšana esot uzskatāma par ārkārtas

pasākumu, kas kredītiestādes līdzšinējiem akcionāriem dod iespēju

uz valsts kā netiešā akcionāra ieguldīto līdzekļu rēķina nezaudēt

savu dalību kredītiestādē (kredītiestādes pamatkapitāla

apmaksātās daļas apmērā) un arī turpmāk izmantot akcionāriem

normatīvajos aktos noteiktās tiesības.

Satversmes tiesas sēdē FKTK pārstāvis - FKTK Juridiskā un

licencēšanas departamenta direktors Gvido Romeiko norādīja uz

četriem dažāda līmeņa riskiem, ar ko saistīta kredītiestādes

darbība. Valsts atbalsts esot iespējams tikai tādā situācijā, kad

kredītiestāde rada smagāko no riskiem - draudus tautsaimniecībai.

Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot

piemērojams vienīgi tad, ja šādi draudi ir reāli un ļoti

nopietni.

Pēc FKTK pārstāvja domām, varētu uzskatīt, ka to jauno akciju

emisija, kuras saņēma valsts, ir atlīdzība par valsts veikto

bankas rekapitalizāciju. Morālais risks gadījumā, ja tiktu

saglabātas akcionāru pirmtiesības, slēpjoties tajā apstāklī, ka

personas, kuras nespēja sniegt tik lielu finansiālu ieguldījumu,

lai glābtu banku, iegulda nelielus papildu līdzekļus un tādējādi

var cerēt, ka to akcijas iegūs vismaz kaut kādu vērtību.

FKTK uzsver, ka apstrīdētā norma kā ārkārtas tiesību

instruments, kas izmantojams steidzamai kredītiestādes

maksātnespējas novēršanai, atbilst Direktīvai 77/91/EEK. No

starptautisko institūciju viedokļiem un dalībvalstu pieredzes šīs

direktīvas prasību piemērošanā finanšu krīzes gadījumā izrietot

secinājums, ka Direktīvā 77/91/EEK paredzētās akcionāru tiesības

nav absolūtas un to ierobežošana ir attaisnojama ar īpašiem

apstākļiem.

Atsaucoties uz EST judikatūru, FKTK norāda, ka atbilstoši

tiesiskās paļāvības principam tiesību normai jābūt tiesiskai,

saprātīgai un skaidrai, kā arī jānodrošina attiecīgās situācijas

normatīvā regulējuma paredzamība. Tomēr, mainoties ekonomiskajai

situācijai, tiesību normas adresāts nevarot vienpusēji paļauties

uz to, ka netiks grozīti normatīvie akti, kuri skar konkrēto

tiesību jomu. Tiesību normas adresātam nelabvēlīgas situācijas

radīšana pati par sevi neesot uzskatāma par tiesiskās paļāvības

principa pārkāpumu. Personas paļaušanās uz savām normatīvajos

aktos noteiktajām tiesībām neesot absolūta un varot tikt

ierobežota, ja ierobežojums ir pamatots, nepieciešams kopējo

sabiedrības interešu aizsardzībai un samērīgs.