19. pants

Latvijas KPK 21. pants

uzliek par pienākumu ģenerālprokuroram un viņam pakļautajiem

prokuroriem veikt uzraudzību pār likumu precīzu un vienveidīgu

ievērošanu kriminālprocesā, lai novērstu jebkuru likuma pārkāpumu

neatkarīgi no tā, kas to būtu izdarījis, un prokuroriem šis

pienākums jāveic neatkarīgi no jebkādām iestādēm un amatpersonām,

pakļaujoties vienīgi likumam. Arī Prokuratūras likuma 1. pants

noteic, ka prokuratūras izveidošanas mērķis un pamatuzdevums ir

"reaģēt uz likuma pārkāpumu un nodrošināt ar to saistītās lietas

izlemšanu likumā noteiktajā kārtībā". Šā uzdevuma izpildei likums

ir noteicis atbilstošu prokurora statusu un citas garantijas.

Tostarp minams arī tas, ka ģenerālprokuroru pēc Augstākās tiesas

priekšsēdētāja priekšlikuma amatā apstiprina Saeima (Prokuratūras

likuma 38. pants). Bez tam ir paredzēta īpaša ģenerālprokurora

atlaišanas kārtību. Likums arī prasa, lai Augstākā tiesa veiktu

pārbaudi un sniegtu atzinumu par likumā minētā atlaišanas pamata

esamību (41.3 pants).

Prokuratūrai katrā valstī var būt

atšķirīgas tiesības, pilnvaras un statuss. Daudzās valstīs,

piemēram, Igaunijā un Polijā, prokuratūra institucionāli ir

izpildvaras sastāvdaļa. Citviet, piemēram, Ukrainā,

ģenerālprokuroru bez parlamenta piekrišanas var atcelt valsts

prezidents (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Merit v.

Ukraine" 63.§). Turpretī Latvijas prokuratūra saskaņā ar

Prokuratūras likuma 1. panta pirmo daļu "ir tiesu varas

institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības

ievērošanu". Latvijas likumdevējs prokuratūrai noteicis zināmā

mērā divējādas funkcijas - atbilstoši Prokuratūras likuma 2.

panta 4. punktam tā "uztur valsts apsūdzību", bet saskaņā ar šā

paša panta 6. punktu tā "likumā noteiktajā kārtībā aizsargā

personu un valsts tiesības un likumīgās intereses". Turklāt šīs

funkcijas prokuratūra pilda efektīvi, ko apliecina arī

statistikas dati: 2003. gadā prokuratūrā saņemtas 5023 sūdzības

vai informācija par izziņas iestāžu amatpersonu darbībām

pirmstiesas izmeklēšanas jautājumos, 958 gadījumos konstatēti

likuma pārkāpumi un šīs sūdzības esot apmierinātas. Turklāt

vairums sūdzību izskatītas 6 - 9 reizes, katru reizi ik par

pakāpi augstākā prokuratūras instancē (sk. lietas 2. sēj.,

219.lpp.). Tas nozīmē, ka likumi nodrošina prokuroriem

pienācīgas neatkarības garantijas, bet personām - garantijas pret

ļaunprātīgu varas izmantošanu.

No

iepriekšminētā izriet šādi secinājumi:

1) prokuratūru

Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu aizsardzības

līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības uzraudzībā

nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu atbilstoši

Konvencijas 13. pantam;

2) tas, ka

izziņas izdarītāja un prokurora rīcību kratīšanas laikā nav

iespējams pārsūdzēt tiesā, bet ir iespējams pārsūdzēt prokuroram

un pēc tam amatā augstākam prokuroram, pats par sevi nav nedz

Konvencijas 6. panta, nedz 13. panta pārkāpums.