21. pants

Personas pamattiesības

kļūst nenozīmīgas, ja netiek ņemts vērā vispāratzītais princips

ubi ius ibi remedium, proti: ja likums piešķir tiesības,

tam arī jāparedz, kā šīs tiesības nodrošināt. Dokumentu un

priekšmetu izņemšana neatņem īpašniekam tiesības uz šo īpašumu,

bet tikai tās ierobežo. Šāds ierobežojums neaizliedz īpašniekam

aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu kompetentā un neatkarīgā

institūcijā.

Līdz ar to Satversmes tiesa

uzskata, ka pašreizējais normatīvais regulējums ļauj personām

kriminālprocesa pirmstiesas stadijās efektīvi aizstāvēt savas

pamattiesības. Ja persona uzskata, ka apstrīdētajās normās

paredzētajā kārtībā tās nav izdevies aizstāvēt, tad pastāv

iespēja šo jautājumu izlemt lietas iztiesāšanas stadijā vai arī

civiltiesiskā ceļā. Dažādi ex post facto līdzekļi - arī

cits kriminālprocess vai civilprasība par zaudējumu piedziņu -

vairumā gadījumu var būt pietiekami saskaņā ar Konvencijas 13.

panta prasībām (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "M.S. v.

Sweden" 55.§). Turklāt pastāv arī tāda garantija kā

amatpersonas disciplināratbildība.

Apstrīdētajās

normās paredzētais pārsūdzības mehānisms nav acīmredzami

nesamērīgs. Līdz ar to šīs normas nav pretrunā ar Satversmes 92.

pantu.