21. pants

1Personas pamattiesības

2kļūst nenozīmīgas, ja netiek ņemts vērā vispāratzītais princips

3ubi ius ibi remedium, proti: ja likums piešķir tiesības,

4tam arī jāparedz, kā šīs tiesības nodrošināt. Dokumentu un

5priekšmetu izņemšana neatņem īpašniekam tiesības uz šo īpašumu,

6bet tikai tās ierobežo. Šāds ierobežojums neaizliedz īpašniekam

7aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu kompetentā un neatkarīgā

8institūcijā.

9Līdz ar to Satversmes tiesa

10uzskata, ka pašreizējais normatīvais regulējums ļauj personām

11kriminālprocesa pirmstiesas stadijās efektīvi aizstāvēt savas

12pamattiesības. Ja persona uzskata, ka apstrīdētajās normās

13paredzētajā kārtībā tās nav izdevies aizstāvēt, tad pastāv

14iespēja šo jautājumu izlemt lietas iztiesāšanas stadijā vai arī

15civiltiesiskā ceļā. Dažādi ex post facto līdzekļi - arī

16cits kriminālprocess vai civilprasība par zaudējumu piedziņu -

17vairumā gadījumu var būt pietiekami saskaņā ar Konvencijas 13.

18panta prasībām (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "M.S. v.

19Sweden" 55.§). Turklāt pastāv arī tāda garantija kā

20amatpersonas disciplināratbildība.

21Apstrīdētajās

22normās paredzētais pārsūdzības mehānisms nav acīmredzami

23nesamērīgs. Līdz ar to šīs normas nav pretrunā ar Satversmes 92.

24pantu.