2. pants

Kaut arī juridiskais

jēdziens "advokāts" ir tulkojams paplašināti un nav attiecināms

tikai uz zvērinātiem advokātiem, likumdevējam ir tiesības, ņemot

vērā katra procesa īpatnības, noteikt to personu loku, kuras

konkrētajā procesā var sniegt juridisko palīdzību un būt par

aizstāvjiem vai pārstāvjiem lietā. Nav šaubu, ka kriminālprocess

ir speciāls process un aizstāvim kriminālprocesā ir nepieciešamas

īpašas zināšanas. Kriminālprocesa uzdevums ir ātri un pilnīgi

atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt

likumu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi

noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta, savukārt neviens

nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts.

No vienas puses, kriminālprocesuālās normas reglamentē to

likumisko veidu un kārtību, kādā konstatējami noziedzīgie

nodarījumi, kādā noskaidrojamas tos izdarījušās personas, kā arī

kārtību, kādā piemērojams sods. No otras puses, noziedzīgu

nodarījumu atklāšana, vainīgo noskaidrošana un lietu iztiesāšanas

kārtība kriminālprocesuālajās normās ir reglamentēta tādējādi,

lai, cik vien iespējams, garantētu gan aizdomās turēto, apsūdzēto

un tiesājamo, gan cietušo un liecinieku, gan arī pārējo personu

tiesību un likumisko interešu ievērošanu. Nevienu nevar atzīt par

vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa

vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar

likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Ņemot vērā to, ka kriminālprocess

ir īpašs process, nevar piekrist iesniedzējas izteiktajam

viedoklim, ka par aizstāvi kriminālprocesā var būt jebkura

persona. Satversmes t iesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā

izteiktajam viedoklim, ka par aizstāvjiem kriminālprocesā ir

aicināmi tikai kvalificēti juristi, jo aizstāvis var sekmīgi

pildīt savu uzdevumu vienīgi tad, ja viņam ir pietiekamas

juridiskās zināšanas. Pašreiz likumdevējs šo personu loku ir

ierobežojis, nosakot, ka par aizstāvi krimināllietā var būt tikai

zvērināts advokāts.

Satversmes tiesa atzīst, ka

tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un var tikt ierobežotas.

Satversmes tiesa vairākos spriedumos (sk., piemēram, 2003.gada

27.jūnija spriedumu lietā Nr.2003-03-01, 2003.gada 27.jūnija

spriedumu lietā Nr.2003-04-01, 2003.gada 23.aprīļa spriedumu

lietā Nr.2002-20-0103, 2002.gada 26.novembra spriedumu lietā

Nr.2002-09-01) atzinusi, ka zināmos apstākļos valstij ir

tiesības ierobežot Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu

tiesu. Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos

gadījumos, kad to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība

un ja tiek ievērots samērīguma princips. Tādējādi tiesai

jāizvērtē, vai tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums atbilst

šādām prasībām:

a) vai tas ir noteikts ar

likumu;

b) vai tas atbilst leģitīmam

mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu;

c) vai nepastāv citi personu mazāk

ierobežojoši līdzekļi;

d) vai tas atbilst samērīguma

principam.