2. pants

1Kaut arī juridiskais

2jēdziens "advokāts" ir tulkojams paplašināti un nav attiecināms

3tikai uz zvērinātiem advokātiem, likumdevējam ir tiesības, ņemot

4vērā katra procesa īpatnības, noteikt to personu loku, kuras

5konkrētajā procesā var sniegt juridisko palīdzību un būt par

6aizstāvjiem vai pārstāvjiem lietā. Nav šaubu, ka kriminālprocess

7ir speciāls process un aizstāvim kriminālprocesā ir nepieciešamas

8īpašas zināšanas. Kriminālprocesa uzdevums ir ātri un pilnīgi

9atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt

10likumu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi

11noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta, savukārt neviens

12nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts.

13No vienas puses, kriminālprocesuālās normas reglamentē to

14likumisko veidu un kārtību, kādā konstatējami noziedzīgie

15nodarījumi, kādā noskaidrojamas tos izdarījušās personas, kā arī

16kārtību, kādā piemērojams sods. No otras puses, noziedzīgu

17nodarījumu atklāšana, vainīgo noskaidrošana un lietu iztiesāšanas

18kārtība kriminālprocesuālajās normās ir reglamentēta tādējādi,

19lai, cik vien iespējams, garantētu gan aizdomās turēto, apsūdzēto

20un tiesājamo, gan cietušo un liecinieku, gan arī pārējo personu

21tiesību un likumisko interešu ievērošanu. Nevienu nevar atzīt par

22vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa

23vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar

24likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.

25Ņemot vērā to, ka kriminālprocess

26ir īpašs process, nevar piekrist iesniedzējas izteiktajam

27viedoklim, ka par aizstāvi kriminālprocesā var būt jebkura

28persona. Satversmes t iesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā

29izteiktajam viedoklim, ka par aizstāvjiem kriminālprocesā ir

30aicināmi tikai kvalificēti juristi, jo aizstāvis var sekmīgi

31pildīt savu uzdevumu vienīgi tad, ja viņam ir pietiekamas

32juridiskās zināšanas. Pašreiz likumdevējs šo personu loku ir

33ierobežojis, nosakot, ka par aizstāvi krimināllietā var būt tikai

34zvērināts advokāts.

35Satversmes tiesa atzīst, ka

36tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un var tikt ierobežotas.

37Satversmes tiesa vairākos spriedumos (sk., piemēram, 2003.gada

3827.jūnija spriedumu lietā Nr.2003-03-01, 2003.gada 27.jūnija

39spriedumu lietā Nr.2003-04-01, 2003.gada 23.aprīļa spriedumu

40lietā Nr.2002-20-0103, 2002.gada 26.novembra spriedumu lietā

41Nr.2002-09-01) atzinusi, ka zināmos apstākļos valstij ir

42tiesības ierobežot Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu

43tiesu. Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos

44gadījumos, kad to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība

45un ja tiek ievērots samērīguma princips. Tādējādi tiesai

46jāizvērtē, vai tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums atbilst

47šādām prasībām:

48a) vai tas ir noteikts ar

49likumu;

50b) vai tas atbilst leģitīmam

51mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu;

52c) vai nepastāv citi personu mazāk

53ierobežojoši līdzekļi;

54d) vai tas atbilst samērīguma

55principam.