6. pants

Likumdevējam, izlemjot

jautājumu par savlaicīgas, pieejamas un kvalitatīvas juridiskās

palīdzības nodrošināšanu dažādos procesa veidos, arī

kriminālprocesā, jāņem vērā Eiropas Savienības prasības. Tas

nepieciešams, lai pēc jauno dalībvalstu iestāšanās būtu

nodrošināta Eiropas Savienības tiesību sistēmas efektīva

īstenošana.

Kad Latvija kļūs par pilntiesīgu

Eiropas Savienības dalībvalsti, uz to pilnā mērā tiks attiecināta

viena no Eiropas Savienības brīvībām - brīva personu un

pakalpojumu kustība. Līdz ar to arī Latvijas advokāti un citi

praktizējošie juristi varēs konkurēt Eiropas Savienības

pakalpojumu tirgū. Šo jomu reglamentē vairāki Eiropas Savienības

sekundārie tiesību akti, no kuriem svarīgākās ir divas

direktīvas. Viena ir direktīva 77/249/EEC "Par brīvu juridisko

pakalpojumu kustību" (Council Directive 77/249/EEC of 22 March

1977 to facilitate the effective exercise by lawyers of freedom

to provide services), kas regulē juridisko pakalpojumu sniegšanu

citā Eiropas Savienības dalībvalstī īslaicīgā laika periodā. Otra

ir direktīva 98/5/EC "Par jurista pastāvīgu profesionālo darbību

citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā iegūta kvalifikācija"

(Directive 98/5/EC of the European Parliament and of the Council

of 16 February 1998 to facilitate practice of the profession of

lawyer on a permanent basis in a Member State other than that in

which the qualification was obtained). Pirmā direktīva attiecas

tikai uz juridisko pakalpojumu sniegšanu, turpretī otra - uz

nodibināšanas tiesībām un brīvu darbinieku kustību.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā,

Latvijas advokātiem pavērsies plašs darba lauks. Viņiem būs

iespēja ne tikai tikt nodarbinātiem publiskās institūcijās vai

privātos uzņēmumos, bet arī praktizēt citās Eiropas Savienības

dalībvalstīs. Tātad valstī jābūt tādam tiesiskajam regulējumam,

lai Latvijas advokāti un praktizējošie juristi varētu uz

līdztiesības principa pamatiem sniegt juridiskos pakalpojumus

citās Eiropas Savienības dalībvalstīs un lai Latvijas tiesiskais

regulējums šai jomā neatšķirtos no citām Eiropas Savienības

dalībvalstīm. Pretējā gadījumā var rasties nevienlīdzība un

konkurences deformācija, kas savukārt var kļūt par šķērsli brīvas

personu kustības īstenošanai. Ekonomiskās un profesionālās

prasības ir tādas, ka juristiem jāsniedz juridiskie pakalpojumi

visā Eiropas Savienībā un jāveido dažādas profesionālo asociāciju

formas, kurās var apvienoties gan vienas, gan vairāku dalībvalstu

juristi.

Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas

Republika sarunu pozīcijas 2.sadaļā "Brīva personu kustība" ir

apņēmusies atzīt un pilnībā ieviest acquis communautaire

brīvas personu kustības jomā. Lai saskaņotu Latvijas likumdošanu

ar Eiropas Savienības prasībām attiecībā uz advokātiem, Latvija

sarunu pozīcijā pauda apņēmību izstrādāt likumu "Par

reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas

atzīšanu". Šis likums Saeimā ir pieņemts 2001.gada 20.jūnijā un

stājies spēkā tā paša gada 20.jūlijā. Taču no abām minētajām

direktīvām izrietošo saistību būtība likumā ir ietverta,

iestrādājot tajā tikai atsevišķas minēto direktīvu prasības. Tas

savukārt var būtiski apgrūtināt direktīvās izvirzīto mērķu

sasniegšanu. Turklāt Latvija līdz 2001.gada beigām bija

apņēmusies izstrādāt arī likumu "Grozījumi Latvijas Republikas

Advokatūras likumā" un Ministru kabineta noteikumus "Prasības

Latvijas Republikā praktizējošo Eiropas Savienības dalībvalstu

advokātu profesionālajai kvalifikācijai un viņu profesionālās

prakses noteikumi". Taču tikai nesen Saeimā otrajā lasījumā ir

izskatīti grozījumi Advokatūras likumā, kur iestrādātas Eiropas

Savienības direktīvu prasības.

Tādējādi

Latvijai ir nepieciešams steidzami grozīt tiesību uz juridisko

palīdzību tiesisko regulējumu tādā veidā, lai tas atbilstu

Eiropas Savienības prasībām.

Līdz ar to

apstrīdētā norma praksē nenodrošina Satversmes 92.pantā

garantētās personas tiesības uz savlaicīgu, kvalitatīvu un

pieejamu juridisko palīdzību kriminālprocesā un negarantē

personas tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvu realizāciju.