1. pants

Ekonomiskā situācija un nodarbinātības tendences

1.1. Ekonomiskā attīstība

Pēdējo divu gadu laikā izaugsme Latvijā ir paātrinājusies. IKP vidējais gada pieaugums šajos gados sasniedza 7% un arī turpmāk tiek prognozēts vismaz 5% līmenī. Ņemot vērā, ka šobrīd pasaules ekonomikas attīstība ir būtiski palēninājusies, Latvijā sasniegtais ir jāvērtē ļoti pozitīvi.

Aktivitāte pieaug gandrīz visās nozarēs. Vairāk nekā 3/4 no šī pieauguma nodrošina 4 nozaru – apstrādes rūpniecības, tirdzniecības, komercpakalpojumu un transporta un sakaru – attīstība. 2001.gads bija labvēlīgs Latvijas eksportam. Preču eksporta apjomi jūtami palielinājās uz Krieviju kā arī uz tuvākajām kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju. Pieauga arī tranzītpakalpojumu apjoms.

Ekonomiskais pieaugums Latvijā ir sasniegts stabilā makroekonomiskā vidē:

– inflācija Latvijā ir viena no zemākajām starp pārejas ekonomikas valstīm. Pēdējos gadus gada vidējā inflācija ir bijusi 2,4–2,6% robežās. Ir sagaidāms, ka šādā līmenī tā saglabāsies arī turpmāk. Zemāka inflācija netiek prognozēta, jo turpināsies relatīvo cenu piemērošanās pasaules cenām;

– Valsts kopbudžeta fiskālais deficīts kopš 1996. gada, izņemot 1999. gadu, ir bijis zemāks par Māstrihtas līgumā pieļautajiem 3% no IKP. 2001. gadā tas bija 1,8% no IKP. Saeima ir apstiprinājusi 2002. gada valsts budžetu ar 2,5% no IKP lielu deficītu. Deficīta pieaugums salīdzinājumā ar 2001. gadu pamatā ir izskaidrojams ar būtiski lielākiem izdevumiem tādās jomās kā aizsardzība un drošība (saistībā ar iestāšanos NATO), pensijas, iestāšanās Eiropas Savienībā, skolotāju algas un veselības aprūpe, kā arī ar lielākiem piešķirtiem līdzekļiem valsts investīciju programmas realizācijai;

– turpina samazināties procentu likmes pateicoties zemai inflācijai un kredītresursu pieaugumam;

– lata kurss pret valūtu grozu SDR jau daudzus gadus ir nemainīgs. Latvijas Banka ir nolēmusi saglabāt nacionālās valūtas piesaisti SDR valūtu grozam līdz Latvijas uzņemšanai ES. Ir jāatzīmē, ka Latvijas Bankas tīrās ārējās rezerves pilnībā sedz naudas bāzi.

Viena no galvenajām ekonomikas problēmām Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts. 2000. gadā tas bija 6,9% no IKP, un 2001. gadā tas vēl palielinājās un sasniedza10,1% no IKP. Tā kā tekošā konta deficīts pārsvarā tiek segts ar ārvalstu tiešajām investīcijām un ilgtermiņa aizņēmumiem, šobrīd tā līmenis nav uzskatāms par kritisku.

Ekonomiskās izaugsmes iespējas vislabāk raksturo investīciju pieaugums. Laika periodā no 1996. gada līdz 2000. gadam kopējā pamatkapitāla veidošana vidēji katru gadu pieauga par 19,6%. Investīcijas īpaši strauji pieauga 1996.–1998. gadā sakarā ar privatizācijas procesa norisi. Tomēr arī pēdējos divos gados, lai arī masveida privatizācija pamatā ir beigusies, kopējā pamatkapitāla veidošanas apjoms pieaug par aptuveni 10% gadā. Investīciju kāpumu sekmē vairāki faktori: ārvalstu investīciju ieplūdums, kredītu procentu likmju pazemināšanās un banku sektora stabilizēšanās, kopējo ekonomisko aktivitāšu pieaugums un pozitīvo nākotnes paredzējumu veidošanās u.c.

Augstais investīciju līmenis, iespējas gūt būtisku atbalstu no ES pirmsstrukturālajiem fondiem, uzņēmējdarbības vides uzlabošanās vieš cerības, ka izaugsme būs noturīga arī nākamajos gados. Šobrīd vērojamā pasaules ekonomikas attīstības tempu palēnināšanās varētu nedaudz piebremzēt Latvijas IKP pieaugumu 2002. gadā līdz 4–6% atkarībā no ārējās vides stāvokļa. Tomēr 2003. gadā un turpmākajos gados vidēja termiņa periodā ir sagaidāms, ka izaugsmes tempi atkal paātrināsies.

1.1. tabula

Latvija: ekonomiskās attīstības pamatrādītāji

1997

1998

1999

2000

2001

2002 p

(pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, procentos)

Iekšzemes kopprodukts (salīdzināmajās cenās)

8,63,9

1,1

6,8

7,6

5,0

Privātais patēriņš

5,0

6,2

5,1

5,6

8,0n

5,0

Valsts patēriņš

0,3

6,1

0,0

–1,9

1,8n

3,0

Kopējā pamatkapitāla veidošana

20,7

44,0

–4,0

20,0

11,6 n

6,0

Patēriņa cenas

8,4

4,7

2,4

2,6

2,5

2,5

(procentos pret iekšzemes kopproduktu, ja nav norādīts cits)

Kopbudžeta fiskālais saldo (bez privatizācijas ieņēmumiem)

0,6–0,9

–4,2

–2,8

–1,8

–2,5

Valsts parāds

12,0

10,4

13,1

13,2

15,0

16,0

Ārējās tirdzniecības bilance

–15,1

–18,5

–15,4

–14,9

–16,6

–15,2

Maksājumu bilances tekošais konts

–6,1

–10,6

–9,7

–6,9

–10,1

–7,6

Gada laikā saņemtās ārvalstu tiešās investīcijas

9,3

5,8

5,2

5,7

2,6

5,0

Darba meklētāju īpatsvars (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)

14,8

14,0

13,5

13,2

13,1

13,0

Lata kurss pret SDR (perioda beigās)

0,79

0,79

0,79

0,79

0,79

0,79

n – novērtējums; p – prognoze

1.2. Nodarbinātība un bezdarbs

Būtiskā ekonomisko aktivitāšu samazināšanās pārejas perioda sākuma posmā, izraisīja arī jūtamu nodarbinātības līmeņa samazināšanos un pārmaiņas nodarbinātības struktūrā. Strauji pieauga bezdarbs. Sekojošā izaugsme notika galvenokārt uz produktivitātes pieauguma rēķina, minimāli mainoties nodarbināto skaitam.

Pēdējos gados nodarbināto iedzīvotāju skaits praktiski nav mainījies, bet ir uzlabojušies bezdarba līmeņa rādītāji, jo samazinājies ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits.

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits kļuvis mazāks galvenokārt divu iemeslu dēļ: iedzīvotāju skaita samazinājuma un dienas nodaļas studentu skaita strauja pieauguma rezultātā. Mazākā mērā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita izmaiņas ietekmē tie iedzīvotāji, kas zaudējuši cerības atrast darbu vai arī personas, kas vēlas darboties mājsaimniecībā.

Latvijā turpinās strādājošo pārdales process starp tautsaimniecības sektoriem. Pēdējo piecu gadu laikā būtiski ir samazinājies strādājošo skaits lauksaimniecībā un rūpniecībā, bet palielinājies pakalpojumu nozarēs un celtniecībā (skatīt pielikumā P.1. tabulu). Kaut gan pēdējos 2 gados šī tendence vairs nav izteikta. Tā, piemēram, 2000. gadā tieši rūpniecībā pieauga strādājošo skaits, bet tirdzniecībā un komercpakalpojumos tas samazinājās.

1.2. tabula

Nodarbinātības un bezdarba galvenie rādītāji

1997

1998

1999

2000

2001

Nodarbināto skaits (tūkst)

1036,81043,0

1037,8

1037,9

1036,9

Nodarbinātības līmenis (%)*

59,8

59,7

59,0

57,7

58,8

Bezdarba līmenis (%)**

14,8

14,0

13,5

13,2

13,1

Reģistrētā bezdarba līmenis (gada beigās, %)***

7,0

9,2

9,1

7,8

7,7

* Nodarbināto īpatsvars darbspējas vecuma iedzīvotājos (15–64 gadi), 2001. gada rezultātu vispārināšanai izmantoti 2000. gada tautas skaitīšanas dati

** Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvajos iedzīvotājos

*** Reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvajos iedzīvotājos

Bet kopumā gandrīz visās nozarēs saglabājas tendence, kad nozares izaugsme maz ietekmē nodarbinātības pieaugumu tajā. Attīstoties un nostiprinoties privātajam sektoram pēc privatizācijas periodā, pastiprinās konkurence, kas uzņēmumiem liek meklēt veidus kā samazināt izmaksas. Uzlabojoties uzņēmumu vadības stilam, daudzos gadījumos kā viens no galvenajiem izmaksu samazināšanas posteņiem ir izdevumu samazināšana nodarbinātībai, kas gala rezultātā nereti ved pie strādājošo skaita samazinājuma. Šie procesi Latvijas tautsaimniecībā ir objektīvi noteikti, ņemot vērā tās kopējo zemo produktivitātes līmeni. Tāpēc arī turpmākā izaugsme balstīsies galvenokārt uz produktivitātes pieauguma rēķina, mazāk radot strādājošo skaita palielinājumu.

Latvijas nodarbinātības līmenis atpaliek no ES vidējā līmeņa caurmērā par 5 procentu punktiem. Jāatzīmē, ka sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā nedaudz pārsniedz ES vidējo līmeni, bet vīriešu ir ievērojami zemāks (gandrīz par 10 procentu punktiem). Pie tam, pastāv tendence sieviešu nodarbinātībai palielināties, bet vīriešu – samazināties, kas galvenokārt saistīts ar nozaru struktūras izmaiņām, kad straujāk attīstās nozares, kurās tradicionāli nodarbināto skaitā ir liels sieviešu īpatsvars (piemēram, tirdzniecība, restorāni u.c. pakalpojumi).

Atšķirīgs ir nodarbinātības līmenis dažādos Latvijas reģionos. Visaugstākais tas ir Rīgas reģionā, bet zemākais – Kurzemē un Latgalē . Pie tam atpalicība šajos rajonos ik gadu pieaug. Kaut gan 2001. gada beigās situācija ir nedaudz mainījusies (skatīt pielikumā P.3. tabulu), jo Latgalē bija vērojams neliels nodarbinātības līmeņa kāpums, pateicoties ekonomisko aktivitāšu pieaugumam Daugavpilī un Rēzeknē.

Salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem, Latvijā mazāks ir darba devēju un pašnodarbināto īpatsvars. Tāpat relatīvi zems ir to nodarbināto skaits, kas strādā nepilnu darba laiku. Piemēram, tikai 11% no Latvijā strādājošām sievietēm (pēc 2001. gada novembra darba spēka apsekojuma datiem) ir nodarbinātas nepilnā slodzē, kamēr ES valstīs tādu ir 34 procenti.

Nodarbinātības tendenču raksturojumā jāņem vērā slēptā nodarbinātība un slēptais bezdarbs. Saskaņā ar CSP aplēsēm, ēnu ekonomikas daļa no IKP ir 16–17% apmērā, un apmēram puse no tās ir saistīta ar nereģistrēto nodarbinātību. Visvairāk nodarbināto netiek oficiāli noformēti celtniecībā, tirdzniecībā un dažādos pakalpojumos.

Slēptais bezdarbs pastāv stagnējošos vai daļēji darbojošos uzņēmumos, kur darbinieki strādā saīsinātas darba nedēļas vai dodas bezalgas atvaļinājumā tad, kad rodas nepieciešamība apturēt ražošanas procesu vai ražošanas procesa sezonālā rakstura dēļ, piemēram, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. No visiem nodarbinātiem piespiedu kārtā nepilnu darba laiku strādājošie 2001. novembrī bija 5,6%.

Kā liecina demogrāfiskie rādītāji par iedzīvotāju sadalījumu pa vecuma grupām, tad līdz 2010. gadam būs neliels iedzīvotāju darbspējas vecumā pieaugums, kā rezultātā tuvākajos gados nodarbinātības līmenis var nepieaugt pat pie strādājošo skaita palielinājuma.

Bezdarba līmeņa samazinājums ir saistīts ar ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazinājumu, nevis nodarbinātības pieaugumu.

Viszemākais bezdarba līmenis ir Rīgas un Zemgales reģionā, bet visaugstākais Latgalē (skatīt pielikumā P.4. tabulu un P.5. tabulu). Pie tam pēdējo piecu gadu tendences liecina, ka bezdarba līmenis samazinās tieši Rīgā un Zemgalē, bet Latgalē tas pieaug. Kaut gan 2001. gada otrajā pusē arī Latgalē ir pozitīvas pārmaiņas un bezdarba līmenis tur nedaudz samazinājies.

Analizējot bezdarba struktūru un iemeslus, vēl nepietiekama uzmanība tiek pievērsta tādam faktoram kā darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte. Šī faktora pētīšanai būtu jāpievērš lielāka uzmanība, kas palielinātu pašlaik īstenojamo nodarbinātības veicināšanas pasākumu efektivitāti, kā arī ļautu precīzāk plānot jaunos pasākumus.

Relatīvi augsts bezdarbnieku īpatsvars, kuri nevar atrast darbu ilgāk kā viena gada laikā. Tādu ir apmēram puse no visiem bezdarbniekiem (pēc CSP darbaspēka apsekojuma rezultātiem 2001.gadā).

Tāpat kā citās valstīs, bezdarba līmenis jauniešu vidū ir augstāks, nekā vecāku iedzīvotāju vidū. Latvijā bezdarba līmenis jauniešiem vecumā 15–24 gadi ir aptuveni pusotru reizi augstāks nekā personām vecumā starp 25–54 gadiem. Tomēr atšķirība starp jauniešiem un pieaugušajiem nav tik liela, kā ES, kur 15–24 gadu vecu cilvēku bezdarba līmenis ir divas reizes augstāks nekā vecākiem cilvēkiem. Bezdarbs lielā mērā ir atkarīgs no izglītības līmeņa. Viszemākais bezdarba līmenis ir personām ar augstāko izglītību. Trīskārt augstāks tas ir darba meklētājiem ar pamatskolas izglītību.

Reģistrētā bezdarba līmenis ir gandrīz uz pusi mazāks nekā faktiskais, kas novērtēts atbilstoši Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) metodoloģijai. Tam ir vairāki iemesli. Ne visiem ir iespējas dabūt bezdarbnieka pabalstu, jo nav veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas; daudzi nav ieinteresēti vai nav spējīgi apgūt pārkvalifikācijas programmas, it īpaši pirmspensijas vecuma cilvēki; nereti ir apgrūtinoši izpildīt visus reģistrētā bezdarbnieka noteikumus. Jāņem vērā arī tas, ka bezdarbnieka statuss netiek piešķirts personām ārpus likumdošanā noteiktā darba spējas vecuma. Detalizētus reģistrētā bezdarba rādītājus skatīt pielikuma P. 5.– P. 7. tabulās.

Tādejādi kā zīmīgākās Latvijas nodarbinātības un bezdarba tendences jāizdala:

– neraugoties uz ekonomisko izaugsmi, pēdējos gados nodarbināto iedzīvotāju skaits praktiski nav mainījies;

– samazinās strādājošo skaits lauksaimniecībā un rūpniecība, bet pieaug pakalpojumos;

– zems nodarbinātības līmenis, salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem;

– izteiktas nodarbinātības līmeņa atšķirības dažādos Latvijas reģionos;

– bezdarba līmeņa rādītāju uzlabojumi valstī saistīti ar ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazinājumu, nevis nodarbinātības pieaugumu;

– bezdarbnieku skaits samazinās rajonos ar zemāku bezdarba līmeni, bet rajonos ar augstu līmeni tas praktiski nemainās;

– augsts ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars, augstāks bezdarba līmenis mazāk izglītoto cilvēku un jaunatnes vidū;

– reģistrēto bezdarbnieku skaits ir gandrīz uz pusi mazāks nekā kopējais darba meklētāju skaits.