3. pants

76. Dzimumu līdztiesības

jautājums konstitucionālā līmenī ir regulēts Satversmes 8.nodaļas

"Cilvēka pamattiesības" 91.pantā, kurš noteic, ka "visi cilvēki

Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", kā arī ka

"cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas".

Minētie vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir spēkā esoši

jebkuru tiesību - pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo,

kultūras - īstenošanā. Bez tam, Latvijas tiesību sistēmas

sastāvdaļa ir arī 1979.gada konvencija par jebkuras sieviešu

diskriminācijas izskaušanu, kas Latvijai ir saistoša kopš

1992.gada 14.maija.

Izpratnes par dzimumu līdztiesību

vēsturiskā attīstība

77. Latvijā sieviešu un

vīriešu izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi

valsts vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir

atstājuši dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie

režīmi un dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu

atstājušās ir jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju

tradicionālā kultūra, kristietības tradīcijas un kanoniskās

tiesību normas, valstiskās neatkarības perioda starp I un II

Pasaules karu demokrātijas un autoritārisma tradīcijas, padomju

varas gadu kultūra un sievietes pozīcija sabiedrībā, kopš

neatkarības atjaunošanas veidotās politiskās un sadzīves kultūras

tradīcija.

78. Latvijas etnisko

pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla

zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā

kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas,

savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem

patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.

79. Kristietības tradīcijas

un kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā

Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē)

un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās

konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī

tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu.

80. Demokrātijas tradīcijas

un dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai

atrodoties cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši

ātrāk, kas ir saistāms ar iedzīvotāju augstāko izglītības līmeni

un dzīves standartu. Par šo ideju iesakņošanās sabiedrībā

pirmajiem apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti

1905.gada revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās

procesā līdz I Pasaules kara sākumam.

81. Līdz ar valsts

nodibināšanu 1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās

un pilsoniskās tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas

gan demokrātijas, gan autoritārisma periodā.

82. Padomju varas gados

tika kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības

koncepcija, kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju

nepārdomātas vienādošanas neievērojot sievietes specifiskās

fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības. lai gan šāda

koncepcija balstījās uz vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un

ieviešanu dzīvē, tā bieži vien panāca pretēju, sievieti kā

pilntiesīgu sabiedrības locekli degradējošu

efektu.

83. Kopš neatkarības

atjaunošanas 1991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā

par dzimuma līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par

feminisma kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību,

politisko partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar

stereotipu maiņu. Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi

sabiedriskās domas attieksmē pret jautājumu par dzimumu

līdztiesību pakāpeniski un arvien noteiktāk pauž stereotipu

maiņu. Dzimumu līdztiesības jautājumu risinot, tiek piedāvāti

dažādi savstarpējo attiecību modeļi, ir tolerantāks vērtējums šai

problemātikai, arvien biežāk tiek akcentēta sievietes personiskā

izvēle un tās nozīme.

Tiesību akti, kas garantē dzimumu

līdztiesību, un to piemērošanas prakse

84. Latvijai nav raksturīgi

tiesību akti, kas ietvertu sievietes diskriminējošas normas.

Gluži otrādi, virknē spēkā esošo likumu un citu normatīvo aktu ir

nostiprināts dzimumu diskriminācijas aizliegums. Jaunajā Darba

likumā, kas stājas spēka 2002.gada 1.jūnijā, ir iekļauta arī

netiešās diskriminācijas definīcija un tās azliegums. Saskaņā ar

šī likuma 29.panta 4.daļu, "netieša diskriminācija pastāv, ja

acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada

nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma

personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai

prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar

objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu".

85. Tāpat Latvija ir

veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu dzimumu

nevienlīdzību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Nepastāv ne

aktīvo, ne pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi attiecībā uz

personas dzimumu. Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai

vietējo pašvaldību vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem

vīriešu kārtas ģimenes locekļiem vai to dzīves vietu - tiesības

izvēlēties vēlēšanu vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no

to dzimuma. 1995. gada 25. maija Saeimas vēlēšanu likums noteic,

ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī

visā valstī. Vietējo pašvaldību vēlēšanās persona pēc sava

ieskata var vēlēt tās pašvaldības teritorijā, kur tā ir

pierakstīta vai kur atrodas tās likumā noteiktajā kārtībā

reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura vēlēšanu dienā

nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās pašvaldības

administratīvajā teritorijā, kur ir tās pēdējā pieraksta

vieta.

86. Kā liecina Centrālās

vēlēšanu komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un

vietējo pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas

tiesības tikt ievēlētām (skat.tabulu).

Sievietes .

Vīrieši .

Kandidāti

Ievēlētie

Kandidāti

Ievēlētie

1997.gada vietējo

4843

nav datu

7099

nav datu

pašvaldību vēlēšanas

(41%)

(59%)

1998.gada

288

17

793

83

7.Saeimas vēlēšanas

(26,64%)

(17%)

(73,36%)

(83%)

2001.gada vietējo

5933

1784

7627

2551

pašvaldību vēlēšanas

(43,75%)

(41,15%)

(56,25%)

(58,85%)

87. Latvijas tiesību akti

neparedz nekādus ierobežojumus sievietēm piedalīties valsts

politikas formulēšanā un ieņemt valsts amatus, kā arī izpildīt

visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos. Kopš

1999.gada augusta augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts

bruņoto spēku augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe -

Freiberga pēc statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi

populārākā politiķe valstī. Sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas

izpildvaras galvenajā institūcijā - Ministru kabinetā. Arī

tiesībām ieņemt amatus valsts civildienestā nepastāv nekādi

ierobežojumi atkarībā no pretendenta dzimuma.

88. Latvijā tiesības uz

darbu kā neatņemamas tiesības sievietēm tiek garantētas tāpat kā

vīriešiem. Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pantā ir noteikts, ka

"Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās

attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas

krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas

pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā

stāvokļa". Savukārt jau iepriekš minētais Darba likums paredz, ka

ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem

uz veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu

darba samaksu. Šīm tiesībām ir jābūt nodrošinātām bez jebkādas

tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas

rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās,

politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās

izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.

Šo tiesību nodrošināšanai ir noteikts arī aizliegums sodīt

darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas

sekas, tādēļ ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros

pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības.

89. Darba likumu kodeksā

nav noteiktas prasības darbinieku atlases kritērijiem, savukārt

jaunajā Darba likumā ir iekļauts aizliegums dzimuma

diskriminācijai, veicot darbinieku atlasi. Ir noteikts, ka darba

sludinājums nedrīkst attiekties tikai uz vīriešiem vai tikai uz

sievietēm, izņemot gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma

ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās

objektīvs un pamatots priekšnoteikums.

90. Latvijas tiesību aktos

nav ietvertas atšķirīgas iespējas sievietēm un vīriešiem

izvirzīties amatā. Karjeras iespēju privātajā sektorā

neierobežošanas pēc dzimuma pazīmes regulē, vadoties pēc

atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa. Savukārt Valsts

civildienesta likumā ir noteikta pretendentu atbilstības ierēdņa

amatam pārbaudes kārtība un izvirzāmās prasības, kas neietver

dzimumu diskriminējošas prasības. Ierēdņa tiesībās ietilpst

pieteikšanās konkursam uz vakantajiem augstākas kvalifikācijas

kategorijas ierēdņu amatiem, kā arī piedalīšanās apmācību

programmās, lai iegūtu amata pienākumu pildīšanai nepieciešamās

iemaņas un prasmes. Pēc Valsts Civildienesta pārvaldes sniegtās

informācijas kopumā sieviešu un vīriešu procentuālā attiecība

valsts civildienestā uz 2000.gada 31.decembri ir 60% sieviešu un

40% vīriešu, un šī ir lielākā vīriešu un sieviešu īpatsvara

atšķirība kopš civildienesta ieviešanas valstī.

91. Tabulā norādīts

statistikas datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību

ne tikai valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības,

tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās (Centrālās

statistikas pārvaldes dati).

Nodarbināto

iedzīvotāju gada vidējais skaits sadalījumā pa darbības veidiem

(pēc darbaspēka izlasveida apsekojuma datiem, tūkst.

cilvēku)

(1995. - 2001.g.)

Vīrieši .

Sievietes .

1995

1996

1997

1998

1999

2000

2001

1995

1996

1997

1998

1999

2000

2001

Nodarbināti visos darbības

veidos

534,3

494,0

508,3

511,8

502,9

479,7

486,4

511,3

454,7

482,0

474,3

465,6

461,4

475,7

Lauksaimniecība, medniecība

un mežsaimniecība

118,7

98,0

117,9

106,1

89,7

77,5

87,7

69,5

60,7

90,1

77,2

66,8

56,4

55,1

lauksaimniecība un

medniecība

105,9

80,0

99,6

88,7

72,5

61,2

67,5

67,8

58,6

87,7

75,2

64,7

53,3

52,3

mežsaimniecība

12,8

18,0

18,3

17,4

17,2

16,3

20,2

1,7

2,1

2,4

2,1

2,0

3,1

2,7

Zvejniecība

4,5

3,6

4,0

3,5

3,7

1,3

1,9

0,7

1,4

1,2

1,1

0,7

0,8

0,5

Rūpniecība - kopā

118,3

123,0

119,1

122,5

117,1

113,8

105,8

95,4

84,0

85,2

85,7

76,0

79,2

80,5

ieguves rūpniecība un

karjeru izstrāde

2,2

1,9

0,7

0,9

1,1

1,6

1,1

0,9

0,6

0,1

0,1

0,1

0,2

0,3

apstrādes rūpniecība

102,7

104,7

102,4

104,7

100,4

97,3

88,9

90,7

78,7

80,5

78,6

69,9

72,9

76,7

elektroenerģija, gāzes un

ūdens apgāde

13,4

16,4

16,0

16,9

15,5

15,0

15,8

3,8

4,8

4,6

7,0

6,1

6,1

3,5

Būvniecība

48,1

43,5

45,5

48,1

51,6

51,0

62,1

8,3

7,6

6,0

5,9

6,3

5,1

5,8

Vairumtirdzniecība un

mazumtirdzniecība; automobiļu, motociklu, individuālās

lietošanas priekšmetu un sadzīves aparatūras un iekārtu

remonts

56,9

53,3

58,4

60,0

64,9

60,6

61,2

89,7

63,7

74,1

84,9

77,0

84,7

89,6

Viesnīcas un restorāni

5,8

4,7

4,7

3,9

4,9

5,6

5,1

17,2

10,9

11,2

13,6

15,8

16,5

17,1

Transports, glabāšana un

sakari

60,7

56,2

58,1

55,3

55,5

55,2

54,1

31,3

28,1

23,5

23,3

26,1

23,5

24,1

Finansu starpniecība

4,8

4,9

3,6

3,4

3,8

4,7

4,8

9,1

9,5

7,0

8,3

7,8

7,6

8,9

Operācijas ar nekustamo

īpašumu, noma un cita komercdarbība

27,6

18,2

14,9

17,9

21,4

23,5

22,0

22,6

13,3

11,5

16,1

19,3

21,3

18,9

Valsts pārvalde un

aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana

33,6

34,7

33,4

39,1

41,1

39,6

38,0

23,5

25,4

24,7

28,0

33,1

31,4

29,5

Izglītība

18,9

20,2

18,2

20,2

18,8

18,5

16,0

71,6

74,6

74,1

63,9

68,2

68,2

72,3

Veselība un sociālā

parūpe

10,7

10,6

8,9

11,5

9,9

6,7

8,0

54,1

47,2

44,3

40,7

42,4

41,3

41,8

Pārējie komunālie, sociālie

un individuālie pakalpojumi

25,7

22,5

20,8

19,5

20,0

20,6

18,7

18,3

27,9

27,6

24,8

24,2

23,7

30,4

92. Saskaņā ar 1998. gada

29. oktobra Izglītības likumu, Latvijā izglītības iegūšanas

iespējas nav atkarīgas no personas dzimuma. Latvijā nepastāv

dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un spēkā esošie tiesību akti to

arī neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā nepastāv dažādas kvalitātes

skolas, skolu telpu, iekārtu un pedagogu pieejamība zēniem un

meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā uzņemšanas noteikumi mācību

iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas ierobežojumus atkarībā no

dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs norisinās konkursa kārtībā

vai vadoties pēc audzēkņa dzīves vietas, meitenēm ir pieejamas

jebkuras specialitātes apgūšana, gan profesionālās izglītības

mācību centros, koledžās un augstskolās.

skolēnu skaits

meiteņu skaits

meiteņu skaits %

2000/2001.mācību gads

Vispārizglītojošās (dienas)

skolās mācās

344822

173238

50,24

1999/2000. mācību gads

Beigušo skaits 1. - 4.klasi

vispārizglītojošās (dienas) skolās

133039

64542

48,51

Beigušo skaits 5. - 9. klasi

vispārizglītojošās (dienas) skolās

159601

78128

48,95

beigušo skaits 10.-12.klasi

vispārizglītojošās (dienas) skolās

49148

29853

60,74

beigušo skaits vakara maiņu

skolā

11765

5844

49,67

Veiktie pasākumi dzimumu līdztiesības veicināšanai

93. Kopš 1999.gada janvāra Labklājības

ministrijas Sociālās politikas attīstības departaments ir

atbildīgā struktūrvienība, kura koordinē dzimumu līdztiesības

jautājumus valstī. 2000.gadā tika izveidota Sabiedrības

integrācijas un dzimumu līdztiesības nodaļa. Dzimumu līdztiesības

jautājumu koordinatora galvenie uzdevumi ir koordinēt dzimumu

līdztiesības jautājumus Labklājības ministrijā un sadarboties ar

citām valsts institūcijām, kā arī nevalstiskajām organizācijām;

organizēt seminārus, vākt un apkopot materiālus par dzimumu

līdztiesības jautājumiem un attīstības tendencēm šajā jomā;

sadarboties ar starptautiskajām organizācijām un to ekspertiem

jautājumos, kas attiecas uz dzimumu līdztiesību; sagatavot

priekšlikumus un projektus saistībā ar dzimumu līdztiesības

jautājumiem.

94. Pašreiz ir izstrādāta

koncepcija dzimumu līdztiesības īstenošanai Latvijā, kurā ir

iestrādāts institucionālais mehānisms dzimumu līdztiesības

jautājumu risināšanai.

95. Sievietes Latvijā

iesaistās dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā gan tieši, gan

netieši. Šā jautājuma izskatīšanai tiek organizētas konferences

(piem., 2001. gada maijā notika 1.nacionālā konference par

dzimumu līdztiesības jautājumiem, kuru organizēja Labklājības

ministrija sadarbībā ar Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienību).

Rakstnieces, filozofes, aktrises, uzņēmējas un politiskās

darbinieces, publiski izsakot savus uzskatus un attieksmi pret

dzīvi, apliecina sievietes garīgās, intelektuālās spējas un

uzskatu dažādību dzimumu līdztiesības jautājumā.

96. Latvijas divos valsts

televīzijas un divos komerctelevīzijas kanālos ziņu dienestos,

kultūras un mākslas raidījumos, ģimenes programmās strādājošo

žurnālistu vidū lielākā daļa ir sievietes. Abu veidu televīzijas

kanālos veidotajos raidījumos, kas domāti ģimenēm, akcentētas abu

vecāku līdzvērtīgas rūpes par ģimeni, vienlīdzīgas iespējas

profesionālās karjeras veidošanā. Arī Latvijas valsts radio un

komercraidstacijās sagatavotajās pārraidēs nav jūtama sieviešu un

vīriešu īpaša pretstatīšana, vērojams, ka uzsvērtas tiek

sievietes profesionālās īpašības un viņas karjeras izaugsmes.

Aizvien biežāk, runājot par sabiedriskiem jautājumiem, radio

raidījumos kā vērtība tiek atzītas sievietes tiesības uz brīvu

personisku izvēli.

97. Latvijas tiesas

vairākkārt ir piemērojušas 1979.gada konvenciju par jebkuras

sieviešu diskriminācijas izskaušanu, lai izlemtu jautājumu par

diskrimināciju dzimuma dēļ fakta esamību. Piemēram, atsaucoties

uz minēto 1979.gada konvenciju, Satversmi un Darla likumu

kodeksu, tiesa secināja, ka atteikums pieņemt sievieti darbā par

uzraudzi cietumā, pamatojoties uz to, ka kandidāte ir sieviete un

ka uzrauga darbs saistīts ar smagiem fiziskiem apstākļiem un

specifiskām prasībām, ir kandidātes pamattiesību brīvi izvēlēties

nodarbošanos un darba vietu pārkāpums. Citā gadījumā tiesa

atzina, ka zemākas darba algas noteikšana sievietei,

salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem, kas ir vīrieši, nav

savienojama ar diskriminācijas aizliegumu un tiesībām saņemt

vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgu darbu. Šāda tiesu prakse

liecina, ka dzimumu līdztiesība tik būtiskā jomā kā darba

tiesiskās attiecības tiek garantēta ne tikai tiesību aktu

tekstos, bet arī tiesu praksē, kas nodrošina vienlīdzības

principa piemērošanu praksē.

Pakta 4. un