7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību

centrs - norāda, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz

ģimenes locekļiem un personām, kuras pielīdzināmas radiniekiem

emocionālo saišu ziņā, neatbilst Satversmes 96. pantam.

Apstrīdētā norma paredzot absolūtu aizliegumu notiesātajiem

satikties ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu

citās brīvības atņemšanas iestādēs. Tomēr, ņemot vērā

nepieciešamību saglabāt notiesātā ģimenes saites, esot būtiski

nošķirt viņa tikšanos ar ģimenes locekļiem un tikšanos ar citām

personām.

Ar brīvības atņemšanu saistīta soda izpilde neizbēgami esot

saistīta ar cilvēktiesību ierobežojumiem, tomēr šie ierobežojumi

nedrīkstētu novest pie izstumšanas no sabiedrības un ģimenes

saišu iziršanas. Kriminālsoda izpildes mērķi - prevencija,

resocializācija un tiesiska uzvedība pēc soda izciešanas - neesot

sasniedzami, nenodrošinot notiesātajiem sakarus ar ģimenes

locekļiem un ārpasauli. Turklāt ģimenes saites esot uzturamas

neatkarīgi no tā, kur atrodas ģimenes locekļi. Pretējais nozīmētu

ģimeņu šķirošanu, kas neatbilstot tiesiskās vienlīdzības

principam. Ģimenes institūta aizsardzības diferencēšana atkarībā

no ģimenes locekļu pastrādātām darbībām nozīmētu neuzticēšanos

valsts izveidotajai penitenciārajai sistēmai. Notiesātajam

pilnībā liedzot tikties ar kādu ģimenes locekli, viņš tiekot

nevis sociāli reintegrēts, bet gan izolēts.

Notiesāto tiesības satikties ar ģimenes locekļiem esot

ietvertas virknē starptautisko cilvēktiesību dokumentu. Šajos

dokumentos neesot tieši noteiktas vairāku notiesāto - vienas

ģimenes locekļu - tiesības tikties, bet konceptuāli šādas

tikšanās neatšķiroties no citām.

Apstrīdētā norma aizliedzot individuālu izvērtējumu, kas

varētu tikt veikts, ņemot vērā personas individuālās pazīmes,

piespriestā soda smagumu, uzvedību ieslodzījuma vietā, ģimenes

locekļa veselības stāvokli un citus apstākļus. Kaut arī notiesāto

savstarpējas tikšanās ierobežojumam ir leģitīms mērķis - jaunu

noziedzīgu nodarījumu iespējamības novēršana -, valsts tomēr

nedrīkstot ieviest vispārējus ierobežojumus, neparedzot iespēju

pārliecināties par to, ka attiecīgais ierobežojums katrā

konkrētajā gadījumā ir atbilstošs un nepieciešams. Tādējādi

notiesāto savstarpējas tikšanās ierobežojums, kaut arī tas var

būt nepieciešams drošības labad, nevarot tikt atzīts par

atbilstošu Satversmei tikmēr, kamēr nav pamatoti atspēkoti visi

citi pamattiesības mazāk ierobežojoši šā mērķa sasniegšanas

līdzekļi. Apstrīdētā norma tās imperatīvi absolūtā rakstura dēļ

neatbilstot samērīguma principam, nenodrošinot līdzsvaru starp

kriminālsoda piemērošanas mērķiem un ieslodzīto personu tiesībām

uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību , turklāt negatīvi

iespaidojot arī ieslodzīto resocializāciju.

Secinājumu

daļa