8. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmei tādēļ, ka tā liedz notiesātajam, kurš

izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, tikties ar viņa māti,

kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, tomēr saņēmusi

attiecīgās iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības

atņemšanas iestādes teritoriju.

Apstrīdētā norma noteic, ka notiesātajiem nav atļautas

satikšanās ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš

sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs. Tātad tiesisko seku ziņā

šāds aizliegums vienādi attiecas gan uz notiesāto personu, kura

vēlas tikties ar apcietinājumā esošu personu, gan uz notiesāto

personu, kura vēlas tikties ar personu, kas izcieš sodu citā

brīvības atņemšanas iestādē. Turklāt šāds aizliegums ir noteikts

neatkarīgi no tā, kādas ir abu personu savstarpējās attiecības un

vai viens no notiesātajiem ir saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt

brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības,

Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un

jāizvērtē apstrīdētās normas satversmība tiktāl, ciktāl tas

nepieciešams konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību

aizsardzībai. Tāpat tiesai ir jāievēro vienlīdzības princips un

jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

Ja konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētā tiesību norma ir

piemērojama vairākām atšķirīgām situācijām, Satversmes tiesai

jāprecizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2014-02-01 9. punktu).

8.1. Apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu

situāciju kopumu. Tādējādi, precizējot lietas izskatīšanas

robežas, Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs to, vai apstrīdētās

normas satversmība ir vērtējama arī daļā, kas liedz notiesātajai

personai tikties ar personu, kas atrodas apcietinājumā.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka gadījumā, ja lieta ir

ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir

piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā

norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sal.

sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2011‑01‑01 12. punktu). Kā jau tika minēts

iepriekš, Pieteikuma iesniedzējs ir vērsies tiesā sakarā ar tādu

situāciju, ka notiesātā persona, atrodoties brīvības atņemšanas

iestādē, vēlas tikties ar personu, kura izcieš sodu citā brīvības

atņemšanas iestādē. Lietā iegūtie pieaicināto personu viedokļi

arī attiecas galvenokārt uz šādām situācijām.

Jāņem vērā tas, ka apcietinājuma kā drošības līdzekļa mērķis

ir atšķirīgs no brīvības atņemšanas soda mērķa un tāpat atšķiras

arī situācijas, kad tas tiek piemērots. Turklāt personu var turēt

apcietinājumā tikai tik ilgi, cik tas nepieciešams

kriminālprocesa normālas norises nodrošināšanai, bet ne ilgāk, kā

to sakarā ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu, kas norādīts lēmumā

par šīs personas atzīšanu par aizdomās turēto vai saukšanu pie

kriminālatbildības, pieļauj Kriminālprocesa likums (sk.

Kriminālprocesa likuma 277.-279. pantu), un ne ilgāk par

maksimālo brīvības atņemšanas termiņu, ko tiesa var piespriest

par noziedzīgo nodarījumu, kura izdarīšanā persona ir apsūdzēta,

vai par brīvības atņemšanas termiņu, kuru tiesa ar notiesājošu

spriedumu ir piespriedusi (sk. Kriminālprocesa likuma 277.

panta desmito daļu). Apcietinājuma kā drošības līdzekļa

ilgums vairumā gadījumu ir mazāks nekā brīvības atņemšanas soda

ilgums.

Apcietinājuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības un atsevišķu

personu drošības aizsardzību - lai netiktu pieļauts tas, ka

persona, kura tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nelikumīgi iejaucas

kriminālprocesa gaitā, un netiktu izdarīts jauns noziedzīgs

nodarījums, - un tādējādi nodrošināt objektīvu lietas izpēti un

objektīva nolēmuma pieņemšanu, kā arī vainīgās personas saukšanu

pie kriminālatbildības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018‑24‑01 16. punktu).

Turpretim Krimināllikumā paredzēto sodu, tostarp brīvības

atņemšanas soda, mērķis saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta otro

daļu ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt

vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt

sodīto personu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas

pildītu likumu un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Par atšķirīgu cilvēktiesību ierobežojumu pieļaujamību attiecībā

uz personām, kas atrodas apcietinājumā, un personām, kas izcieš

brīvības atņemšanas sodu, liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrā atzītais, ka krimināllietu izmeklēšanas stadijā

apcietināto kontakti ar ārpasauli var tikt ierobežoti lielākā

mērā nekā pēc izmeklēšanas pabeigšanas (sal. sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 20. jūnija

sprieduma lietā "Khoroshenko v. Russia", pieteikums Nr.

41418/04, 124. punktu).

No lietā iegūtajiem materiāliem neizriet tas, ka lietas

dalībnieki vai pieaicinātās personas būtu izteikuši viedokli par

iepriekšminētajām apcietinājuma mērķa un brīvības atņemšanas soda

mērķa atšķirībām un šo atšķirību ietekmi uz apstrīdētās normas

satversmības izvērtējumu. Tādējādi, citstarp ņemot vērā arī

pieteikumā ietvertos argumentus, secināms, ka nav pamata lietu

izskatīt daļā par to, ka apstrīdētā norma liedz notiesātai

personai tikties ar personu, kas atrodas apcietinājumā.

8.2. Apstrīdētā norma attiecas uz gadījumiem, kad

notiesātā persona vēlas tikties ar jebkuru citu personu, kas

atrodas apcietinājumā vai citā brīvības atņemšanas iestādē. Arī

Saeima savā atbildes rakstā atzīst, ka apstrīdētā norma atsevišķi

neizceļ gadījumus, kad personas, kuras vēlas satikties, ir

radinieki (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1.

sēj. 82. lp.). Tomēr no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma

iesniedzējs iebilst nevis pret to, ka ir aizliegtas visu veidu

satikšanās ar personām, kuras atrodas citās brīvības atņemšanas

iestādēs, bet gan tikai pret to, ka apstrīdētā norma liedz viņam

satikties ar tuvu ģimenes locekli - māti, kura izcieš sodu citā

brīvības atņemšanas iestādē. Arī Saeima savā atbildes rakstā un

pieaicinātās personas savos viedokļos galvenokārt ir izteikušās

tieši par šo aspektu.

Tātad, ņemot vērā pieteikumā minētos argumentus un citus

lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to,

vai apstrīdētā norma, saskaņā ar kuru notiesātajam nav atļauts

tikties ar personām, kas izcieš sodu citās brīvības atņemšanas

iestādēs, atbilst tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību

tiktāl, ciktāl tā neļauj notiesātajam tikties ar ģimenes

locekļiem.

8.3. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja situācijā nozīmīgs

apstāklis ir tas, ka viena no personām ir saņēmusi brīvības

atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības

atņemšanas iestādes teritoriju. Proti, izskatāmā lieta neattiecas

uz situācijām, kad neviena no personām šādu atļauju nav

saņēmusi.

Saeima savā atbildes rakstā un Tieslietu ministrija savā

viedoklī norāda, ka, atļaujot notiesātajai personai tikties ar

ģimenes locekli, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

iestādē, būtu jālemj, piemēram, par notiesātā konvojēšanu vai par

to, kurš segs transporta biļešu iegādes izmaksas (sk. Saeimas

atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 87. un 88. lp. un

Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 117.

lp.). Tomēr Satversmes tiesa uzsver, ka konkrētajā lietā nav

strīda par valsts pozitīvajiem pienākumiem - proti, pienākumu

nodrošināt personām, kuras izcieš sodu divās dažādās brīvības

atņemšanas iestādēs, iespēju satikties, tās nogādājot vienu pie

otras, sedzot transporta biļešu iegādes izmaksas vai kādā citādā

veidā. Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir attiecināta uz

situācijām, kad šādu personu satikšanās tiek liegta, pat ja viena

no personām ir saņēmusi brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka

atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

Proti, izskatāmā lieta attiecas uz likumdevēja negatīvo

pienākumu, kas liedz valstij nepamatoti iejaukties personas

privātajā un ģimenes dzīvē.

Tādējādi izskatāmajā lietā

Satversmes tiesa izvērtēs to, vai apstrīdētā norma, ciktāl tā

noteic, ka notiesātajam aizliegts tikties ar ģimenes locekli tad,

ja šis ģimenes loceklis ir persona, kura izcieš sodu citā

brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmusi attiecīgās iestādes

priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes

teritoriju, atbilst Satversmes 96. pantam.