9. pants

Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētā

norma viņam nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā ietvertās

pamattiesības, jo liedz tikties ar ģimenes locekli - māti.

Satversmes 96. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz

privātās dzīves, mājokļa un korespondences

neaizskaramību."

Satversmes tiesa iepriekš, konkretizējot Satversmes 96. pantā

ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir

norādījusi, ka šīs tiesības aptver vairākus aspektus (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018‑11‑01 16.1. punktu). Satversmes 96. pantā lietotais

jēdziens "privātā dzīve" ir plašs un sevī ietver

citstarp ģimenes dzīvi, kā arī mājokļa un korespondences

neaizskaramību. Turklāt tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību ietver arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības

ar citiem cilvēkiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑42‑01 8. un 10. punktu).

9.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka brīvības

atņemšanas soda izpildes mērķis ir tiesas spriedumā paredzētajā

laikā efektīvi piemērot notiesātajam visus soda elementus,

tādējādi nodrošinot viņa resocializāciju un tiesisku uzvedību pēc

atbrīvošanas no brīvības atņemšanas soda izciešanas (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 9. jūnija sprieduma lietā Nr.

2010‑67‑01 11.1. punktu). Arī soda izpildes režīmam, kas tiek

piemērots notiesātajam, ir jābūt vērstam uz to, lai notiesātajam

veidotos sociāli pozitīva vērtību izpratne. Tādēļ persona, kas

izcieš sodu ieslodzījuma vietā, saglabā savas pamattiesības,

tostarp tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sal. sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

2008‑02‑01 9.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un Tieslietu ministrija norāda

uz Eiropas cietumu noteikumiem, tostarp uz to 24.1. apakšpunktu,

kas noteic, ka ieslodzītajam jāļauj satikties ar citiem

cilvēkiem, tostarp ģimenes locekļiem, kā arī sazināties ar tiem,

cik bieži vien iespējams, sarakstoties, komunicējot pa telefonu

vai izmantojot citus saziņas veidus.

Ieslodzītajam piemīt tās pašas Satversmē ietvertās cilvēka

pamattiesības, kas piemīt citām personām. Tomēr tās var tikt

ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma jēgai un pamattiesību

ierobežojumi ieslodzījuma vietās izriet no nepieciešamajām un

neizbēgamajām ieslodzījuma sekām, kā arī konkrētā ieslodzītā

situācijas (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2013-18‑01 12. punktu).

Iepriekšminēto ierobežojumu dēļ ieslodzījuma vietā esošās

personas iespējas uzturēt kontaktus un attiecības ar citām

personām samazinās, tāpēc ir jācenšas, cik vien tas iespējams,

mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas, kas var izpausties kā

atsvešināšanās no ģimenes locekļiem (sal. sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑42‑01 10.

punktu un 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01

26. punktu). Personas tikšanās ar citām personām, it īpaši

ģimenes locekļiem, ir būtisks cilvēka tiesību uz privātās dzīves

neaizskaramību īstenošanas priekšnoteikums, jo šādas satikšanās

ļauj personām atjaunot un nostiprināt savstarpējās attiecības,

tostarp ģimenes attiecības. Šīs tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību, kas citstarp ietver iespēju tikties ar ģimenes

locekļiem, ir attiecināmas arī uz ieslodzītajām personām, tostarp

personām, kas vēlas tikties ar ģimenes locekļiem, kuri izcieš

sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs.

9.2. Konkretizējot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst

un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem

un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu vispārējo tiesību principu

saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sal. sk. Satversmes

tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015‑14‑0103

15.1. punktu).

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pantā ir noteiktas tiesības

uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir skaidrojusi, ka tiesības uz privātās

dzīves neaizskaramību ietver sevī arī tiesības dibināt un

attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 16. decembra sprieduma lietā

"Niemietz v. Germany", pieteikums Nr. 13710/88, 29.

punktu un 2008. gada 25. novembra sprieduma lietā "Biriuk v.

Lithuania", pieteikums Nr. 23373/03, 34. punktu).

Savukārt tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību nozīmē

tiesības uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Turklāt būtisks

ģimenes dzīves elements ir vecāku un bērnu iespēja baudīt vienam

otra sabiedrību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2008. gada 17. jūlija sprieduma lietā "X v. Croatia",

pieteikums Nr. 11223/04, 36. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs citstarp vairākkārt norādījis uz savām

kā bērna tiesībām un bērna tiesību un interešu prioritāti,

atsaucoties arī uz Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20.

novembra Bērna tiesību konvenciju (turpmāk - Bērna tiesību

konvencija). Bērna tiesību konvencijas 1. pants noteic, ka par

bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis 18 gadu

vecumu, ja vien saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem pilngadība

neiestājas agrāk. Tādējādi bērna tiesības un intereses tiek

aizsargātas konkrēta vecuma robežās, kas izriet no bērna tiesības

regulējošiem normatīvajiem aktiem. Ņemot vērā to, ka Pieteikuma

iesniedzējs konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī bija 25

gadus vecs, viņa gadījums neietilpst bērna tiesības regulējošu

normatīvo aktu tvērumā.

Attiecībā uz jebkuru notiesāto personu Eiropas Cilvēktiesību

tiesa ir atzinusi: lai gan ar brīvības atņemšanu ir neizbēgami

saistīti arī personas privātās un ģimenes dzīves ierobežojumi,

ieslodzītās personas tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību

īstenošanas būtisks priekšnoteikums ir tas, ka valsts iestādes

dod ieslodzītajai personai iespēju uzturēt kontaktus ar tuviem

ģimenes locekļiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2015. gada 20. jūnija sprieduma lietā

"Khoroshenko v. Russia", pieteikums Nr. 41418/04, 106.

punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 28. novembra

sprieduma lietā "Lavents pret Latviju", pieteikums Nr.

58442/00, 139. punktu). Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

vairākkārt atzinusi arī to, ka zināma kontrole pār ieslodzīto

personu saskarsmi ar ārpasauli var būt nepieciešama un pati par

sevi nav pretrunā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 4.

decembra sprieduma lietā "Michno v. Lithuania",

pieteikums Nr. 29826/15, 69. punktu).

Nepieciešamība notiesātajam, kurš atrodas brīvības atņemšanas

iestādē, atjaunot saites ar ģimeni un tuviniekiem ir izcelta arī

Ministru kabineta 2015. gada 24. septembra rīkojumā Nr. 580

"Par Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnēm 2015.-2020.

gadam". Tajā kā viens no uzdevumiem, kuri palīdzētu sasniegt

resocializācijas politikas mērķus, ir minēts uzdevums veicināt

notiesātā sociāli pozitīvas attiecības ar ģimeni.

Līdz ar to Satversmes 96. pantā

ietverto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā

ietilpst notiesātās personas tiesības veidot un uzturēt

attiecības ar ģimenes locekli arī tad, ja viņš izcieš sodu citā

brīvības atņemšanas iestādē.