16. pants

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tikai Saeimai

2būtu tiesības grozīt konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga

3biroja budžeta pieprasījumus.

416.1. Kanceleja, Augstākā tiesa, Satversmes tiesa,

5Valsts kontrole un Tiesībsarga birojs savus budžeta pieprasījumus

6sagatavo saskaņā ar Likuma par budžeta un finanšu vadību 18.

7pantu, proti, tos izstrādā un iesniedz Finanšu ministrijai

8atbilstoši budžeta pieprasījumu izstrādāšanas

9pamatprincipiem.

10Saskaņā ar Likuma par budžeta un finanšu vadību 19. panta otro

11un trešo daļu finanšu ministrs izstrādā valsts budžeta likuma

12projektu, pamatojoties uz vidējā termiņa makroekonomiskās

13attīstības un fiskālās politikas ietvaru un budžeta

14pieprasījumiem, kā arī izvērtē budžeta pieprasījumus pēc to

15atbilstības paredzētajiem mērķiem, ekonomiskuma un efektivitātes

16un, ja nepieciešams, pieprasa attiecīgajai izvērtēšanai

17nepieciešamo papildu informāciju.

18Ņemot vērā sniegto informāciju, finanšu ministrs iekļauj

19budžeta pieprasījumus valsts budžeta likuma projektā. Finanšu

20ministrs jebkurā valsts budžeta likuma projekta izskatīšanas

21stadijā var izteikt savu viedokli, pievienot nepieciešamos

22atzinumus, kā arī atsevišķu revīziju rezultātus.

23Apstrīdētās normas nepārprotami norāda, ka Finanšu ministrijai

24nav tiesību grozīt Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes

25tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta

26pieprasījumus līdz gadskārtējā budžeta likuma projekta

27iesniegšanai Ministru kabinetā. Nav pieļaujama tāda situācija, ka

28Finanšu ministrija samazina budžeta pieprasījumā norādīto

29līdzekļu apmēru, nesaņemot Kancelejas, Augstākās tiesas,

30Satversmes tiesas, Valsts kontroles vai Tiesībsarga biroja

31piekrišanu.

3216.2. Finanšu ministrija valsts budžeta likuma projektu

33nosūta Ministru kabinetam, kas Likuma par budžeta un finanšu

34vadību 20. pantā noteiktajā kārtībā to izvērtē un lemj par tā

35iesniegšanu Saeimā.

36Kā norādīts šā sprieduma 12. punktā, budžeta projekta

37izstrādāšana ir Ministru kabineta kompetencē. Tas nozīmē, ka

38tikai Ministru kabinetam ir tiesības sastādīt valsts budžeta

39likuma projektu, kuru pēc tā pilnīgas izstrādes nodod Saeimai

40izvērtēšanai un galīgā lēmuma pieņemšanai.

41Satversmes 59. panta pirmais teikums noteic, ka Ministru

42prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama

43Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas

44priekšā. No valsts budžeta projekta apstiprināšanas Saeimā,

45proti, Saeimas balsojuma par likumprojektu ir atkarīgs arī tas,

46vai Ministru kabinets saglabā Saeimas uzticību. Ja Saeima,

47balsojot par Ministru kabineta iesniegto gadskārtējā valsts

48budžeta projektu pirmajā vai otrajā lasījumā, to noraida, tad

49Ministru kabinetam saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 30. pantu

50tiek izteikta neuzticība. Tas nozīmē, ka Ministru kabinetam ir

51jāuzņemas politiskā atbildība par izstrādāto valsts budžeta

52projektu.

53Valsts varas dalīšanas princips neparedz, ka konstitucionālo

54institūciju budžeta pieprasījumus varētu izvērtēt un grozīt tikai

55likumdevējs. Var piekrist Saeimas norādītajam, ka pasaules valstu

56praksē nav vienotas pieejas budžeta izstrādāšanai un

57izskatīšanai, kā arī konstitucionālo institūciju budžeta

58pieprasījumu izskatīšanas jautājumos nepastāv varas dalīšanas

59principa vienota izpratne (sk. lietas materiālu

6034. lpp.). Satversmes 66. pantā ir noteikts Ministru

61kabineta pienākums iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu.

62Savukārt Saeima to izvērtē un lemj par tā pieņemšanu. Saeima var

63izdarīt izmaiņas finansējumā, kas konstitucionālajām institūcijām

64un Tiesībsarga birojam paredzēts Ministru kabineta iesniegtajā

65valsts budžeta likuma projektā.

6616.3. Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma

67iesniedzējas viedoklim, ka Ministru kabineta tiesības grozīt

68konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta

69pieprasījumus būtu pretrunā ar minēto institūciju neatkarību un

70to budžeta pieprasījumi būtu grozāmi vienīgi pēc iesniegšanas

71Saeimā. Konstitucionālo institūciju neatkarība nenozīmē absolūtu

72autonomiju. Valsts vara ir vienota, tās atzari mijiedarbojas un

73ir savstarpēji atkarīgi. Valsts institūcijas, kuras neietilpst

74likumdevējvarā vai izpildvarā, noteiktās jomās var būt saistītas

75ar šo varas atzaru lēmumiem.