17. pants

1Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt apstrīdēto

2normu atbilstību Satversmei, tomēr tajās ietvertais regulējums

3tikai daļēji skar valsts budžeta likuma projekta, tostarp

4konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta

5pieprasījumu, izskatīšanu valdībā. Saeima norāda, ka jau šobrīd

6konstitucionālo institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai

7tās varētu aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru

8kabinetā, gan Saeimā. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē,

9vai Likumā par budžetu un finanšu vadību ir ietverts normatīvais

10regulējums, kurā noteikta Kancelejas, Augstākās tiesas,

11Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta

12pieprasījumu izskatīšanas kārtība Ministru kabinetā.

1317.1. Satversmes tiesa ex officio prasījuma

14robežas var paplašināt, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms

15"ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu, vai konkrētā

16gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex officio

17paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām normām, ir

18jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz kurām prasījums

19ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši saistītas ar

20lietā expressis verbis apstrīdētajām normām, ka to

21izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai

22nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai; 2) vai prasījuma robežu

23paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu

24ievērošanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

25sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu).

26Apstrīdētās normas ir cieši saistītas ar citās Likuma par

27budžetu un finanšu vadību normās ietverto regulējumu. Likuma par

28budžetu un finanšu vadību 19. pantā regulēta valsts budžeta

29pieprasījumu analīze, bet normas par valsts budžeta likuma

30projekta izskatīšanu Ministru kabinetā ietvertas šā likuma 20.

31pantā. Savukārt no procesuālās ekonomijas principa izriet, ka

32Satversmes tiesai nebūtu lietderīgi atkārtoti lemt par

33jautājumiem, kas var tikt izlemti šīs lietas ietvaros. Līdz ar to

34apstrīdēto normu atbilstība Satversmei izvērtējama kopsakarā ar

35Likumā par budžetu un finanšu vadību ietverto regulējumu par

36valsts budžeta likuma projekta izskatīšanu Ministru kabinetā.

3717.2. No Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta

38secināms, ka valsts budžeta pieprasījumu analīzes ietvaros

39finanšu ministrs veic budžeta pieprasījumu sākotnējo izvērtējumu.

40Tomēr apstrīdētās normas liedz finanšu ministram grozīt

41Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

42un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus bez pieprasījuma

43iesniedzēja piekrišanas.

44Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta otrā daļa

45noteic, ka finanšu ministrs cenšas panākt vienošanos ar

46ministriju un citu centrālo valsts iestāžu vadītājiem. Ja

47vienošanās netiek panākta, tad Ministru kabinetā iesniedzamajam

48valsts budžeta likuma projektam pievieno izziņu par tiem

49iebildumiem, par kuriem vienošanās nav panākta. Šis regulējums

50attiecas arī uz apstrīdētajās normās minētajām institūcijām ar

51nosacījumu, ka finanšu ministrs nedrīkst vienpusēji grozīt to

52budžeta pieprasījumus. Ja finanšu ministrs nepanāk vienošanos ar

53Kanceleju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli vai

54Tiesībsarga biroju par to budžetiem, tad šie jautājumi ir

55jāizskata Ministru kabinetā.

56Var secināt, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību normas,

57kas regulē konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja

58budžeta pieprasījumu izskatīšanu līdz valsts budžeta likuma

59projekta iesniegšanai Ministru kabinetā, paredz noteiktu

60procedūru, proti, konsultācijas un viedokļu saskaņošanu ar

61minētajām institūcijām.

6217.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka valdība,

63sastādot valsts budžetu 2010. gadam, samazināja konstitucionālo

64institūciju budžetu izdevumus bez to piekrišanas (sk. lietas

65materiālu 6. lpp.). Arī Tiesībsargs norāda, ka valsts budžeta

66izstrādes gaitā konstitucionālo institūciju viedoklis nav

67uzklausīts (sk. lietas materiālu 91. lpp.).

68Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt ir uzsvērusi

69valsts varas atzaru sadarbības nepieciešamību un pienākumu

70pamatot lēmumus. Likumdevējam ir pienākums dot tiesu varai

71iespēju izteikt savu viedokli par jautājumiem, kuri ietekmē tās

72darbību un ir likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes

73tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01

7429.1. punktu). Ja likumdevējs tiesu varas viedokli neņem vērā

75vai ņem vērā daļēji, tam ir pienākums nodrošināt savai rīcībai

76pamatojumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

77sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.5. punktu). Satversmes

78tiesa arī ir norādījusi, ka tiesu varu pārstāvošas institūcijas

79viedokļa uzklausīšanas pienākums izriet no varas dalīšanas un

80tiesnešu neatkarības principiem (sk. Satversmes tiesas 2010.

81gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 24.4.

82punktu).

83Minētie Satversmes tiesas secinājumi ir vienlīdz attiecināmi

84arī uz izpildvaras pienākumu sadarboties ar Valsts prezidentu,

85Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsargu

86jautājumos, kas skar šo institūciju budžeta pieprasījumus un

87valsts budžeta likuma projekta sagatavošanu. Varas dalīšanas

88princips ietver ne vien likumdevējvaras, bet arī izpildvaras

89pienākumu uzklausīt konstitucionālo institūciju, kā arī

90Tiesībsarga biroja viedokli. Tā kā valsts budžeta likuma projekta

91sagatavošana līdz tā iesniegšanai Saeimā ir vienota izpildvaras

92darbība, par kuru atbild Ministru kabinets, apstrīdētajās normās

93minētajām institūcijām jātiek uzklausītām arī pēc tam, kad

94finanšu ministrs ir iesniedzis valsts budžeta likuma projektu

95Ministru kabinetā. Ja Ministru kabinets groza Kancelejas,

96Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles vai

97Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus, bet minētās

98institūcijas pret to iebilst, tad valdībai par iebildumiem ir

99jāpaziņo likumdevējam.

10017.4. No Finanšu ministrijas sagatavotās likumprojekta

101"Grozījumi likumā "Par budžetu un finanšu vadību"" anotācijas ir

102secināms, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta

103piektās daļas redakcija izstrādāta saskaņā ar Saeimas Juridiskās

104komisijas ierosinājumu un tās mērķis ir nodrošināt, lai tiktu

105sagatavots caurspīdīgs valsts budžeta projekts - likums un tā

106paskaidrojumi (sk. lietas materiālu 56. lpp.). Minēto var

107attiecināt arī uz Valsts kontroles likuma 44. panta otrajā daļā

108un Tiesībsarga likuma 19. panta otrajā daļā ietverto normatīvo

109regulējumu.

110Nosakot Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta

111piektajā daļā atsevišķu regulējumu konstitucionālo institūciju un

112Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanai, likumdevējs

113ir uzsvēris Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

114Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja īpašo statusu un

115nepieciešamību nodrošināt budžeta sagatavošanas procesa

116caurskatāmību. Likumdevējs ir noteicis Kancelejai, Augstākajai

117tiesai, Satversmes tiesai, Valsts kontrolei un Tiesībsarga

118birojam lielākas tiesības budžeta pieprasījumu izskatīšanā nekā

119institūcijām, kuru budžeta pieprasījumus ir tiesīgs grozīt

120finanšu ministrs. Apstrīdēto normu kontekstā caurskatāmība nozīmē

121to, ka konstitucionālajām institūcijām un Tiesībsarga birojam

122jātiek uzklausītiem Ministru kabinetā, savukārt Ministru

123kabinetam savi lēmumi jāpamato.

124Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta otrā daļa

125uzliek finanšu ministram pienākumu pievienot Ministru kabinetā

126iesniedzamajam valsts budžeta likuma projektam izziņu par tiem

127iebildumiem, par kuriem vienošanās nav panākta. Savukārt minētā

128panta ceturtā daļa noteic, ka jautājumus, kas nav atrisināti

129valsts budžeta pieprasījumu izskatīšanas procesā, ministriju un

130citu centrālo valsts iestāžu vadītāji var nodot izlemšanai

131Ministru kabinetam. Tomēr Likuma par budžetu un finanšu vadību

13220. panta normas neuzliek Ministru kabinetam pienākumu uzklausīt

133Kanceleju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un

134Tiesībsarga biroju pēc tam, kad finanšu ministrs iesniedzis

135Ministru kabinetā valsts budžeta likuma projektu.

136Satversmes tiesa nepiekrīt Saeimas viedoklim, ka jau šobrīd

137konstitucionālo institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai

138tās varētu aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru

139kabinetā, gan Saeimā. Saeima norāda, ka ikviena institūcija, kura

140izsaka tādu vēlēšanos, tiekot uzklausīta attiecīgajās Saeimas

141komisijās un varot izteikt savu viedokli arī rakstveidā. Tomēr

142šāda iespēja, kas turklāt nav noteikta tiesību normās, neattaisno

143Likuma par budžetu un finanšu vadību nepilnības.

144Tā kā nav tāda normatīvā regulējuma, kas nodrošinātu

145Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

146un Tiesībsarga biroja tiesības tikt uzklausītiem Ministru

147kabinetā sakarā ar to budžeta pieprasījumu izskatīšanu, netiek

148īstenots apstrīdēto normu mērķis. Šāda normatīvā regulējuma

149neesamība pieļauj valsts varas dalīšanas principam, kā arī tiesu

150un Valsts kontroles neatkarībai neatbilstošu situāciju, kurā

151Ministru kabinets var grozīt Kancelejas, Augstākās tiesas,

152Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta

153pieprasījumus, nenoskaidrojot šo institūciju viedokli. Līdz ar to

154apstrīdētās normas nesasniedz savu mērķi.

15517.5. Ievērojot šajā spriedumā secināto, Satversmes

156tiesa atzīst, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību normatīvais

157regulējums par valsts budžeta likuma projekta izskatīšanas

158kārtību Ministru kabinetā ir acīmredzami nepilnīgs. Kā norādīts

159iepriekš, Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta normas

160neuzliek Ministru kabinetam pienākumu uzklausīt Kanceleju,

161Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsarga

162biroju pēc tam, kad finanšu ministrs iesniedzis Ministru kabinetā

163valsts budžeta likuma projektu. Minētais pienākums citastarp

164ietver arī Ministru kabineta pienākumu pamatot lēmumu, ar kuru

165tas grozījis Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

166Valsts kontroles vai Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu, kā

167arī pienākumu nodrošināt, lai Ministru kabinetā izskanējušie šo

168institūciju iebildumi pret grozījumiem to budžeta pieprasījumos

169tiktu darīti zināmi likumdevējam.

170Demokrātiskā tiesiskā valstī, ievērojot valsts varas

171institūcijām piešķirto funkciju apjomu, normatīvā regulējuma

172nepilnību atklāšana un novēršana visupirms ir likumdevēja

173kompetencē. Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka

174Likumā par budžetu un finanšu vadību ietvertais normatīvais

175regulējums ir nepilnīgs un nenodrošina Satversmei atbilstošu

176Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

177un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanas

178kārtību.

179Līdz ar to apstrīdētās normas

180kopsakarā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. pantā

181konstatētajām normatīvā regulējuma nepilnībām pārkāpj Satversmes

1821. pantā nostiprināto valsts varas dalīšanas principu, kā arī

183Satversmes 83. un 87. pantā noteikto tiesu un Valsts kontroles

184neatkarību.