17. pants

Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt apstrīdēto

normu atbilstību Satversmei, tomēr tajās ietvertais regulējums

tikai daļēji skar valsts budžeta likuma projekta, tostarp

konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta

pieprasījumu, izskatīšanu valdībā. Saeima norāda, ka jau šobrīd

konstitucionālo institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai

tās varētu aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru

kabinetā, gan Saeimā. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē,

vai Likumā par budžetu un finanšu vadību ir ietverts normatīvais

regulējums, kurā noteikta Kancelejas, Augstākās tiesas,

Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta

pieprasījumu izskatīšanas kārtība Ministru kabinetā.

17.1. Satversmes tiesa ex officio prasījuma

robežas var paplašināt, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms

"ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu, vai konkrētā

gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex officio

paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām normām, ir

jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz kurām prasījums

ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši saistītas ar

lietā expressis verbis apstrīdētajām normām, ka to

izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai

nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai; 2) vai prasījuma robežu

paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu

ievērošanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu).

Apstrīdētās normas ir cieši saistītas ar citās Likuma par

budžetu un finanšu vadību normās ietverto regulējumu. Likuma par

budžetu un finanšu vadību 19. pantā regulēta valsts budžeta

pieprasījumu analīze, bet normas par valsts budžeta likuma

projekta izskatīšanu Ministru kabinetā ietvertas šā likuma 20.

pantā. Savukārt no procesuālās ekonomijas principa izriet, ka

Satversmes tiesai nebūtu lietderīgi atkārtoti lemt par

jautājumiem, kas var tikt izlemti šīs lietas ietvaros. Līdz ar to

apstrīdēto normu atbilstība Satversmei izvērtējama kopsakarā ar

Likumā par budžetu un finanšu vadību ietverto regulējumu par

valsts budžeta likuma projekta izskatīšanu Ministru kabinetā.

17.2. No Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta

secināms, ka valsts budžeta pieprasījumu analīzes ietvaros

finanšu ministrs veic budžeta pieprasījumu sākotnējo izvērtējumu.

Tomēr apstrīdētās normas liedz finanšu ministram grozīt

Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus bez pieprasījuma

iesniedzēja piekrišanas.

Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta otrā daļa

noteic, ka finanšu ministrs cenšas panākt vienošanos ar

ministriju un citu centrālo valsts iestāžu vadītājiem. Ja

vienošanās netiek panākta, tad Ministru kabinetā iesniedzamajam

valsts budžeta likuma projektam pievieno izziņu par tiem

iebildumiem, par kuriem vienošanās nav panākta. Šis regulējums

attiecas arī uz apstrīdētajās normās minētajām institūcijām ar

nosacījumu, ka finanšu ministrs nedrīkst vienpusēji grozīt to

budžeta pieprasījumus. Ja finanšu ministrs nepanāk vienošanos ar

Kanceleju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli vai

Tiesībsarga biroju par to budžetiem, tad šie jautājumi ir

jāizskata Ministru kabinetā.

Var secināt, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību normas,

kas regulē konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja

budžeta pieprasījumu izskatīšanu līdz valsts budžeta likuma

projekta iesniegšanai Ministru kabinetā, paredz noteiktu

procedūru, proti, konsultācijas un viedokļu saskaņošanu ar

minētajām institūcijām.

17.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka valdība,

sastādot valsts budžetu 2010. gadam, samazināja konstitucionālo

institūciju budžetu izdevumus bez to piekrišanas (sk. lietas

materiālu 6. lpp.). Arī Tiesībsargs norāda, ka valsts budžeta

izstrādes gaitā konstitucionālo institūciju viedoklis nav

uzklausīts (sk. lietas materiālu 91. lpp.).

Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt ir uzsvērusi

valsts varas atzaru sadarbības nepieciešamību un pienākumu

pamatot lēmumus. Likumdevējam ir pienākums dot tiesu varai

iespēju izteikt savu viedokli par jautājumiem, kuri ietekmē tās

darbību un ir likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01

29.1. punktu). Ja likumdevējs tiesu varas viedokli neņem vērā

vai ņem vērā daļēji, tam ir pienākums nodrošināt savai rīcībai

pamatojumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.5. punktu). Satversmes

tiesa arī ir norādījusi, ka tiesu varu pārstāvošas institūcijas

viedokļa uzklausīšanas pienākums izriet no varas dalīšanas un

tiesnešu neatkarības principiem (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 24.4.

punktu).

Minētie Satversmes tiesas secinājumi ir vienlīdz attiecināmi

arī uz izpildvaras pienākumu sadarboties ar Valsts prezidentu,

Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsargu

jautājumos, kas skar šo institūciju budžeta pieprasījumus un

valsts budžeta likuma projekta sagatavošanu. Varas dalīšanas

princips ietver ne vien likumdevējvaras, bet arī izpildvaras

pienākumu uzklausīt konstitucionālo institūciju, kā arī

Tiesībsarga biroja viedokli. Tā kā valsts budžeta likuma projekta

sagatavošana līdz tā iesniegšanai Saeimā ir vienota izpildvaras

darbība, par kuru atbild Ministru kabinets, apstrīdētajās normās

minētajām institūcijām jātiek uzklausītām arī pēc tam, kad

finanšu ministrs ir iesniedzis valsts budžeta likuma projektu

Ministru kabinetā. Ja Ministru kabinets groza Kancelejas,

Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles vai

Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus, bet minētās

institūcijas pret to iebilst, tad valdībai par iebildumiem ir

jāpaziņo likumdevējam.

17.4. No Finanšu ministrijas sagatavotās likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par budžetu un finanšu vadību"" anotācijas ir

secināms, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta

piektās daļas redakcija izstrādāta saskaņā ar Saeimas Juridiskās

komisijas ierosinājumu un tās mērķis ir nodrošināt, lai tiktu

sagatavots caurspīdīgs valsts budžeta projekts - likums un tā

paskaidrojumi (sk. lietas materiālu 56. lpp.). Minēto var

attiecināt arī uz Valsts kontroles likuma 44. panta otrajā daļā

un Tiesībsarga likuma 19. panta otrajā daļā ietverto normatīvo

regulējumu.

Nosakot Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta

piektajā daļā atsevišķu regulējumu konstitucionālo institūciju un

Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanai, likumdevējs

ir uzsvēris Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja īpašo statusu un

nepieciešamību nodrošināt budžeta sagatavošanas procesa

caurskatāmību. Likumdevējs ir noteicis Kancelejai, Augstākajai

tiesai, Satversmes tiesai, Valsts kontrolei un Tiesībsarga

birojam lielākas tiesības budžeta pieprasījumu izskatīšanā nekā

institūcijām, kuru budžeta pieprasījumus ir tiesīgs grozīt

finanšu ministrs. Apstrīdēto normu kontekstā caurskatāmība nozīmē

to, ka konstitucionālajām institūcijām un Tiesībsarga birojam

jātiek uzklausītiem Ministru kabinetā, savukārt Ministru

kabinetam savi lēmumi jāpamato.

Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta otrā daļa

uzliek finanšu ministram pienākumu pievienot Ministru kabinetā

iesniedzamajam valsts budžeta likuma projektam izziņu par tiem

iebildumiem, par kuriem vienošanās nav panākta. Savukārt minētā

panta ceturtā daļa noteic, ka jautājumus, kas nav atrisināti

valsts budžeta pieprasījumu izskatīšanas procesā, ministriju un

citu centrālo valsts iestāžu vadītāji var nodot izlemšanai

Ministru kabinetam. Tomēr Likuma par budžetu un finanšu vadību

20. panta normas neuzliek Ministru kabinetam pienākumu uzklausīt

Kanceleju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un

Tiesībsarga biroju pēc tam, kad finanšu ministrs iesniedzis

Ministru kabinetā valsts budžeta likuma projektu.

Satversmes tiesa nepiekrīt Saeimas viedoklim, ka jau šobrīd

konstitucionālo institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai

tās varētu aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru

kabinetā, gan Saeimā. Saeima norāda, ka ikviena institūcija, kura

izsaka tādu vēlēšanos, tiekot uzklausīta attiecīgajās Saeimas

komisijās un varot izteikt savu viedokli arī rakstveidā. Tomēr

šāda iespēja, kas turklāt nav noteikta tiesību normās, neattaisno

Likuma par budžetu un finanšu vadību nepilnības.

Tā kā nav tāda normatīvā regulējuma, kas nodrošinātu

Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

un Tiesībsarga biroja tiesības tikt uzklausītiem Ministru

kabinetā sakarā ar to budžeta pieprasījumu izskatīšanu, netiek

īstenots apstrīdēto normu mērķis. Šāda normatīvā regulējuma

neesamība pieļauj valsts varas dalīšanas principam, kā arī tiesu

un Valsts kontroles neatkarībai neatbilstošu situāciju, kurā

Ministru kabinets var grozīt Kancelejas, Augstākās tiesas,

Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta

pieprasījumus, nenoskaidrojot šo institūciju viedokli. Līdz ar to

apstrīdētās normas nesasniedz savu mērķi.

17.5. Ievērojot šajā spriedumā secināto, Satversmes

tiesa atzīst, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību normatīvais

regulējums par valsts budžeta likuma projekta izskatīšanas

kārtību Ministru kabinetā ir acīmredzami nepilnīgs. Kā norādīts

iepriekš, Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta normas

neuzliek Ministru kabinetam pienākumu uzklausīt Kanceleju,

Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsarga

biroju pēc tam, kad finanšu ministrs iesniedzis Ministru kabinetā

valsts budžeta likuma projektu. Minētais pienākums citastarp

ietver arī Ministru kabineta pienākumu pamatot lēmumu, ar kuru

tas grozījis Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

Valsts kontroles vai Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu, kā

arī pienākumu nodrošināt, lai Ministru kabinetā izskanējušie šo

institūciju iebildumi pret grozījumiem to budžeta pieprasījumos

tiktu darīti zināmi likumdevējam.

Demokrātiskā tiesiskā valstī, ievērojot valsts varas

institūcijām piešķirto funkciju apjomu, normatīvā regulējuma

nepilnību atklāšana un novēršana visupirms ir likumdevēja

kompetencē. Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka

Likumā par budžetu un finanšu vadību ietvertais normatīvais

regulējums ir nepilnīgs un nenodrošina Satversmei atbilstošu

Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanas

kārtību.

Līdz ar to apstrīdētās normas

kopsakarā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. pantā

konstatētajām normatīvā regulējuma nepilnībām pārkāpj Satversmes

1. pantā nostiprināto valsts varas dalīšanas principu, kā arī

Satversmes 83. un 87. pantā noteikto tiesu un Valsts kontroles

neatkarību.