13. pants

Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot

pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot

vienīgi saskaņā ar likumu."

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības interesēs

ierobežot šīs tiesības. Minētais pants, no vienas puses, ietver

valsts pienākumu nodrošināt īpašuma tiesību aizsardzību, taču, no

otras puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā

iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā. Ar tiesībām uz īpašumu

Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura

tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar

kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Arī personas naudas

līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2.

punktu). Tādējādi izložu un azartspēļu spēlētāju mantas -

gūtā laimesta - aizsardzība ietilpst Satversmes 105. panta

pirmajos trijos teikumos nostiprināto tiesību uz īpašumu

tvērumā.

Nodokļa maksāšanas pienākums personai vienmēr nozīmē

Satversmes 105. pantā garantēto tiesību uz īpašumu ierobežošanu

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2018-04-01 14. punktu). Likuma 8. panta trešās daļas

20.4 punkts paredz, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis

ir maksājams no izložu un azartspēļu laimestiem, bet 9. panta

pirmās daļas 5. punkts nosaka ar nodokli neapliekamo ienākuma

daļu 3000 euro apmērā. Tādējādi apstrīdētās normas

ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos

garantētās tiesības uz īpašumu tiktāl, ciktāl no šīm normām

izriet pienākums maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli, ja

taksācijas gada laikā laimesta (tā vērtības) apmērs (to kopsumma)

pārsniedz 3000 euro.

Līdz ar to apstrīdētās normas

personai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos

ietvertās pamattiesības.