18. pants

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un

jānoteic, kurām no šīm interesēm ir piešķirama prioritāte

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2023-09-0106 22. punktu). Izskatāmajā

lietā ir līdzsvarojamas izložu un azartspēļu spēlētāju tiesības

uz gūto laimestu, no vienas puses, un apstrīdētajās normās

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās citu

cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības intereses, no otras

puses. Satversmes tiesai jāvērtē arī tas, vai nodokļa maksājums

nav nesamērīgs slogs adresātam, tostarp tas, vai piemērotais

nodoklis pēc sava rakstura nav konfiscējošs (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.

punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103

20. punktu).

18.1. Saeima norāda, ka sabiedrības gūtais labums ir

lielāks par nelabvēlīgajām sekām, kas tiek radītas tādām

personām, kuras azartspēlēs iesaistās regulāri. Valsts budžetā un

pašvaldību budžetos tiekot iemaksāts iedzīvotāju ienākuma

nodoklis, ko varot izmantot dažādu ar sabiedrības labklājības

aizsardzību saistītu pasākumu īstenošanai. Ar apstrīdētajās

normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma palīdzību varot mazināt

atkarības rašanos vai pastiprināšanos. Nodokļa administrēšana

esot efektīva un neradot nodokļu maksātājiem lielu administratīvo

slogu. Nodoklis neesot jāmaksā par laimestiem līdz 3000

euro taksācijas gadā.

Tā kā objektīvā neto principu var neattiecināt uz iedzīvotāju

ienākuma nodokli no izložu un azartspēļu laimestiem, nav pamata

secināt, ka šā principa nepiemērošana neatbilstu taisnīguma

principam un būtu nesamērīga.

Likumdevējs ir samērojis spēlētāja tiesības uz īpašumu un

sabiedrības interesi gan mazināt izložu un azartspēļu atkarības

risku, gan gūt lielākus budžeta ieņēmumus no nodokļa maksājumiem.

Proti, iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav jāmaksā no visa izložu

un azartspēļu laimesta, bet tikai no tās daļas, kas pārsniedz

3000 euro taksācijas gadā. Tādā veidā tiek īstenota arī

apstrīdēto normu regulatīvā un preventīvā funkcija - atturēt

personas no regulāras izložu un azartspēļu spēlēšanas ar lielu

dalības maksu, potenciāli novēršot atkarības rašanās vai

pastiprināšanās riskus. Tas ir ieguvums gan pašiem spēlētājiem,

gan visai sabiedrībai.

Asociācija un Biedrība norāda, ka azartspēļu ierobežojumi,

tostarp iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ir iemesls, kura dēļ

paplašinoties nelegālais azartspēļu tirgus, kurā spēlētāji vispār

netiekot aizsargāti no azartspēļu negatīvās ietekmes. Tomēr

apstrīdētās normas ir daļa no nodokļu regulējuma un pašas par

sevi nav līdzeklis, ar kuru tiešā veidā tiktu ierobežota izložu

un azartspēļu pieejamība. Valsts ir apzinājusies nelicencēto

azartspēļu un izložu tirgus daļas pastāvēšanu, ir veikusi un

plāno veikt pasākumus, kas vērsti uz nelegālo azartspēļu un

izložu izplatības ierobežošanu (sk. Azartspēļu un izložu

politikas pamatnostādņu 2021.-2027. gadam 1. pielikuma 5.

punktu).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās

normas, pirmkārt, ierobežo izložu un azartspēļu atkarības riskus.

Otrkārt, iedzīvotāju ienākuma nodoklim no izložu un azartspēļu

laimestiem ir fiskāla funkcija, un apstrīdētās normas ir vērstas

uz ieņēmumu nodrošināšanu valsts budžetā. Tas nozīmē, ka

sabiedrības ieguvums - iepretim atsevišķu nodokļu maksātāju

(spēlētāju, kas izlozēs un azartspēlēs piedalās regulāri vai par

dalību tajās maksā vairāk nekā 3000 euro gadā) tiesību

ierobežojumam - ir sabiedrības labklājības aizsardzībai

izmantojamie valsts budžeta līdzekļi. Tādējādi apstrīdētajās

normās ietvertais pamattiesību ierobežojums skar atsevišķus

nodokļu maksātājus, bet ar tā leģitīmajiem mērķiem aizsargātās

tiesības un intereses attiecas uz daudz plašāku personu loku un

labumu no šā ierobežojuma gūst visa sabiedrība.

18.2. Pieteikumu iesniedzējas un Biedrība norāda, ka

apstrīdētās normas rada tādas situācijas, kad nodokļa maksātājam,

kura izdevumi ir lielāki par ienākumiem, nākas maksāt nodokli arī

tad, ja faktiska ienākuma nav. Šādā veidā ienākumi tiekot aplikti

ar nodokli dubultā apmērā. Proti, par dalību spēlē iemaksāto

naudu nodoklis jau esot samaksāts, kad persona pirmo reizi guvusi

attiecīgos ienākumus, piemēram, darba algu. Tādējādi nodoklis

būtībā esot konfiscējošs. Biedrība norāda, ka esot arī tādas

situācijas, kad interaktīvo azartspēļu spēlētājs spēles kontā

iemaksājis naudas līdzekļus, bet daļu no šiem līdzekļiem nav

izmantojis spēlei un ir iemaksājis atpakaļ bankas kontā. Arī šie

naudas līdzekļi tiekot uzskatīti par laimestu, un atbilstoši

apstrīdētajām normām par tiem esot jāmaksā iedzīvotāju ienākuma

nodoklis.

Satversmes tiesa jau iepriekš secināja, ka izložu un

azartspēļu spēlētājs, veicot iemaksas dalībai spēlē, maksā par

izklaides pakalpojumu un tā rezultātā iegūtais laimests ir jauns

spēlētāja ienākums, par kuru maksājams ienākuma nodoklis Likumā

noteiktajā kārtībā. Spēlētājam nav pamata uzskatīt, ka visi viņa

taksācijas gadā veiktie izdevumi par dalību izlozēs vai

azartspēlēs būtu attiecināmi uz visiem viņa taksācijas gadā

gūtajiem laimestiem. Savukārt attiecībā uz līdzekļiem, ko

spēlētājs iemaksājis interaktīvo azartspēļu kontā, bet nav

izmantojis spēlei, Satversmes tiesa vērš uzmanību, ka atbilstoši

Ministru kabineta 2010. gada 21. septembra noteikumu Nr. 899

"Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" normu

piemērošanas kārtība" 22.1 punktam, piemērojot

Likuma 8. panta trešās daļas 20.4 punktu, par ienākumu

no izložu un azartspēļu laimestiem uzskata jebkuru laimestu

Azartspēļu un izložu likuma izpratnē. Savukārt atbilstoši

Azartspēļu un izložu likuma 1. panta 12. punktam laimests ir

naudas summa, kuru spēlētājam saskaņā ar azartspēles noteikumiem

laimēšanas gadījumā izmaksā azartspēles organizētājs, kā arī

naudas summa vai manta, kuru spēlētājam saskaņā ar izlozes

noteikumiem laimēšanas gadījumā izmaksā izlozes organizētājs.

Tātad to, kas ir uzskatāms par azartspēles vai izlozes laimestu,

nosaka azartspēles vai izlozes organizētājs attiecīgās spēles

noteikumos. Turklāt laimests tiek izmaksāts laimēšanas gadījumā.

Tātad tas, vai līdzekļi, ko spēlētājs no interaktīvās azartspēles

konta iemaksā savā bankas kontā, ir uzskatāmi par laimestu, ir

atkarīgs no konkrētās spēles noteikumiem un tā, vai attiecīgie

līdzekļi ir izmantoti spēlei.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis

no izložu un azartspēļu laimestiem netiek maksāts dubultā apmērā

par vieniem un tiem pašiem nodokļu maksātāja līdzekļiem un šo

nodokli nevar uzskatīt par konfiscējošu. Ne lietas dalībnieki, ne

pieaicinātās personas nav norādījušas tādus citus argumentus par

apstrīdētā nodokļa radīto slogu, kas ļautu to atzīt par

konfiscējošu. Arī Satversmes tiesa šādus apstākļus

nekonstatē.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētās

normas atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli" 8. panta trešās daļas 20.4

punktu un 9. panta pirmās daļas 5. punktu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš