17. pants

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda arī tas, vai izraudzītie

līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai

leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi.

Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā

kvalitātē un kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi

lielu ieguldījumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2020-59-01 22. punktu).

Turklāt īpaši tad, kad tiek analizēts, vai nepastāv saudzējošāki

līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesai jāievēro

konstitucionālās kontroles robežas, ko nosaka nodokļu tiesību

daba (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma

lietā Nr. 2010-70-01 16. punktu). Proti, valstij, nosakot un

īstenojot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada 7. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2021-06-01 18. punktu). Valstij ir

jārūpējas par tās ilgtspējīgu attīstību, citstarp tādā veidā, lai

valsts budžetā vienmēr būtu valsts funkciju pildīšanai

nepieciešamie līdzekļi. Turklāt personas tiesības uz īpašumu nav

aplūkojamas atrauti no personas konstitucionālā pienākuma maksāt

pienācīgā kārtībā noteiktos nodokļus (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

2014-11-0103 20. punktu).

17.1. Asociācija norāda, ka iedzīvotāju ienākuma

nodoklis no izložu un azartspēļu laimestiem būtu atceļams

pavisam.

Tomēr Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tā nevar vērtēt

likumdevēja izvēli ieviest noteiktu nodokli, ja šādai izvēlei ir

saprātīgs pamats (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25.

marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau konstatēja, ka likumdevēja

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ja

likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir nolēmis ieviest

konkrētu nodokli, par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt šā

nodokļa neesību (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25.

marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). Šis

līdzeklis neļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

17.2. Pieteikumu iesniedzējas un vairākas pieaicinātās

personas uzskata, ka saudzējošāks pamattiesību ierobežošanas

līdzeklis būtu objektīvā neto principa piemērošana, kas

nodrošinātu taisnīgu un tiesisku nodokļa regulējumu.

Satversmes tiesa iepriekš ir vērtējusi objektīvā neto principa

piemērošanu iedzīvotāju ienākuma nodoklim no saimnieciskās

darbības. Attiecībā uz to Satversmes tiesa atzina, ka vispār

Likums ir veidots, balstoties uz nodokļu maksātāja spēju samaksāt

nodokli. Proti, iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmērs ir atkarīgs

no reālā ienākuma, lai finansiālais slogs, ko rada nodokļa

maksāšanas pienākums, būtu samērīgs. Nodokļu samaksas spēja

ienākuma nodokļa gadījumā tiek vērtēta arī atbilstoši objektīvā

neto principam, kas paredz: lai noteiktu ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli apliekamo ienākumu, ir jābūt iespējai atskaitīt ar

saimniecisko darbību saistītos izdevumus (sk. Satversmes

tiesas 2022. gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr. 2021-06-01 14.

punktu). Tomēr Satversmes tiesa nav vērtējusi objektīvā neto

principa piemērošanu tādam ienākumam, kas nav gūts no

saimnieciskās darbības.

Valsts rīcības brīvība nodokļu politikas jomā ietver tiesības

izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām

nosakāmas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā regulējuma detaļas.

Satversme pilnvaro likumdevēju īstenot tādu fiskālo politiku, kas

nodrošina valstij nepieciešamos ienākumus (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 10.

punktu). Tas nozīmē, ka likumdevējs var noteikt pienākumu

maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli arī par tādu ienākumu, kas

nav ienākums no saimnieciskās darbības. Satversmes tiesa piekrīt

Finanšu ministrijas norādītajam, ka Likumā dažādiem ienākumu

veidiem var būt noteikts atšķirīgs iedzīvotāju ienākuma nodokļa

regulējums.

Izlozes un azartspēles, atšķirībā no saimnieciskās darbības,

ir izklaides pakalpojums (sal. sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-17-03 19.4. punktu).

To neapstrīd arī lietas dalībnieki un pieaicinātās personas.

Azartspēļu nozares pārstāvji arī paši atzīst, ka izlozes un

azartspēles ir izklaides pakalpojums, kas var rezultēties

laimestā.

Azartspēle ir spēle, kurā fiziskā persona, iemaksājot dalības

likmi, var iegūt laimestu, kas pilnīgi vai daļēji ir atkarīgs no

veiksmes vai apstākļiem, kuri iepriekš nav zināmi (sk.

Azartspēļu un izložu likuma 1. panta 1. punktu). Savukārt

izloze ir spēle, kurai ir laimes līguma raksturs un kurā tās

dalībnieka iegūtajam laimestam pilnīgi vai daļēji ir gadījuma

raksturs (sk. Azartspēļu un izložu likuma 1. panta 7.

punktu). Arī izskatāmajā lietā pieaicinātās personas -

Finanšu ministrija un Biedrība - norāda, ka izložu un azartspēļu

laimesti ir atkarīgi no veiksmes un tos nevar salīdzināt ar

ienākumiem no saimnieciskās darbības.

Tādējādi izlozēs un azartspēlēs spēlētājs veiksmes gadījumā

var gūt laimestu, tomēr to mērķis nav nodrošināt regulārus un

paredzamus ienākumus. Turklāt spēlētājs, veicot iemaksas dalībai

spēlē, maksā par izklaides pakalpojumu, un tā rezultātā iegūtais

laimests faktiski ir jauns spēlētāja ienākums. Tādēļ izdevumi par

dalību spēlē nav uzskatāmi par līdzekļiem, kas ieguldīti

paredzama ienākuma gūšanai. Attiecīgi izložu un azartspēļu

laimesti, tāpat kā vairāki citi Likumā paredzētie apliekamo

ienākumu veidi, pēc savas būtības ir tādi ienākumi, kuru gūšana

nav tieši saistīta ar iepriekš veiktiem ieguldījumiem. Savukārt

saimnieciskā darbība ir sistemātiska, patstāvīga darbība ar mērķi

gūt ienākumus. Saimnieciskās darbības būtība paredz personas

darba un līdzekļu ieguldījumu ienākumu gūšanai, ar ko arī ir

saistāma iespēja no gūtajiem ieņēmumiem atskaitīt ar saimniecisko

darbību saistītos izdevumus. Tādējādi izložu un azartspēļu

laimesti nav salīdzināmi ar ienākumiem no saimnieciskās darbības.

Ņemot vērā izložu un azartspēļu būtību, to spēlētājam ir

jārēķinās ar to, ka reālais ieguvums var būt neliels vai pat

mazāks nekā izdevumi par dalību attiecīgajā spēlē. Katram

spēlētājam ir iespēja iepazīties ar informāciju par kārtību vai

nosacījumiem laimesta saņemšanai un laimesta lielumu attiecīgās

izlozes vai azartspēles noteikumos (sk. Azartspēļu un izložu

likuma 6. un 69. pantu). Secīgi spēlētājam ir jārēķinās arī

ar to, ka viņam ir pienākums maksāt nodokli no Likumā noteiktā

nodokļa objekta - kopējās taksācijas gadā iegūtās laimestu

summas.

Ņemot vērā minēto, likumdevējs uz iedzīvotāju ienākuma nodokli

no izložu un azartspēļu laimestiem var neattiecināt objektīvā

neto principu.

17.3. Pieteikumu iesniedzējas un vairākas pieaicinātās

personas uzskata, ka pēc būtības saudzējošāks pamattiesību

ierobežošanas līdzeklis būtu ar dalību spēlē saistīto izdevumu

atskaitīšana no iegūtā laimesta summas. Savukārt Saeima uzskata,

ka šāds regulējums nevar tikt uzskatīts par saudzējošāku līdzekli

leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo tas radītu administratīvo slogu

nodokļu maksātājiem un prasītu papildu resursus no valsts.

Dienests norāda, ka tad, ja nodoklis būtu jāmaksā no gūto

laimestu un ar dalību izlozēs vai azartspēlēs saistīto izdevumu

starpības, nodokļa aprēķināšana būtu sarežģīta un laikietilpīga.

Dienestam būtu jāveic pārbaudes un jāiegūst informācija no

laimestu saņēmēja vai izmaksātāja. Lai pierādītu konkrētu

izdevumu saistību ar konkrētiem laimestiem, to saņēmējam būtu

jākārto grāmatvedības uzskaite. Nodokļu kontroles pasākumu

veikšanai nepieciešamie resursi nebūtu samērojami ar ienākumiem

budžetā.

No Dienesta un Asociācijas sniegtās informācijas izriet, ka

spēlētāji var saņemt darījumu apliecinošus dokumentus par

veiktajiem izdevumiem un gūtajiem laimestiem. Interaktīvajās

izlozēs un azartspēlēs veiktie darījumi tiekot atspoguļoti

spēlētāja kontā un bankas kontā. Tomēr arī Asociācija atzīst, ka

tādā gadījumā, ja spēlētāji šos dokumentus pieprasītu, ievērojams

administratīvais slogs rastos arī pašiem azartspēļu

organizētājiem saistībā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas

novēršanas likumā ietverto ziņošanas pienākumu.

No lietas materiāliem izriet, ka ar nodokļa aprēķināšanu no

laimestu un izdevumu starpības saistītais administratīvais slogs

ir bijis viens no iemesliem, kuru dēļ 2011. gadā tika pieņemti

Likuma grozījumi, ar kuriem iedzīvotāju ienākuma nodoklis no

izložu un azartspēļu laimestiem tika izslēgts. Jau tad esot

konstatēts risks, ka izložu un azartspēļu laimestu saņēmēji savās

gada ienākumu deklarācijās laimestus nenorāda, jo ienākuma

izmaksātājam nav bijis pienākuma laimestu reģistrēt un

identificēt. Tāpat nodokļu maksātājiem bijis problemātiski

nodrošināt ar izložu un azartspēļu laimestu saistīto attaisnojuma

dokumentu pievienošanu gada ienākumu deklarācijai, jo tie netika

uzkrāti un bija grūti pierādīt to saistību ar konkrētu laimestu.

Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, apzinājās, ka

šāda nodokļa objekta administrēšana ir sarežģīta, un arguments

par pretējo nav pamatots.

Nodokļu tiesību jomā ir jānodrošina noteiktība nodokļu

administrēšanā un jāparedz efektīva nodokļu iekasēšanas kārtība,

un tas ir būtiski ne tikai nodokļa maksātājam, bet arī

sabiedrībai kopumā. Likumdevēja pienākums ir noteikt tādu nodokļa

iekasēšanas kārtību, kas būtu efektīva un vienlaikus taisnīgi

līdzsvarotu sabiedrības un indivīda intereses (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 19.

punktu). Satversmes tiesa secina, ka tāds regulējums,

atbilstoši kuram iedzīvotāju ienākuma nodoklis no izložu un

azartspēļu laimestiem būtu aprēķināms, no tiem atskaitot ar

dalību spēlē saistītos izdevumus, radītu pārmērīgu administratīvo

slogu un prasītu nesamērīgus valsts un sabiedrības ieguldījumus.

Turklāt tiktu mazināta Dienesta darbības efektivitāte un tas būtu

pretrunā ar vienu no apstrīdēto normu ieviešanas mērķiem. Tas

nozīmē arī to, ka nodokļu kontroles pasākumu veikšana nebūtu

samērīga ar budžetā iekasētajiem līdzekļiem.

Visbeidzot, tāds regulējums, kas paredzētu iedzīvotāju

ienākuma nodokli no izložu un azartspēļu laimestiem aprēķināt, no

laimestu summas atskaitot ar dalību spēlēs saistītos izdevumus,

pirmkārt, nesasniegtu apstrīdēto normu mērķi mazināt izložu un

azartspēļu atkarības risku. Proti, ja varētu atskaitīt ar dalību

izlozēs un azartspēlēs saistītos izdevumus, tad būtu maksājams

mazāks nodoklis vai arī tas vispār nebūtu jāmaksā. Tad izlozes un

azartspēles kļūtu spēlētājam pievilcīgākas. Bet, jo lielāks

maksājamais nodoklis, jo vairāk tas attur no potenciālas

iesaistīšanās izlozēs un azartspēlēs. Otrkārt, piedāvātais

alternatīvais regulējums samazinātu valsts budžetā un pašvaldību

budžetos iekasēto ieņēmumu apmēru. Tādējādi leģitīmie mērķi

netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē.

Līdz ar to nav citu, saudzējošāku

līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.