3. pants

Pieteikumu iesniedzējas - Administratīvā

apgabaltiesa un Rīgas pilsētas tiesa (turpmāk arī -

Pieteikumu iesniedzējas) - uzskata, ka apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Administratīvās apgabaltiesas tiesvedībā ir administratīvā

lieta, kurā pieteicējs - fiziskā persona - lūdzis atcelt Valsts

ieņēmumu dienesta (turpmāk - Dienests) lēmumu. Lēmumā konstatēts,

ka persona 2019. un 2020. gada apliekamajā ienākumā nav iekļāvusi

no izložu un azartspēļu laimestiem gūtos ienākumus, tāpēc veiktas

izmaiņas šīs personas 2019. un 2020. gada ienākumu deklarācijās

un noteikts budžetā maksājamais iedzīvotāju ienākuma

nodoklis.

Savukārt Rīgas pilsētas tiesas tiesvedībā ir krimināllieta,

kurā persona apsūdzēta par Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā

un 219. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu

izdarīšanu. Proti, iesniedzot Dienestā kārtējo valsts

amatpersonas deklarāciju par 2018. un 2019. gadu, apsūdzētais

esot norādījis nepatiesas ziņas par gūtajiem ienākumiem no

azartspēļu un izložu laimestiem lielā apmērā. Viņš neesot

atbilstoši apstrīdētajām normām deklarējis minētos ienākumus un

neesot noteiktajā termiņā samaksājis par tiem iedzīvotāju

ienākuma nodokli, tādējādi nodarot zaudējumus valstij lielā

apmērā.

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli atbilstoši apstrīdētajām normām ir apliekama visa summa,

kuru laimēšanas gadījumā spēlētājam izmaksā azartspēles vai

izlozes organizētājs un kura taksācijas gada laikā pārsniedz 3000

euro, neatkarīgi no spēlētāja iemaksām dalībai spēlē.

Atbilstoši šādam regulējumam varot rasties tādas situācijas, kad

maksājamais nodoklis ir lielāks par summu, kas veidojas, no

laimesta summas atņemot izdevumus par dalību spēlē. Nodoklis esot

jāmaksā arī tad, ja laimests ir mazāks par dalībai azartspēlē

iemaksāto likmi. Šādā veidā tiekot aplikti tikai šķietami, nevis

reāli ienākumi. Faktiski persona esot cietusi zaudējumus, taču

tai vajagot maksāt ienākuma nodokli.

Pieteikumu iesniedzējas neapšauba, ka apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu un tam ir leģitīms mērķis - sabiedrības

labklājības aizsardzība -, savukārt valstij, nosakot un īstenojot

nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tomēr šī brīvība esot

īstenojama tādā veidā, kas atbilst vispārējiem tiesību principiem

un Satversmei, kā arī nodrošina taisnīgumu. Iedzīvotāju ienākuma

nodokļa jomā likumdevējam vajagot ņemt vērā objektīvā neto

principu, kas esot tiesiskās vienlīdzības principa

konkretizācijas elements.

Lai varētu atzīt, ka nodokļu jomas tiesiskais regulējums ir

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, tam vajagot būt pamatotam

ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem, kā arī balstītam uz

taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principiem. Turklāt,

īstenojot vertikālo taisnīguma principu, esot jāņem vērā nodokļu

maksātāja spēja samaksāt nodokli. No tā izrietot prasība ar

iedzīvotāju ienākuma nodokli aplikt nevis paredzamus, bet gan

reālus ienākumus, kas veidojušies kā saimnieciskajā darbībā gūto

ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība.

Atkāpšanās no objektīvā neto principa nevarot būt pamatota

tikai ar fiskālu valsts budžeta ieguvumu. No likumprojekta Nr.

977/Lp12 "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli"", ar kuru ieviestas apstrīdētās normas,

(turpmāk - Likumprojekts) neizrietot nekāds cits pamatojums kā

vienīgi valsts budžeta intereses. Nodokļa noteikumi iepriekš

paredzējuši, ka, aprēķinot no laimestiem gūtos ienākumus, tiek

atskaitīti ar piedalīšanos azartspēlē vai izlozē saistītie

izdevumi. Savukārt no 2012. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31.

decembrim fizisko personu izložu un azartspēļu laimesti ar

nodokli vispār neesot aplikti.

Vispār Likums paredzot ņemt vērā personas spēju samaksāt

nodokli. Tomēr attiecībā uz azartspēļu laimestiem apstrīdētajās

normās faktiski esot noteikts izņēmums. Proti, tas pieļaujot

tādus gadījumus, kad nodokļa maksātājam, kura izdevumi ir lielāki

par ieņēmumiem, nākas maksāt nodokli arī tad, ja faktisku

ienākumu nav. Šāda atkāpšanās no nepieciešamības vērtēt nodokļa

maksātāja patieso spēju samaksāt nodokli, tostarp arī atkāpšanās

no objektīvā neto principa, neesot pamatota. Ienākumi faktiski

tiekot aplikti ar nodokli dubultā apmērā - par iemaksāto naudu

nodoklis jau esot samaksāts, pirmo reizi gūstot attiecīgos

ienākumus.