72. pants
paredz, ka "Valsts Prezidentam ir tiesības apturēt

likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Viņam likuma publicēšana

ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas

locekļu. Šīs tiesības Valsts Prezidents vai viena trešā daļa

Saeimas locekļu var izlietot desmit dienu laikā, skaitot no

likuma pieņemšanas Saeimā. Šādā kārtā apturētais likums nododams

tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā

daļa vēlētāju. Ja augšminēto divu mēnešu laikā šāds pieprasījums

neienāk, tad pēc šī laika notecēšanas likums ir publicējams.

Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo

likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā trīs

ceturtdaļas no visiem deputātiem".

Līdz ar to obligāts

priekšnoteikums attiecīgās darbības veikšanai ir Satversmē

noteikta deputātu skaita parakstīts pieprasījums, proti,

Satversme attiecīgo darbību īstenošanu padara atkarīgu no

pietiekami daudzu Saeimas deputātu parakstīta pieprasījuma. Šīs

darbības īstenošana ietilpst nevis Saeimas kā valsts varas

orgāna, bet gan Saeimas deputātu kā tautas priekšstāvju

ekskluzīvajā kompetencē. Tādējādi Satversme atsevišķiem Saeimas

locekļiem piešķir tiesības paust savu viedokli par valstiski

svarīgiem jautājumiem un uzraudzīt parlamenta vairākuma darbību.

Līdzīgi konstruēta arī Satversmes 68. panta ceturtā

daļa.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversme pēc savas būtības ir īss, lakonisks, tomēr komplicēts

dokuments. Proti, nevienu Satversmes normu, tās daļu vai pat

atsevišķu vārdu nevar uzskatīt par lieku, jo šāda izpratne

sagrautu Satversmes iekšējo loģisko struktūru

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 17. punktu). Ja

kādam formulējumam Satversmē ir piešķirts noteikts saturs, tad

tas obligāti jāņem vērā, lai attiecīgo Satversmes normu piemērotu

pareizi.

Lai norādītu uz Saeimas pienākumu

īstenot kādu darbību vai atturēties no kādas darbības veikšanas,

Satversmē dažviet ir lietots no Satversmes 68. panta

ceturtās daļas atšķirīgs formulējums. Piemēram, Satversmes

68. panta trešā daļa paredz, ka "Latvijas dalība Eiropas

Savienībā izlemjama tautas nobalsošanā, kuru ierosina Saeima".

Tātad priekšnoteikums tam, lai varētu tikt izlemts jautājums par

Latvijas dalību Eiropas Savienībā, ir Saeimas pienākums rosināt

tautas nobalsošanu. Ja Saeima šo pienākumu nepilda, tad nerodas

tiesiskais pamats tautas nobalsošanas rīkošanai un jautājuma par

Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemšanai.

Satversmes 66. panta otrā

daļa paredz: "Ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā

neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar

kuriem segt šos izdevumus." Tātad, ja Saeima vēlas pieņemt tādu

lēmumu, kas ir saistīts ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tai

vienlaikus ir arī pienākums šajā lēmumā noteikt to līdzekļu

avotu, ar kuriem šos neparedzētos izdevumus plānots segt.

Savukārt Satversmes 77. pants noteic: "Ja Saeima grozījusi

Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit

septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma

spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā." Līdz ar to Saeimai,

ja tā groza kaut vienu no Satversmes 77. pantā minētajiem

Satversmes pantiem, ir arī pienākums attiecīgos grozījumus nodot

tautas nobalsošanai. Ja Saeima šo pienākumu nepilda, tad

grozījumi nestājas spēkā.

19.4. Satversmes

68. panta ceturtajā daļā un 79. panta otrajā daļā

tautai tiek dotas tiesības izlemt jautājumus par būtiskām

izmaiņām nosacījumos attiecībā uz Latvijas dalību Eiropas

Savienībā, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu. Šāds

formulējums nodrošina iespēju noskaidrot tautas viedokli

gadījumā, ja ES konstitucionālā uzbūve mainās tik ļoti, ka rodas

pamats apšaubīt, vai tauta atbalstīs Latvijas dalību būtiski

mainītā Eiropas integrācijas formā, un vienlaikus nodrošināt to,

ka tautas nobalsošana tiks rīkota tikai par ļoti nozīmīgiem

Eiropas integrācijas jautājumiem (piemēram, par būtiskiem

grozījumiem ES pamatlīgumos). Piedāvātais formulējums nepieļauj

iespēju nodot tautas nobalsošanai jebkuru jautājumu (piemēram, ES

institūciju pieņemtos aktus - direktīvas, regulas utt.)

(sk. likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas

Satversmē" anotāciju, dokuments Nr.318,A

http://www.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre).

Satversmes tiesa atzīst, ka

tiesiskās noteiktības principam pretēja būtu tāda Satversmes

68. panta ceturtās daļas interpretācija, ka pietiekami

viennozīmīgs tās formulējums tiktu izskaidrots kā Saeimas

deputātu pienākums būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas

dalību Eiropas Savienībā obligāti nodot tautas nobalsošanai. Šāda

secinājuma pamatotību neapstiprina likumdevēja mērķis, kura dēļ

minētā norma Satversmē tika ietverta. Pieteikuma iesniedzējs

E. Jansons šādu Satversmes 68. panta ceturtās daļas

interpretāciju būtībā pamato ar politiskās lietderības argumentu,

proti, ja šāds jautājums tautas nobalsošanai tiktu nodots, tad

"Saeimas uzticības kapitāls būtu daudz lielāks"

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta

sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj.

27. lpp.).

Tādējādi var uzskatīt, ka

Pieteikuma iesniedzēji būtībā lūdz Satversmes tiesu veikt

Satversmes 68. panta ceturtās daļas tālākveidošanu -

teleoloģisko redukciju. Proti, Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka

vārdi "Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu" nav

piemērojami gadījumos, kad ES integrācijā, ņemot vērā ES

pamatlīgumu grozījumus, tiek ieviestas būtiskas pārmaiņas, un

šādos gadījumos minētie grozījumi vienmēr būtu automātiski

nododami tautas nobalsošanai. Tomēr no tiesiskās noteiktības

principa var izrietēt teleoloģiskās redukcijas piemērošanas

aizliegums, ja strikti jāievēro viennozīmīgā tiesību norma

(sk.: Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga,

Latvijas Vēstnesis, 2006, 155. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka

izšķiršanās par politiski lietderīgāku risinājumu visupirms ir

tieši demokrātiski leģitimēta parlamenta pienākums. "Katru

novirzīšanos pamata likumā no teksta nevar attaisnot ne ar kādu

lietderību [..] pamata likuma burtā ir apslēpti viņa pamati: būt

negrozāmam likumam priekš pilsoņiem, būt par to noteicēju, bez

kura dzīve nav iedomājama" [Sinaiskis V. Lietderība un

noteikumi likumu tulkošanā (Sakarā ar dep. Goldmaņa

neaizskaramību). Jurists, Nr. 3, 1928, 72.sl.].

Satversmes tiesa secina, ka

Satversmes 68. panta ceturtā daļa kā priekšnoteikumu tam, lai

tauta varētu īstenot savas tiesības līdzdarboties lēmuma

pieņemšanā attiecībā uz ES līgumu grozījumiem, paredz vismaz

puses Saeimas locekļu pieprasījumu. Lai gan šo tautas tiesību

izmantošanai ir paredzēts priekšnoteikums, Satversmes tiesa nevar

pārvērtēt atsevišķu Satversmes normu konstitucionalitāti, jo šāds

izvērtējums būtu ārpus tās kompetences. Tomēr Satversmes tiesa

de lege ferenda arī piekrīt M. Paparinska norādītajam, ka

tautas nobalsošanai neapšaubāmi ir būtiska nozīme šādu valstiski

svarīgu lēmumu leģitimēšanā (sk. lietas materiālu

3.sēj. 57. un 58. lpp.).

20. Vienlaikus

Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka Saeimai,

lemjot par tāda starptautiskā līguma apstiprināšanu, kurš nokārto

likumdošanas ceļā izšķiramu jautājumu, visupirms ir pienākums

izvērtēt šo līgumu. Tas, ka šādu izvērtējumu, iespējams, ir

veikušas citas valsts institūcijas, piemēram, par nozari

atbildīgā ministrija, neatbrīvo Saeimu no pienākuma pašai

izvērtēt attiecīgo jautājumu. Satversmes 68. pants inter

alia paredz, ka visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri

nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama

Saeimas apstiprināšana. Satversmes sapulce, ietverot minēto normu

Satversmē, nav pieļāvusi iespēju, ka Latvijas valsts varētu

nepildīt savas starptautiskās saistības. Prasība apstiprināt

Saeimā attiecīgos starptautiskos līgumus Satversmē ietverta ar

mērķi nepieļaut tādas starptautiskās saistības, kas likumdošanas

ceļā izšķiramus jautājumus noregulētu bez Saeimas piekrišanas.

Tādējādi redzams, ka Satversmes sapulce ir vadījusies no

prezumpcijas, ka starptautiskās saistības "nokārto" jautājumus un

tās ir jāpilda (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

7. jūlija sprieduma lietā Nr.2004-01-06 secinājumu daļas

3.2. un 6. punktu).

Ne debates Saeimā, ne komisiju

atzinumi nesniedz atbildi uz to, kā pirms LL ratifikācijas ticis

vērtēts jautājums, vai LL ievieš būtiskas izmaiņas nosacījumos

par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Savukārt no Saeimas

debatēm par LK apstiprināšanu netieši izriet secinājums, ka ticis

vērtēts tas, vai LK ievieš būtiskas izmaiņas nosacījumos par

Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Tā, piemēram, atbildīgās

komisijas pārstāvis deputāts Leopolds Ozoliņš debatēs norādīja:

"Līguma projektā ietvertie principi un normas atbilst tā

izstrādāšanas galvenajiem uzdevumiem un Latvijas Republikas

nacionālajai nostājai. Līgums neparedz būtiskus grozījumus

Latvijas dalībai ES. Līdz ar Līguma stāšanos spēkā tiks

paplašinātas Latvijas iespējas piedalīties ES lēmumu pieņemšanas

procesā" (Latvijas Republikas 8. Saeimas 2005. gada

19. maija sēdes stenogramma

http://www.saeima.lv/steno/2002_8/st_ 050519/st1905.htm).

Satversmes tiesa norāda, ka tas,

vai Saeimas deputāti spēj objektīvi lemt par tāda starptautiskā

līguma apstiprināšanu, kas ES deleģē daļu Latvijas valsts

institūciju kompetences, zināmā mērā ir atkarīgs no deputātiem

pieejama attiecīgā līguma iepriekšēja izvērtējuma inter

alia Ministru kabineta padotībā esošajās iestādēs un ekspertu

atzinumos. Arī pašai Saeimai pēc attiecīgā likumprojekta

saņemšanas ir pienākums atbilstoši Satversmē vai likumos

noteiktajam visupirms izvērtēt to, kādā procedūrā likums būtu

apstiprināms. Šāda pienākuma pastāvēšanu atzina arī Saeimas

pārstāvis, norādot: "Katra normatīva akta pieņemšana Saeimā tiek

testēta, vai tas atbilst normatīvo aktu hierarhijai, vai tas

principā atbilst Satversmes 1. un 2. panta prasībām"

(Satversmes tiesas 2009. gada 10. marta sēdes

stenogramma lietas materiālu

4. sēj. 154. lpp.).

Satversmes tiesai pēc iepazīšanās

ar Saeimas sēžu stenogrammām un citiem lietas materiāliem nav

pamata uzskatīt, ka Saeimas deputātu balsojums par LL

ratifikāciju būtu bijis patvaļīgs un pieņemts uz nepilnīgas

informācijas pamata. Turklāt pienākums izvērtēt tiesību aktus,

par kuriem notiek balsošana, ir politiskās atbildības

jautājums.

Tā kā

apstrīdētā akta pieņemšanas procesā nav pārkāpta Satversmes

68. pantā noteiktā kārtība, tad nav pārkāptas arī Pieteikuma

iesniedzējiem Satversmes 101. pantā noteiktās tiesības. Līdz

ar to secināms, ka apstrīdētais akts atbilst Satversmes

101. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt, ka

likums "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas

Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu" ir pieņemts

Latvijas Republikas Satversmē noteiktajā kārtībā un līdz ar to

atbilst Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai

daļai.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums ir pasludināts Rīgā

2009. gada 7. aprīlī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris