11. pants

Satversmes tiesa atzinusi, ka kritēriji, pēc kuriem

vērtējama tiesību normas atbilstība pamattiesībām uz sociālo

nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma

ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts

pozitīvo pienākumu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.1. punktu).

Izskatāmajā lietā ar apstrīdēto normu nav ierobežotas Pieteikuma

iesniedzējai jau piešķirtas tiesības uz ģimenes sociālo

aizsardzību.

Lai Pieteikuma iesniedzējai kā pašnodarbinātai personai būtu

tiesības saņemt vecāku pabalstu par 2012. gada 15. martā dzimuša

bērna kopšanu, viņai saskaņā ar apstrīdēto normu vajadzēja

atbilst šā pabalsta saņemšanas priekšnoteikumam, proti, bērna

kopšanas laikā negūt ienākumus. Tāpēc Pieteikuma iesniedzējai kā

pašnodarbinātai personai, kas bērna kopšanas laikā turpināja gūt

ienākumus, līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu,

nebija tiesību saņemt vecāku pabalstu. Tādējādi, pēc Pieteikuma

iesniedzējas un tiesībsarga ieskata, vairākus mēnešus līdz

brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, valsts neesot

nodrošinājusi Pieteikuma iesniedzējas ģimenei tiesības uz sociālo

aizsardzību vismaz minimālā apmērā.

Līdz ar to Satversmes tiesai šajā lietā ir jāizvērtē, vai

valsts, ar apstrīdēto normu nosakot pašnodarbinātām personām tādu

vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas

laikā negūst ienākumus, ir izpildījusi no Satversmes 110. panta

izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās

aizsardzības sistēmu.