Par likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.4 panta pirmās daļas 3. punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam

1Likumā "Par maternitātes un slimības

2apdrošināšanu" no 2008. gada 1. janvāra tika ieviests jauns

3sociālās apdrošināšanas pabalsts - vecāku pabalsts. To piešķīra

4un izmaksāja sociāli apdrošinātai personai, kura kopa bērnu

5vecumā līdz vienam gadam, ja šī persona kā viens no bērna

6vecākiem atradās bērna kopšanas atvaļinājumā vai bērna kopšanas

7dēļ neguva darba ienākumus kā pašnodarbinātais, vai arī minētajā

8bērna kopšanas periodā turpināja strādāt.

9Saeima 2009. gada 16. jūnijā pieņēma likumu "Grozījumi

10likumā "Par maternitātes un slimības

11apdrošināšanu"". Tas paredzēja, ka turpmāk par bērniem,

12kas dzimuši no 2010. gada 3. maija, vecāku pabalsts tiks

13piešķirts tikai tām sociāli apdrošinātajām personām, kuras

14atradīsies bērna kopšanas atvaļinājumā un līdz ar to nestrādās

15vai negūs ienākumus kā pašnodarbinātie.

16Ar 2010. gada 2. decembra likuma "Grozījumi likumā

17"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" 3.

18pantu tika pieņemts likuma "Par maternitātes un slimības

19apdrošināšanu" 10.4 panta pirmās daļas 3. punkts

20(grozījumi stājās spēkā 2011. gada 4. janvārī). Minētais punkts

21likuma redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1. janvāra līdz

222013. gada 31. decembrim, paredzēja, ka vecāku pabalstu piešķir

23un izmaksā sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu vai

24vairākus vienās dzemdībās dzimušus bērnus vecumā līdz vienam

25gadam (vienam no bērna vecākiem, vienam no adoptētājiem, kura

26aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar

27bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns, audžuģimenes

28loceklim, kurš noslēdzis līgumu ar pašvaldību, aizbildnim vai

29citai personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu bērnu faktiski

30kopj un audzina), ja šī persona ir nodarbināta pabalsta

31piešķiršanas dienā (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai

32pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

33apdrošināšanu") un kā pašnodarbinātais bērna kopšanas dēļ

34negūst ienākumus (turpmāk - apstrīdētā norma).

35Saeima 2013. gada 6. novembrī grozīja likumu "Par

36maternitātes un slimības apdrošināšanu", paredzot, ka no

372014. gada 1. oktobra vecāku pabalstu samazinātā (30 procentu)

38apmērā saņems arī persona, kura ir nodarbināta bērna kopšanas

39laikā, bet neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai bērna

40kopšanas laikā gūst ienākumus kā pašnodarbinātais. Arī patlaban

41spēkā esošajā likuma redakcijā tiesības uz vecāku pabalstu

42samazinātā (30 procentu) apmērā paredzētas personai, kurai

43kalendāra mēnesī ir ienākumi kā darba ņēmējam vai

44pašnodarbinātajam.

1Pieteikuma iesniedzēja - Sanita

2Bokta-Strautmane (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - ir

3pašnodarbināta persona, zvērināta advokāte, kura atjaunoja savu

4profesionālo darbību, lai gan viņai dzimušais bērns vēl nebija

5sasniedzis viena gada vecumu. Uz apstrīdētās normas pamata

6Pieteikuma iesniedzējai ar Valsts sociālās apdrošināšanas

7aģentūras lēmumu tika atteikts piešķirt vecāku pabalstu par laiku

8līdz brīdim, kad bērns sasniegs viena gada vecumu. Ar

9Administratīvās apgabaltiesas spriedumu Valsts sociālās

10apdrošināšanas aģentūras lēmums tika atstāts negrozīts.

11Pieteikuma iesniedzēja iesniegusi konstitucionālo sūdzību,

12uzskatot, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas

13Satversmes (turpmāk - Satversme) 110. pantam.

14Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atjaunojusi profesionālo

15darbību tāpēc, lai nezaudētu konkurētspēju, klientus un līdz ar

16to spēju nodrošināt ģimenes labklājību arī pēc tam, kad bērns

17sasniegs viena gada vecumu. Ja vecāks nevar pārtraukt savu

18profesionālo darbību, bet ģimene nevar iztikt ar ienākumiem no

19nepilna laika darba, tad vecāks esot spiests strādāt pilnu darba

20laiku un bērna aprūpi pilnībā uzticēt citam cilvēkam. Tā

21rezultātā tiekot panākts pretējs rezultāts, proti, vecāks esot

22spiests strādāt pilnu darba laiku, līdz minimumam samazinot to

23laiku, kuru var veltīt bērnam. Tādējādi apstrīdētā norma

24ierobežojot personas pamattiesības un nesasniedzot leģitīmo

25mērķi, kādu likumdevējs bija norādījis, - lai ģimenes, kurās

26bērna vecāks gan saņem valsts atbalstu, gan arī gūst ienākumus kā

27pašnodarbinātais vai pie darba devēja, netiktu nostādītas

28labvēlīgākā situācijā nekā citas ģimenes.

29Ierobežojums, kas noteikts pašnodarbinātai personai, kura

30turpina profesionālo darbību laikā, kamēr tās bērns nav

31sasniedzis viena gada vecumu, ietekmējot šīs personas

32profesionālo darbību nākotnē. Savukārt darba ņēmēji atrodoties

33citādā situācijā, jo viņiem Darba likuma normas garantējot

34darbavietas saglabāšanu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām.

35Pašnodarbinātām personām šādu garantiju neesot, un tādējādi tās

36tiekot diskriminētas pēc nodarbinātības veida.

37Apstrīdētā norma arī esot radījusi atšķirīgu attieksmi pret

38pašnodarbinātām personām iepretim personām, kuras pabalsta

39piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas un tāpēc līdz brīdim, kad

40bērns sasniedza viena gada vecumu, varēja saņemt bērna kopšanas

41pabalstu. Personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī nebija

42nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsta saņemšanai neesot bijuši

43izvirzīti nekādi nosacījumi.

44Likumdevējs esot varējis personai, kura pēc bērna piedzimšanas

45un tā kopšanas laikā turpina gūt ienākumus, sniegt valsts

46atbalstu citādā veidā, piemēram, samazinot valsts noteiktos

47izdevumus, samazinot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās

48iemaksas vai pilnībā atbrīvojot no tām.

49Ja persona zaudētu ienākumus vai tie būtiski samazinātos pēc

50tam, kad bērns sasniedz gada vecumu un persona atsāk profesionālo

51darbību, tas būtiski ietekmētu visas ģimenes labklājības līmeni

52ilgtermiņā. Valstij esot pienākums maksimālajos tās rīcībā esošo

53resursu ietvaros sniegt palīdzību vecākiem un citām personām, kas

54audzina bērnus. Satversmes 110. pantā valsts esot apņēmusies arī

55finansiāli atbalstīt vecākus bērna pirmajos dzīves gados.

56Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka, liedzot saņemt vecāku

57pabalstu un citus pabalstus sakarā ar bērna piedzimšanu un

58kopšanu septiņus mēnešus līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena

59gada vecumu, viņai tika liegtas tiesības saņemt valsts atbalstu

60sakarā ar bērna piedzimšanu un kopšanu līdz viena gada vecumam

61vismaz minimālā apmērā. Pieteikuma iesniedzēja argumentē, ka,

62liedzot vispār saņemt vecāku pabalstu, esot liegtas Satversmes

63110. pantā garantētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko

64aizsardzību vismaz minimālā apmērā. Tādējādi likumdevējs ar

65apstrīdēto normu neesot izpildījis no Satversmes 110. panta

66izrietošo pozitīvo pienākumu sniegt atbalstu ģimenei.

67Ierobežojums neesot samērīgs, jo personām, kuras kopj bērnu

68pēc tam, kad tas sasniedzis viena gada vecumu, neatkarīgi no to

69nodarbinātības veida un ieņēmumiem bērna kopšanas pabalsts tiekot

70izmaksāts.

71Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja

72papildus norādīja, ka apstrīdētā norma nesatur norādi uz to, ka

73likumdevējs būtu nodalījis situāciju, kad pašnodarbinātās

74personas ienākumi pēc bērna piedzimšanas tā kopšanas laikā

75nesamazinās, no situācijas, kad ienākumi tajā pašā laikā

76samazinās par kādu noteiktu apjomu. Taču Saeima atbildes rakstā

77norādījusi, ka vecāku pabalsta uzdevums esot kaut daļēji

78kompensēt negūtos ienākumus vecākiem, kas kopj bērnu vecumā līdz

79vienam gadam. Turklāt likumdevēja rīcībā esot bijuši vairāki

80mehānismi no Satversmes 110. panta izrietošā pozitīvā pienākuma

81izpildei, nosakot tādu pabalsta apmēru, kas varētu būt atšķirīgs

82no tām personām, kuras bērna kopšanas laikā negūst ienākumus,

83noteiktā pabalsta apmēra. Valsts ekonomiskā situācija nedrīkstot

84radīt pārliecību, ka valsts attiecībā uz kādu sociāli apdrošināto

85personu grupu varētu pilnībā pārtraukt sava pozitīvā pienākuma

86izpildi. Turklāt vecāku pabalsts, lai arī tas piesaistīts citam

87budžetam, tomēr tāpat kā bērna kopšanas pabalsts pildot arī

88atbalsta funkciju saistībā ar papildu izdevumiem, kas vecākiem

89rodas, kopjot bērnu līdz viena gada vecumam.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

3110. pantam.

4Vecāku pabalsts esot viens no īpašiem ģimenes aizsardzības

5veidiem. Valsts atbalstot ģimenes ar jaundzimušajiem bērniem

6noteiktu laika posmu, ievērojot to, ka zīdaiņiem nepieciešama

7īpaša aprūpe un vismaz viena vecāka klātbūtne. Parasti šo aprūpi

8uzņemoties bērna vecāki, taču viņi bērna kopšanas laikā, ja ir

9pārtraukuši darba pienākumu vai profesionālās darbības veikšanu,

10nespējot gūt ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna

11piedzimšanas. Tādējādi vecāku pabalsta mērķis esot kompensēt šo

12ienākumu zaudējumu sociāli apdrošinātām personām tādā apmērā, kas

13atkarīgs no vecāka veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas

14obligātajām iemaksām, un aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot tam

15vecāku klātbūtni un pilnvērtīgu aprūpi.

16Likumdevējs neesot atņēmis Pieteikuma iesniedzējai jau

17pastāvīgi piešķirtas tiesības uz vecāku pabalstu. Tāpat ar

18apstrīdēto normu likumdevējs neesot mainījis vecāku pabalsta

19piešķiršanas nosacījumus, aprēķināšanas kārtību vai apmēru.

20Tiesiskais regulējums attiecībā uz vecāku pabalsta saņemšanas

21saistību ar liegumu gūt ienākumus kā pašnodarbinātai personai

22bijis stabils un nemainīgs jau ilgāku laiku pirms Pieteikuma

23iesniedzējas bērna piedzimšanas (no 2009. gada 1. jūlija).

24Apstrīdētā norma pati par sevi neierobežojot Satversmes 110.

25pantā nostiprinātās pamattiesības uz valsts atbalstu ģimenei, jo

26nodrošinot visām sociāli apdrošinātajām personām iespēju saņemt

27vecāku pabalstu. Tas, vai tiek izpildīti pabalsta saņemšanas

28nosacījumi, esot atkarīgs nevis no valsts iejaukšanās, bet no abu

29bērna vecāku izdarītās izvēles vecāku pabalstu saņemt, vienam no

30viņiem pārtraucot ienākumu gūšanu. Tādējādi valsts esot

31izpildījusi pienākumu garantēt ģimenei ar bērnu vecumā līdz

32vienam gadam sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī.

33Apstrīdētajā normā ietvertais kritērijs kalpojot leģitīmam

34mērķim - bērna tiesību aizsardzībai -, jo stimulējot vecāku tiešu

35iesaistīšanos bērnu aprūpē, kopšanā un pieskatīšanā un nodrošinot

36iespēju vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi būt kopā ar bērnu.

37Tas atbilstot vecāku pabalsta kā sociālās apdrošināšanas

38pakalpojuma būtībai. Šādu pakalpojumu viens no bērna vecākiem

39varot saņemt tikai tad, ja ir iestājies apdrošināšanas jeb

40sociālā riska gadījums, kas saistīts ar bērna kopšanu un tās

41rezultātā zaudētiem ienākumiem. Vecāku pabalsta mērķis esot

42kompensēt sociāli apdrošinātas personas līdzšinējo ienākumu

43zaudējumu, bet, turpinot profesionālo darbību, šāds zaudējums

44nerodoties.

45Vecāku pabalsts izskatāmās lietas kontekstā neesot uzskatāms

46par ģimenēm ar bērniem sniedzamu sociālo palīdzību (sociālo

47pabalstu), proti, papildu atbalstu ar bērna piedzimšanu un

48kopšanu saistīto papildu izdevumu segšanai. Šim mērķim Pieteikuma

49iesniedzējas norādītajā laika posmā valsts paredzējusi citus

50atbalsta veidus.

51Likumdevējs esot veicis atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu

52valsts sniegtu finansiālu atbalstu visām personām, kas kopj bērnu

53līdz viena gada vecumam. Visām personām esot nodrošināta iespēja

54īstenot savas sociālās tiesības saņemt valsts atbalstu ģimenei

55vismaz minimālā apmērā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada

56vecumu. Papildus vecāku pabalstam un bērna kopšanas pabalstam

57laika posmā, kurā Pieteikuma iesniedzēja nebija tiesīga saņemt

58vecāku pabalstu, valsts ģimenēm ar bērniem paredzējusi arī citus

59sociālās apdrošināšanas un sociālos pabalstus.

60Pieteikuma iesniedzēja vecāku pabalstu neesot saņēmusi nevis

61tādēļ, ka valsts viņai nebūtu nodrošinājusi iespēju īstenot savas

62sociālās tiesības uz šo valsts atbalstu vismaz minimālā apmērā,

63bet gan tādēļ, ka viņa pati izvēlējusies vecāku pabalstu

64nesaņemt. Būtībā, pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja

65sūdzoties par tāda tiesiskā regulējuma neesību, kurš atbilstu

66viņas vēlmei - saņemt vecāku pabalstu arī tādā gadījumā, ja bērna

67kopšana tiek apvienota ar profesionālās darbības veikšanu.

68Likumdevējam esot rīcības brīvība reglamentēt sociālās

69apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanas nosacījumus, izvērtējot

70valsts ekonomiskās iespējas, un citstarp paredzēt arī to, ka

71personai situācijā, kad tā pati spēj gūt ienākumus arī bērna

72kopšanas laikā, valsts papildu atbalsts nav nepieciešams. Turklāt

73bērna kopšanas laikā Pieteikuma iesniedzējas ienākumu, obligāto

74iemaksu objekta un veikto obligāto iemaksu apmērs bijis aptuveni

75tāds pats kā pēdējo gadu laikā pirms bērna piedzimšanas. Līdz ar

76to neesot pamata uzskatīt, ka vecāku pabalsta piešķiršanas

77priekšnoteikums - liegums turpināt ienākumu gūšanu - būtu

78samazinājis Pieteikuma iesniedzējas ģimenes labklājības līmeni un

79iespēju nodrošināt bērna labākās intereses. Pieteikuma

80iesniedzēja faktiski esot izšķīrusies par to, ka bērna aprūpei

81nepieciešamos līdzekļus nodrošinās pati.

82Tā kā liegums gūt ienākumus bērna kopšanas laikā likumā

83"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bijis

84ietverts jau ilgāku laiku pirms Pieteikuma iesniedzējas bērna

85piedzimšanas, apstrīdētā norma neesot varējusi skart Pieteikuma

86iesniedzējas tiesisko paļāvību. Saeima nesaskata arī to, ka

87apstrīdētā norma varētu būt nostādījusi nevienlīdzīgās situācijās

88bērnu vecākus, jo visiem sociāli apdrošinātajiem vecākiem

89neatkarīgi no to nodarbinātības formas apstrīdētā norma esot

90piemērota vienādi.

91Pašnodarbināta persona neatrodoties nelabvēlīgākā pozīcijā

92salīdzinājumā ar darba ņēmēju attiecībā uz iespējām turpināt

93darba pienākumu veikšanu vai profesionālo darbību un gūt

94ienākumus pēc bērna kopšanas perioda. Katram no šiem

95nodarbinātības veidiem esot savi riski un arī tos kompensējošas

96priekšrocības. Pašnodarbinātai personai esot iespēja brīvi plānot

97savus ienākumus un izdevumus, un sociālās apdrošināšanas

98pakalpojumus nākotnē tā saņemšot atbilstoši apmēram, kādā pati

99šajā sistēmā līdzdarbojusies. Tāpat pašnodarbinātas personas

100varot organizēt savu darbu ar zināmu elastību, jo atšķirībā no

101darba ņēmējiem pašas nosakot savu darba laiku, vietu un veicamā

102darba apjomu. Savukārt ienākumu samazinājums vai zaudējums pēc

103bērna kopšanas perioda varot rasties ikvienai personai neatkarīgi

104no nodarbinātības formas. Arī darba ņēmējiem ne visos gadījumos

105pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma esot garantēta

106iepriekšējā darbavieta. Piemēram, uzņēmums, kurā persona ir

107nodarbināta, laikā pēc bērna piedzimšanas varot tikt likvidēts.

108Savukārt profesionālās prasmes un iemaņas bērna kopšanas laikā

109neizbēgami zaudējot ikviena persona neatkarīgi no tās

110nodarbinātības formas. Klientu zaudējums un ienākumu samazinājums

111pēc bērna kopšanas perioda esot tādi riski, no kuriem neesot

112pasargāta neviena persona.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110. pantam.

3Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstākļos, kad ekonomiskās

4krīzes iespaidā nebija pietiekamu līdzekļu valsts sociālās

5apdrošināšanas budžetā, Saeima varēja ierobežot vecāku pabalsta

6izmaksu, lai šo budžetu stabilizētu. Ierobežojums ticis noteikts

7vienīgi tiem vecākiem, kuri guva ienākumus, un tādējādi sociālās

8apdrošināšanas galvenais mērķis - nodrošināt atbalstu gadījumos,

9kad ienākumu nav, - esot ievērots. Šādu izmaksu ierobežojuma

10samērīgums esot atkarīgs no tā, vai likumdevēja rīcībā bijuši

11alternatīvi, personu tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi.

12Tieslietu ministrija uzsver, ka Saeimas Sociālo un darba lietu

13komisijā risinājusies diskusija par to, vai vecāku pabalstu varēs

14saņemt arī tie vecāki, kuri bērna kopšanas laikā gūst ienākumus,

15tomēr esot secināts, ka sociālās apdrošināšanas budžetā tam

16līdzekļu nepietiek.

17Tieslietu ministrija arī norāda, ka valsts sociālās drošības

18sistēmas ietvaros ir svarīgi nošķirt pabalstus, kuri ir un kuri

19nav atkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Vecāku pabalsts

20esot atkarīgs no sociālās apdrošināšanas iemaksām un tādā ziņā

21atšķiroties no bērna kopšanas pabalsta.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētā norma neatbilst no Satversmes 110. panta

3izrietošajam valsts pienākumam izveidot un uzturēt ģimenes

4sociālo un ekonomisko aizsardzību vismaz minimālā apmērā.

5Ieviešot vecāku pabalstu, valsts esot izpildījusi savu

6pienākumu nodrošināt īpašu atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem.

7Taču tiesībsargs nepiekrīt Saeimas norādītajam, ka valsts

8paredzējusi arī citus sociālās apdrošināšanas un sociālos

9pabalstus, piemēram, maternitātes pabalstu un ģimenes pabalstu,

10tādējādi nodrošinot finansiālu atbalstu visām personām, kas kopj

11bērnu līdz viena gada vecumam. Beidzoties maternitātes

12atvaļinājumam, sociāli apdrošinātai personai, kura nolēmusi bērna

13kopšanas laikā turpināt strādāt vai gūt ienākumus kā

14pašnodarbinātais, netiekot nodrošināts ģimenēm ar bērniem

15garantētais valsts atbalsts. Pieteikuma iesniedzējas gadījumā

16valsts neesot paredzējusi atbalstu tādu papildu izdevumu

17kompensēšanai, kuri personai radušies sakarā ar bērna kopšanu

18līdz viena gada vecumam.

19Paredzot iespēju saņemt vecāku pabalstu arī personai, kura

20bērna kopšanas laikā ir nodarbināta vai gūst ienākumus kā

21pašnodarbinātais, valsts esot noteikusi līmeni, kādā tā

22nodrošinās īpašu atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem. Liedzot

23tiesības saņemt vecāku pabalstu personām, kuras ir nodarbinātas

24vai gūst ienākumus bērna kopšanas laikā, valsts esot samazinājusi

25iepriekš garantētā sociālā nodrošinājuma līmeni. Šāds

26ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīmi mērķi

27- sociālā budžeta ilgtspējas (sabiedrības labklājības)

28nodrošināšana un bērna tiesību aizsardzība -, taču apstrīdētā

29norma liedzot personai bērna kopšanas laikā strādāt vai gūt

30ienākumus kā pašnodarbinātai personai. Tas neesot nedz

31sabiedrības, nedz indivīda interesēs. Sociālās apdrošināšanas

32budžetam ekonomiski izdevīgāka esot tāda persona, kura, saņemot

33vecāku pabalstu, ir nodarbināta vai gūst ienākumus kā

34pašnodarbinātais un tādējādi arī bērna kopšanas laikā veic

35maksājumus sociālajā budžetā. Persona, kura bērna kopšanas laikā

36atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un negūst ienākumus kā

37pašnodarbinātais, sociālajam budžetam pienesumu nedodot. Tādējādi

38ar apstrīdēto normu nevarot sasniegt izvirzīto leģitīmo mērķi -

39nodrošināt sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti

40ilgtermiņā.

41Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi esot

42iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

43līdzekļiem. Persona varētu strādāt un saņemt mazāka apmēra

44pabalstu nekā saņemtu tad, ja nestrādātu. Tādējādi tiktu sekmēts

45tas, ka vecāki bērna dzīves pirmajā gadā izvēlas nestrādāt, tomēr

46tiem vecākiem, kuriem tas būtu nepieciešams, tiktu saglabāta

47iespēja strādāt nepilnu darba laiku. Šāds risinājums gan dotu

48pienesumu sociālās apdrošināšanas budžetam, gan arī labvēlīgi

49ietekmētu ģimenes kopējo labklājību.

50Turklāt ar apstrīdēto normu ilgtermiņā tiekot ierobežotas arī

51bērna tiesības. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā

52norādītajam, ka iespēja saņemt vecāku pabalstu ir pilnībā

53atkarīga no pašas personas izvēles pārtraukt vai turpināt savu

54profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā.

55Tiesībsargs norāda, ka bērna vislabākajām interesēm atbilstu tāds

56ģimenes atbalsta sistēmas regulējums, ka bērna intereses tiek

57ievērotas ne tikai viņa pirmajā dzīves gadā (nodrošinot bērnam

58vecāka klātbūtni), bet arī pēc tam, ļaujot vecākam saglabāt

59profesionālo kvalifikāciju, kas nepieciešama, lai spētu

60nodrošināt ģimenes labklājību nākotnē.

61Vienāda pabalsta noteikšana strādājošam vecākam un vecākam,

62kurš atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, būtu pretrunā ar

63Satversmes 91. pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības principu, ja

64vien tai nebūtu saprātīga un objektīva pamata. Neatkarīgi no

65atšķirīgajām nodarbinātības formām attieksmei pret darba

66ņēmējiem, kas atrodas (vai neatrodas) bērna kopšanas

67atvaļinājumā, un pašnodarbinātajiem, kas bērna kopšanas laikā

68negūst (vai gūst) ienākumus, vajagot būt vienādai. Tas

69attiecoties arī uz vecāku pabalsta izmaksu. Vecāku pabalsts esot

70sociālās apdrošināšanas pabalsts, jo gan darba ņēmējs, gan

71pašnodarbinātais veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas

72konkrētajam apdrošināšanas veidam - vecāku apdrošināšanai.

73Turklāt abām personu kategorijām sociālās apdrošināšanas iemaksu

74likme esot vienāda.

75Ņemot vērā minēto, esot secināms, ka ar apstrīdēto normu nav

76sasniedzams likumdevēja izvirzītais mērķis - nodrošināt sociālās

77apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā un bērnu tiesību

78aizsardzību. Šo mērķi varot sasniegt ar citiem, indivīda tiesības

79mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tādējādi apstrīdētā norma

80neatbilstot samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes

81110. pantam.

82Kopš 2014. gada 1. oktobra esot ieviests tāds vecāku pabalsts,

83kas nodrošinot taisnīgu un vienlīdzības principam atbilstošu

84izmaksu gan personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā

85vai negūst ienākumus kā pašnodarbinātie, gan arī tām personām,

86kuras bērna kopšanas laikā ir nodarbinātas vai gūst ienākumus kā

87pašnodarbinātie. Tiesībsargs neredzot iemeslu, kura dēļ šādu vai

88līdzīgu vecāku pabalsta modeli likumdevējs nevarējis pieņemt jau

892009. gadā.

1Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

2- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110.

3pantam.

4Labklājības ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā

5norādītajiem argumentiem un uzskata, ka likumdevējam bija

6tiesības liegt vecāku pabalstu, proti, sociālās apdrošināšanas

7pabalstu, tiem šā pabalsta saņēmējiem, kuri atsāka savu

8profesionālo darbību, neatkarīgi no tā, vai profesionālā darbība

9atsākta pilnīgi vai daļēji.

10Vecāku pabalsts esot sociālās apdrošināšanas sistēmas atbalsta

11pasākums, kas paredzēts vecākiem, kuri bērna pirmajā dzīves gadā

12izvēlas nestrādāt un pilnvērtīgi aprūpēt bērnu, veltot tam šajā

13laika posmā īpaši nepieciešamo uzmanību. Vecāku pabalsta izmaksas

14ierobežojums attiecībā uz strādājošiem vecākiem esot noteikts,

15ievērojot galvenokārt tieši bērna vajadzības.

16Vecāku pabalsts pēc sava mērķa un būtības esot izveidots kā

17viens no sociālās apdrošināšanas sistēmas pabalstiem, kuru mērķis

18ir novērst vai mazināt apdrošinātās personas ienākumu zaudējumu,

19kas rodas likumā paredzētā sociālā riska iestāšanās gadījumā.

20Sākotnēji vecāku pabalstu varējis izvēlēties jebkurš no abiem

21bērna vecākiem, un praksē pierādījies tas, ka šis pabalsts bieži

22vien nesasniedz tā mērķi, jo parasti tiek noformēts uz tā vecāka

23vārda, kurš pirms bērna piedzimšanas saņēmis lielāku atalgojumu.

24Šāda prakse esot nonākusi pretrunā gan ar Satversmes tiesas

25spriedumā lietā Nr. 2006‑07‑01 izteiktajām atziņām, gan ar valstī

26spēkā esošo sociālās apdrošināšanas sistēmu, jo izveidojusies

27tādu personu grupa, kuras bērna kopšanas laikā nebija sociāli

28apdrošinātas. Ņemot vērā minēto, 2009. gada 16. jūnijā Saeimā

29pieņemti likuma grozījumi, liedzot turpmāk saņemt vecāku pabalstu

30tām personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un

31vienlaikus strādā vai gūst ienākumus. Grozījumu leģitīmais mērķis

32attiecībā uz pašnodarbinātajiem bijis aizsargāt bērna intereses,

33motivējot vecākus, ja vien tas iespējams, nestrādāt un pašiem

34nodrošināt pilnvērtīgu bērna aprūpi. Apstrīdētajai normai bijis

35leģitīms mērķis - bērna tiesību aizsardzība, nodrošinot gada

36vecumu vēl nesasnieguša bērna vislabāko interešu ievērošanu,

37proti, pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki. Otrs leģitīmais

38mērķis bijis saistīts ar sociālās apdrošināšanas sistēmas

39pašfinansēšanās nodrošināšanu ilgtermiņā, jo 2008. gada 1.

40janvārī ieviestais apdrošināšanas veids - vecāku apdrošināšana -

41neesot paredzējis sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes

42paaugstināšanu jaunā pakalpojuma - vecāku pabalsta -

43nodrošināšanai. Tādējādi esot ievērojami pasliktinājies valsts

44sociālās apdrošināšanas budžeta stāvoklis.

45Pašnodarbinātajam atšķirībā no darba ņēmēja obligāto iemaksu

46objekts esot brīvi izraudzīti ienākumi. Tādējādi pašnodarbinātais

47varot laikus un pēc paša izvēles plānot savu saimniecisko

48darbību, lai bērna kopšanas periodā saņemtu sociālās

49apdrošināšanas pakalpojumu atbilstošā apmērā.

50Profesionālās kvalifikācijas saglabāšana esot gan

51pašnodarbinātajiem, gan darba ņēmējiem aktuāls jautājums.

52Likumdevējs, nosakot vecāku pabalsta izmaksas ierobežojumu

53strādājošiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem, neesot

54piespiedis tos atteikties no valsts atbalsta, lai saglabātu savu

55profesionālo kvalifikāciju, bet, ievērojot bērna intereses un

56sociālās apdrošināšanas pakalpojuma mērķi, nodrošinājis iespēju

57izvēlēties - vai nu saņemt vecāku pabalstu pilnā apmērā un

58nestrādāt, tādējādi negūstot ienākumus no profesionālās darbības,

59vai arī - ja persona izvēlas strādāt - saņemt ienākumus kā

60pašnodarbinātajam.

61No sociāli atbildīgas valsts principa izrietot valsts

62pienākums izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu sabiedrības

63labklājības nodrošināšanas politiku. Valstij esot jāsamēro ar

64savām ekonomiskajām iespējām ne tikai personas tiesības sociālajā

65jomā, bet arī nepieciešamība nodrošināt visas sabiedrības

66labklājību un jārada tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts

67uz valsts ilgtspējīgu attīstību. 2009. gadā strauji

68pasliktinājusies Latvijas ekonomiskā situācija, samazinājušies

69valsts budžeta ieņēmumi, būtiski palielinājies bezdarbs un

70pieauguši sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi.

71Satversmes tiesa jau esot secinājusi, ka vecāku apdrošināšana

72tika ieviesta pārsteidzīgi, nepārdomāti un tādējādi tika

73apdraudēta sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspēja, kas ir

74būtisks priekšnoteikums tam, lai valsts varētu ilgtermiņā

75nodrošināt gan pensiju, gan sociālās apdrošināšanas pabalstu

76izmaksu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

2padome - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

3110. pantam, un pievienojas Pieteikuma iesniedzējas

4argumentiem.

5Zvērināti advokāti tikai ļoti retos gadījumos pilnībā un uz

6visu bērna kopšanas laiku pārtraucot savu profesionālo darbību,

7jo tad varot atpalikt no jaunākajām judikatūras un likumdošanas

8tendencēm, bet klienti izmantojot cita zvērināta advokāta sniegto

9palīdzību.

10Bērna kopšanas laikā uz darba līguma pamata nodarbinātas

11personas profesionālās kvalifikācijas izmaiņas esot apmēram tādas

12pašas kā pašnodarbinātai personai, taču šo izmaiņu tiesiskās

13sekas pašnodarbinātās personas - zvērināta advokāta - gadījumā

14esot neizdevīgākas, jo advokāta klientiem neesot uzlikti un

15nevarot tikt uzlikti tādi pienākumi kā darba devējam. Tiesību

16normas paredzot darbavietas saglabāšanu darbiniekam, bet

17zvērinātam advokātam šādas garantijas neesot.

18Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām,

19kuras bērna kopšanas atvaļinājuma laikā turpina gūt ienākumus, un

20personām, kuras šā paša atvaļinājuma laikā ienākumus negūst. Šāda

21atšķirīga attieksme neesot attaisnojama. Turklāt tieši

22ekonomiskās lejupslīdes apstākļos esot īpaši svarīgi veicināt

23nodarbinātību. Taču apstrīdētā norma likusi pabalsta saņēmējam

24izdarīt izvēli starp iespēju saņemt pabalstu un risku zaudēt savu

25klientūru un kvalifikāciju, proti, zaudēt paša radīto darbavietu.

26Tādējādi apstrīdētā norma esot labvēlīga personām, kuras necenšas

27atgriezties darba tirgū, un nelabvēlīga personām, kuras rīkojas

28pretēji - cenšas uzlabot savu labklājību ne tikai uz valsts

29atbalsta rēķina. Tāpēc apstrīdētās normas ekonomiskais mērķis

30esot vērtējams kritiski. Kritiski vērtējams esot arī arguments,

31ka Pieteikuma iesniedzējai, izvēloties profesiju, vajadzējis

32pieņemt arī šādas izvēles rezultātā radušās ar nodokļiem

33saistītās sekas, - apstrīdētā norma stājusies spēkā gandrīz

34desmit gadus pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzēja izvēlējusies

35profesiju. Tiesiskās paļāvības princips nenozīmējot personas

36tiesības pēc profesijas izvēles paļauties uz to, ka valsts

37neveiks grozījumus nodokļu tiesiskajā regulējumā, taču dodot

38pamatu paļauties uz to, ka valsts nepieļaus personu

39diskrimināciju, citstarp arī ģimenes aizsardzības pasākumu

40īstenošanā.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

2universitātes lektore Mg. iur. Zane Vorslava -

3uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110. pantam.

4Likumdevējs ar apstrīdēto normu neesot liedzis Pieteikuma

5iesniedzējai saņemt valsts sniegtu pabalstu, bet paredzējis

6vienīgi nosacījumus pabalsta saņemšanai. Līdz ar to likumdevējs

7esot izpildījis Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu.

8Tiesību uz vecāku pabalstu īstenošana esot tiešs valsts

9pamattiesību izpildes pienākums, kas skatāms kopsakarā ar

10Satversmes 110. pantu. Ņemot vērā sociālo tiesību, tai skaitā

11tiesību uz vecāku pabalstu, specifisko raksturu, tās esot

12īstenojamas atbilstoši Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā

13noteiktajam, ka ikvienam cilvēkam, proti, sabiedrības loceklim,

14ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu un viņa personības pašcieņas

15uzturēšanai un brīvai attīstībai nepieciešamo tiesību īstenošanu

16ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā ar nacionālo pasākumu

17palīdzību un starptautiskas sadarbības ceļā atbilstoši katras

18valsts struktūrai un resursiem. Sociālās tiesības esot īpašas un

19atšķirīgas cilvēktiesības, jo to īstenošana esot tieši atkarīga

20no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem

21resursiem, tātad cieši saistīta ar katras valsts iespējām. Tāpat

22arī starptautiskās tiesības uzliekot valstij pienākumu

23maksimālajos pieejamo resursu ietvaros un ar atbilstošiem

24līdzekļiem augošā tempā panākt pēc iespējas pilnīgu sociālo

25tiesību īstenošanu.

26Ņemot vērā sociālo tiesību un attiecīgo tiesību normu

27nepastāvību un biežās izmaiņas, esot grūti prognozēt konkrētu

28sociālo tiesību īstenošanas apmēru un sistēmu, tomēr sociāli

29apdrošinātas personas statuss nedodot personai tiesības paļauties

30uz konkrētiem atlīdzības izmaksas nosacījumiem. Tas dodot

31personai tiesības paļauties tikai uz to, ka valsts tai piešķirs

32sociālo nodrošinājumu atbilstoši tiesību normām, kādas būs spēkā

33laikā, kad personai attiecīgais nodrošinājums būs

34nepieciešams.

35Secinājumu

36daļa

1Saskaņā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu

2valsts aizsargā ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Satversmes

3ievadā nostiprināts tas, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības

4pamats un ka ikviens rūpējas par saviem tuviniekiem un

5sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un

6nākamajām paaudzēm. Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir

7jāaizsargā ikviena ģimene (sk., piemēram, Satversmes tiesas

82004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 14.

9punktu). Satversmes tiesa atzinusi arī to, ka no Satversmes

10110. panta izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt

11ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu (sk.

12Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.

132005-09-01 8.2. punktu).

14Interpretējot Satversmes 110. panta pirmajā daļā noteiktās

15pamattiesības, jāņem vērā starptautiskajos cilvēktiesību

16dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk.

17Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.

182004-02-0106 10. punktu). Starptautiskā pakta par

19pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa

20noteic, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa un tai ir

21tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību. Starptautiskā

22pakta par ekonomiskajām, kultūras un sociālajām tiesībām 10.

23panta pirmā daļa paredz, ka dalībvalstis nodrošina iespējami

24plašāku aizsardzību un palīdzību ģimenei, it sevišķi tās

25dibināšanas posmā un kamēr tās pienākums ir gādāt par

26nepatstāvīgajiem bērniem un viņu audzināšanu. Arī Eiropas

27Sociālās hartas 16. pants citstarp garantē ģimenes tiesības uz

28sociālo un ekonomisko aizsardzību. Tas paredz, ka līgumslēdzējas

29puses, lai nodrošinātu apstākļus, kas nepieciešami pilnīgai

30ģimenes kā sabiedrības pamatvienības attīstībai, apņemas veicināt

31citstarp ģimenes dzīves ekonomisko un sociālo aizsardzību ar

32tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti, fiskālie atvieglojumi,

33dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm, pabalsti jaunlaulātajiem

34un citiem piemērotiem līdzekļiem. Satversmes tiesa atzinusi, ka

35Eiropas Sociālās hartas 16. pants nesniedz izsmeļošu ģimenes

36politikas instrumentu sarakstu, proti, nenoteic, kādi var būt

37pabalsti un kādos apstākļos tie būtu izmaksājami. Ievērojot

38noteiktas minimālās prasības, valstis pašas ir tiesīgas

39izvēlēties savus līdzekļus ģimenes sociālās un ekonomiskās

40aizsardzības īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.

41novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8.2. punktu).

42Valsts īpaši atbalsta ģimenes, kurās ir bērni līdz divu gadu

43vecumam, jo zīdaiņiem ir nepieciešama sevišķa aprūpe un parasti

44šo aprūpi uzņemas bērna vecāki, tāpēc viņi var nespēt gūt

45ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna piedzimšanas (sal.:

46Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr.

472009‑44-01 8. punkts). Lai arī no Satversmes 110. panta

48neizriet personas tiesības saņemt valsts atbalstu konkrēta veida

49un apmēra pabalsta formā, tomēr valstij, rūpējoties par bērniem

50un ģimeni un ievērojot tiesību principus un pārējās Satversmes

51normas, jāveic tādi atbalsta pasākumi, kas ir pietiekami efektīvi

52un, cik vien tas iespējams, atbilst adresātu vajadzībām (sal.:

53Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

542006-07-01 13.1. punkts).

55Pildot no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu

56izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības

57sistēmu, likumā ir konkretizētas ģimenes tiesības uz īpašu

58aizsardzību, nosakot dažādus aizsardzības mehānismus

59(sal.: Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra

60sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punkts).

61Viens no šādiem valsts noteiktiem ģimenes sociālās

62aizsardzības mehānismiem, kas paredzēti ģimenēm ar bērniem, ir

63tiesības uz vecāku pabalstu.

1Vecāku pabalsts ieviests likumā "Par

2maternitātes un slimības apdrošināšanu" ar 2007. gada 8.

3novembra likuma "Grozījumi likumā "Par maternitātes un

4slimības apdrošināšanu"" 6. pantu, vienlaikus ar 2007.

5gada 8. novembra grozījumiem Valsts sociālo pabalstu likumā

6izslēdzot iespēju sociāli apdrošinātām personām saņemt bērna

7kopšanas pabalstu laikā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena

8gada vecumu.

9Tādējādi no 2008. gada 1. janvāra tika ieviests jauns valsts

10sociālās apdrošināšanas pabalsts - vecāku pabalsts, ko piešķir un

11izmaksā sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu vecumā

12līdz vienam gadam (vienam no bērna vecākiem, aizbildnim vai citai

13personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu bērnu faktiski kopj

14un audzina), ja šī persona atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā

15vai bērna kopšanas dēļ negūst darba ienākumus kā

16pašnodarbinātais, vai arī minētajā bērna kopšanas periodā turpina

17strādāt. Saglabājot valsts sociālo pabalstu sistēmas ietvaros tos

18bērna kopšanas pabalstus, kurus izmaksā konstantas summas apmērā,

19un pārceļot uz valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu tos

20pabalstus, kuru apmēru nosaka, pamatojoties uz sociāli

21apdrošināto personu darba ienākumiem (t. i., aizvietojot bērna

22kopšanas pabalstu nodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā

23līdz vienam gadam, ar jaunu valsts sociālās apdrošināšanas

24pabalstu - vecāku pabalstu), tika radīta skaidra un visiem valsts

25sociālo pabalstu un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu

26saņēmējiem saprotama bērna kopšanas laikā izmaksājamo pabalstu

27sistēma (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj.

28125.-138. lp. un 2007. gada 8. oktobrī Saeimā iesniegtā

29likumprojekta Nr. 468/Lp9 "Grozījumi likumā "Par

30maternitātes un slimības apdrošināšanu""

31anotāciju). Minēto grozījumu anotācijā norādīts, ka šāda

32sistēma radīs negatīvu ietekmi uz sociālās apdrošināšanas

33speciālo budžetu ilgtermiņā, jo papildu izdevumu kompensēšana, kā

34tas ir vecāku pabalsta gadījumā, neatbilstot sociālās

35apdrošināšanas principiem un valsts sociālās apdrošināšanas

36būtībai (sk. 2007. gada 8. oktobrī Saeimā iesniegtā

37likumprojekta Nr. 468/Lp9 "Grozījumi likumā "Par

38maternitātes un slimības apdrošināšanu""

39anotāciju).

402009. gada 16. jūnijā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi

41likumā "Par maternitātes un slimības

42apdrošināšanu"", kas stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā.

43Šie grozījumi paredzēja, ka par bērniem, kas dzimuši, sākot ar

442010. gada 3. maiju, vecāku pabalsts tiks piešķirts tikai tām

45sociāli apdrošinātajām personām, kuras atrodas bērna kopšanas

46atvaļinājumā un līdz ar to nestrādā vai negūst ienākumus kā

47pašnodarbinātie.

48Izslēdzot no likuma "Par maternitātes un slimības

49apdrošināšanu" normu, kas noteica, ka vecāku pabalstu

50piešķir personai, kura bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā

51darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, tika nodrošināta valstī

52ieviestā valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipa darbība,

53proti, valsts sociālā apdrošināšana garantē cilvēkam noteiktu

54ienākumu aizvietojumu tad, kad viņš zaudē darba ienākumus

55(sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj.

56125.-138. lp. un 2009. gada 29. maijā Saeimā iesniegtā

57likumprojekta Nr. 1241/Lp9 "Grozījumi likumā "Par

58maternitātes un slimības apdrošināšanu""

59anotāciju).

60Savukārt apstrīdētā norma pieņemta ar 2010. gada 2. decembra

61likuma "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības

62apdrošināšanu"" 3. pantu. Ar šo pantu citstarp

63paredzēts, ka turpmāk vecāku pabalstu piešķirs un izmaksās vienam

64no vecākiem - sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu līdz

65vienam gadam, ja šī persona ir nodarbināta pabalsta piešķiršanas

66dienā (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā

67ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un kā

68viens no bērna vecākiem, kurš pieprasījis vecāku pabalstu,

69atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai bērna kopšanas dēļ negūst

70ienākumus kā pašnodarbinātais. Ar šo pantu pēc būtības ir

71precizēts ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi likumā

72"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu""

73paredzētais priekšnoteikums vecāku pabalsta piešķiršanai - vecāks

74nestrādā vai negūst ienākumus kā pašnodarbināta persona. Tādējādi

75ar apstrīdēto normu likumdevējs centies nodrošināt viena vecāka

76klātbūtni bērnam viņa pirmajā dzīves gadā, noteiktā apmērā

77kompensējot šim vecākam bērna kopšanas dēļ zaudētos

78ienākumus.

1Satversmes tiesa atzinusi, ka kritēriji, pēc kuriem

2vērtējama tiesību normas atbilstība pamattiesībām uz sociālo

3nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma

4ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts

5pozitīvo pienākumu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

619. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.1. punktu).

7Izskatāmajā lietā ar apstrīdēto normu nav ierobežotas Pieteikuma

8iesniedzējai jau piešķirtas tiesības uz ģimenes sociālo

9aizsardzību.

10Lai Pieteikuma iesniedzējai kā pašnodarbinātai personai būtu

11tiesības saņemt vecāku pabalstu par 2012. gada 15. martā dzimuša

12bērna kopšanu, viņai saskaņā ar apstrīdēto normu vajadzēja

13atbilst šā pabalsta saņemšanas priekšnoteikumam, proti, bērna

14kopšanas laikā negūt ienākumus. Tāpēc Pieteikuma iesniedzējai kā

15pašnodarbinātai personai, kas bērna kopšanas laikā turpināja gūt

16ienākumus, līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu,

17nebija tiesību saņemt vecāku pabalstu. Tādējādi, pēc Pieteikuma

18iesniedzējas un tiesībsarga ieskata, vairākus mēnešus līdz

19brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, valsts neesot

20nodrošinājusi Pieteikuma iesniedzējas ģimenei tiesības uz sociālo

21aizsardzību vismaz minimālā apmērā.

22Līdz ar to Satversmes tiesai šajā lietā ir jāizvērtē, vai

23valsts, ar apstrīdēto normu nosakot pašnodarbinātām personām tādu

24vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas

25laikā negūst ienākumus, ir izpildījusi no Satversmes 110. panta

26izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās

27aizsardzības sistēmu.

1Vērtējot, vai valsts ir izpildījusi pozitīvos

2pienākumus, kas tai izriet no personas sociālajām pamattiesībām,

3Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis

4pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās

5tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām

6ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz

7minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi

8(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

9sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.1. punktu).

10Līdz ar to Satversmes tiesai šajā lietā ir jāpārbauda:

111) vai valsts ir izveidojusi ģimenes sociālās aizsardzības

12sistēmu, tostarp paredzējusi Pieteikuma iesniedzējai tiesības uz

13atbalstu laika posmā, kamēr bērns nav sasniedzis viena gada

14vecumu;

152) vai ar apstrīdētās normas spēkā esības laikā pastāvējušo

16ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu tika pienācīgi un vismaz

17minimālā apmērā īstenotas Pieteikuma iesniedzējas ģimenes

18tiesības uz sociālo aizsardzību;

193) vai ar apstrīdēto normu ir ievērots bērna vislabāko

20interešu prioritātes princips, tiesiskās paļāvības princips un

21tiesiskās vienlīdzības princips.

1Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesai

2visupirms jāpārbauda, vai valsts bija izveidojusi ģimenes

3sociālās aizsardzības sistēmu un paredzējusi atbalstu ģimenei

4līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu.

5Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka viņai kā pašnodarbinātai

6personai, kas bērna kopšanas laikā turpināja gūt ienākumus,

7nepamatoti vairākus mēnešus līdz brīdim, kad bērns sasniedza

8viena gada vecumu, neesot bijis nodrošināts ģimenes atbalsts.

9Likumdevēja izveidotā ģimenes sociālās aizsardzības sistēma

10apstrīdētās normas spēkā esības laikā paredzēja ģimenēm, kurās

11aug bērns līdz viena gada vecumam, šādus atbalsta veidus:

121) tiesības uz maternitātes pabalstu, kuru piešķīra un

13izmaksāja par visu grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību

14atvaļinājuma laiku, ja sieviete neieradās darbā un tādējādi

15zaudēja algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbināta

16sieviete zaudēja ienākumus;

172) tiesības uz paternitātes pabalstu, kuru piešķīra un

18izmaksāja bērna tēvam par bērna piedzimšanas sakarā piešķirtā

19atvaļinājuma desmit kalendāra dienām;

203) tiesības uz bērna kopšanas pabalstu, kuru piešķīra

21personai, kas kopa bērnu līdz viena gada vecumam, ja šī persona

22nebija nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (nebija uzskatāma

23par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par

24valsts sociālo apdrošināšanu") un nesaņēma maternitātes

25pabalstu vai vecāku pabalstu par to pašu laikposmu (redakcijā no

262013. gada 20. novembra tikai ar priekšnoteikumu, ka persona,

27kura kopa bērnu, nesaņēma maternitātes pabalstu vai vecāku

28pabalstu par to pašu laikposmu);

294) tiesības uz bērna piedzimšanas pabalstu bērna piedzimšanas

30gadījumā;

315) tiesības atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās

32palīdzības likuma 32. pantam saņemt sociālo palīdzību - materiālu

33atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām un maznodrošinātām

34ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības.

35Tādējādi likumdevējs bija paredzējis ģimenei saistībā ar bērna

36piedzimšanu dažādus sociālā atbalsta veidus, kuru mērķis bija

37kompensēt gan bērna kopšanas dēļ zaudētos ienākumus (sociālās

38apdrošināšanas pabalsti), gan ar bērna piedzimšanu saistītus

39izdevumus (sociālie pabalsti), kā arī sniegt atbalstu ģimenei tās

40pamatvajadzību apmierināšanā (sociālā palīdzība) (sal. sk. arī

41Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 125.-138.

42lp.).

43Turklāt likumdevējs šajā laikā bija noteicis arī tiesības uz

44vecāku pabalstu ikvienai sociāli apdrošinātai personai, kurai kā

45vienam no bērna vecākiem iestājas sociālais risks - bērna

46kopšanas dēļ zaudēti ienākumi. Šāds vecāku pabalsta piešķiršanas

47regulējums atbilda sociālās apdrošināšanas pamatprincipam -

48apdrošināt personas risku zaudēt darba ienākumu, citstarp sakarā

49ar bērna kopšanu (sk. likuma "Par valsts sociālo

50apdrošināšanu" 3. panta pirmo daļu).

51Tādējādi ar apstrīdēto normu tiesības uz vecāku pabalstu bija

52paredzētas ikvienai pašnodarbinātai personai (arī Pieteikuma

53iesniedzējai), kura kā viens no bērna vecākiem bērna kopšanas dēļ

54līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, neguva

55ienākumus.

56Līdz ar to valsts bija izveidojusi

57ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu un paredzējusi atbalstu

58ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu.

1Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar apstrīdētās

2normas spēkā esības laikā pastāvējušo ģimenes sociālās

3aizsardzības sistēmu tika pienācīgi un vismaz minimālā apmērā

4īstenotas Pieteikuma iesniedzējas ģimenes tiesības uz sociālo

5aizsardzību.

614.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto

7normu paredzētais vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikums -

8bērna kopšanas laikā negūt ienākumus - nav pamatots attiecībā uz

9pašnodarbinātu personu, kura profesionālo darbību bērna kopšanas

10laikā atsākusi tikai daļēji. Pieteikuma iesniedzējai bijis

11nepieciešams bērna kopšanas laikā samazinātā apmērā veikt

12profesionālo darbību tādēļ, lai saglabātu savu profesionālo

13kvalifikāciju, kā arī klientūru un tādējādi nodrošinātu savas

14ģimenes labklājību nākotnē. Šādā gadījumā, nesaņemot vecāku

15pabalstu, pašnodarbinātai personai, lai tā nezaudētu iepriekš

16gūto ienākumu apmēru, vajadzējis izšķirties - vai nu pašai

17aprūpēt bērnu un tādējādi pakļaut riskam ģimenes labklājību

18ilgtermiņā, vai arī pilnvērtīgi atsākt savu profesionālo darbību

19un bērna kopšanu uzticēt citai personai. Pēdējā gadījumā vecāku

20pabalsta regulējums nesasniedzot tā mērķi, proti, nenodrošinot

21bērnam vecāka klātbūtni.

22Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību īstenošanā

23likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, regulējot jautājumu par

24to, cik lielu pabalstu un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita

25personu grupa saņems (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15.

26marta sprieduma lietā Nr. 2009‑44‑01 12. punktu). Turklāt

27sociālo tiesību jomā nav iespējams izvairīties no tā, ka personas

28reālā situācija katrā konkrētajā gadījumā varētu atšķirties no

29prezumētās situācijas. Likumdevējs, izmantojot savu rīcības

30brīvību, ir tiesīgs vadīties no saprātīgiem, iepriekšējā pieredzē

31balstītiem priekšstatiem par sociālo realitāti (sal.:

32Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

332010-17-01 14.2. punkts).

34Satversmes tiesa jau 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr.

352009-44-01 vērtēja to, kā attīstās un kādas sekas rada tiesiskais

36regulējums, ar kuru tika ieviests vecāku pabalsts. Satversmes

37tiesa secināja, ka pēc tāda vecāku pabalsta regulējuma

38ieviešanas, kas deva tiesības šo pabalstu saņemt arī nodarbinātai

39personai, izveidojās situācija, ka ģimenes varēja izvēlēties

40vecāku pabalstu noformēt nevis uz tā vecāka vārda, kurš

41nestrādāja un palika kopā ar bērnu, bet gan uz tā vecāka vārda,

42kurš strādāja un pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku

43atalgojumu. Satversmes tiesa atzina, ka šādā veidā izmantots

44vecāku pabalsts ir nonācis pretrunā gan ar tās iepriekš

45izteiktajām atziņām, gan ar valstī spēkā esošo sociālās

46apdrošināšanas sistēmu, jo izveidojās tādu personu grupa, kuras

47bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas. Satversmes

48tiesa minētajā spriedumā norādīja, ka jaunizveidotais

49apdrošināšanas veids - vecāku apdrošināšana -, neparedzot papildu

50sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ievērojami pasliktinājis

51valsts sociālās apdrošināšanas budžeta stāvokli. Tā rezultātā

52esot paredzēts vecāku pabalstu vairs nepiešķirt personām, kuras

53bērna kopšanas laikā neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, bet

54strādā vai gūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Tādējādi esot

55nodrošināta valstī ieviestā valsts sociālās apdrošināšanas

56pamatprincipa darbība, proti, ka valsts sociālā apdrošināšana

57garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu tad, kad viņš

58zaudē darba ienākumus (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15.

59marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 9.-10. punktu).

60Kad 2010. gada 2. decembra likumu "Grozījumi likumā

61"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"", ar

62kuru pieņemta apstrīdētā norma, izskatīja Saeimā, tika izteikts

63priekšlikums papildināt apstrīdēto normu ar noteikumu, kas

64citstarp paredzētu to, ka vecāku pabalstu saņem arī persona, kura

65bērna kopšanas periodā ir nodarbināta nepilnu darba laiku un

66neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai gūst ienākumus kā

67pašnodarbinātais. Taču šis priekšlikums netika atbalstīts. Saeima

68atbildes rakstā pamatojusi, ka ieviest šādu regulējumu liedza

69nepieciešamība rūpēties par sociālās apdrošināšanas speciālā

70budžeta ilgtspēju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 125-138.

71lp.).

72Satversmes tiesa secina, ka viens no vecāku pabalsta mērķiem

73ir nodrošināt vecāka pastāvīgu klātbūtni un aprūpi bērnam viņa

74dzīves pirmajos gados. Savukārt attiecībā uz to, vai vecāku

75pabalsts tiek piešķirts ar bērna kopšanu saistīto izdevumu un

76vecāka ienākumu zuduma vai arī vienīgi vecāka ienākumu zuduma

77kompensēšanai, vecāku pabalsta mērķis ir mainīts. Apstrīdētās

78normas spēkā esības laikā šajā aspektā vecāku pabalsta mērķis

79sakrita ar sociālās apdrošināšanas pamatprincipu - aizvietot

80personai noteiktu ienākumu zaudējumu sociālā riska iestāšanās

81gadījumā. Tā kā apstrīdētās normas spēkā esības laikā tiesības uz

82vecāku pabalstu nebija paredzētas personām, kas bērna kopšanas

83laikā guva ienākumus, vecāku pabalsts nekalpoja mērķim kompensēt

84ar bērna kopšanu saistītos izdevumus. Par šādu vecāku atbalsta

85veidu likumdevējs bija izšķīries, lai veicinātu to, ka vecāku

86pabalstu saņem tieši tās personas, kas faktiski kopj bērnu, un

87gādātu par sociālā budžeta ilgtspēju.

88Tādējādi likumdevējs, ar apstrīdēto normu paredzot

89pašnodarbinātām personām tādu vecāku pabalsta, proti, sociālās

90apdrošināšanas pabalsta, saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna

91kopšanas laikā negūst ienākumus, ir vadījies no apsvēruma, ka

92personai, kas bērna kopšanas laikā izvēlas turpināt profesionālo

93darbību un gūt ienākumus, nerodas nepieciešamība pēc valsts

94atbalsta, jo neiestājas sociālais risks - bērna kopšanas dēļ

95zaudēti ienākumi (sal. sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas

96materiālu 1. sēj. 125-138. lp.).

97Pašnodarbināta persona atbilstoši likuma "Par

98reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas

99atzīšanu" 1. panta 7. punktam ir persona, kas darba

100ienākumus gūst patstāvīgi, neiesaistoties kā darbinieks darba

101tiesiskajās attiecībās ar darba devēju un neieņemot amatu, kas

102dod tiesības uz atlīdzību. Attiecībā uz zvērināta advokāta

103profesiju arī Latvijas Republikas Advokatūras likuma 115. pantā

104īpaši norādīts, ka zvērināti advokāti savā profesionālajā darbībā

105ir finansiāli patstāvīgi.

106Turklāt pašnodarbinātas personas apdrošināšanas iemaksu

107objekts atbilstoši likuma "Par valsts sociālo

108apdrošināšanu" 14. panta otrajai daļai ir brīvi izraudzīti

109ienākumi (vai ieņēmumi fiksētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa

110maksātājiem) no preču ražošanas, darbu izpildes, pakalpojumu

111sniegšanas, radošās un profesionālās darbības un citi ienākumi no

112saimnieciskās darbības, izņemot ienākumus, kurus fiziskā persona,

113kas minēta likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6.

114panta septītajā, vienpadsmitajā vai trīspadsmitajā daļā, gūst no

115zemnieku (zvejnieku) saimniecības, sava nekustamā īpašuma,

116personīgajā palīgsaimniecībā vai piemājas saimniecībā pašas

117saražotās produkcijas realizācijas, kā arī autortiesībām un

118blakustiesībām. Izvēli attiecībā uz to, no kādiem ienākumiem

119veikt apdrošināšanas iemaksas, pašnodarbinātā persona var izdarīt

120reizi pārskata ceturksnī, tomēr tās pašnodarbinātai personai ir

121jāveic vismaz no Ministru kabineta noteiktā iemaksu objekta

122minimālā apmēra, kas ir 12 Ministru kabineta noteiktās minimālās

123mēneša darba algas. Pašnodarbinātas personas ienākumu uzskaites,

124iedzīvotāju ienākuma nodokļa un apdrošināšanas iemaksu veikšanas

125kārtība arī atšķiras no kārtības, kādā algas nodokli maksā un

126apdrošināšanas iemaksas veic darba ņēmēji. Attiecīgi

127pašnodarbināta persona pati pieņem lēmumu par to, kādā veidā sevi

128nodrošinās dažādu sociālo risku iestāšanās gadījumā. Ja

129pašnodarbināta persona neveic apdrošināšanas iemaksas, tad tā arī

130nav tiesīga saņemt attiecīgos apdrošināšanas pakalpojumus

131(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra

132sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01 22.2. punktu).

133Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka pašnodarbinātas

134personas ienākumu apmērs dažādos laika posmos var būt atšķirīgs

135un tādējādi likumdevējam nav iespējams paredzēt, kādos gadījumos

136pašnodarbināta persona savu profesionālo darbību atsāks

137samazinātā apmērā profesionālās kvalifikācijas un klientūras

138saglabāšanas nolūkā un kādos gadījumos tā profesionālo darbību

139atsāks pilnvērtīgi. Proti, likumdevējam šādā gadījumā nav

140iespējams izveidot tādus pabalsta piešķiršanas priekšnoteikumus,

141kas pilnīgi atbilstu katras personas reālajai situācijai.

142Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir pienākums izveidot

143tādu sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas aptvertu visus nozīmīgos

144sociālos riskus (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 29.

145oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 7. punkts). Satversmes

146tiesa arī atzinusi, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas mērķis ir

147nodrošināt, lai, iestājoties likumā noteiktiem nelabvēlīgiem

148apstākļiem, būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu

149(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra

150sprieduma lietā Nr. 2001‑11‑0106 1. punktu). Bērna kopšanas

151laikā turpinot profesionālo darbību profesionālās kvalifikācijas

152un klientūras saglabāšanas nolūkā un gūstot ienākumus, personai

153šajā laika posmā neiestājas sociālais risks un nerodas pilnīgs

154ienākumu zaudējums bērna kopšanas dēļ. Attiecīgi arī personas

155ģimene šādā gadījumā bērna kopšanas dēļ nezaudē finansiālu

156nodrošinājumu.

157Tādējādi likumdevējam bija saprātīgs pamats uzskatīt, ka

158pašnodarbināta persona, kas bērna kopšanas laikā turpina gūt

159ienākumus, pati spēj gādāt par savu ģimeni. Ņemot vērā to, ka

160vecāku pabalsts, kas tika piešķirts arī nodarbinātām personām un

161neatbilda sociālās apdrošināšanas pamatprincipam - noteiktā

162apmērā kompensēt sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos ienākumus

163-, veicināja valsts sociālā budžeta uzkrājuma sarukumu,

164likumdevējam bija arī saprātīgs pamats sociālā budžeta ilgtspējas

165nodrošināšanas labad pašnodarbinātām personām izvirzīt tādu

166vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas

167laikā negūst ienākumus.

168Tātad likumdevējs bija tiesīgs ar apstrīdēto normu izvirzīt

169pašnodarbinātai personai tādu vecāku pabalsta saņemšanas

170priekšnoteikumu, ka tā bērna kopšanas laikā negūst ienākumus.

17114.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas un tiesībsarga

172ieskata, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav izpildījis

173pienākumu nodrošināt Pieteikuma iesniedzējas ģimenes tiesības uz

174sociālo aizsardzību vismaz minimālā līmenī, jo Pieteikuma

175iesniedzējai vairākus mēnešus līdz brīdim, kad viņas bērns

176sasniedza viena gada vecumu, nebija nodrošināts atbalsts sakarā

177ar bērna kopšanu radušos papildu izdevumu kompensēšanai. Nekādi

178šķēršļi likumdevējam neesot lieguši jau apstrīdētajā normā

179noteikt samazināta apmēra pabalstu personām, kas bērna kopšanas

180laikā turpina savu profesionālo darbību.

181Satversmes tiesas uzdevums nav pārvērtēt uz sociālās politikas

182lietderības apsvērumiem balstītu lēmumu pareizību (sal.:

183Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr.

1842012-12-01 14.2.4. punkts). Tomēr Satversmes tiesa atzinusi,

185ka, attīstoties ekonomiskajai situācijai, valstij rodas iespējas

186sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem iedzīvotājiem un līdz

187ar to arī pienākums palielināt finansiālos un cita veida

188ieguldījumus personas sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību

189īstenošanas sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11.

190decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3. punktu). Taču

191apstāklis, ka likumdevējs vēlāk palielinājis ģimenes sociālo

192atbalstu pašnodarbinātām personām, pats par sevi nav pamats

193secinājumam, ka ar apstrīdēto normu nebija nodrošinātas tiesības

194uz sociālo aizsardzību vismaz minimālā apmērā.

195No sociāli atbildīgas valsts principa izriet mērķis sabiedrībā

196izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju

197grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu (sal.:

198Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

1992006-07-01 18. punkts). Valstij ir jānodrošina ģimenes

200sociālās aizsardzības sistēma, kas paredz sociālās aizsardzības

201minimumu, ievērojot sabiedrības intereses. Tomēr tas nenozīmē, ka

202valstij būtu pienākums segt katru ģimeni skarošu finansiālu

203apgrūtinājumu. Visupirms personai un ģimenei pašai ir jāgādā par

204sevi un iespēju robežās jānodrošina sava labklājība.

205Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 110. pants neprasa,

206lai valsts pilnībā nodrošinātu katra bērna materiālo labklājību.

207Pilnīga valsts aprūpe nonāktu pretrunā ar Satversmes 110. panta

208pirmo teikumu, jo ne tikai valstij, bet arī vecākiem ir pienākums

209rūpēties par saviem bērniem un gādāt par viņu vajadzību

210apmierināšanu. Vecāku finansiālo rūpju pilnīga pārņemšana valsts

211ziņā izjauktu ģimenes tradicionālo attiecību struktūru, liedzot

212vecākiem iespēju rūpēties par saviem bērniem un just par to

213gandarījumu. Taču valstij ir jābūt spējīgai sniegt saprātīgu

214atbalstu ģimenei (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta

215sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 11. punkts).

216Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību uz sociālo nodrošinājumu

217vismaz minimālā līmenī mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot

218cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes

219tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43-01

22031.2. punktu). Tāpat Satversmes tiesa uzsvērusi, ka valstij

221jābūt spējīgai sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei īpaši gadījumos,

222kad vecāki bērnam nepieciešamos līdzekļus nodrošināt nav spējīgi

223(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā

224Nr. 2006-07-01 13.5. punktu).

225Tādējādi, īstenojot ģimenes tiesības uz sociālo aizsardzību

226vismaz minimālā līmenī, valstij ir pienākums izveidot tādu

227ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu, kas nodrošina atbalstu

228ģimenei tad, kad tā pati sevi nespēj nodrošināt.

22914.3. Ģimenes sociālās aizsardzības sistēmā ietilpst

230visi ģimenei paredzētie sociālā atbalsta pasākumi. No Satversmes

231110. panta valstij neizriet pozitīvs pienākums līdz brīdim, kad

232bērns sasniedz viena gada vecumu, sniegt viņa ģimenei tieši

233regulāru finansiālu atbalstu ar mērķi segt ar bērna kopšanu

234saistītos izdevumus.

235Ar apstrīdēto normu likumdevējs bija pašnodarbinātai personai

236paredzējis tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tā

237bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada

238vecumu, negūst ienākumus. Līdz ar to arī Pieteikuma iesniedzējai

239kā pašnodarbinātai personai bija paredzēta iespēja saņemt vecāku

240pabalstu tādā gadījumā, ja viņa bērna kopšanas dēļ negūtu

241ienākumus.

242Profesionālā darbība un ienākumu gūšana apliecina to, ka

243persona spēj pati gādāt par savu ģimeni. Turklāt Pieteikuma

244iesniedzējas ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada

245vecumu, bija paredzēta iespēja saņemt maternitātes pabalstu,

246paternitātes pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu un krīzes

247situācijā - arī sociālo palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai.

248Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējas

249ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, bija

250nodrošinātas tiesības uz sociālās aizsardzības minimumu.

251Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai bija nodrošināta iespēja

252īstenot tiesības uz ģimenes sociālo aizsardzību vismaz minimālā

253apmērā.

1Valsts nodrošinātajam ģimenes sociālajam atbalstam

2jāatbilst arī bērna vislabāko interešu prioritātes principam,

3tiesiskās paļāvības principam un tiesiskās vienlīdzības

4principam.

515.1. Viens no vecāku pabalsta piešķiršanas mērķiem ir

6nodrošināt vecāka klātbūtni bērnam līdz viena gada vecumam un

7tādējādi ievērot bērna labākās intereses. Tāpēc Satversmes tiesai

8šajā lietā ir jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais

9priekšnoteikums vecāku pabalsta saņemšanai, ka pašnodarbināta

10persona līdz brīdim, kad viņas bērns sasniedz viena gada vecumu,

11negūst ienākumus, atbilst bērna vislabāko interešu prioritātes

12principam.

13Satversmē noteiktais valsts pienākums aizsargāt bērnu tiesības

14ir precizēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā. Tā pirmā

15daļa noteic, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, ir

16prioritāras bērna tiesības un intereses. Panta otrā daļa noteic,

17ka visām darbībām attiecībā uz bērnu, ko citstarp veic valsts,

18prioritāri ir jānodrošina bērna intereses. Satversmes tiesa

19atzinusi, ka tādējādi arī likumdevējam jārūpējas par to, lai

20normatīvie akti aizsargātu bērna intereses iespējami labākajā

21veidā (sal.: Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra

22sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punkts).

23Arī Bērnu tiesību konvencijas 3. panta pirmā daļa nostiprina

24bērna interešu prioritāti. Šā panta otrā daļa noteic, ka

25dalībvalstis apņemas nodrošināt ikvienam bērnam tādu aizsardzību

26un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa

27vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu personu

28tiesības un pienākumus, un šajā nolūkā veic visus attiecīgos

29likumdošanas un administratīvos pasākumus. Konvencijas 26. pants

30citstarp paredz, ka dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības

31izmantot sociālās drošības sistēmas pabalstus, ieskaitot sociālo

32apdrošināšanu, un pabalsti vajadzības gadījumā būtu jāpiešķir,

33ņemot vērā pieejamos resursus un bērna un to personu apstākļus,

34kas ir atbildīgas par bērna uzturēšanu.

35Pēc tiesībsarga ieskata, ar apstrīdēto normu ilgtermiņā tiekot

36ierobežotas arī bērna tiesības. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas

37atbildes rakstā norādītajam, ka iespēja saņemt vecāku pabalstu ir

38pilnībā atkarīga no pašas personas izvēles pārtraukt vai turpināt

39savu profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā.

40Pieteikuma iesniedzēja un tiesībsargs uzskata, ka bērna interesēm

41atbilst tāds ģimenes sociālā atbalsta sistēmas regulējums, ka

42bērna intereses tiek ievērotas ne tikai viņa pirmajā dzīves gadā

43(nodrošinot bērnam vecāka klātbūtni), bet arī pēc tam - ļaujot

44vecākam saglabāt profesionālo kvalifikāciju, lai viņš spētu

45nodrošināt ģimenes labklājību nākotnē.

46Sociālā nodrošinājuma sistēmai jābūt ilgtspējīgai, lai

47nodrošinātu to, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu varēs

48īstenot gan pašreizējās, gan arī nākamās paaudzes (sal.:

49Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

502009-08-01 18.1. un 22.3. punkts). Ciktāl ģimenei tiek

51nodrošinātas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā

52apmērā, valsts var neparedzēt tiesības uz sociālās apdrošināšanas

53pabalstu gadījumos, kad tās apdraudētu sociālā budžeta ilgtspēju.

54Arī šādā veidā valsts rūpējas par bērnu, tostarp nākamās

55paaudzes, interesēm.

56Likumdevējs ir veicinājis bērna interešu aizsardzību, paredzot

57tiesības uz vecāku pabalstu ikvienai pašnodarbinātai personai,

58kura kā viens no vecākiem bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad

59bērns sasniedz viena gada vecumu, negūst ienākumus. Tādējādi tiek

60veicināts tas, lai bērnam viņa attīstībai izšķirīgā laika posmā

61pastāvīgi būtu nodrošināta vecāka klātbūtne un aprūpe.

62Savukārt, liedzot šādu atbalstu saņemt pašnodarbinātam

63vecākam, kurš bērna kopšanas laikā turpina gūt ienākumus,

64likumdevējs ir samērojis nepieciešamību pēc vecāku pabalsta tiem

65vecākiem, kuri saņem ienākumus un tādējādi ir spējīgi paši gādāt

66par sava bērna aprūpi, ar nepieciešamību pēc sociālā budžeta

67ilgtspējas, kas, gluži tāpat kā noteikta pabalsta piešķiršana, ir

68svarīga bērnu, tostarp nākamās paaudzes, interešu

69aizsardzībai.

70Tātad ar apstrīdēto normu tika

71ievērots bērna vislabāko interešu prioritātes princips.

7215.2. Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka valsts

73iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to

74izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība,

75kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu.

76Savukārt indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz

77likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš

78droši var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma

79piešķīrusi (sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

80sprieduma lietā Nr. 2001‑12-01 secinājumu daļas 3.2.

81punkts). Tomēr jāņem vērā, ka tiesiskās paļāvības

82princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu

83personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga

84paļāvība.

85Ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi likumā

86"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"", kas

87stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā, tika paredzēts, ka par

88bērniem, kas dzimuši, sākot ar 2010. gada 3. maiju, vecāku

89pabalsts tiks piešķirts tikai tām sociāli apdrošinātajām

90personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un līdz ar to

91nestrādā vai negūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Satversmes

92tiesa jau 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. 2009-44-01

93secinājusi, ka tādējādi tika pieņemts lēmums vecāku pabalstu

94vairs nepiešķirt personām, kuras bērna kopšanas laikā neatrodas

95bērna kopšanas atvaļinājumā, bet strādā vai gūst ienākumus kā

96pašnodarbinātie, kā arī noteikts 306 dienas garš pārejas periods

97vecāku pabalsta izmaksu sakārtošanai atbilstoši valstī spēkā

98esošajai sociālās apdrošināšanas sistēmai (sk. minētā

99sprieduma 10. punktu).

100Savukārt 2010. gada 2. decembra likuma "Grozījumi likumā

101"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" 3.

102pants, ar kuru pieņemta apstrīdētā norma, stājās spēkā 2011. gada

1034. janvārī un pēc būtības tikai precizēja jau kopš 2009. gada 1.

104jūlija pašnodarbinātām personām paredzēto vecāku pabalsta

105saņemšanas priekšnoteikumu - bērna kopšanas laikā līdz brīdim,

106kad bērns sasniedz viena gada vecumu, negūt ienākumus.

107Ņemot vērā iepriekš teikto, Pieteikuma iesniedzējai nebija

108saprātīga pamata paļauties uz to, ka viņai kā pašnodarbinātai

109personai, kas bērna kopšanas laikā gūst ienākumus, būs tiesības

110saņemt vecāku pabalstu par 2012. gada 15. martā dzimušu

111bērnu.

112Tātad ar apstrīdēto normu tika

113ievērots tiesiskās paļāvības princips.

11415.3. Satversmē ietvertajam vienlīdzības principam ir

115jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā

116uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts

117prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai

118likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē

119likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un

120bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma

121priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

122sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda

123tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

124"vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

125sabiedrībā ir attaisnojama" (sk. Satversmes tiesas

1262001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001‑02‑0106 secinājumu

127daļas 4. punktu).

128Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz

129valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

130pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

131un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

132Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

133pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

134atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

135apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

136piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

137Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 11.

138novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu).

139Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai

140nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp

141izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.

142Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.

1432002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

144Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

145vienlīdzības principam, jānoskaidro:

1461) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

147pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

1482) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

149pret šīm personām;

1503) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

151proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

152princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 6.

153aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 13.

154punktu).

15515.3.1. Tādējādi Satversmes tiesai visupirms

156jāpārliecinās, vai norādītās personu grupas atrodas vienādos un

157savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Vērtējot, vai vienlīdzīgas

158attieksmes princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai

159vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša

160pazīme (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

161sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu).

162Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma pārkāpusi

163tiesiskās vienlīdzības principu, jo radījusi atšķirīgu attieksmi

164pret pašnodarbinātām personām iepretim personām, kuras pabalsta

165piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas un tāpēc līdz brīdim, kad

166bērns sasniedza viena gada vecumu, varēja saņemt bērna kopšanas

167pabalstu. Vecāku pabalsts esot radīts citstarp arī tādēļ, lai

168atbalstītu ģimeni tad, kad tai rodas papildu izdevumi saistībā ar

169bērna piedzimšanu un kopšanu. Tādējādi esot konstatējama daļēja

170vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta mērķu sakritība.

171Pašnodarbinātām personām ar apstrīdēto normu paredzēts tāds

172vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikums, ka tās bērna kopšanas

173laikā līdz brīdim, kad tas sasniedz viena gada vecumu, negūst

174ienākumus, turpretim personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī

175nebija nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsta saņemšanai neesot

176bijuši izvirzīti nekādi nosacījumi.

177Saeima atbildes rakstā norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir

178kompensēt vecākiem, kuri uzņemas zīdaiņa aprūpi un līdz ar to,

179pārtraucot profesionālo darbību, nespēj gūt ienākumus tādā pašā

180līmenī kā pirms bērna piedzimšanas, zaudētos ienākumus apmērā,

181kas atkarīgs no vecāka veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas

182obligātajām iemaksām, kā arī aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot

183tam vecāka klātbūtni un pilnvērtīgu aprūpi. Šā pabalsta mērķis

184izskatāmās lietas kontekstā neesot nodrošināt ģimenēm, kurās ir

185bērni, papildu atbalstu ar bērna piedzimšanu un kopšanu saistītu

186papildu izdevumu segšanai.

187Ikvienai ģimenei, kurā aug bērns līdz viena gada vecumam, var

188rasties nepieciešamība pēc valsts atbalsta.

189Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot

190par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka personas atrodas

191vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai

192ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas

193liecinātu, ka personas neatrodas vienādos un savstarpēji

194salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017.

195gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

1962016-10-01 16. punktu).

197Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas spēkā esības

198laikā līdz brīdim, kad Pieteikuma iesniedzējas bērns sasniedza

199viena gada vecumu, ikvienai personai, kas nebija nodarbināta

200pabalsta piešķiršanas dienā, atbilstoši Valsts sociālo pabalstu

201likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktam un otrajai daļai bija

202tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu, ja par to pašu laikposmu

203persona nesaņēma maternitātes pabalstu vai vecāku pabalstu.

204Taču jāņem vērā, ka bērna kopšanas pabalsts atbilstoši Valsts

205sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktam un

206otrajai daļai apstrīdētās normas spēkā esības laikā līdz brīdim,

207kad Pieteikuma iesniedzējas bērns sasniedza viena gada vecumu,

208tika piešķirts tām personām, kuras kopa bērnu un nebija sociāli

209apdrošinātas. Šīm personām atšķirībā no Pieteikuma iesniedzējas,

210proti, sociāli apdrošinātas personas, nebija tiesību uz sociālās

211apdrošināšanas pabalstiem, tostarp vecāku pabalstu. Tādējādi

212bērna kopšanas pabalstam, kas tika izmaksāts līdz brīdim, kad

213bērns sasniedza viena gada vecumu, bija cits mērķis - personām,

214kas nebija sociāli apdrošinātas un tādējādi nevarēja saņemt

215maternitātes un vecāku pabalstu, ar finansiālu atbalstu

216nodrošināt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā

217apmērā. Savukārt vecāku pabalsts apstrīdētās normas spēkā esības

218laikā tika piešķirts kā valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts,

219kura mērķis bija motivēt vecākus izvēlēties pašiem aprūpēt bērnu

220viņa dzīves pirmajā gadā, pārtraucot savu profesionālo darbību,

221un kurš noteiktā apmērā kompensēja šādu izvēli izdarījušiem

222vecākiem bērna kopšanas dēļ zaudētos ienākumus.

223Tātad vecāku pabalsts pašnodarbinātām personām un bērna

224kopšanas pabalsts personām, kas nebija nodarbinātas pabalsta

225piešķiršanas dienā, tika paredzēti, ņemot vērā atšķirīgus

226apstākļus, atšķirīgas vajadzības un attiecīgi arī atšķirīgu mērķu

227dēļ.

228Līdz ar to pašnodarbinātas personas, kas bērna kopšanas laikā

229turpināja profesionālo darbību, un personas, kas nebija

230nodarbinātas pabalsta piešķiršanas dienā, neatradās vienādos un

231savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

23215.3.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā

233norma pārkāpusi tiesiskās vienlīdzības principu arī tādējādi, ka

234radījusi atšķirīgu attieksmi pret pašnodarbinātām personām

235iepretim darba ņēmējiem, kam atbilstoši Darba likuma normām ir

236nodrošināts iepriekšējais darbs. Pašnodarbinātām personām vajagot

237pašām uzturēt savu profesionālo darbību, tās pārtraukšana bērna

238kopšanas laikā varot novest pie klientu zuduma un tādiem

239apstākļiem, ka pašnodarbinātai personai pēc bērna kopšanas

240perioda vairs nav iespēju turpināt savu profesionālo darbību

241iepriekšējā apmērā.

242Saeima atbildes rakstā norāda, ka pašnodarbinātas personas

243neatrodas nelabvēlīgākā situācijā kā darba ņēmēji attiecībā uz

244iespējām turpināt darba pienākumu veikšanu vai profesionālo

245darbību un gūt ienākumus pēc bērna kopšanas laika. Katram no

246abiem nodarbinātības veidiem esot savi riski un tos kompensējošas

247priekšrocības. Arī darba ņēmējiem ne visos gadījumos pēc

248atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma esot garantēts

249iepriekšējais darbs. Piemēram, uzņēmums, kurā persona

250nodarbināta, varot tikt likvidēts. Savukārt klientu zaudējums un

251ienākumu samazinājums pēc bērna kopšanas perioda esot tādi riski,

252no kuriem neesot pasargāta neviena persona neatkarīgi no

253nodarbinātības formas.

254Satversmes tiesa secina, ka saskaņā ar likuma "Par

255maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.4

256panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1.

257janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, vecāku pabalstu nebija

258tiesību saņemt ne darba ņēmējiem, kuru nodarbinātība bērna

259kopšanas laikā turpinājās, ne pašnodarbinātām personām, kuras

260bērna kopšanas laikā turpināja gūt ienākumus. Tādējādi

261likumdevējs bija noteicis vienlīdzīgu regulējumu attiecībā uz

262pašnodarbinātas personas un darba ņēmēja Darba likuma izpratnē

263tiesībām saņemt vecāku pabalstu bērna kopšanas laikā.

264Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

265pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos (sk.,

266piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma

267lietā Nr. 2016-14-01 20. punktu).

268Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai attiecībā uz

269nodarbinātības risku, kas saistīts ar profesionālās darbības

270pārtraukšanu bērna kopšanas dēļ, darba ņēmēji Darba likuma

271izpratnē un pašnodarbinātas personas atrodas vienādos un

272savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

273Atbilstoši Darba likuma 156. panta ceturtajai daļai

274darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek

275saglabāts iepriekšējais darbs, bet, ja tas nav iespējams, darba

276devējs nodrošina līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar darbiniekam ne

277mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības

278noteikumiem.

279Pašnodarbinātas personas, tostarp zvērināti advokāti, savu

280profesionālo darbību organizē un līdz ar to arī nodrošina

281patstāvīgi. Pašnodarbinātai personai pēc profesionālās darbības

282pārtraukšanas bērna kopšanas laikā un tās atjaunošanas darba

283apjoms var samazināties. Taču nodarbinātības apjoma izmaiņas

284neliedz pašnodarbinātām personām, tostarp Pieteikuma

285iesniedzējai, atgriezties iepriekšējā profesijā (darbā).

286Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējs, izpildot savu

287pienākumu noteikt kārtību, kādā personām tiek garantētas tiesības

288uz kvalificētu juridisko palīdzību, ir Latvijā izveidojis

289advokatūru kā sistēmu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras

290prasības jaunu biedru uzņemšanai tajā un kurā funkcionē kontroles

291mehānisms, ar kuru tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība,

292ētikas prasību ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un

293paaugstināšana, kā arī regulēti konkrēti ar advokāta sniegto

294juridisko palīdzību saistīti jautājumi (sk. Satversmes tiesas

2952014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 26.1.

296punktu). Uz zvērinātiem advokātiem ir attiecināms īpašs

297tiesību un pienākumu kopums, kas tos nošķir no citu profesiju

298pārstāvjiem. Atšķirībā no tāda kvalificēta jurista sniegtajiem

299juridiskajiem pakalpojumiem, kurš nav ieguvis advokāta statusu,

300advokāta sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti

301garantē advokāta piederība tiesu sistēmai, kas tam piešķir

302plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses

303(sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par

304tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 16. punkts).

305Atbilstoši Latvijas Republikas Advokatūras likuma 107. pantam

306zvērinātu advokātu profesionālā darbība (prakse) ir intelektuāls

307darbs un tās mērķis nav peļņas gūšana. Pieteikuma iesniedzēja pēc

308profesionālās darbības pārtraukšanas bērna kopšanas laikā un tās

309atjaunošanas nezaudēja zvērināta advokāta statusu, kas ir tās

310profesionālās darbības pamats un dod plašas pilnvaras un iespējas

311veikt intelektuālo darbu klientu interesēs.

312Darbinieki, noslēdzot darba līgumu, atbilstoši Darba likuma

31328. panta otrajai daļai apņemas veikt noteiktu darbu,

314pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem.

315Turklāt darbiniekiem tiem noteiktajā darba laikā atbilstoši

316minētā likuma 130. pantam ir jābūt darba devēja rīcībā.

317Pašnodarbinātai personai, kura pati organizē savu profesionālo

318darbību, šādu ierobežojumu nav.

319Darbiniekiem viņiem noteiktajā darba laikā ir jāpakļaujas

320noteiktai darba organizācijai un darba devēja rīkojumiem, viņi

321darba laikā nevar aprūpēt bērnu, un tāpēc likumdevējs viņiem ir

322paredzējis tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Proti,

323likumdevējs ir nodrošinājis darbiniekiem aizsardzību pret

324iepriekšējā darba zaudēšanu, lai viņi bērna kopšanas dēļ

325nezaudētu savu iepriekšējo darbu un tādējādi būtu motivēti doties

326bērna kopšanas atvaļinājumā.

327Līdz ar to bērna kopšanas laikā pārtrauktā profesionālā

328darbība nerada salīdzināmas sekas pašnodarbinātām personām un

329darbiniekiem Darba likuma izpratnē. Sekas, kas izriet no tā, ka

330bērna kopšanas laikā profesionālā darbība tika pārtraukta,

331pašnodarbinātām personām ir atkarīgas no pašas personas rīcības

332un saimnieciskās darbības riska, bet darbiniekiem - tieši no

333darba devēja.

334Turklāt, kā pamatoti norāda Saeima un Labklājības ministrija,

335pašnodarbināta persona, atšķirībā no darba ņēmēja Darba likuma

336izpratnē, pati veic sociālās apdrošināšanas iemaksas un tādējādi

337var arī plānot savu sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas

338riska iestāšanās gadījumā.

339Tātad attiecībā uz nodarbinātības risku, kas saistīts ar

340profesionālās darbības pārtraukšanu bērna kopšanas dēļ, nav

341pamata atzīt, ka pašnodarbinātas personas atrastos vienādos un

342salīdzināmos apstākļos ar darbiniekiem Darba likuma izpratnē.

343Līdz ar to nav konstatējamas tādas

344personu grupas, kas atrastos vienādos un savstarpēji salīdzināmos

345apstākļos. Tātad ar apstrīdēto normu tika ievērots tiesiskās

346vienlīdzības princips.

1Pārbaudījusi apstrīdētās normas atbilstību

2vispārējiem tiesību principiem, Satversmes tiesa secina, ka

3valsts, ar apstrīdēto normu paredzot pašnodarbinātai personai

4tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tā bērna

5kopšanas laikā negūst ienākumus, bija izpildījusi pozitīvo

6pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu.

7Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

8Satversmes 110. pantam.

9Nolēmumu

10daļa

11Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

12Satversmes tiesa

13nosprieda:

14atzīt likuma "Par maternitātes

15un slimības apdrošināšanu" 10.4 panta pirmās

16daļas 3. punktu (redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1.

17janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim) par atbilstošu Latvijas

18Republikas Satversmes 110. pantam.

19Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

20Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

21Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

22Ziemele