13. pants

Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesai

visupirms jāpārbauda, vai valsts bija izveidojusi ģimenes

sociālās aizsardzības sistēmu un paredzējusi atbalstu ģimenei

līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka viņai kā pašnodarbinātai

personai, kas bērna kopšanas laikā turpināja gūt ienākumus,

nepamatoti vairākus mēnešus līdz brīdim, kad bērns sasniedza

viena gada vecumu, neesot bijis nodrošināts ģimenes atbalsts.

Likumdevēja izveidotā ģimenes sociālās aizsardzības sistēma

apstrīdētās normas spēkā esības laikā paredzēja ģimenēm, kurās

aug bērns līdz viena gada vecumam, šādus atbalsta veidus:

1) tiesības uz maternitātes pabalstu, kuru piešķīra un

izmaksāja par visu grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību

atvaļinājuma laiku, ja sieviete neieradās darbā un tādējādi

zaudēja algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbināta

sieviete zaudēja ienākumus;

2) tiesības uz paternitātes pabalstu, kuru piešķīra un

izmaksāja bērna tēvam par bērna piedzimšanas sakarā piešķirtā

atvaļinājuma desmit kalendāra dienām;

3) tiesības uz bērna kopšanas pabalstu, kuru piešķīra

personai, kas kopa bērnu līdz viena gada vecumam, ja šī persona

nebija nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (nebija uzskatāma

par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par

valsts sociālo apdrošināšanu") un nesaņēma maternitātes

pabalstu vai vecāku pabalstu par to pašu laikposmu (redakcijā no

2013. gada 20. novembra tikai ar priekšnoteikumu, ka persona,

kura kopa bērnu, nesaņēma maternitātes pabalstu vai vecāku

pabalstu par to pašu laikposmu);

4) tiesības uz bērna piedzimšanas pabalstu bērna piedzimšanas

gadījumā;

5) tiesības atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likuma 32. pantam saņemt sociālo palīdzību - materiālu

atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām un maznodrošinātām

ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības.

Tādējādi likumdevējs bija paredzējis ģimenei saistībā ar bērna

piedzimšanu dažādus sociālā atbalsta veidus, kuru mērķis bija

kompensēt gan bērna kopšanas dēļ zaudētos ienākumus (sociālās

apdrošināšanas pabalsti), gan ar bērna piedzimšanu saistītus

izdevumus (sociālie pabalsti), kā arī sniegt atbalstu ģimenei tās

pamatvajadzību apmierināšanā (sociālā palīdzība) (sal. sk. arī

Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 125.-138.

lp.).

Turklāt likumdevējs šajā laikā bija noteicis arī tiesības uz

vecāku pabalstu ikvienai sociāli apdrošinātai personai, kurai kā

vienam no bērna vecākiem iestājas sociālais risks - bērna

kopšanas dēļ zaudēti ienākumi. Šāds vecāku pabalsta piešķiršanas

regulējums atbilda sociālās apdrošināšanas pamatprincipam -

apdrošināt personas risku zaudēt darba ienākumu, citstarp sakarā

ar bērna kopšanu (sk. likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 3. panta pirmo daļu).

Tādējādi ar apstrīdēto normu tiesības uz vecāku pabalstu bija

paredzētas ikvienai pašnodarbinātai personai (arī Pieteikuma

iesniedzējai), kura kā viens no bērna vecākiem bērna kopšanas dēļ

līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, neguva

ienākumus.

Līdz ar to valsts bija izveidojusi

ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu un paredzējusi atbalstu

ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu.