14. pants

Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar apstrīdētās

normas spēkā esības laikā pastāvējušo ģimenes sociālās

aizsardzības sistēmu tika pienācīgi un vismaz minimālā apmērā

īstenotas Pieteikuma iesniedzējas ģimenes tiesības uz sociālo

aizsardzību.

14.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto

normu paredzētais vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikums -

bērna kopšanas laikā negūt ienākumus - nav pamatots attiecībā uz

pašnodarbinātu personu, kura profesionālo darbību bērna kopšanas

laikā atsākusi tikai daļēji. Pieteikuma iesniedzējai bijis

nepieciešams bērna kopšanas laikā samazinātā apmērā veikt

profesionālo darbību tādēļ, lai saglabātu savu profesionālo

kvalifikāciju, kā arī klientūru un tādējādi nodrošinātu savas

ģimenes labklājību nākotnē. Šādā gadījumā, nesaņemot vecāku

pabalstu, pašnodarbinātai personai, lai tā nezaudētu iepriekš

gūto ienākumu apmēru, vajadzējis izšķirties - vai nu pašai

aprūpēt bērnu un tādējādi pakļaut riskam ģimenes labklājību

ilgtermiņā, vai arī pilnvērtīgi atsākt savu profesionālo darbību

un bērna kopšanu uzticēt citai personai. Pēdējā gadījumā vecāku

pabalsta regulējums nesasniedzot tā mērķi, proti, nenodrošinot

bērnam vecāka klātbūtni.

Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību īstenošanā

likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, regulējot jautājumu par

to, cik lielu pabalstu un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita

personu grupa saņems (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15.

marta sprieduma lietā Nr. 2009‑44‑01 12. punktu). Turklāt

sociālo tiesību jomā nav iespējams izvairīties no tā, ka personas

reālā situācija katrā konkrētajā gadījumā varētu atšķirties no

prezumētās situācijas. Likumdevējs, izmantojot savu rīcības

brīvību, ir tiesīgs vadīties no saprātīgiem, iepriekšējā pieredzē

balstītiem priekšstatiem par sociālo realitāti (sal.:

Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-17-01 14.2. punkts).

Satversmes tiesa jau 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr.

2009-44-01 vērtēja to, kā attīstās un kādas sekas rada tiesiskais

regulējums, ar kuru tika ieviests vecāku pabalsts. Satversmes

tiesa secināja, ka pēc tāda vecāku pabalsta regulējuma

ieviešanas, kas deva tiesības šo pabalstu saņemt arī nodarbinātai

personai, izveidojās situācija, ka ģimenes varēja izvēlēties

vecāku pabalstu noformēt nevis uz tā vecāka vārda, kurš

nestrādāja un palika kopā ar bērnu, bet gan uz tā vecāka vārda,

kurš strādāja un pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku

atalgojumu. Satversmes tiesa atzina, ka šādā veidā izmantots

vecāku pabalsts ir nonācis pretrunā gan ar tās iepriekš

izteiktajām atziņām, gan ar valstī spēkā esošo sociālās

apdrošināšanas sistēmu, jo izveidojās tādu personu grupa, kuras

bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas. Satversmes

tiesa minētajā spriedumā norādīja, ka jaunizveidotais

apdrošināšanas veids - vecāku apdrošināšana -, neparedzot papildu

sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ievērojami pasliktinājis

valsts sociālās apdrošināšanas budžeta stāvokli. Tā rezultātā

esot paredzēts vecāku pabalstu vairs nepiešķirt personām, kuras

bērna kopšanas laikā neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, bet

strādā vai gūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Tādējādi esot

nodrošināta valstī ieviestā valsts sociālās apdrošināšanas

pamatprincipa darbība, proti, ka valsts sociālā apdrošināšana

garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu tad, kad viņš

zaudē darba ienākumus (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15.

marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 9.-10. punktu).

Kad 2010. gada 2. decembra likumu "Grozījumi likumā

"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"", ar

kuru pieņemta apstrīdētā norma, izskatīja Saeimā, tika izteikts

priekšlikums papildināt apstrīdēto normu ar noteikumu, kas

citstarp paredzētu to, ka vecāku pabalstu saņem arī persona, kura

bērna kopšanas periodā ir nodarbināta nepilnu darba laiku un

neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai gūst ienākumus kā

pašnodarbinātais. Taču šis priekšlikums netika atbalstīts. Saeima

atbildes rakstā pamatojusi, ka ieviest šādu regulējumu liedza

nepieciešamība rūpēties par sociālās apdrošināšanas speciālā

budžeta ilgtspēju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 125-138.

lp.).

Satversmes tiesa secina, ka viens no vecāku pabalsta mērķiem

ir nodrošināt vecāka pastāvīgu klātbūtni un aprūpi bērnam viņa

dzīves pirmajos gados. Savukārt attiecībā uz to, vai vecāku

pabalsts tiek piešķirts ar bērna kopšanu saistīto izdevumu un

vecāka ienākumu zuduma vai arī vienīgi vecāka ienākumu zuduma

kompensēšanai, vecāku pabalsta mērķis ir mainīts. Apstrīdētās

normas spēkā esības laikā šajā aspektā vecāku pabalsta mērķis

sakrita ar sociālās apdrošināšanas pamatprincipu - aizvietot

personai noteiktu ienākumu zaudējumu sociālā riska iestāšanās

gadījumā. Tā kā apstrīdētās normas spēkā esības laikā tiesības uz

vecāku pabalstu nebija paredzētas personām, kas bērna kopšanas

laikā guva ienākumus, vecāku pabalsts nekalpoja mērķim kompensēt

ar bērna kopšanu saistītos izdevumus. Par šādu vecāku atbalsta

veidu likumdevējs bija izšķīries, lai veicinātu to, ka vecāku

pabalstu saņem tieši tās personas, kas faktiski kopj bērnu, un

gādātu par sociālā budžeta ilgtspēju.

Tādējādi likumdevējs, ar apstrīdēto normu paredzot

pašnodarbinātām personām tādu vecāku pabalsta, proti, sociālās

apdrošināšanas pabalsta, saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna

kopšanas laikā negūst ienākumus, ir vadījies no apsvēruma, ka

personai, kas bērna kopšanas laikā izvēlas turpināt profesionālo

darbību un gūt ienākumus, nerodas nepieciešamība pēc valsts

atbalsta, jo neiestājas sociālais risks - bērna kopšanas dēļ

zaudēti ienākumi (sal. sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas

materiālu 1. sēj. 125-138. lp.).

Pašnodarbināta persona atbilstoši likuma "Par

reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas

atzīšanu" 1. panta 7. punktam ir persona, kas darba

ienākumus gūst patstāvīgi, neiesaistoties kā darbinieks darba

tiesiskajās attiecībās ar darba devēju un neieņemot amatu, kas

dod tiesības uz atlīdzību. Attiecībā uz zvērināta advokāta

profesiju arī Latvijas Republikas Advokatūras likuma 115. pantā

īpaši norādīts, ka zvērināti advokāti savā profesionālajā darbībā

ir finansiāli patstāvīgi.

Turklāt pašnodarbinātas personas apdrošināšanas iemaksu

objekts atbilstoši likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 14. panta otrajai daļai ir brīvi izraudzīti

ienākumi (vai ieņēmumi fiksētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa

maksātājiem) no preču ražošanas, darbu izpildes, pakalpojumu

sniegšanas, radošās un profesionālās darbības un citi ienākumi no

saimnieciskās darbības, izņemot ienākumus, kurus fiziskā persona,

kas minēta likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6.

panta septītajā, vienpadsmitajā vai trīspadsmitajā daļā, gūst no

zemnieku (zvejnieku) saimniecības, sava nekustamā īpašuma,

personīgajā palīgsaimniecībā vai piemājas saimniecībā pašas

saražotās produkcijas realizācijas, kā arī autortiesībām un

blakustiesībām. Izvēli attiecībā uz to, no kādiem ienākumiem

veikt apdrošināšanas iemaksas, pašnodarbinātā persona var izdarīt

reizi pārskata ceturksnī, tomēr tās pašnodarbinātai personai ir

jāveic vismaz no Ministru kabineta noteiktā iemaksu objekta

minimālā apmēra, kas ir 12 Ministru kabineta noteiktās minimālās

mēneša darba algas. Pašnodarbinātas personas ienākumu uzskaites,

iedzīvotāju ienākuma nodokļa un apdrošināšanas iemaksu veikšanas

kārtība arī atšķiras no kārtības, kādā algas nodokli maksā un

apdrošināšanas iemaksas veic darba ņēmēji. Attiecīgi

pašnodarbināta persona pati pieņem lēmumu par to, kādā veidā sevi

nodrošinās dažādu sociālo risku iestāšanās gadījumā. Ja

pašnodarbināta persona neveic apdrošināšanas iemaksas, tad tā arī

nav tiesīga saņemt attiecīgos apdrošināšanas pakalpojumus

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01 22.2. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka pašnodarbinātas

personas ienākumu apmērs dažādos laika posmos var būt atšķirīgs

un tādējādi likumdevējam nav iespējams paredzēt, kādos gadījumos

pašnodarbināta persona savu profesionālo darbību atsāks

samazinātā apmērā profesionālās kvalifikācijas un klientūras

saglabāšanas nolūkā un kādos gadījumos tā profesionālo darbību

atsāks pilnvērtīgi. Proti, likumdevējam šādā gadījumā nav

iespējams izveidot tādus pabalsta piešķiršanas priekšnoteikumus,

kas pilnīgi atbilstu katras personas reālajai situācijai.

Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir pienākums izveidot

tādu sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas aptvertu visus nozīmīgos

sociālos riskus (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 29.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 7. punkts). Satversmes

tiesa arī atzinusi, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas mērķis ir

nodrošināt, lai, iestājoties likumā noteiktiem nelabvēlīgiem

apstākļiem, būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra

sprieduma lietā Nr. 2001‑11‑0106 1. punktu). Bērna kopšanas

laikā turpinot profesionālo darbību profesionālās kvalifikācijas

un klientūras saglabāšanas nolūkā un gūstot ienākumus, personai

šajā laika posmā neiestājas sociālais risks un nerodas pilnīgs

ienākumu zaudējums bērna kopšanas dēļ. Attiecīgi arī personas

ģimene šādā gadījumā bērna kopšanas dēļ nezaudē finansiālu

nodrošinājumu.

Tādējādi likumdevējam bija saprātīgs pamats uzskatīt, ka

pašnodarbināta persona, kas bērna kopšanas laikā turpina gūt

ienākumus, pati spēj gādāt par savu ģimeni. Ņemot vērā to, ka

vecāku pabalsts, kas tika piešķirts arī nodarbinātām personām un

neatbilda sociālās apdrošināšanas pamatprincipam - noteiktā

apmērā kompensēt sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos ienākumus

-, veicināja valsts sociālā budžeta uzkrājuma sarukumu,

likumdevējam bija arī saprātīgs pamats sociālā budžeta ilgtspējas

nodrošināšanas labad pašnodarbinātām personām izvirzīt tādu

vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas

laikā negūst ienākumus.

Tātad likumdevējs bija tiesīgs ar apstrīdēto normu izvirzīt

pašnodarbinātai personai tādu vecāku pabalsta saņemšanas

priekšnoteikumu, ka tā bērna kopšanas laikā negūst ienākumus.

14.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas un tiesībsarga

ieskata, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav izpildījis

pienākumu nodrošināt Pieteikuma iesniedzējas ģimenes tiesības uz

sociālo aizsardzību vismaz minimālā līmenī, jo Pieteikuma

iesniedzējai vairākus mēnešus līdz brīdim, kad viņas bērns

sasniedza viena gada vecumu, nebija nodrošināts atbalsts sakarā

ar bērna kopšanu radušos papildu izdevumu kompensēšanai. Nekādi

šķēršļi likumdevējam neesot lieguši jau apstrīdētajā normā

noteikt samazināta apmēra pabalstu personām, kas bērna kopšanas

laikā turpina savu profesionālo darbību.

Satversmes tiesas uzdevums nav pārvērtēt uz sociālās politikas

lietderības apsvērumiem balstītu lēmumu pareizību (sal.:

Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr.

2012-12-01 14.2.4. punkts). Tomēr Satversmes tiesa atzinusi,

ka, attīstoties ekonomiskajai situācijai, valstij rodas iespējas

sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem iedzīvotājiem un līdz

ar to arī pienākums palielināt finansiālos un cita veida

ieguldījumus personas sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību

īstenošanas sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11.

decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3. punktu). Taču

apstāklis, ka likumdevējs vēlāk palielinājis ģimenes sociālo

atbalstu pašnodarbinātām personām, pats par sevi nav pamats

secinājumam, ka ar apstrīdēto normu nebija nodrošinātas tiesības

uz sociālo aizsardzību vismaz minimālā apmērā.

No sociāli atbildīgas valsts principa izriet mērķis sabiedrībā

izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju

grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu (sal.:

Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-07-01 18. punkts). Valstij ir jānodrošina ģimenes

sociālās aizsardzības sistēma, kas paredz sociālās aizsardzības

minimumu, ievērojot sabiedrības intereses. Tomēr tas nenozīmē, ka

valstij būtu pienākums segt katru ģimeni skarošu finansiālu

apgrūtinājumu. Visupirms personai un ģimenei pašai ir jāgādā par

sevi un iespēju robežās jānodrošina sava labklājība.

Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 110. pants neprasa,

lai valsts pilnībā nodrošinātu katra bērna materiālo labklājību.

Pilnīga valsts aprūpe nonāktu pretrunā ar Satversmes 110. panta

pirmo teikumu, jo ne tikai valstij, bet arī vecākiem ir pienākums

rūpēties par saviem bērniem un gādāt par viņu vajadzību

apmierināšanu. Vecāku finansiālo rūpju pilnīga pārņemšana valsts

ziņā izjauktu ģimenes tradicionālo attiecību struktūru, liedzot

vecākiem iespēju rūpēties par saviem bērniem un just par to

gandarījumu. Taču valstij ir jābūt spējīgai sniegt saprātīgu

atbalstu ģimenei (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 11. punkts).

Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību uz sociālo nodrošinājumu

vismaz minimālā līmenī mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot

cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43-01

31.2. punktu). Tāpat Satversmes tiesa uzsvērusi, ka valstij

jābūt spējīgai sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei īpaši gadījumos,

kad vecāki bērnam nepieciešamos līdzekļus nodrošināt nav spējīgi

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-07-01 13.5. punktu).

Tādējādi, īstenojot ģimenes tiesības uz sociālo aizsardzību

vismaz minimālā līmenī, valstij ir pienākums izveidot tādu

ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu, kas nodrošina atbalstu

ģimenei tad, kad tā pati sevi nespēj nodrošināt.

14.3. Ģimenes sociālās aizsardzības sistēmā ietilpst

visi ģimenei paredzētie sociālā atbalsta pasākumi. No Satversmes

110. panta valstij neizriet pozitīvs pienākums līdz brīdim, kad

bērns sasniedz viena gada vecumu, sniegt viņa ģimenei tieši

regulāru finansiālu atbalstu ar mērķi segt ar bērna kopšanu

saistītos izdevumus.

Ar apstrīdēto normu likumdevējs bija pašnodarbinātai personai

paredzējis tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tā

bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada

vecumu, negūst ienākumus. Līdz ar to arī Pieteikuma iesniedzējai

kā pašnodarbinātai personai bija paredzēta iespēja saņemt vecāku

pabalstu tādā gadījumā, ja viņa bērna kopšanas dēļ negūtu

ienākumus.

Profesionālā darbība un ienākumu gūšana apliecina to, ka

persona spēj pati gādāt par savu ģimeni. Turklāt Pieteikuma

iesniedzējas ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada

vecumu, bija paredzēta iespēja saņemt maternitātes pabalstu,

paternitātes pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu un krīzes

situācijā - arī sociālo palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējas

ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, bija

nodrošinātas tiesības uz sociālās aizsardzības minimumu.

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai bija nodrošināta iespēja

īstenot tiesības uz ģimenes sociālo aizsardzību vismaz minimālā

apmērā.