14. pants

1Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar apstrīdētās

2normas spēkā esības laikā pastāvējušo ģimenes sociālās

3aizsardzības sistēmu tika pienācīgi un vismaz minimālā apmērā

4īstenotas Pieteikuma iesniedzējas ģimenes tiesības uz sociālo

5aizsardzību.

614.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto

7normu paredzētais vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikums -

8bērna kopšanas laikā negūt ienākumus - nav pamatots attiecībā uz

9pašnodarbinātu personu, kura profesionālo darbību bērna kopšanas

10laikā atsākusi tikai daļēji. Pieteikuma iesniedzējai bijis

11nepieciešams bērna kopšanas laikā samazinātā apmērā veikt

12profesionālo darbību tādēļ, lai saglabātu savu profesionālo

13kvalifikāciju, kā arī klientūru un tādējādi nodrošinātu savas

14ģimenes labklājību nākotnē. Šādā gadījumā, nesaņemot vecāku

15pabalstu, pašnodarbinātai personai, lai tā nezaudētu iepriekš

16gūto ienākumu apmēru, vajadzējis izšķirties - vai nu pašai

17aprūpēt bērnu un tādējādi pakļaut riskam ģimenes labklājību

18ilgtermiņā, vai arī pilnvērtīgi atsākt savu profesionālo darbību

19un bērna kopšanu uzticēt citai personai. Pēdējā gadījumā vecāku

20pabalsta regulējums nesasniedzot tā mērķi, proti, nenodrošinot

21bērnam vecāka klātbūtni.

22Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību īstenošanā

23likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, regulējot jautājumu par

24to, cik lielu pabalstu un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita

25personu grupa saņems (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15.

26marta sprieduma lietā Nr. 2009‑44‑01 12. punktu). Turklāt

27sociālo tiesību jomā nav iespējams izvairīties no tā, ka personas

28reālā situācija katrā konkrētajā gadījumā varētu atšķirties no

29prezumētās situācijas. Likumdevējs, izmantojot savu rīcības

30brīvību, ir tiesīgs vadīties no saprātīgiem, iepriekšējā pieredzē

31balstītiem priekšstatiem par sociālo realitāti (sal.:

32Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

332010-17-01 14.2. punkts).

34Satversmes tiesa jau 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr.

352009-44-01 vērtēja to, kā attīstās un kādas sekas rada tiesiskais

36regulējums, ar kuru tika ieviests vecāku pabalsts. Satversmes

37tiesa secināja, ka pēc tāda vecāku pabalsta regulējuma

38ieviešanas, kas deva tiesības šo pabalstu saņemt arī nodarbinātai

39personai, izveidojās situācija, ka ģimenes varēja izvēlēties

40vecāku pabalstu noformēt nevis uz tā vecāka vārda, kurš

41nestrādāja un palika kopā ar bērnu, bet gan uz tā vecāka vārda,

42kurš strādāja un pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku

43atalgojumu. Satversmes tiesa atzina, ka šādā veidā izmantots

44vecāku pabalsts ir nonācis pretrunā gan ar tās iepriekš

45izteiktajām atziņām, gan ar valstī spēkā esošo sociālās

46apdrošināšanas sistēmu, jo izveidojās tādu personu grupa, kuras

47bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas. Satversmes

48tiesa minētajā spriedumā norādīja, ka jaunizveidotais

49apdrošināšanas veids - vecāku apdrošināšana -, neparedzot papildu

50sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ievērojami pasliktinājis

51valsts sociālās apdrošināšanas budžeta stāvokli. Tā rezultātā

52esot paredzēts vecāku pabalstu vairs nepiešķirt personām, kuras

53bērna kopšanas laikā neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, bet

54strādā vai gūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Tādējādi esot

55nodrošināta valstī ieviestā valsts sociālās apdrošināšanas

56pamatprincipa darbība, proti, ka valsts sociālā apdrošināšana

57garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu tad, kad viņš

58zaudē darba ienākumus (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15.

59marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 9.-10. punktu).

60Kad 2010. gada 2. decembra likumu "Grozījumi likumā

61"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"", ar

62kuru pieņemta apstrīdētā norma, izskatīja Saeimā, tika izteikts

63priekšlikums papildināt apstrīdēto normu ar noteikumu, kas

64citstarp paredzētu to, ka vecāku pabalstu saņem arī persona, kura

65bērna kopšanas periodā ir nodarbināta nepilnu darba laiku un

66neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai gūst ienākumus kā

67pašnodarbinātais. Taču šis priekšlikums netika atbalstīts. Saeima

68atbildes rakstā pamatojusi, ka ieviest šādu regulējumu liedza

69nepieciešamība rūpēties par sociālās apdrošināšanas speciālā

70budžeta ilgtspēju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 125-138.

71lp.).

72Satversmes tiesa secina, ka viens no vecāku pabalsta mērķiem

73ir nodrošināt vecāka pastāvīgu klātbūtni un aprūpi bērnam viņa

74dzīves pirmajos gados. Savukārt attiecībā uz to, vai vecāku

75pabalsts tiek piešķirts ar bērna kopšanu saistīto izdevumu un

76vecāka ienākumu zuduma vai arī vienīgi vecāka ienākumu zuduma

77kompensēšanai, vecāku pabalsta mērķis ir mainīts. Apstrīdētās

78normas spēkā esības laikā šajā aspektā vecāku pabalsta mērķis

79sakrita ar sociālās apdrošināšanas pamatprincipu - aizvietot

80personai noteiktu ienākumu zaudējumu sociālā riska iestāšanās

81gadījumā. Tā kā apstrīdētās normas spēkā esības laikā tiesības uz

82vecāku pabalstu nebija paredzētas personām, kas bērna kopšanas

83laikā guva ienākumus, vecāku pabalsts nekalpoja mērķim kompensēt

84ar bērna kopšanu saistītos izdevumus. Par šādu vecāku atbalsta

85veidu likumdevējs bija izšķīries, lai veicinātu to, ka vecāku

86pabalstu saņem tieši tās personas, kas faktiski kopj bērnu, un

87gādātu par sociālā budžeta ilgtspēju.

88Tādējādi likumdevējs, ar apstrīdēto normu paredzot

89pašnodarbinātām personām tādu vecāku pabalsta, proti, sociālās

90apdrošināšanas pabalsta, saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna

91kopšanas laikā negūst ienākumus, ir vadījies no apsvēruma, ka

92personai, kas bērna kopšanas laikā izvēlas turpināt profesionālo

93darbību un gūt ienākumus, nerodas nepieciešamība pēc valsts

94atbalsta, jo neiestājas sociālais risks - bērna kopšanas dēļ

95zaudēti ienākumi (sal. sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas

96materiālu 1. sēj. 125-138. lp.).

97Pašnodarbināta persona atbilstoši likuma "Par

98reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas

99atzīšanu" 1. panta 7. punktam ir persona, kas darba

100ienākumus gūst patstāvīgi, neiesaistoties kā darbinieks darba

101tiesiskajās attiecībās ar darba devēju un neieņemot amatu, kas

102dod tiesības uz atlīdzību. Attiecībā uz zvērināta advokāta

103profesiju arī Latvijas Republikas Advokatūras likuma 115. pantā

104īpaši norādīts, ka zvērināti advokāti savā profesionālajā darbībā

105ir finansiāli patstāvīgi.

106Turklāt pašnodarbinātas personas apdrošināšanas iemaksu

107objekts atbilstoši likuma "Par valsts sociālo

108apdrošināšanu" 14. panta otrajai daļai ir brīvi izraudzīti

109ienākumi (vai ieņēmumi fiksētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa

110maksātājiem) no preču ražošanas, darbu izpildes, pakalpojumu

111sniegšanas, radošās un profesionālās darbības un citi ienākumi no

112saimnieciskās darbības, izņemot ienākumus, kurus fiziskā persona,

113kas minēta likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6.

114panta septītajā, vienpadsmitajā vai trīspadsmitajā daļā, gūst no

115zemnieku (zvejnieku) saimniecības, sava nekustamā īpašuma,

116personīgajā palīgsaimniecībā vai piemājas saimniecībā pašas

117saražotās produkcijas realizācijas, kā arī autortiesībām un

118blakustiesībām. Izvēli attiecībā uz to, no kādiem ienākumiem

119veikt apdrošināšanas iemaksas, pašnodarbinātā persona var izdarīt

120reizi pārskata ceturksnī, tomēr tās pašnodarbinātai personai ir

121jāveic vismaz no Ministru kabineta noteiktā iemaksu objekta

122minimālā apmēra, kas ir 12 Ministru kabineta noteiktās minimālās

123mēneša darba algas. Pašnodarbinātas personas ienākumu uzskaites,

124iedzīvotāju ienākuma nodokļa un apdrošināšanas iemaksu veikšanas

125kārtība arī atšķiras no kārtības, kādā algas nodokli maksā un

126apdrošināšanas iemaksas veic darba ņēmēji. Attiecīgi

127pašnodarbināta persona pati pieņem lēmumu par to, kādā veidā sevi

128nodrošinās dažādu sociālo risku iestāšanās gadījumā. Ja

129pašnodarbināta persona neveic apdrošināšanas iemaksas, tad tā arī

130nav tiesīga saņemt attiecīgos apdrošināšanas pakalpojumus

131(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra

132sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01 22.2. punktu).

133Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka pašnodarbinātas

134personas ienākumu apmērs dažādos laika posmos var būt atšķirīgs

135un tādējādi likumdevējam nav iespējams paredzēt, kādos gadījumos

136pašnodarbināta persona savu profesionālo darbību atsāks

137samazinātā apmērā profesionālās kvalifikācijas un klientūras

138saglabāšanas nolūkā un kādos gadījumos tā profesionālo darbību

139atsāks pilnvērtīgi. Proti, likumdevējam šādā gadījumā nav

140iespējams izveidot tādus pabalsta piešķiršanas priekšnoteikumus,

141kas pilnīgi atbilstu katras personas reālajai situācijai.

142Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir pienākums izveidot

143tādu sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas aptvertu visus nozīmīgos

144sociālos riskus (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 29.

145oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 7. punkts). Satversmes

146tiesa arī atzinusi, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas mērķis ir

147nodrošināt, lai, iestājoties likumā noteiktiem nelabvēlīgiem

148apstākļiem, būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu

149(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra

150sprieduma lietā Nr. 2001‑11‑0106 1. punktu). Bērna kopšanas

151laikā turpinot profesionālo darbību profesionālās kvalifikācijas

152un klientūras saglabāšanas nolūkā un gūstot ienākumus, personai

153šajā laika posmā neiestājas sociālais risks un nerodas pilnīgs

154ienākumu zaudējums bērna kopšanas dēļ. Attiecīgi arī personas

155ģimene šādā gadījumā bērna kopšanas dēļ nezaudē finansiālu

156nodrošinājumu.

157Tādējādi likumdevējam bija saprātīgs pamats uzskatīt, ka

158pašnodarbināta persona, kas bērna kopšanas laikā turpina gūt

159ienākumus, pati spēj gādāt par savu ģimeni. Ņemot vērā to, ka

160vecāku pabalsts, kas tika piešķirts arī nodarbinātām personām un

161neatbilda sociālās apdrošināšanas pamatprincipam - noteiktā

162apmērā kompensēt sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos ienākumus

163-, veicināja valsts sociālā budžeta uzkrājuma sarukumu,

164likumdevējam bija arī saprātīgs pamats sociālā budžeta ilgtspējas

165nodrošināšanas labad pašnodarbinātām personām izvirzīt tādu

166vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas

167laikā negūst ienākumus.

168Tātad likumdevējs bija tiesīgs ar apstrīdēto normu izvirzīt

169pašnodarbinātai personai tādu vecāku pabalsta saņemšanas

170priekšnoteikumu, ka tā bērna kopšanas laikā negūst ienākumus.

17114.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas un tiesībsarga

172ieskata, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav izpildījis

173pienākumu nodrošināt Pieteikuma iesniedzējas ģimenes tiesības uz

174sociālo aizsardzību vismaz minimālā līmenī, jo Pieteikuma

175iesniedzējai vairākus mēnešus līdz brīdim, kad viņas bērns

176sasniedza viena gada vecumu, nebija nodrošināts atbalsts sakarā

177ar bērna kopšanu radušos papildu izdevumu kompensēšanai. Nekādi

178šķēršļi likumdevējam neesot lieguši jau apstrīdētajā normā

179noteikt samazināta apmēra pabalstu personām, kas bērna kopšanas

180laikā turpina savu profesionālo darbību.

181Satversmes tiesas uzdevums nav pārvērtēt uz sociālās politikas

182lietderības apsvērumiem balstītu lēmumu pareizību (sal.:

183Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr.

1842012-12-01 14.2.4. punkts). Tomēr Satversmes tiesa atzinusi,

185ka, attīstoties ekonomiskajai situācijai, valstij rodas iespējas

186sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem iedzīvotājiem un līdz

187ar to arī pienākums palielināt finansiālos un cita veida

188ieguldījumus personas sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību

189īstenošanas sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11.

190decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3. punktu). Taču

191apstāklis, ka likumdevējs vēlāk palielinājis ģimenes sociālo

192atbalstu pašnodarbinātām personām, pats par sevi nav pamats

193secinājumam, ka ar apstrīdēto normu nebija nodrošinātas tiesības

194uz sociālo aizsardzību vismaz minimālā apmērā.

195No sociāli atbildīgas valsts principa izriet mērķis sabiedrībā

196izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju

197grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu (sal.:

198Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

1992006-07-01 18. punkts). Valstij ir jānodrošina ģimenes

200sociālās aizsardzības sistēma, kas paredz sociālās aizsardzības

201minimumu, ievērojot sabiedrības intereses. Tomēr tas nenozīmē, ka

202valstij būtu pienākums segt katru ģimeni skarošu finansiālu

203apgrūtinājumu. Visupirms personai un ģimenei pašai ir jāgādā par

204sevi un iespēju robežās jānodrošina sava labklājība.

205Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 110. pants neprasa,

206lai valsts pilnībā nodrošinātu katra bērna materiālo labklājību.

207Pilnīga valsts aprūpe nonāktu pretrunā ar Satversmes 110. panta

208pirmo teikumu, jo ne tikai valstij, bet arī vecākiem ir pienākums

209rūpēties par saviem bērniem un gādāt par viņu vajadzību

210apmierināšanu. Vecāku finansiālo rūpju pilnīga pārņemšana valsts

211ziņā izjauktu ģimenes tradicionālo attiecību struktūru, liedzot

212vecākiem iespēju rūpēties par saviem bērniem un just par to

213gandarījumu. Taču valstij ir jābūt spējīgai sniegt saprātīgu

214atbalstu ģimenei (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta

215sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 11. punkts).

216Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību uz sociālo nodrošinājumu

217vismaz minimālā līmenī mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot

218cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes

219tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43-01

22031.2. punktu). Tāpat Satversmes tiesa uzsvērusi, ka valstij

221jābūt spējīgai sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei īpaši gadījumos,

222kad vecāki bērnam nepieciešamos līdzekļus nodrošināt nav spējīgi

223(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā

224Nr. 2006-07-01 13.5. punktu).

225Tādējādi, īstenojot ģimenes tiesības uz sociālo aizsardzību

226vismaz minimālā līmenī, valstij ir pienākums izveidot tādu

227ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu, kas nodrošina atbalstu

228ģimenei tad, kad tā pati sevi nespēj nodrošināt.

22914.3. Ģimenes sociālās aizsardzības sistēmā ietilpst

230visi ģimenei paredzētie sociālā atbalsta pasākumi. No Satversmes

231110. panta valstij neizriet pozitīvs pienākums līdz brīdim, kad

232bērns sasniedz viena gada vecumu, sniegt viņa ģimenei tieši

233regulāru finansiālu atbalstu ar mērķi segt ar bērna kopšanu

234saistītos izdevumus.

235Ar apstrīdēto normu likumdevējs bija pašnodarbinātai personai

236paredzējis tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tā

237bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada

238vecumu, negūst ienākumus. Līdz ar to arī Pieteikuma iesniedzējai

239kā pašnodarbinātai personai bija paredzēta iespēja saņemt vecāku

240pabalstu tādā gadījumā, ja viņa bērna kopšanas dēļ negūtu

241ienākumus.

242Profesionālā darbība un ienākumu gūšana apliecina to, ka

243persona spēj pati gādāt par savu ģimeni. Turklāt Pieteikuma

244iesniedzējas ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada

245vecumu, bija paredzēta iespēja saņemt maternitātes pabalstu,

246paternitātes pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu un krīzes

247situācijā - arī sociālo palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai.

248Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējas

249ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, bija

250nodrošinātas tiesības uz sociālās aizsardzības minimumu.

251Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai bija nodrošināta iespēja

252īstenot tiesības uz ģimenes sociālo aizsardzību vismaz minimālā

253apmērā.