15. pants

1Valsts nodrošinātajam ģimenes sociālajam atbalstam

2jāatbilst arī bērna vislabāko interešu prioritātes principam,

3tiesiskās paļāvības principam un tiesiskās vienlīdzības

4principam.

515.1. Viens no vecāku pabalsta piešķiršanas mērķiem ir

6nodrošināt vecāka klātbūtni bērnam līdz viena gada vecumam un

7tādējādi ievērot bērna labākās intereses. Tāpēc Satversmes tiesai

8šajā lietā ir jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais

9priekšnoteikums vecāku pabalsta saņemšanai, ka pašnodarbināta

10persona līdz brīdim, kad viņas bērns sasniedz viena gada vecumu,

11negūst ienākumus, atbilst bērna vislabāko interešu prioritātes

12principam.

13Satversmē noteiktais valsts pienākums aizsargāt bērnu tiesības

14ir precizēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā. Tā pirmā

15daļa noteic, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, ir

16prioritāras bērna tiesības un intereses. Panta otrā daļa noteic,

17ka visām darbībām attiecībā uz bērnu, ko citstarp veic valsts,

18prioritāri ir jānodrošina bērna intereses. Satversmes tiesa

19atzinusi, ka tādējādi arī likumdevējam jārūpējas par to, lai

20normatīvie akti aizsargātu bērna intereses iespējami labākajā

21veidā (sal.: Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra

22sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punkts).

23Arī Bērnu tiesību konvencijas 3. panta pirmā daļa nostiprina

24bērna interešu prioritāti. Šā panta otrā daļa noteic, ka

25dalībvalstis apņemas nodrošināt ikvienam bērnam tādu aizsardzību

26un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa

27vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu personu

28tiesības un pienākumus, un šajā nolūkā veic visus attiecīgos

29likumdošanas un administratīvos pasākumus. Konvencijas 26. pants

30citstarp paredz, ka dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības

31izmantot sociālās drošības sistēmas pabalstus, ieskaitot sociālo

32apdrošināšanu, un pabalsti vajadzības gadījumā būtu jāpiešķir,

33ņemot vērā pieejamos resursus un bērna un to personu apstākļus,

34kas ir atbildīgas par bērna uzturēšanu.

35Pēc tiesībsarga ieskata, ar apstrīdēto normu ilgtermiņā tiekot

36ierobežotas arī bērna tiesības. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas

37atbildes rakstā norādītajam, ka iespēja saņemt vecāku pabalstu ir

38pilnībā atkarīga no pašas personas izvēles pārtraukt vai turpināt

39savu profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā.

40Pieteikuma iesniedzēja un tiesībsargs uzskata, ka bērna interesēm

41atbilst tāds ģimenes sociālā atbalsta sistēmas regulējums, ka

42bērna intereses tiek ievērotas ne tikai viņa pirmajā dzīves gadā

43(nodrošinot bērnam vecāka klātbūtni), bet arī pēc tam - ļaujot

44vecākam saglabāt profesionālo kvalifikāciju, lai viņš spētu

45nodrošināt ģimenes labklājību nākotnē.

46Sociālā nodrošinājuma sistēmai jābūt ilgtspējīgai, lai

47nodrošinātu to, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu varēs

48īstenot gan pašreizējās, gan arī nākamās paaudzes (sal.:

49Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

502009-08-01 18.1. un 22.3. punkts). Ciktāl ģimenei tiek

51nodrošinātas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā

52apmērā, valsts var neparedzēt tiesības uz sociālās apdrošināšanas

53pabalstu gadījumos, kad tās apdraudētu sociālā budžeta ilgtspēju.

54Arī šādā veidā valsts rūpējas par bērnu, tostarp nākamās

55paaudzes, interesēm.

56Likumdevējs ir veicinājis bērna interešu aizsardzību, paredzot

57tiesības uz vecāku pabalstu ikvienai pašnodarbinātai personai,

58kura kā viens no vecākiem bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad

59bērns sasniedz viena gada vecumu, negūst ienākumus. Tādējādi tiek

60veicināts tas, lai bērnam viņa attīstībai izšķirīgā laika posmā

61pastāvīgi būtu nodrošināta vecāka klātbūtne un aprūpe.

62Savukārt, liedzot šādu atbalstu saņemt pašnodarbinātam

63vecākam, kurš bērna kopšanas laikā turpina gūt ienākumus,

64likumdevējs ir samērojis nepieciešamību pēc vecāku pabalsta tiem

65vecākiem, kuri saņem ienākumus un tādējādi ir spējīgi paši gādāt

66par sava bērna aprūpi, ar nepieciešamību pēc sociālā budžeta

67ilgtspējas, kas, gluži tāpat kā noteikta pabalsta piešķiršana, ir

68svarīga bērnu, tostarp nākamās paaudzes, interešu

69aizsardzībai.

70Tātad ar apstrīdēto normu tika

71ievērots bērna vislabāko interešu prioritātes princips.

7215.2. Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka valsts

73iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to

74izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība,

75kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu.

76Savukārt indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz

77likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš

78droši var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma

79piešķīrusi (sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

80sprieduma lietā Nr. 2001‑12-01 secinājumu daļas 3.2.

81punkts). Tomēr jāņem vērā, ka tiesiskās paļāvības

82princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu

83personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga

84paļāvība.

85Ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi likumā

86"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"", kas

87stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā, tika paredzēts, ka par

88bērniem, kas dzimuši, sākot ar 2010. gada 3. maiju, vecāku

89pabalsts tiks piešķirts tikai tām sociāli apdrošinātajām

90personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un līdz ar to

91nestrādā vai negūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Satversmes

92tiesa jau 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. 2009-44-01

93secinājusi, ka tādējādi tika pieņemts lēmums vecāku pabalstu

94vairs nepiešķirt personām, kuras bērna kopšanas laikā neatrodas

95bērna kopšanas atvaļinājumā, bet strādā vai gūst ienākumus kā

96pašnodarbinātie, kā arī noteikts 306 dienas garš pārejas periods

97vecāku pabalsta izmaksu sakārtošanai atbilstoši valstī spēkā

98esošajai sociālās apdrošināšanas sistēmai (sk. minētā

99sprieduma 10. punktu).

100Savukārt 2010. gada 2. decembra likuma "Grozījumi likumā

101"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" 3.

102pants, ar kuru pieņemta apstrīdētā norma, stājās spēkā 2011. gada

1034. janvārī un pēc būtības tikai precizēja jau kopš 2009. gada 1.

104jūlija pašnodarbinātām personām paredzēto vecāku pabalsta

105saņemšanas priekšnoteikumu - bērna kopšanas laikā līdz brīdim,

106kad bērns sasniedz viena gada vecumu, negūt ienākumus.

107Ņemot vērā iepriekš teikto, Pieteikuma iesniedzējai nebija

108saprātīga pamata paļauties uz to, ka viņai kā pašnodarbinātai

109personai, kas bērna kopšanas laikā gūst ienākumus, būs tiesības

110saņemt vecāku pabalstu par 2012. gada 15. martā dzimušu

111bērnu.

112Tātad ar apstrīdēto normu tika

113ievērots tiesiskās paļāvības princips.

11415.3. Satversmē ietvertajam vienlīdzības principam ir

115jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā

116uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts

117prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai

118likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē

119likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un

120bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma

121priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

122sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda

123tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

124"vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

125sabiedrībā ir attaisnojama" (sk. Satversmes tiesas

1262001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001‑02‑0106 secinājumu

127daļas 4. punktu).

128Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz

129valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

130pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

131un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

132Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

133pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

134atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

135apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

136piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

137Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 11.

138novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu).

139Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai

140nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp

141izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.

142Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.

1432002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

144Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

145vienlīdzības principam, jānoskaidro:

1461) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

147pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

1482) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

149pret šīm personām;

1503) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

151proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

152princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 6.

153aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 13.

154punktu).

15515.3.1. Tādējādi Satversmes tiesai visupirms

156jāpārliecinās, vai norādītās personu grupas atrodas vienādos un

157savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Vērtējot, vai vienlīdzīgas

158attieksmes princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai

159vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša

160pazīme (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

161sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu).

162Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma pārkāpusi

163tiesiskās vienlīdzības principu, jo radījusi atšķirīgu attieksmi

164pret pašnodarbinātām personām iepretim personām, kuras pabalsta

165piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas un tāpēc līdz brīdim, kad

166bērns sasniedza viena gada vecumu, varēja saņemt bērna kopšanas

167pabalstu. Vecāku pabalsts esot radīts citstarp arī tādēļ, lai

168atbalstītu ģimeni tad, kad tai rodas papildu izdevumi saistībā ar

169bērna piedzimšanu un kopšanu. Tādējādi esot konstatējama daļēja

170vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta mērķu sakritība.

171Pašnodarbinātām personām ar apstrīdēto normu paredzēts tāds

172vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikums, ka tās bērna kopšanas

173laikā līdz brīdim, kad tas sasniedz viena gada vecumu, negūst

174ienākumus, turpretim personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī

175nebija nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsta saņemšanai neesot

176bijuši izvirzīti nekādi nosacījumi.

177Saeima atbildes rakstā norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir

178kompensēt vecākiem, kuri uzņemas zīdaiņa aprūpi un līdz ar to,

179pārtraucot profesionālo darbību, nespēj gūt ienākumus tādā pašā

180līmenī kā pirms bērna piedzimšanas, zaudētos ienākumus apmērā,

181kas atkarīgs no vecāka veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas

182obligātajām iemaksām, kā arī aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot

183tam vecāka klātbūtni un pilnvērtīgu aprūpi. Šā pabalsta mērķis

184izskatāmās lietas kontekstā neesot nodrošināt ģimenēm, kurās ir

185bērni, papildu atbalstu ar bērna piedzimšanu un kopšanu saistītu

186papildu izdevumu segšanai.

187Ikvienai ģimenei, kurā aug bērns līdz viena gada vecumam, var

188rasties nepieciešamība pēc valsts atbalsta.

189Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot

190par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka personas atrodas

191vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai

192ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas

193liecinātu, ka personas neatrodas vienādos un savstarpēji

194salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017.

195gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

1962016-10-01 16. punktu).

197Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas spēkā esības

198laikā līdz brīdim, kad Pieteikuma iesniedzējas bērns sasniedza

199viena gada vecumu, ikvienai personai, kas nebija nodarbināta

200pabalsta piešķiršanas dienā, atbilstoši Valsts sociālo pabalstu

201likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktam un otrajai daļai bija

202tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu, ja par to pašu laikposmu

203persona nesaņēma maternitātes pabalstu vai vecāku pabalstu.

204Taču jāņem vērā, ka bērna kopšanas pabalsts atbilstoši Valsts

205sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktam un

206otrajai daļai apstrīdētās normas spēkā esības laikā līdz brīdim,

207kad Pieteikuma iesniedzējas bērns sasniedza viena gada vecumu,

208tika piešķirts tām personām, kuras kopa bērnu un nebija sociāli

209apdrošinātas. Šīm personām atšķirībā no Pieteikuma iesniedzējas,

210proti, sociāli apdrošinātas personas, nebija tiesību uz sociālās

211apdrošināšanas pabalstiem, tostarp vecāku pabalstu. Tādējādi

212bērna kopšanas pabalstam, kas tika izmaksāts līdz brīdim, kad

213bērns sasniedza viena gada vecumu, bija cits mērķis - personām,

214kas nebija sociāli apdrošinātas un tādējādi nevarēja saņemt

215maternitātes un vecāku pabalstu, ar finansiālu atbalstu

216nodrošināt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā

217apmērā. Savukārt vecāku pabalsts apstrīdētās normas spēkā esības

218laikā tika piešķirts kā valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts,

219kura mērķis bija motivēt vecākus izvēlēties pašiem aprūpēt bērnu

220viņa dzīves pirmajā gadā, pārtraucot savu profesionālo darbību,

221un kurš noteiktā apmērā kompensēja šādu izvēli izdarījušiem

222vecākiem bērna kopšanas dēļ zaudētos ienākumus.

223Tātad vecāku pabalsts pašnodarbinātām personām un bērna

224kopšanas pabalsts personām, kas nebija nodarbinātas pabalsta

225piešķiršanas dienā, tika paredzēti, ņemot vērā atšķirīgus

226apstākļus, atšķirīgas vajadzības un attiecīgi arī atšķirīgu mērķu

227dēļ.

228Līdz ar to pašnodarbinātas personas, kas bērna kopšanas laikā

229turpināja profesionālo darbību, un personas, kas nebija

230nodarbinātas pabalsta piešķiršanas dienā, neatradās vienādos un

231savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

23215.3.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā

233norma pārkāpusi tiesiskās vienlīdzības principu arī tādējādi, ka

234radījusi atšķirīgu attieksmi pret pašnodarbinātām personām

235iepretim darba ņēmējiem, kam atbilstoši Darba likuma normām ir

236nodrošināts iepriekšējais darbs. Pašnodarbinātām personām vajagot

237pašām uzturēt savu profesionālo darbību, tās pārtraukšana bērna

238kopšanas laikā varot novest pie klientu zuduma un tādiem

239apstākļiem, ka pašnodarbinātai personai pēc bērna kopšanas

240perioda vairs nav iespēju turpināt savu profesionālo darbību

241iepriekšējā apmērā.

242Saeima atbildes rakstā norāda, ka pašnodarbinātas personas

243neatrodas nelabvēlīgākā situācijā kā darba ņēmēji attiecībā uz

244iespējām turpināt darba pienākumu veikšanu vai profesionālo

245darbību un gūt ienākumus pēc bērna kopšanas laika. Katram no

246abiem nodarbinātības veidiem esot savi riski un tos kompensējošas

247priekšrocības. Arī darba ņēmējiem ne visos gadījumos pēc

248atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma esot garantēts

249iepriekšējais darbs. Piemēram, uzņēmums, kurā persona

250nodarbināta, varot tikt likvidēts. Savukārt klientu zaudējums un

251ienākumu samazinājums pēc bērna kopšanas perioda esot tādi riski,

252no kuriem neesot pasargāta neviena persona neatkarīgi no

253nodarbinātības formas.

254Satversmes tiesa secina, ka saskaņā ar likuma "Par

255maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.4

256panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1.

257janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, vecāku pabalstu nebija

258tiesību saņemt ne darba ņēmējiem, kuru nodarbinātība bērna

259kopšanas laikā turpinājās, ne pašnodarbinātām personām, kuras

260bērna kopšanas laikā turpināja gūt ienākumus. Tādējādi

261likumdevējs bija noteicis vienlīdzīgu regulējumu attiecībā uz

262pašnodarbinātas personas un darba ņēmēja Darba likuma izpratnē

263tiesībām saņemt vecāku pabalstu bērna kopšanas laikā.

264Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

265pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos (sk.,

266piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma

267lietā Nr. 2016-14-01 20. punktu).

268Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai attiecībā uz

269nodarbinātības risku, kas saistīts ar profesionālās darbības

270pārtraukšanu bērna kopšanas dēļ, darba ņēmēji Darba likuma

271izpratnē un pašnodarbinātas personas atrodas vienādos un

272savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

273Atbilstoši Darba likuma 156. panta ceturtajai daļai

274darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek

275saglabāts iepriekšējais darbs, bet, ja tas nav iespējams, darba

276devējs nodrošina līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar darbiniekam ne

277mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības

278noteikumiem.

279Pašnodarbinātas personas, tostarp zvērināti advokāti, savu

280profesionālo darbību organizē un līdz ar to arī nodrošina

281patstāvīgi. Pašnodarbinātai personai pēc profesionālās darbības

282pārtraukšanas bērna kopšanas laikā un tās atjaunošanas darba

283apjoms var samazināties. Taču nodarbinātības apjoma izmaiņas

284neliedz pašnodarbinātām personām, tostarp Pieteikuma

285iesniedzējai, atgriezties iepriekšējā profesijā (darbā).

286Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējs, izpildot savu

287pienākumu noteikt kārtību, kādā personām tiek garantētas tiesības

288uz kvalificētu juridisko palīdzību, ir Latvijā izveidojis

289advokatūru kā sistēmu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras

290prasības jaunu biedru uzņemšanai tajā un kurā funkcionē kontroles

291mehānisms, ar kuru tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība,

292ētikas prasību ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un

293paaugstināšana, kā arī regulēti konkrēti ar advokāta sniegto

294juridisko palīdzību saistīti jautājumi (sk. Satversmes tiesas

2952014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 26.1.

296punktu). Uz zvērinātiem advokātiem ir attiecināms īpašs

297tiesību un pienākumu kopums, kas tos nošķir no citu profesiju

298pārstāvjiem. Atšķirībā no tāda kvalificēta jurista sniegtajiem

299juridiskajiem pakalpojumiem, kurš nav ieguvis advokāta statusu,

300advokāta sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti

301garantē advokāta piederība tiesu sistēmai, kas tam piešķir

302plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses

303(sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par

304tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 16. punkts).

305Atbilstoši Latvijas Republikas Advokatūras likuma 107. pantam

306zvērinātu advokātu profesionālā darbība (prakse) ir intelektuāls

307darbs un tās mērķis nav peļņas gūšana. Pieteikuma iesniedzēja pēc

308profesionālās darbības pārtraukšanas bērna kopšanas laikā un tās

309atjaunošanas nezaudēja zvērināta advokāta statusu, kas ir tās

310profesionālās darbības pamats un dod plašas pilnvaras un iespējas

311veikt intelektuālo darbu klientu interesēs.

312Darbinieki, noslēdzot darba līgumu, atbilstoši Darba likuma

31328. panta otrajai daļai apņemas veikt noteiktu darbu,

314pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem.

315Turklāt darbiniekiem tiem noteiktajā darba laikā atbilstoši

316minētā likuma 130. pantam ir jābūt darba devēja rīcībā.

317Pašnodarbinātai personai, kura pati organizē savu profesionālo

318darbību, šādu ierobežojumu nav.

319Darbiniekiem viņiem noteiktajā darba laikā ir jāpakļaujas

320noteiktai darba organizācijai un darba devēja rīkojumiem, viņi

321darba laikā nevar aprūpēt bērnu, un tāpēc likumdevējs viņiem ir

322paredzējis tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Proti,

323likumdevējs ir nodrošinājis darbiniekiem aizsardzību pret

324iepriekšējā darba zaudēšanu, lai viņi bērna kopšanas dēļ

325nezaudētu savu iepriekšējo darbu un tādējādi būtu motivēti doties

326bērna kopšanas atvaļinājumā.

327Līdz ar to bērna kopšanas laikā pārtrauktā profesionālā

328darbība nerada salīdzināmas sekas pašnodarbinātām personām un

329darbiniekiem Darba likuma izpratnē. Sekas, kas izriet no tā, ka

330bērna kopšanas laikā profesionālā darbība tika pārtraukta,

331pašnodarbinātām personām ir atkarīgas no pašas personas rīcības

332un saimnieciskās darbības riska, bet darbiniekiem - tieši no

333darba devēja.

334Turklāt, kā pamatoti norāda Saeima un Labklājības ministrija,

335pašnodarbināta persona, atšķirībā no darba ņēmēja Darba likuma

336izpratnē, pati veic sociālās apdrošināšanas iemaksas un tādējādi

337var arī plānot savu sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas

338riska iestāšanās gadījumā.

339Tātad attiecībā uz nodarbinātības risku, kas saistīts ar

340profesionālās darbības pārtraukšanu bērna kopšanas dēļ, nav

341pamata atzīt, ka pašnodarbinātas personas atrastos vienādos un

342salīdzināmos apstākļos ar darbiniekiem Darba likuma izpratnē.

343Līdz ar to nav konstatējamas tādas

344personu grupas, kas atrastos vienādos un savstarpēji salīdzināmos

345apstākļos. Tātad ar apstrīdēto normu tika ievērots tiesiskās

346vienlīdzības princips.