15. pants

Valsts nodrošinātajam ģimenes sociālajam atbalstam

jāatbilst arī bērna vislabāko interešu prioritātes principam,

tiesiskās paļāvības principam un tiesiskās vienlīdzības

principam.

15.1. Viens no vecāku pabalsta piešķiršanas mērķiem ir

nodrošināt vecāka klātbūtni bērnam līdz viena gada vecumam un

tādējādi ievērot bērna labākās intereses. Tāpēc Satversmes tiesai

šajā lietā ir jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais

priekšnoteikums vecāku pabalsta saņemšanai, ka pašnodarbināta

persona līdz brīdim, kad viņas bērns sasniedz viena gada vecumu,

negūst ienākumus, atbilst bērna vislabāko interešu prioritātes

principam.

Satversmē noteiktais valsts pienākums aizsargāt bērnu tiesības

ir precizēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā. Tā pirmā

daļa noteic, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, ir

prioritāras bērna tiesības un intereses. Panta otrā daļa noteic,

ka visām darbībām attiecībā uz bērnu, ko citstarp veic valsts,

prioritāri ir jānodrošina bērna intereses. Satversmes tiesa

atzinusi, ka tādējādi arī likumdevējam jārūpējas par to, lai

normatīvie akti aizsargātu bērna intereses iespējami labākajā

veidā (sal.: Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punkts).

Arī Bērnu tiesību konvencijas 3. panta pirmā daļa nostiprina

bērna interešu prioritāti. Šā panta otrā daļa noteic, ka

dalībvalstis apņemas nodrošināt ikvienam bērnam tādu aizsardzību

un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa

vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu personu

tiesības un pienākumus, un šajā nolūkā veic visus attiecīgos

likumdošanas un administratīvos pasākumus. Konvencijas 26. pants

citstarp paredz, ka dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības

izmantot sociālās drošības sistēmas pabalstus, ieskaitot sociālo

apdrošināšanu, un pabalsti vajadzības gadījumā būtu jāpiešķir,

ņemot vērā pieejamos resursus un bērna un to personu apstākļus,

kas ir atbildīgas par bērna uzturēšanu.

Pēc tiesībsarga ieskata, ar apstrīdēto normu ilgtermiņā tiekot

ierobežotas arī bērna tiesības. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas

atbildes rakstā norādītajam, ka iespēja saņemt vecāku pabalstu ir

pilnībā atkarīga no pašas personas izvēles pārtraukt vai turpināt

savu profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā.

Pieteikuma iesniedzēja un tiesībsargs uzskata, ka bērna interesēm

atbilst tāds ģimenes sociālā atbalsta sistēmas regulējums, ka

bērna intereses tiek ievērotas ne tikai viņa pirmajā dzīves gadā

(nodrošinot bērnam vecāka klātbūtni), bet arī pēc tam - ļaujot

vecākam saglabāt profesionālo kvalifikāciju, lai viņš spētu

nodrošināt ģimenes labklājību nākotnē.

Sociālā nodrošinājuma sistēmai jābūt ilgtspējīgai, lai

nodrošinātu to, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu varēs

īstenot gan pašreizējās, gan arī nākamās paaudzes (sal.:

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-08-01 18.1. un 22.3. punkts). Ciktāl ģimenei tiek

nodrošinātas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā

apmērā, valsts var neparedzēt tiesības uz sociālās apdrošināšanas

pabalstu gadījumos, kad tās apdraudētu sociālā budžeta ilgtspēju.

Arī šādā veidā valsts rūpējas par bērnu, tostarp nākamās

paaudzes, interesēm.

Likumdevējs ir veicinājis bērna interešu aizsardzību, paredzot

tiesības uz vecāku pabalstu ikvienai pašnodarbinātai personai,

kura kā viens no vecākiem bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad

bērns sasniedz viena gada vecumu, negūst ienākumus. Tādējādi tiek

veicināts tas, lai bērnam viņa attīstībai izšķirīgā laika posmā

pastāvīgi būtu nodrošināta vecāka klātbūtne un aprūpe.

Savukārt, liedzot šādu atbalstu saņemt pašnodarbinātam

vecākam, kurš bērna kopšanas laikā turpina gūt ienākumus,

likumdevējs ir samērojis nepieciešamību pēc vecāku pabalsta tiem

vecākiem, kuri saņem ienākumus un tādējādi ir spējīgi paši gādāt

par sava bērna aprūpi, ar nepieciešamību pēc sociālā budžeta

ilgtspējas, kas, gluži tāpat kā noteikta pabalsta piešķiršana, ir

svarīga bērnu, tostarp nākamās paaudzes, interešu

aizsardzībai.

Tātad ar apstrīdēto normu tika

ievērots bērna vislabāko interešu prioritātes princips.

15.2. Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka valsts

iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to

izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība,

kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu.

Savukārt indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz

likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš

droši var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma

piešķīrusi (sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001‑12-01 secinājumu daļas 3.2.

punkts). Tomēr jāņem vērā, ka tiesiskās paļāvības

princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu

personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga

paļāvība.

Ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi likumā

"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"", kas

stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā, tika paredzēts, ka par

bērniem, kas dzimuši, sākot ar 2010. gada 3. maiju, vecāku

pabalsts tiks piešķirts tikai tām sociāli apdrošinātajām

personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un līdz ar to

nestrādā vai negūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Satversmes

tiesa jau 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. 2009-44-01

secinājusi, ka tādējādi tika pieņemts lēmums vecāku pabalstu

vairs nepiešķirt personām, kuras bērna kopšanas laikā neatrodas

bērna kopšanas atvaļinājumā, bet strādā vai gūst ienākumus kā

pašnodarbinātie, kā arī noteikts 306 dienas garš pārejas periods

vecāku pabalsta izmaksu sakārtošanai atbilstoši valstī spēkā

esošajai sociālās apdrošināšanas sistēmai (sk. minētā

sprieduma 10. punktu).

Savukārt 2010. gada 2. decembra likuma "Grozījumi likumā

"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" 3.

pants, ar kuru pieņemta apstrīdētā norma, stājās spēkā 2011. gada

4. janvārī un pēc būtības tikai precizēja jau kopš 2009. gada 1.

jūlija pašnodarbinātām personām paredzēto vecāku pabalsta

saņemšanas priekšnoteikumu - bērna kopšanas laikā līdz brīdim,

kad bērns sasniedz viena gada vecumu, negūt ienākumus.

Ņemot vērā iepriekš teikto, Pieteikuma iesniedzējai nebija

saprātīga pamata paļauties uz to, ka viņai kā pašnodarbinātai

personai, kas bērna kopšanas laikā gūst ienākumus, būs tiesības

saņemt vecāku pabalstu par 2012. gada 15. martā dzimušu

bērnu.

Tātad ar apstrīdēto normu tika

ievērots tiesiskās paļāvības princips.

15.3. Satversmē ietvertajam vienlīdzības principam ir

jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā

uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts

prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai

likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē

likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un

bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma

priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda

tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

"vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama" (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001‑02‑0106 secinājumu

daļas 4. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz

valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 11.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu).

Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai

nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp

izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.

2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

vienlīdzības principam, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 6.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 13.

punktu).

15.3.1. Tādējādi Satversmes tiesai visupirms

jāpārliecinās, vai norādītās personu grupas atrodas vienādos un

savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Vērtējot, vai vienlīdzīgas

attieksmes princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai

vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša

pazīme (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma pārkāpusi

tiesiskās vienlīdzības principu, jo radījusi atšķirīgu attieksmi

pret pašnodarbinātām personām iepretim personām, kuras pabalsta

piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas un tāpēc līdz brīdim, kad

bērns sasniedza viena gada vecumu, varēja saņemt bērna kopšanas

pabalstu. Vecāku pabalsts esot radīts citstarp arī tādēļ, lai

atbalstītu ģimeni tad, kad tai rodas papildu izdevumi saistībā ar

bērna piedzimšanu un kopšanu. Tādējādi esot konstatējama daļēja

vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta mērķu sakritība.

Pašnodarbinātām personām ar apstrīdēto normu paredzēts tāds

vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikums, ka tās bērna kopšanas

laikā līdz brīdim, kad tas sasniedz viena gada vecumu, negūst

ienākumus, turpretim personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī

nebija nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsta saņemšanai neesot

bijuši izvirzīti nekādi nosacījumi.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir

kompensēt vecākiem, kuri uzņemas zīdaiņa aprūpi un līdz ar to,

pārtraucot profesionālo darbību, nespēj gūt ienākumus tādā pašā

līmenī kā pirms bērna piedzimšanas, zaudētos ienākumus apmērā,

kas atkarīgs no vecāka veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas

obligātajām iemaksām, kā arī aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot

tam vecāka klātbūtni un pilnvērtīgu aprūpi. Šā pabalsta mērķis

izskatāmās lietas kontekstā neesot nodrošināt ģimenēm, kurās ir

bērni, papildu atbalstu ar bērna piedzimšanu un kopšanu saistītu

papildu izdevumu segšanai.

Ikvienai ģimenei, kurā aug bērns līdz viena gada vecumam, var

rasties nepieciešamība pēc valsts atbalsta.

Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot

par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka personas atrodas

vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai

ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas

liecinātu, ka personas neatrodas vienādos un savstarpēji

salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017.

gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2016-10-01 16. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas spēkā esības

laikā līdz brīdim, kad Pieteikuma iesniedzējas bērns sasniedza

viena gada vecumu, ikvienai personai, kas nebija nodarbināta

pabalsta piešķiršanas dienā, atbilstoši Valsts sociālo pabalstu

likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktam un otrajai daļai bija

tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu, ja par to pašu laikposmu

persona nesaņēma maternitātes pabalstu vai vecāku pabalstu.

Taču jāņem vērā, ka bērna kopšanas pabalsts atbilstoši Valsts

sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktam un

otrajai daļai apstrīdētās normas spēkā esības laikā līdz brīdim,

kad Pieteikuma iesniedzējas bērns sasniedza viena gada vecumu,

tika piešķirts tām personām, kuras kopa bērnu un nebija sociāli

apdrošinātas. Šīm personām atšķirībā no Pieteikuma iesniedzējas,

proti, sociāli apdrošinātas personas, nebija tiesību uz sociālās

apdrošināšanas pabalstiem, tostarp vecāku pabalstu. Tādējādi

bērna kopšanas pabalstam, kas tika izmaksāts līdz brīdim, kad

bērns sasniedza viena gada vecumu, bija cits mērķis - personām,

kas nebija sociāli apdrošinātas un tādējādi nevarēja saņemt

maternitātes un vecāku pabalstu, ar finansiālu atbalstu

nodrošināt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā

apmērā. Savukārt vecāku pabalsts apstrīdētās normas spēkā esības

laikā tika piešķirts kā valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts,

kura mērķis bija motivēt vecākus izvēlēties pašiem aprūpēt bērnu

viņa dzīves pirmajā gadā, pārtraucot savu profesionālo darbību,

un kurš noteiktā apmērā kompensēja šādu izvēli izdarījušiem

vecākiem bērna kopšanas dēļ zaudētos ienākumus.

Tātad vecāku pabalsts pašnodarbinātām personām un bērna

kopšanas pabalsts personām, kas nebija nodarbinātas pabalsta

piešķiršanas dienā, tika paredzēti, ņemot vērā atšķirīgus

apstākļus, atšķirīgas vajadzības un attiecīgi arī atšķirīgu mērķu

dēļ.

Līdz ar to pašnodarbinātas personas, kas bērna kopšanas laikā

turpināja profesionālo darbību, un personas, kas nebija

nodarbinātas pabalsta piešķiršanas dienā, neatradās vienādos un

savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

15.3.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā

norma pārkāpusi tiesiskās vienlīdzības principu arī tādējādi, ka

radījusi atšķirīgu attieksmi pret pašnodarbinātām personām

iepretim darba ņēmējiem, kam atbilstoši Darba likuma normām ir

nodrošināts iepriekšējais darbs. Pašnodarbinātām personām vajagot

pašām uzturēt savu profesionālo darbību, tās pārtraukšana bērna

kopšanas laikā varot novest pie klientu zuduma un tādiem

apstākļiem, ka pašnodarbinātai personai pēc bērna kopšanas

perioda vairs nav iespēju turpināt savu profesionālo darbību

iepriekšējā apmērā.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka pašnodarbinātas personas

neatrodas nelabvēlīgākā situācijā kā darba ņēmēji attiecībā uz

iespējām turpināt darba pienākumu veikšanu vai profesionālo

darbību un gūt ienākumus pēc bērna kopšanas laika. Katram no

abiem nodarbinātības veidiem esot savi riski un tos kompensējošas

priekšrocības. Arī darba ņēmējiem ne visos gadījumos pēc

atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma esot garantēts

iepriekšējais darbs. Piemēram, uzņēmums, kurā persona

nodarbināta, varot tikt likvidēts. Savukārt klientu zaudējums un

ienākumu samazinājums pēc bērna kopšanas perioda esot tādi riski,

no kuriem neesot pasargāta neviena persona neatkarīgi no

nodarbinātības formas.

Satversmes tiesa secina, ka saskaņā ar likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.4

panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1.

janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, vecāku pabalstu nebija

tiesību saņemt ne darba ņēmējiem, kuru nodarbinātība bērna

kopšanas laikā turpinājās, ne pašnodarbinātām personām, kuras

bērna kopšanas laikā turpināja gūt ienākumus. Tādējādi

likumdevējs bija noteicis vienlīdzīgu regulējumu attiecībā uz

pašnodarbinātas personas un darba ņēmēja Darba likuma izpratnē

tiesībām saņemt vecāku pabalstu bērna kopšanas laikā.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2016-14-01 20. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai attiecībā uz

nodarbinātības risku, kas saistīts ar profesionālās darbības

pārtraukšanu bērna kopšanas dēļ, darba ņēmēji Darba likuma

izpratnē un pašnodarbinātas personas atrodas vienādos un

savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

Atbilstoši Darba likuma 156. panta ceturtajai daļai

darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek

saglabāts iepriekšējais darbs, bet, ja tas nav iespējams, darba

devējs nodrošina līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar darbiniekam ne

mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības

noteikumiem.

Pašnodarbinātas personas, tostarp zvērināti advokāti, savu

profesionālo darbību organizē un līdz ar to arī nodrošina

patstāvīgi. Pašnodarbinātai personai pēc profesionālās darbības

pārtraukšanas bērna kopšanas laikā un tās atjaunošanas darba

apjoms var samazināties. Taču nodarbinātības apjoma izmaiņas

neliedz pašnodarbinātām personām, tostarp Pieteikuma

iesniedzējai, atgriezties iepriekšējā profesijā (darbā).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējs, izpildot savu

pienākumu noteikt kārtību, kādā personām tiek garantētas tiesības

uz kvalificētu juridisko palīdzību, ir Latvijā izveidojis

advokatūru kā sistēmu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras

prasības jaunu biedru uzņemšanai tajā un kurā funkcionē kontroles

mehānisms, ar kuru tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība,

ētikas prasību ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un

paaugstināšana, kā arī regulēti konkrēti ar advokāta sniegto

juridisko palīdzību saistīti jautājumi (sk. Satversmes tiesas

2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 26.1.

punktu). Uz zvērinātiem advokātiem ir attiecināms īpašs

tiesību un pienākumu kopums, kas tos nošķir no citu profesiju

pārstāvjiem. Atšķirībā no tāda kvalificēta jurista sniegtajiem

juridiskajiem pakalpojumiem, kurš nav ieguvis advokāta statusu,

advokāta sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti

garantē advokāta piederība tiesu sistēmai, kas tam piešķir

plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses

(sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 16. punkts).

Atbilstoši Latvijas Republikas Advokatūras likuma 107. pantam

zvērinātu advokātu profesionālā darbība (prakse) ir intelektuāls

darbs un tās mērķis nav peļņas gūšana. Pieteikuma iesniedzēja pēc

profesionālās darbības pārtraukšanas bērna kopšanas laikā un tās

atjaunošanas nezaudēja zvērināta advokāta statusu, kas ir tās

profesionālās darbības pamats un dod plašas pilnvaras un iespējas

veikt intelektuālo darbu klientu interesēs.

Darbinieki, noslēdzot darba līgumu, atbilstoši Darba likuma

28. panta otrajai daļai apņemas veikt noteiktu darbu,

pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem.

Turklāt darbiniekiem tiem noteiktajā darba laikā atbilstoši

minētā likuma 130. pantam ir jābūt darba devēja rīcībā.

Pašnodarbinātai personai, kura pati organizē savu profesionālo

darbību, šādu ierobežojumu nav.

Darbiniekiem viņiem noteiktajā darba laikā ir jāpakļaujas

noteiktai darba organizācijai un darba devēja rīkojumiem, viņi

darba laikā nevar aprūpēt bērnu, un tāpēc likumdevējs viņiem ir

paredzējis tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Proti,

likumdevējs ir nodrošinājis darbiniekiem aizsardzību pret

iepriekšējā darba zaudēšanu, lai viņi bērna kopšanas dēļ

nezaudētu savu iepriekšējo darbu un tādējādi būtu motivēti doties

bērna kopšanas atvaļinājumā.

Līdz ar to bērna kopšanas laikā pārtrauktā profesionālā

darbība nerada salīdzināmas sekas pašnodarbinātām personām un

darbiniekiem Darba likuma izpratnē. Sekas, kas izriet no tā, ka

bērna kopšanas laikā profesionālā darbība tika pārtraukta,

pašnodarbinātām personām ir atkarīgas no pašas personas rīcības

un saimnieciskās darbības riska, bet darbiniekiem - tieši no

darba devēja.

Turklāt, kā pamatoti norāda Saeima un Labklājības ministrija,

pašnodarbināta persona, atšķirībā no darba ņēmēja Darba likuma

izpratnē, pati veic sociālās apdrošināšanas iemaksas un tādējādi

var arī plānot savu sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas

riska iestāšanās gadījumā.

Tātad attiecībā uz nodarbinātības risku, kas saistīts ar

profesionālās darbības pārtraukšanu bērna kopšanas dēļ, nav

pamata atzīt, ka pašnodarbinātas personas atrastos vienādos un

salīdzināmos apstākļos ar darbiniekiem Darba likuma izpratnē.

Līdz ar to nav konstatējamas tādas

personu grupas, kas atrastos vienādos un savstarpēji salīdzināmos

apstākļos. Tātad ar apstrīdēto normu tika ievērots tiesiskās

vienlīdzības princips.