2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Sanita

Bokta-Strautmane (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - ir

pašnodarbināta persona, zvērināta advokāte, kura atjaunoja savu

profesionālo darbību, lai gan viņai dzimušais bērns vēl nebija

sasniedzis viena gada vecumu. Uz apstrīdētās normas pamata

Pieteikuma iesniedzējai ar Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras lēmumu tika atteikts piešķirt vecāku pabalstu par laiku

līdz brīdim, kad bērns sasniegs viena gada vecumu. Ar

Administratīvās apgabaltiesas spriedumu Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūras lēmums tika atstāts negrozīts.

Pieteikuma iesniedzēja iesniegusi konstitucionālo sūdzību,

uzskatot, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 110. pantam.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atjaunojusi profesionālo

darbību tāpēc, lai nezaudētu konkurētspēju, klientus un līdz ar

to spēju nodrošināt ģimenes labklājību arī pēc tam, kad bērns

sasniegs viena gada vecumu. Ja vecāks nevar pārtraukt savu

profesionālo darbību, bet ģimene nevar iztikt ar ienākumiem no

nepilna laika darba, tad vecāks esot spiests strādāt pilnu darba

laiku un bērna aprūpi pilnībā uzticēt citam cilvēkam. Tā

rezultātā tiekot panākts pretējs rezultāts, proti, vecāks esot

spiests strādāt pilnu darba laiku, līdz minimumam samazinot to

laiku, kuru var veltīt bērnam. Tādējādi apstrīdētā norma

ierobežojot personas pamattiesības un nesasniedzot leģitīmo

mērķi, kādu likumdevējs bija norādījis, - lai ģimenes, kurās

bērna vecāks gan saņem valsts atbalstu, gan arī gūst ienākumus kā

pašnodarbinātais vai pie darba devēja, netiktu nostādītas

labvēlīgākā situācijā nekā citas ģimenes.

Ierobežojums, kas noteikts pašnodarbinātai personai, kura

turpina profesionālo darbību laikā, kamēr tās bērns nav

sasniedzis viena gada vecumu, ietekmējot šīs personas

profesionālo darbību nākotnē. Savukārt darba ņēmēji atrodoties

citādā situācijā, jo viņiem Darba likuma normas garantējot

darbavietas saglabāšanu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām.

Pašnodarbinātām personām šādu garantiju neesot, un tādējādi tās

tiekot diskriminētas pēc nodarbinātības veida.

Apstrīdētā norma arī esot radījusi atšķirīgu attieksmi pret

pašnodarbinātām personām iepretim personām, kuras pabalsta

piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas un tāpēc līdz brīdim, kad

bērns sasniedza viena gada vecumu, varēja saņemt bērna kopšanas

pabalstu. Personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī nebija

nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsta saņemšanai neesot bijuši

izvirzīti nekādi nosacījumi.

Likumdevējs esot varējis personai, kura pēc bērna piedzimšanas

un tā kopšanas laikā turpina gūt ienākumus, sniegt valsts

atbalstu citādā veidā, piemēram, samazinot valsts noteiktos

izdevumus, samazinot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās

iemaksas vai pilnībā atbrīvojot no tām.

Ja persona zaudētu ienākumus vai tie būtiski samazinātos pēc

tam, kad bērns sasniedz gada vecumu un persona atsāk profesionālo

darbību, tas būtiski ietekmētu visas ģimenes labklājības līmeni

ilgtermiņā. Valstij esot pienākums maksimālajos tās rīcībā esošo

resursu ietvaros sniegt palīdzību vecākiem un citām personām, kas

audzina bērnus. Satversmes 110. pantā valsts esot apņēmusies arī

finansiāli atbalstīt vecākus bērna pirmajos dzīves gados.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka, liedzot saņemt vecāku

pabalstu un citus pabalstus sakarā ar bērna piedzimšanu un

kopšanu septiņus mēnešus līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena

gada vecumu, viņai tika liegtas tiesības saņemt valsts atbalstu

sakarā ar bērna piedzimšanu un kopšanu līdz viena gada vecumam

vismaz minimālā apmērā. Pieteikuma iesniedzēja argumentē, ka,

liedzot vispār saņemt vecāku pabalstu, esot liegtas Satversmes

110. pantā garantētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko

aizsardzību vismaz minimālā apmērā. Tādējādi likumdevējs ar

apstrīdēto normu neesot izpildījis no Satversmes 110. panta

izrietošo pozitīvo pienākumu sniegt atbalstu ģimenei.

Ierobežojums neesot samērīgs, jo personām, kuras kopj bērnu

pēc tam, kad tas sasniedzis viena gada vecumu, neatkarīgi no to

nodarbinātības veida un ieņēmumiem bērna kopšanas pabalsts tiekot

izmaksāts.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja

papildus norādīja, ka apstrīdētā norma nesatur norādi uz to, ka

likumdevējs būtu nodalījis situāciju, kad pašnodarbinātās

personas ienākumi pēc bērna piedzimšanas tā kopšanas laikā

nesamazinās, no situācijas, kad ienākumi tajā pašā laikā

samazinās par kādu noteiktu apjomu. Taču Saeima atbildes rakstā

norādījusi, ka vecāku pabalsta uzdevums esot kaut daļēji

kompensēt negūtos ienākumus vecākiem, kas kopj bērnu vecumā līdz

vienam gadam. Turklāt likumdevēja rīcībā esot bijuši vairāki

mehānismi no Satversmes 110. panta izrietošā pozitīvā pienākuma

izpildei, nosakot tādu pabalsta apmēru, kas varētu būt atšķirīgs

no tām personām, kuras bērna kopšanas laikā negūst ienākumus,

noteiktā pabalsta apmēra. Valsts ekonomiskā situācija nedrīkstot

radīt pārliecību, ka valsts attiecībā uz kādu sociāli apdrošināto

personu grupu varētu pilnībā pārtraukt sava pozitīvā pienākuma

izpildi. Turklāt vecāku pabalsts, lai arī tas piesaistīts citam

budžetam, tomēr tāpat kā bērna kopšanas pabalsts pildot arī

atbalsta funkciju saistībā ar papildu izdevumiem, kas vecākiem

rodas, kopjot bērnu līdz viena gada vecumam.