2. pants

1Pieteikuma iesniedzēja - Sanita

2Bokta-Strautmane (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - ir

3pašnodarbināta persona, zvērināta advokāte, kura atjaunoja savu

4profesionālo darbību, lai gan viņai dzimušais bērns vēl nebija

5sasniedzis viena gada vecumu. Uz apstrīdētās normas pamata

6Pieteikuma iesniedzējai ar Valsts sociālās apdrošināšanas

7aģentūras lēmumu tika atteikts piešķirt vecāku pabalstu par laiku

8līdz brīdim, kad bērns sasniegs viena gada vecumu. Ar

9Administratīvās apgabaltiesas spriedumu Valsts sociālās

10apdrošināšanas aģentūras lēmums tika atstāts negrozīts.

11Pieteikuma iesniedzēja iesniegusi konstitucionālo sūdzību,

12uzskatot, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas

13Satversmes (turpmāk - Satversme) 110. pantam.

14Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atjaunojusi profesionālo

15darbību tāpēc, lai nezaudētu konkurētspēju, klientus un līdz ar

16to spēju nodrošināt ģimenes labklājību arī pēc tam, kad bērns

17sasniegs viena gada vecumu. Ja vecāks nevar pārtraukt savu

18profesionālo darbību, bet ģimene nevar iztikt ar ienākumiem no

19nepilna laika darba, tad vecāks esot spiests strādāt pilnu darba

20laiku un bērna aprūpi pilnībā uzticēt citam cilvēkam. Tā

21rezultātā tiekot panākts pretējs rezultāts, proti, vecāks esot

22spiests strādāt pilnu darba laiku, līdz minimumam samazinot to

23laiku, kuru var veltīt bērnam. Tādējādi apstrīdētā norma

24ierobežojot personas pamattiesības un nesasniedzot leģitīmo

25mērķi, kādu likumdevējs bija norādījis, - lai ģimenes, kurās

26bērna vecāks gan saņem valsts atbalstu, gan arī gūst ienākumus kā

27pašnodarbinātais vai pie darba devēja, netiktu nostādītas

28labvēlīgākā situācijā nekā citas ģimenes.

29Ierobežojums, kas noteikts pašnodarbinātai personai, kura

30turpina profesionālo darbību laikā, kamēr tās bērns nav

31sasniedzis viena gada vecumu, ietekmējot šīs personas

32profesionālo darbību nākotnē. Savukārt darba ņēmēji atrodoties

33citādā situācijā, jo viņiem Darba likuma normas garantējot

34darbavietas saglabāšanu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām.

35Pašnodarbinātām personām šādu garantiju neesot, un tādējādi tās

36tiekot diskriminētas pēc nodarbinātības veida.

37Apstrīdētā norma arī esot radījusi atšķirīgu attieksmi pret

38pašnodarbinātām personām iepretim personām, kuras pabalsta

39piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas un tāpēc līdz brīdim, kad

40bērns sasniedza viena gada vecumu, varēja saņemt bērna kopšanas

41pabalstu. Personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī nebija

42nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsta saņemšanai neesot bijuši

43izvirzīti nekādi nosacījumi.

44Likumdevējs esot varējis personai, kura pēc bērna piedzimšanas

45un tā kopšanas laikā turpina gūt ienākumus, sniegt valsts

46atbalstu citādā veidā, piemēram, samazinot valsts noteiktos

47izdevumus, samazinot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās

48iemaksas vai pilnībā atbrīvojot no tām.

49Ja persona zaudētu ienākumus vai tie būtiski samazinātos pēc

50tam, kad bērns sasniedz gada vecumu un persona atsāk profesionālo

51darbību, tas būtiski ietekmētu visas ģimenes labklājības līmeni

52ilgtermiņā. Valstij esot pienākums maksimālajos tās rīcībā esošo

53resursu ietvaros sniegt palīdzību vecākiem un citām personām, kas

54audzina bērnus. Satversmes 110. pantā valsts esot apņēmusies arī

55finansiāli atbalstīt vecākus bērna pirmajos dzīves gados.

56Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka, liedzot saņemt vecāku

57pabalstu un citus pabalstus sakarā ar bērna piedzimšanu un

58kopšanu septiņus mēnešus līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena

59gada vecumu, viņai tika liegtas tiesības saņemt valsts atbalstu

60sakarā ar bērna piedzimšanu un kopšanu līdz viena gada vecumam

61vismaz minimālā apmērā. Pieteikuma iesniedzēja argumentē, ka,

62liedzot vispār saņemt vecāku pabalstu, esot liegtas Satversmes

63110. pantā garantētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko

64aizsardzību vismaz minimālā apmērā. Tādējādi likumdevējs ar

65apstrīdēto normu neesot izpildījis no Satversmes 110. panta

66izrietošo pozitīvo pienākumu sniegt atbalstu ģimenei.

67Ierobežojums neesot samērīgs, jo personām, kuras kopj bērnu

68pēc tam, kad tas sasniedzis viena gada vecumu, neatkarīgi no to

69nodarbinātības veida un ieņēmumiem bērna kopšanas pabalsts tiekot

70izmaksāts.

71Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja

72papildus norādīja, ka apstrīdētā norma nesatur norādi uz to, ka

73likumdevējs būtu nodalījis situāciju, kad pašnodarbinātās

74personas ienākumi pēc bērna piedzimšanas tā kopšanas laikā

75nesamazinās, no situācijas, kad ienākumi tajā pašā laikā

76samazinās par kādu noteiktu apjomu. Taču Saeima atbildes rakstā

77norādījusi, ka vecāku pabalsta uzdevums esot kaut daļēji

78kompensēt negūtos ienākumus vecākiem, kas kopj bērnu vecumā līdz

79vienam gadam. Turklāt likumdevēja rīcībā esot bijuši vairāki

80mehānismi no Satversmes 110. panta izrietošā pozitīvā pienākuma

81izpildei, nosakot tādu pabalsta apmēru, kas varētu būt atšķirīgs

82no tām personām, kuras bērna kopšanas laikā negūst ienākumus,

83noteiktā pabalsta apmēra. Valsts ekonomiskā situācija nedrīkstot

84radīt pārliecību, ka valsts attiecībā uz kādu sociāli apdrošināto

85personu grupu varētu pilnībā pārtraukt sava pozitīvā pienākuma

86izpildi. Turklāt vecāku pabalsts, lai arī tas piesaistīts citam

87budžetam, tomēr tāpat kā bērna kopšanas pabalsts pildot arī

88atbalsta funkciju saistībā ar papildu izdevumiem, kas vecākiem

89rodas, kopjot bērnu līdz viena gada vecumam.