3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

3110. pantam.

4Vecāku pabalsts esot viens no īpašiem ģimenes aizsardzības

5veidiem. Valsts atbalstot ģimenes ar jaundzimušajiem bērniem

6noteiktu laika posmu, ievērojot to, ka zīdaiņiem nepieciešama

7īpaša aprūpe un vismaz viena vecāka klātbūtne. Parasti šo aprūpi

8uzņemoties bērna vecāki, taču viņi bērna kopšanas laikā, ja ir

9pārtraukuši darba pienākumu vai profesionālās darbības veikšanu,

10nespējot gūt ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna

11piedzimšanas. Tādējādi vecāku pabalsta mērķis esot kompensēt šo

12ienākumu zaudējumu sociāli apdrošinātām personām tādā apmērā, kas

13atkarīgs no vecāka veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas

14obligātajām iemaksām, un aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot tam

15vecāku klātbūtni un pilnvērtīgu aprūpi.

16Likumdevējs neesot atņēmis Pieteikuma iesniedzējai jau

17pastāvīgi piešķirtas tiesības uz vecāku pabalstu. Tāpat ar

18apstrīdēto normu likumdevējs neesot mainījis vecāku pabalsta

19piešķiršanas nosacījumus, aprēķināšanas kārtību vai apmēru.

20Tiesiskais regulējums attiecībā uz vecāku pabalsta saņemšanas

21saistību ar liegumu gūt ienākumus kā pašnodarbinātai personai

22bijis stabils un nemainīgs jau ilgāku laiku pirms Pieteikuma

23iesniedzējas bērna piedzimšanas (no 2009. gada 1. jūlija).

24Apstrīdētā norma pati par sevi neierobežojot Satversmes 110.

25pantā nostiprinātās pamattiesības uz valsts atbalstu ģimenei, jo

26nodrošinot visām sociāli apdrošinātajām personām iespēju saņemt

27vecāku pabalstu. Tas, vai tiek izpildīti pabalsta saņemšanas

28nosacījumi, esot atkarīgs nevis no valsts iejaukšanās, bet no abu

29bērna vecāku izdarītās izvēles vecāku pabalstu saņemt, vienam no

30viņiem pārtraucot ienākumu gūšanu. Tādējādi valsts esot

31izpildījusi pienākumu garantēt ģimenei ar bērnu vecumā līdz

32vienam gadam sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī.

33Apstrīdētajā normā ietvertais kritērijs kalpojot leģitīmam

34mērķim - bērna tiesību aizsardzībai -, jo stimulējot vecāku tiešu

35iesaistīšanos bērnu aprūpē, kopšanā un pieskatīšanā un nodrošinot

36iespēju vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi būt kopā ar bērnu.

37Tas atbilstot vecāku pabalsta kā sociālās apdrošināšanas

38pakalpojuma būtībai. Šādu pakalpojumu viens no bērna vecākiem

39varot saņemt tikai tad, ja ir iestājies apdrošināšanas jeb

40sociālā riska gadījums, kas saistīts ar bērna kopšanu un tās

41rezultātā zaudētiem ienākumiem. Vecāku pabalsta mērķis esot

42kompensēt sociāli apdrošinātas personas līdzšinējo ienākumu

43zaudējumu, bet, turpinot profesionālo darbību, šāds zaudējums

44nerodoties.

45Vecāku pabalsts izskatāmās lietas kontekstā neesot uzskatāms

46par ģimenēm ar bērniem sniedzamu sociālo palīdzību (sociālo

47pabalstu), proti, papildu atbalstu ar bērna piedzimšanu un

48kopšanu saistīto papildu izdevumu segšanai. Šim mērķim Pieteikuma

49iesniedzējas norādītajā laika posmā valsts paredzējusi citus

50atbalsta veidus.

51Likumdevējs esot veicis atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu

52valsts sniegtu finansiālu atbalstu visām personām, kas kopj bērnu

53līdz viena gada vecumam. Visām personām esot nodrošināta iespēja

54īstenot savas sociālās tiesības saņemt valsts atbalstu ģimenei

55vismaz minimālā apmērā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada

56vecumu. Papildus vecāku pabalstam un bērna kopšanas pabalstam

57laika posmā, kurā Pieteikuma iesniedzēja nebija tiesīga saņemt

58vecāku pabalstu, valsts ģimenēm ar bērniem paredzējusi arī citus

59sociālās apdrošināšanas un sociālos pabalstus.

60Pieteikuma iesniedzēja vecāku pabalstu neesot saņēmusi nevis

61tādēļ, ka valsts viņai nebūtu nodrošinājusi iespēju īstenot savas

62sociālās tiesības uz šo valsts atbalstu vismaz minimālā apmērā,

63bet gan tādēļ, ka viņa pati izvēlējusies vecāku pabalstu

64nesaņemt. Būtībā, pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja

65sūdzoties par tāda tiesiskā regulējuma neesību, kurš atbilstu

66viņas vēlmei - saņemt vecāku pabalstu arī tādā gadījumā, ja bērna

67kopšana tiek apvienota ar profesionālās darbības veikšanu.

68Likumdevējam esot rīcības brīvība reglamentēt sociālās

69apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanas nosacījumus, izvērtējot

70valsts ekonomiskās iespējas, un citstarp paredzēt arī to, ka

71personai situācijā, kad tā pati spēj gūt ienākumus arī bērna

72kopšanas laikā, valsts papildu atbalsts nav nepieciešams. Turklāt

73bērna kopšanas laikā Pieteikuma iesniedzējas ienākumu, obligāto

74iemaksu objekta un veikto obligāto iemaksu apmērs bijis aptuveni

75tāds pats kā pēdējo gadu laikā pirms bērna piedzimšanas. Līdz ar

76to neesot pamata uzskatīt, ka vecāku pabalsta piešķiršanas

77priekšnoteikums - liegums turpināt ienākumu gūšanu - būtu

78samazinājis Pieteikuma iesniedzējas ģimenes labklājības līmeni un

79iespēju nodrošināt bērna labākās intereses. Pieteikuma

80iesniedzēja faktiski esot izšķīrusies par to, ka bērna aprūpei

81nepieciešamos līdzekļus nodrošinās pati.

82Tā kā liegums gūt ienākumus bērna kopšanas laikā likumā

83"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bijis

84ietverts jau ilgāku laiku pirms Pieteikuma iesniedzējas bērna

85piedzimšanas, apstrīdētā norma neesot varējusi skart Pieteikuma

86iesniedzējas tiesisko paļāvību. Saeima nesaskata arī to, ka

87apstrīdētā norma varētu būt nostādījusi nevienlīdzīgās situācijās

88bērnu vecākus, jo visiem sociāli apdrošinātajiem vecākiem

89neatkarīgi no to nodarbinātības formas apstrīdētā norma esot

90piemērota vienādi.

91Pašnodarbināta persona neatrodoties nelabvēlīgākā pozīcijā

92salīdzinājumā ar darba ņēmēju attiecībā uz iespējām turpināt

93darba pienākumu veikšanu vai profesionālo darbību un gūt

94ienākumus pēc bērna kopšanas perioda. Katram no šiem

95nodarbinātības veidiem esot savi riski un arī tos kompensējošas

96priekšrocības. Pašnodarbinātai personai esot iespēja brīvi plānot

97savus ienākumus un izdevumus, un sociālās apdrošināšanas

98pakalpojumus nākotnē tā saņemšot atbilstoši apmēram, kādā pati

99šajā sistēmā līdzdarbojusies. Tāpat pašnodarbinātas personas

100varot organizēt savu darbu ar zināmu elastību, jo atšķirībā no

101darba ņēmējiem pašas nosakot savu darba laiku, vietu un veicamā

102darba apjomu. Savukārt ienākumu samazinājums vai zaudējums pēc

103bērna kopšanas perioda varot rasties ikvienai personai neatkarīgi

104no nodarbinātības formas. Arī darba ņēmējiem ne visos gadījumos

105pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma esot garantēta

106iepriekšējā darbavieta. Piemēram, uzņēmums, kurā persona ir

107nodarbināta, laikā pēc bērna piedzimšanas varot tikt likvidēts.

108Savukārt profesionālās prasmes un iemaņas bērna kopšanas laikā

109neizbēgami zaudējot ikviena persona neatkarīgi no tās

110nodarbinātības formas. Klientu zaudējums un ienākumu samazinājums

111pēc bērna kopšanas perioda esot tādi riski, no kuriem neesot

112pasargāta neviena persona.