3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

110. pantam.

Vecāku pabalsts esot viens no īpašiem ģimenes aizsardzības

veidiem. Valsts atbalstot ģimenes ar jaundzimušajiem bērniem

noteiktu laika posmu, ievērojot to, ka zīdaiņiem nepieciešama

īpaša aprūpe un vismaz viena vecāka klātbūtne. Parasti šo aprūpi

uzņemoties bērna vecāki, taču viņi bērna kopšanas laikā, ja ir

pārtraukuši darba pienākumu vai profesionālās darbības veikšanu,

nespējot gūt ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna

piedzimšanas. Tādējādi vecāku pabalsta mērķis esot kompensēt šo

ienākumu zaudējumu sociāli apdrošinātām personām tādā apmērā, kas

atkarīgs no vecāka veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas

obligātajām iemaksām, un aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot tam

vecāku klātbūtni un pilnvērtīgu aprūpi.

Likumdevējs neesot atņēmis Pieteikuma iesniedzējai jau

pastāvīgi piešķirtas tiesības uz vecāku pabalstu. Tāpat ar

apstrīdēto normu likumdevējs neesot mainījis vecāku pabalsta

piešķiršanas nosacījumus, aprēķināšanas kārtību vai apmēru.

Tiesiskais regulējums attiecībā uz vecāku pabalsta saņemšanas

saistību ar liegumu gūt ienākumus kā pašnodarbinātai personai

bijis stabils un nemainīgs jau ilgāku laiku pirms Pieteikuma

iesniedzējas bērna piedzimšanas (no 2009. gada 1. jūlija).

Apstrīdētā norma pati par sevi neierobežojot Satversmes 110.

pantā nostiprinātās pamattiesības uz valsts atbalstu ģimenei, jo

nodrošinot visām sociāli apdrošinātajām personām iespēju saņemt

vecāku pabalstu. Tas, vai tiek izpildīti pabalsta saņemšanas

nosacījumi, esot atkarīgs nevis no valsts iejaukšanās, bet no abu

bērna vecāku izdarītās izvēles vecāku pabalstu saņemt, vienam no

viņiem pārtraucot ienākumu gūšanu. Tādējādi valsts esot

izpildījusi pienākumu garantēt ģimenei ar bērnu vecumā līdz

vienam gadam sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī.

Apstrīdētajā normā ietvertais kritērijs kalpojot leģitīmam

mērķim - bērna tiesību aizsardzībai -, jo stimulējot vecāku tiešu

iesaistīšanos bērnu aprūpē, kopšanā un pieskatīšanā un nodrošinot

iespēju vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi būt kopā ar bērnu.

Tas atbilstot vecāku pabalsta kā sociālās apdrošināšanas

pakalpojuma būtībai. Šādu pakalpojumu viens no bērna vecākiem

varot saņemt tikai tad, ja ir iestājies apdrošināšanas jeb

sociālā riska gadījums, kas saistīts ar bērna kopšanu un tās

rezultātā zaudētiem ienākumiem. Vecāku pabalsta mērķis esot

kompensēt sociāli apdrošinātas personas līdzšinējo ienākumu

zaudējumu, bet, turpinot profesionālo darbību, šāds zaudējums

nerodoties.

Vecāku pabalsts izskatāmās lietas kontekstā neesot uzskatāms

par ģimenēm ar bērniem sniedzamu sociālo palīdzību (sociālo

pabalstu), proti, papildu atbalstu ar bērna piedzimšanu un

kopšanu saistīto papildu izdevumu segšanai. Šim mērķim Pieteikuma

iesniedzējas norādītajā laika posmā valsts paredzējusi citus

atbalsta veidus.

Likumdevējs esot veicis atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu

valsts sniegtu finansiālu atbalstu visām personām, kas kopj bērnu

līdz viena gada vecumam. Visām personām esot nodrošināta iespēja

īstenot savas sociālās tiesības saņemt valsts atbalstu ģimenei

vismaz minimālā apmērā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada

vecumu. Papildus vecāku pabalstam un bērna kopšanas pabalstam

laika posmā, kurā Pieteikuma iesniedzēja nebija tiesīga saņemt

vecāku pabalstu, valsts ģimenēm ar bērniem paredzējusi arī citus

sociālās apdrošināšanas un sociālos pabalstus.

Pieteikuma iesniedzēja vecāku pabalstu neesot saņēmusi nevis

tādēļ, ka valsts viņai nebūtu nodrošinājusi iespēju īstenot savas

sociālās tiesības uz šo valsts atbalstu vismaz minimālā apmērā,

bet gan tādēļ, ka viņa pati izvēlējusies vecāku pabalstu

nesaņemt. Būtībā, pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja

sūdzoties par tāda tiesiskā regulējuma neesību, kurš atbilstu

viņas vēlmei - saņemt vecāku pabalstu arī tādā gadījumā, ja bērna

kopšana tiek apvienota ar profesionālās darbības veikšanu.

Likumdevējam esot rīcības brīvība reglamentēt sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanas nosacījumus, izvērtējot

valsts ekonomiskās iespējas, un citstarp paredzēt arī to, ka

personai situācijā, kad tā pati spēj gūt ienākumus arī bērna

kopšanas laikā, valsts papildu atbalsts nav nepieciešams. Turklāt

bērna kopšanas laikā Pieteikuma iesniedzējas ienākumu, obligāto

iemaksu objekta un veikto obligāto iemaksu apmērs bijis aptuveni

tāds pats kā pēdējo gadu laikā pirms bērna piedzimšanas. Līdz ar

to neesot pamata uzskatīt, ka vecāku pabalsta piešķiršanas

priekšnoteikums - liegums turpināt ienākumu gūšanu - būtu

samazinājis Pieteikuma iesniedzējas ģimenes labklājības līmeni un

iespēju nodrošināt bērna labākās intereses. Pieteikuma

iesniedzēja faktiski esot izšķīrusies par to, ka bērna aprūpei

nepieciešamos līdzekļus nodrošinās pati.

Tā kā liegums gūt ienākumus bērna kopšanas laikā likumā

"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bijis

ietverts jau ilgāku laiku pirms Pieteikuma iesniedzējas bērna

piedzimšanas, apstrīdētā norma neesot varējusi skart Pieteikuma

iesniedzējas tiesisko paļāvību. Saeima nesaskata arī to, ka

apstrīdētā norma varētu būt nostādījusi nevienlīdzīgās situācijās

bērnu vecākus, jo visiem sociāli apdrošinātajiem vecākiem

neatkarīgi no to nodarbinātības formas apstrīdētā norma esot

piemērota vienādi.

Pašnodarbināta persona neatrodoties nelabvēlīgākā pozīcijā

salīdzinājumā ar darba ņēmēju attiecībā uz iespējām turpināt

darba pienākumu veikšanu vai profesionālo darbību un gūt

ienākumus pēc bērna kopšanas perioda. Katram no šiem

nodarbinātības veidiem esot savi riski un arī tos kompensējošas

priekšrocības. Pašnodarbinātai personai esot iespēja brīvi plānot

savus ienākumus un izdevumus, un sociālās apdrošināšanas

pakalpojumus nākotnē tā saņemšot atbilstoši apmēram, kādā pati

šajā sistēmā līdzdarbojusies. Tāpat pašnodarbinātas personas

varot organizēt savu darbu ar zināmu elastību, jo atšķirībā no

darba ņēmējiem pašas nosakot savu darba laiku, vietu un veicamā

darba apjomu. Savukārt ienākumu samazinājums vai zaudējums pēc

bērna kopšanas perioda varot rasties ikvienai personai neatkarīgi

no nodarbinātības formas. Arī darba ņēmējiem ne visos gadījumos

pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma esot garantēta

iepriekšējā darbavieta. Piemēram, uzņēmums, kurā persona ir

nodarbināta, laikā pēc bērna piedzimšanas varot tikt likvidēts.

Savukārt profesionālās prasmes un iemaņas bērna kopšanas laikā

neizbēgami zaudējot ikviena persona neatkarīgi no tās

nodarbinātības formas. Klientu zaudējums un ienākumu samazinājums

pēc bērna kopšanas perioda esot tādi riski, no kuriem neesot

pasargāta neviena persona.