5. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst no Satversmes 110. panta

izrietošajam valsts pienākumam izveidot un uzturēt ģimenes

sociālo un ekonomisko aizsardzību vismaz minimālā apmērā.

Ieviešot vecāku pabalstu, valsts esot izpildījusi savu

pienākumu nodrošināt īpašu atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem.

Taču tiesībsargs nepiekrīt Saeimas norādītajam, ka valsts

paredzējusi arī citus sociālās apdrošināšanas un sociālos

pabalstus, piemēram, maternitātes pabalstu un ģimenes pabalstu,

tādējādi nodrošinot finansiālu atbalstu visām personām, kas kopj

bērnu līdz viena gada vecumam. Beidzoties maternitātes

atvaļinājumam, sociāli apdrošinātai personai, kura nolēmusi bērna

kopšanas laikā turpināt strādāt vai gūt ienākumus kā

pašnodarbinātais, netiekot nodrošināts ģimenēm ar bērniem

garantētais valsts atbalsts. Pieteikuma iesniedzējas gadījumā

valsts neesot paredzējusi atbalstu tādu papildu izdevumu

kompensēšanai, kuri personai radušies sakarā ar bērna kopšanu

līdz viena gada vecumam.

Paredzot iespēju saņemt vecāku pabalstu arī personai, kura

bērna kopšanas laikā ir nodarbināta vai gūst ienākumus kā

pašnodarbinātais, valsts esot noteikusi līmeni, kādā tā

nodrošinās īpašu atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem. Liedzot

tiesības saņemt vecāku pabalstu personām, kuras ir nodarbinātas

vai gūst ienākumus bērna kopšanas laikā, valsts esot samazinājusi

iepriekš garantētā sociālā nodrošinājuma līmeni. Šāds

ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīmi mērķi

- sociālā budžeta ilgtspējas (sabiedrības labklājības)

nodrošināšana un bērna tiesību aizsardzība -, taču apstrīdētā

norma liedzot personai bērna kopšanas laikā strādāt vai gūt

ienākumus kā pašnodarbinātai personai. Tas neesot nedz

sabiedrības, nedz indivīda interesēs. Sociālās apdrošināšanas

budžetam ekonomiski izdevīgāka esot tāda persona, kura, saņemot

vecāku pabalstu, ir nodarbināta vai gūst ienākumus kā

pašnodarbinātais un tādējādi arī bērna kopšanas laikā veic

maksājumus sociālajā budžetā. Persona, kura bērna kopšanas laikā

atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un negūst ienākumus kā

pašnodarbinātais, sociālajam budžetam pienesumu nedodot. Tādējādi

ar apstrīdēto normu nevarot sasniegt izvirzīto leģitīmo mērķi -

nodrošināt sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti

ilgtermiņā.

Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi esot

iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Persona varētu strādāt un saņemt mazāka apmēra

pabalstu nekā saņemtu tad, ja nestrādātu. Tādējādi tiktu sekmēts

tas, ka vecāki bērna dzīves pirmajā gadā izvēlas nestrādāt, tomēr

tiem vecākiem, kuriem tas būtu nepieciešams, tiktu saglabāta

iespēja strādāt nepilnu darba laiku. Šāds risinājums gan dotu

pienesumu sociālās apdrošināšanas budžetam, gan arī labvēlīgi

ietekmētu ģimenes kopējo labklājību.

Turklāt ar apstrīdēto normu ilgtermiņā tiekot ierobežotas arī

bērna tiesības. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā

norādītajam, ka iespēja saņemt vecāku pabalstu ir pilnībā

atkarīga no pašas personas izvēles pārtraukt vai turpināt savu

profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā.

Tiesībsargs norāda, ka bērna vislabākajām interesēm atbilstu tāds

ģimenes atbalsta sistēmas regulējums, ka bērna intereses tiek

ievērotas ne tikai viņa pirmajā dzīves gadā (nodrošinot bērnam

vecāka klātbūtni), bet arī pēc tam, ļaujot vecākam saglabāt

profesionālo kvalifikāciju, kas nepieciešama, lai spētu

nodrošināt ģimenes labklājību nākotnē.

Vienāda pabalsta noteikšana strādājošam vecākam un vecākam,

kurš atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, būtu pretrunā ar

Satversmes 91. pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības principu, ja

vien tai nebūtu saprātīga un objektīva pamata. Neatkarīgi no

atšķirīgajām nodarbinātības formām attieksmei pret darba

ņēmējiem, kas atrodas (vai neatrodas) bērna kopšanas

atvaļinājumā, un pašnodarbinātajiem, kas bērna kopšanas laikā

negūst (vai gūst) ienākumus, vajagot būt vienādai. Tas

attiecoties arī uz vecāku pabalsta izmaksu. Vecāku pabalsts esot

sociālās apdrošināšanas pabalsts, jo gan darba ņēmējs, gan

pašnodarbinātais veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas

konkrētajam apdrošināšanas veidam - vecāku apdrošināšanai.

Turklāt abām personu kategorijām sociālās apdrošināšanas iemaksu

likme esot vienāda.

Ņemot vērā minēto, esot secināms, ka ar apstrīdēto normu nav

sasniedzams likumdevēja izvirzītais mērķis - nodrošināt sociālās

apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā un bērnu tiesību

aizsardzību. Šo mērķi varot sasniegt ar citiem, indivīda tiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tādējādi apstrīdētā norma

neatbilstot samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes

110. pantam.

Kopš 2014. gada 1. oktobra esot ieviests tāds vecāku pabalsts,

kas nodrošinot taisnīgu un vienlīdzības principam atbilstošu

izmaksu gan personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā

vai negūst ienākumus kā pašnodarbinātie, gan arī tām personām,

kuras bērna kopšanas laikā ir nodarbinātas vai gūst ienākumus kā

pašnodarbinātie. Tiesībsargs neredzot iemeslu, kura dēļ šādu vai

līdzīgu vecāku pabalsta modeli likumdevējs nevarējis pieņemt jau

2009. gadā.