5. pants

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētā norma neatbilst no Satversmes 110. panta

3izrietošajam valsts pienākumam izveidot un uzturēt ģimenes

4sociālo un ekonomisko aizsardzību vismaz minimālā apmērā.

5Ieviešot vecāku pabalstu, valsts esot izpildījusi savu

6pienākumu nodrošināt īpašu atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem.

7Taču tiesībsargs nepiekrīt Saeimas norādītajam, ka valsts

8paredzējusi arī citus sociālās apdrošināšanas un sociālos

9pabalstus, piemēram, maternitātes pabalstu un ģimenes pabalstu,

10tādējādi nodrošinot finansiālu atbalstu visām personām, kas kopj

11bērnu līdz viena gada vecumam. Beidzoties maternitātes

12atvaļinājumam, sociāli apdrošinātai personai, kura nolēmusi bērna

13kopšanas laikā turpināt strādāt vai gūt ienākumus kā

14pašnodarbinātais, netiekot nodrošināts ģimenēm ar bērniem

15garantētais valsts atbalsts. Pieteikuma iesniedzējas gadījumā

16valsts neesot paredzējusi atbalstu tādu papildu izdevumu

17kompensēšanai, kuri personai radušies sakarā ar bērna kopšanu

18līdz viena gada vecumam.

19Paredzot iespēju saņemt vecāku pabalstu arī personai, kura

20bērna kopšanas laikā ir nodarbināta vai gūst ienākumus kā

21pašnodarbinātais, valsts esot noteikusi līmeni, kādā tā

22nodrošinās īpašu atbalsta sistēmu ģimenēm ar bērniem. Liedzot

23tiesības saņemt vecāku pabalstu personām, kuras ir nodarbinātas

24vai gūst ienākumus bērna kopšanas laikā, valsts esot samazinājusi

25iepriekš garantētā sociālā nodrošinājuma līmeni. Šāds

26ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīmi mērķi

27- sociālā budžeta ilgtspējas (sabiedrības labklājības)

28nodrošināšana un bērna tiesību aizsardzība -, taču apstrīdētā

29norma liedzot personai bērna kopšanas laikā strādāt vai gūt

30ienākumus kā pašnodarbinātai personai. Tas neesot nedz

31sabiedrības, nedz indivīda interesēs. Sociālās apdrošināšanas

32budžetam ekonomiski izdevīgāka esot tāda persona, kura, saņemot

33vecāku pabalstu, ir nodarbināta vai gūst ienākumus kā

34pašnodarbinātais un tādējādi arī bērna kopšanas laikā veic

35maksājumus sociālajā budžetā. Persona, kura bērna kopšanas laikā

36atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un negūst ienākumus kā

37pašnodarbinātais, sociālajam budžetam pienesumu nedodot. Tādējādi

38ar apstrīdēto normu nevarot sasniegt izvirzīto leģitīmo mērķi -

39nodrošināt sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti

40ilgtermiņā.

41Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi esot

42iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

43līdzekļiem. Persona varētu strādāt un saņemt mazāka apmēra

44pabalstu nekā saņemtu tad, ja nestrādātu. Tādējādi tiktu sekmēts

45tas, ka vecāki bērna dzīves pirmajā gadā izvēlas nestrādāt, tomēr

46tiem vecākiem, kuriem tas būtu nepieciešams, tiktu saglabāta

47iespēja strādāt nepilnu darba laiku. Šāds risinājums gan dotu

48pienesumu sociālās apdrošināšanas budžetam, gan arī labvēlīgi

49ietekmētu ģimenes kopējo labklājību.

50Turklāt ar apstrīdēto normu ilgtermiņā tiekot ierobežotas arī

51bērna tiesības. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā

52norādītajam, ka iespēja saņemt vecāku pabalstu ir pilnībā

53atkarīga no pašas personas izvēles pārtraukt vai turpināt savu

54profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā.

55Tiesībsargs norāda, ka bērna vislabākajām interesēm atbilstu tāds

56ģimenes atbalsta sistēmas regulējums, ka bērna intereses tiek

57ievērotas ne tikai viņa pirmajā dzīves gadā (nodrošinot bērnam

58vecāka klātbūtni), bet arī pēc tam, ļaujot vecākam saglabāt

59profesionālo kvalifikāciju, kas nepieciešama, lai spētu

60nodrošināt ģimenes labklājību nākotnē.

61Vienāda pabalsta noteikšana strādājošam vecākam un vecākam,

62kurš atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, būtu pretrunā ar

63Satversmes 91. pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības principu, ja

64vien tai nebūtu saprātīga un objektīva pamata. Neatkarīgi no

65atšķirīgajām nodarbinātības formām attieksmei pret darba

66ņēmējiem, kas atrodas (vai neatrodas) bērna kopšanas

67atvaļinājumā, un pašnodarbinātajiem, kas bērna kopšanas laikā

68negūst (vai gūst) ienākumus, vajagot būt vienādai. Tas

69attiecoties arī uz vecāku pabalsta izmaksu. Vecāku pabalsts esot

70sociālās apdrošināšanas pabalsts, jo gan darba ņēmējs, gan

71pašnodarbinātais veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas

72konkrētajam apdrošināšanas veidam - vecāku apdrošināšanai.

73Turklāt abām personu kategorijām sociālās apdrošināšanas iemaksu

74likme esot vienāda.

75Ņemot vērā minēto, esot secināms, ka ar apstrīdēto normu nav

76sasniedzams likumdevēja izvirzītais mērķis - nodrošināt sociālās

77apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā un bērnu tiesību

78aizsardzību. Šo mērķi varot sasniegt ar citiem, indivīda tiesības

79mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tādējādi apstrīdētā norma

80neatbilstot samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes

81110. pantam.

82Kopš 2014. gada 1. oktobra esot ieviests tāds vecāku pabalsts,

83kas nodrošinot taisnīgu un vienlīdzības principam atbilstošu

84izmaksu gan personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā

85vai negūst ienākumus kā pašnodarbinātie, gan arī tām personām,

86kuras bērna kopšanas laikā ir nodarbinātas vai gūst ienākumus kā

87pašnodarbinātie. Tiesībsargs neredzot iemeslu, kura dēļ šādu vai

88līdzīgu vecāku pabalsta modeli likumdevējs nevarējis pieņemt jau

892009. gadā.