9. pants

Saskaņā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu

valsts aizsargā ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Satversmes

ievadā nostiprināts tas, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības

pamats un ka ikviens rūpējas par saviem tuviniekiem un

sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un

nākamajām paaudzēm. Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir

jāaizsargā ikviena ģimene (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 14.

punktu). Satversmes tiesa atzinusi arī to, ka no Satversmes

110. panta izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt

ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.

2005-09-01 8.2. punktu).

Interpretējot Satversmes 110. panta pirmajā daļā noteiktās

pamattiesības, jāņem vērā starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.

2004-02-0106 10. punktu). Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa

noteic, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa un tai ir

tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību. Starptautiskā

pakta par ekonomiskajām, kultūras un sociālajām tiesībām 10.

panta pirmā daļa paredz, ka dalībvalstis nodrošina iespējami

plašāku aizsardzību un palīdzību ģimenei, it sevišķi tās

dibināšanas posmā un kamēr tās pienākums ir gādāt par

nepatstāvīgajiem bērniem un viņu audzināšanu. Arī Eiropas

Sociālās hartas 16. pants citstarp garantē ģimenes tiesības uz

sociālo un ekonomisko aizsardzību. Tas paredz, ka līgumslēdzējas

puses, lai nodrošinātu apstākļus, kas nepieciešami pilnīgai

ģimenes kā sabiedrības pamatvienības attīstībai, apņemas veicināt

citstarp ģimenes dzīves ekonomisko un sociālo aizsardzību ar

tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti, fiskālie atvieglojumi,

dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm, pabalsti jaunlaulātajiem

un citiem piemērotiem līdzekļiem. Satversmes tiesa atzinusi, ka

Eiropas Sociālās hartas 16. pants nesniedz izsmeļošu ģimenes

politikas instrumentu sarakstu, proti, nenoteic, kādi var būt

pabalsti un kādos apstākļos tie būtu izmaksājami. Ievērojot

noteiktas minimālās prasības, valstis pašas ir tiesīgas

izvēlēties savus līdzekļus ģimenes sociālās un ekonomiskās

aizsardzības īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8.2. punktu).

Valsts īpaši atbalsta ģimenes, kurās ir bērni līdz divu gadu

vecumam, jo zīdaiņiem ir nepieciešama sevišķa aprūpe un parasti

šo aprūpi uzņemas bērna vecāki, tāpēc viņi var nespēt gūt

ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna piedzimšanas (sal.:

Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr.

2009‑44-01 8. punkts). Lai arī no Satversmes 110. panta

neizriet personas tiesības saņemt valsts atbalstu konkrēta veida

un apmēra pabalsta formā, tomēr valstij, rūpējoties par bērniem

un ģimeni un ievērojot tiesību principus un pārējās Satversmes

normas, jāveic tādi atbalsta pasākumi, kas ir pietiekami efektīvi

un, cik vien tas iespējams, atbilst adresātu vajadzībām (sal.:

Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-07-01 13.1. punkts).

Pildot no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu

izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības

sistēmu, likumā ir konkretizētas ģimenes tiesības uz īpašu

aizsardzību, nosakot dažādus aizsardzības mehānismus

(sal.: Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punkts).

Viens no šādiem valsts noteiktiem ģimenes sociālās

aizsardzības mehānismiem, kas paredzēti ģimenēm ar bērniem, ir

tiesības uz vecāku pabalstu.