10. pants

Nevainīguma prezumpcija pieder pie tiesībām,

kuras nodrošināmas, izskatot personai izvirzīto apsūdzību

noziedzīgā nodarījumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka

Konvencijas 6. pantā ietvertais jēdziens "apsūdzība

noziedzīgā nodarījumā" ir interpretējams autonomi,

neatkarīgi no nodarījumu klasifikācijas, ko izmanto Konvencijas

dalībvalstu tiesību sistēmās. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrā ir norādīti trīs kritēriji, pēc kuriem var konstatēt,

vai attiecīgā lieta ir skatāma Konvencijas 6. panta

1. punkta krimināltiesiskajā aspektā. Pirmais no šiem

kritērijiem ir nodarījuma juridiskā kvalifikācija saskaņā ar

valsts tiesību aktiem, otrs ir nodarījuma raksturs, bet trešais -

soda, kas attiecīgajai personai var tikt piespriests, smaguma

pakāpe. Otrais un trešais kritērijs ir alternatīvi un ne vienmēr

kumulatīvi. Tomēr tas neizslēdz kumulatīvo pieeju tad, kad katra

kritērija atsevišķa analīze neļauj izdarīt skaidru secinājumu par

apsūdzības esību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and

Others v. the Netherlands", pieteikums Nr. 5100/71

u. c., 82. punktu un 2006. gada 23. novembra

sprieduma lietā "Jussila v. Finland", pieteikums

Nr. 73053/01, 30. un turpmākos punktus). Sekojot

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, arī Satversmes tiesa

atzinusi, ka Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertā

nevainīguma prezumpcija attiecināma uz lietām, kurām ir

krimināltiesisks raksturs Konvencijas 6. panta izpratnē

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. un 13. punktu un

2016. gada 15. novembra sprieduma lietā

Nr. 2015-25-01 13. punktu). Tādējādi arī Satversmes

tiesa pārbauda, kādu tiesību jomu regulē apstrīdētā norma jeb

konkrētā nodarījuma kvalifikāciju valsts tiesību aktos,

nodarījuma raksturu un smagumu, kā arī personai par nodarījumu

draudošā soda bardzību (sk. Satversmes tiesas

2016. gada 15. novembra sprieduma lietā

Nr. 2015-25-01 13. punktu).

Soda nauda tiek noteikta par nodokļu pārkāpumu saskaņā ar

likumu "Par nodokļiem un nodevām" (sk. plašāk

likuma 32. pantu). Nodokļu pārkāpums izpaužas kā nodokļa

saistību nepildīšana vai nepareiza izpildīšana. Nodokļu pārkāpuma

subjekts ir nodokļa maksātājs, kuram uz likuma pamata ir

pienākums maksāt attiecīgo nodokli noteiktajos apmēros un

termiņos, bet kurš to ir pārkāpis. Nodokļu pārkāpums ir

finansiāla rakstura pārkāpums nodokļu tiesiskajās attiecībās.

Nodokļu tiesiskās attiecības ir administratīvi tiesiskas

attiecības. Atsevišķos gadījumos, ja nodokļa saistība netiek

izpildīta lielā vai ievērojamā apmērā vai tas paveikts organizētā

grupā, nodokļu pārkāpums tiek kvalificēts arī kā noziedzīgs

nodarījums (sk. Krimināllikuma 218. un 218.1

pantu).

Pirms soda naudas noteikšanas iestāde pārbauda nodokļu

pārkāpuma tiesiskā sastāva īstenošanos konkrētajos faktiskajos

apstākļos. Lai nodokļu maksātājam tiktu noteikta soda nauda par

nodokļu pārkāpumu, ir jākonstatē cēloņsakarība starp nodokļu

maksātāja darbību vai bezdarbību un tās negatīvajām sekām -

nodokļa saistības neizpildi un nodokļa parāda rašanos -, savukārt

atkārtota nodokļu pārkāpuma gadījumā ir jākonstatē tāds pats

nodokļu pārkāpums, kurš izdarīts pēdējo triju gadu laikā un par

kura izdarītāja sodīšanu pieņemts nodokļu administrācijas

lēmums.

Soda nauda par iepriekšēju un atkārtotu nodokļu pārkāpumu tiek

noteikta administratīvā procesa kārtībā; attiecīgu administratīvo

aktu izdod iestāde - nodokļu administrācija -, un pret to persona

var vērsties ar tiesību aizsardzības līdzekļiem - apstrīdēšanas

iesniegumu iestādes ietvaros un pieteikumu administratīvajā tiesā

(sk. likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 37. pantu).

Soda nauda ir juridiskās atbildības līdzeklis nodokļu

tiesībās, soda naudas noteikšana ir nodokļa saistības pārkāpuma

tiesiskās sekas, t. i., nodokļa parādniekam ir ne tikai

jāizpilda nokavētā nodokļa saistība un jāmaksā nokavējuma nauda,

bet arī par pārkāpumu jāmaksā likumā noteikts obligāts maksājums

kā sods par budžetā iemaksājamās nodokļa summas samazināšanu vai

no budžeta atmaksājamās nodokļa summas palielināšanu (sk.

likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta

23. punktu). Ar soda naudu tiek veicināta atbilstoša un

savlaicīga nodokļu maksāšana; nodokļu maksātājs tiek atturēts no

nodokļu likumu pārkāpuma izdarīšanas, bet pārkāpumu izdarījušais

nodokļu maksātājs tiek sodīts, lai atturētu to, kā arī citus

nodokļu maksātājus no turpmāku pārkāpumu izdarīšanas (sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2020-31-01 16. punktu). Soda naudai ir gan

preventīva, gan sodoša funkcija. Tātad apstrīdētā norma attiecas

uz tādu nodarījumu, par kuru, ņemot vērā tā raksturu, tiek

piemērots sods.

Atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām"

32.4 panta pirmajai daļai par atkārtotu nodokļu

pārkāpumu nosakāma soda nauda divkāršā apmērā no likuma

32. panta ceturtajā un piektajā daļā minētās soda naudas,

t. i., 40 procentu vai 60 procentu apmērā no

nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra vai no nepamatoti

palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra. Tādējādi

atkārtota nodokļu pārkāpuma gadījumā noteiktā soda nauda var

būtiski skart nodokļu maksātāja tiesības uz īpašumu.

Atbilstoši iepriekšminētajam soda naudas noteikšana par

atkārtotu nodokļu pārkāpumu nav kriminālsods un soda nauda netiek

noteikta kriminālprocesā sakarā ar apsūdzību par noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu. Tomēr, ņemot vērā soda naudas funkcijas un

to, kā šīs soda naudas noteikšanas finansiālās sekas ietekmē

nodokļu maksātāju, secināms, ka, konstatējot atkārtotu nodokļu

pārkāpumu saskaņā ar apstrīdēto normu, piemērojama nevainīguma

prezumpcija.

Līdz ar to likuma "Par

nodokļiem un nodevām" 32.4 panta pirmajā

daļā paredzētās soda naudas noteikšanas procesā ir piemērojama

nevainīguma prezumpcija.