Par likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.4 panta otrās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta otrajam teikumam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

2aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

3Satversmes 92. panta otrajam teikumam.

4Administratīvajā procesā par atkārtotu nodokļu pārkāpumu esot

5piemērojama nevainīguma prezumpcija, tomēr tas neliedzot likumā

6ietvert atspēkojamu prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem, kas

7norāda uz kādas personas vai personu grupas vainu vai

8atbildību.

9Apstrīdētajā normā esot ietverta atspēkojama fakta legālā

10prezumpcija, kas pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiekot

11viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētu un specifisku

12situāciju. Tā ietekmējot par nodokļu pārkāpumu piemērojamās soda

13naudas apmēru, un ar to tiekot veicināta atbilstoša un savlaicīga

14nodokļu maksāšana, tādējādi aizsargājot sabiedrības labklājību un

15demokrātisko valsts iekārtu. Līdz ar to fakta legālā prezumpcija

16esot noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai.

17Personas rīcībā esot efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi,

18lai tā varētu atspēkot ar apstrīdēto normu noteikto prezumpciju.

19Pirmkārt, personai esot tiesības pārsūdzēt administratīvajā tiesā

20gan lēmumu, ar kuru tā saukta pie atbildības par iepriekšējo

21nodokļu pārkāpumu, gan lēmumu, ar kuru tā saukta pie atbildības

22par atkārtoto nodokļu pārkāpumu. Otrkārt, tiesa, pat nesagaidot

23personas lūgumu, varot apturēt tiesvedību lietā par atkārtoto

24nodokļu pārkāpumu uz Administratīvā procesa likuma

25273. panta 3. punkta pamata, lai sagaidītu iepriekšējās

26tiesvedības rezultātu. Treškārt, gadījumā, ja lēmums par

27iepriekšējo nodokļu pārkāpumu tiek atcelts, persona varot

28iesniegt pieteikumu par lietas, kurā pārsūdzēts lēmums par

29atkārtoto nodokļu pārkāpumu, jaunu izskatīšanu sakarā ar

30jaunatklātiem apstākļiem. Visbeidzot, Valsts ieņēmumu dienestam

31esot no tiesiskuma principa izrietošs pienākums Administratīvā

32procesa likuma 86. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā

33atcelt tā pieņemto lēmumu par atkārtoto nodokļu pārkāpumu, ja ar

34galīgu tiesas nolēmumu tiek atcelts lēmums, ar kuru persona

35saukta pie atbildības par atkārtoto nodokļu pārkāpumu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas

2pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

1Pieaicinātā persona - Vīnes

2Ekonomikas un biznesa universitātes (Austrija) Žana Monē ad

3personam Eiropas nodokļu tiesību un politikas katedras

4vadītājs un Salerno Universitātes (Itālija) profesors nodokļu

5tiesībās Dr. Paskvāle Pistone (Pasquale

6Pistone) - norāda, ka apstrīdētās normas tiesiskās sekas

7novēršot nodokļu pārkāpumus un esot bargākas pret tiem nodokļu

8maksātājiem, kuri ir tendēti uz noteikumu pārkāpšanu un tādējādi

9vairāk nekā citi apdraud tiesību sistēmu un efektīvu nodokļu

10saistību izpildi. Šīs tiesiskās sekas pildot represīvu un

11preventīvu funkciju un tādējādi esot pielīdzināmas kriminālsodam.

12Tādēļ apstrīdētā norma ietilpstot Konvencijas 6. panta

132. punkta piemērošanas jomā. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas

14judikatūras izrietot, ka nevainīguma prezumpcija tiek ierobežota,

15ja personas vainīgums tiek atzīts vēl pirms pilnīgas tiesiskās

16pārbaudes pabeigšanas, t. i., līdz tam brīdim, kad nolēmums

17iegūst res judicata raksturu.

18Nevainīguma prezumpcija neesot absolūta, un tai varot tikt

19noteikti zināmi ierobežojumi, bet tiem vajagot būt nepieciešamiem

20konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai, turklāt vajagot būt

21ievērotam samērīguma principam.

22Apstrīdētā norma saturot prezumpciju, ka nodokļu maksātājs ir

23vainojams pirmā nodokļu pārkāpuma izdarīšanā, vēl pirms tam, kad

24tiesa to ir pārbaudījusi. Pienākums pierādīt to, ka nodokļu

25maksātājs nav vainojams pirmā nodokļu pārkāpuma izdarīšanā,

26tiekot pārcelts no nodokļu administrācijas uz nodokļu maksātāju.

27Tas liedzot nodokļu maksātājam efektīvi īstenot savu tiesību

28aizsardzību un nelabvēlīgi ietekmējot tā tiesības.

29Nodokļu maksātāja tiesības netiktu tik nelabvēlīgi ietekmētas,

30ja nodokļu administrācija novērtētu konkrētā nodokļu pārkāpuma

31smagumu, neturoties pie apstrīdētajā normā ietvertās

32prezumpcijas.

33Lai gan Saeima norāda, ka personai nav pienākuma samaksāt soda

34naudu pirms tiesvedības beigām, jo administratīvais akts

35attiecībā uz soda naudas samaksu tiekot apturēts līdz ar

36pieteikuma iesniegšanu tiesā, tomēr apstrīdētā norma radot

37kaitējumu nodokļu maksātāja reputācijai - apstrīdētās normas

38izpratnē fakts, ka ir izdarīts atkārtots nodokļu pārkāpums,

39tiekot prezumēts jau tad, kad iepriekšējais nodokļu pārkāpums vēl

40nemaz nav konstatēts ar likumīgā spēkā stājušos tiesas nolēmumu.

41Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā norādīts, ka nevainīguma

42prezumpcija citstarp palīdz saglabāt privātpersonas godu un

43cieņu, reputāciju un vispārējo taisnīgumu. Kaitējums

44privātpersonas reputācijai izrietot arī no tā, kāda ir

45sabiedrības attieksme pret personu, kurai tiek pārmesta tāda

46atkārtota pārkāpuma izdarīšana, kas var apdraudēt sabiedrības

47labklājību.

1Pieaicinātā persona - zvērināts

2advokāts M. iur. Armands Smans - norāda, ka

3apstrīdētā norma aizskarot personas tiesības tikt uzskatītai par

4nevainīgu, jo situācijā, kad nodokļu administrācijas lēmums par

5iepriekšējo nodokļu pārkāpumu ir pārsūdzēts tiesā un galīgais

6tiesas nolēmums vēl nav stājies spēkā, jau tiekot prezumēts, ka

7nodokļu maksātājs ir izdarījis iepriekšējo nodokļu pārkāpumu. No

8tā izrietot attiecīgas tiesiskās sekas - atkārtotības

9konstatēšana un soda naudas apmēra divkāršošana -, kas ir tieši

10tādas pašas, kādas būtu situācijā, kad tiesas lēmums jau stājies

11spēkā un kļuvis neapstrīdams.

12Šāds personas tiesību aizskārums neesot pieļaujams, jo

13noniecinot administratīvā procesa un tiesas spriešanas nozīmi

14lietā par iepriekšējo pārkāpumu tādējādi, ka jau iepriekš tiekot

15izdarīts pieņēmums, ka process beigsies personai nelabvēlīgi.

16Apstrīdētā norma nostādot personu tādā situācijā, ka tai ar

17iepriekšējo pārkāpumu tiešā veidā nesaistītā lietā ir pēc būtības

18jāatspēko iepriekšējā pārkāpuma esība. Šādas atspēkošanas

19efektivitāte esot apšaubāma, jo tad lietā par atkārtoto pārkāpumu

20būtu jāvērtē arī iepriekšējā pārkāpuma esība vai neesība, turklāt

21tas notiktu paralēli vēl notiekošajam procesam par iepriekšējo

22pārkāpumu un līdz ar to nebūtu izslēgti dažādi viedokļi,

23t. sk. dažādi tiesu nolēmumi par vienu un to pašu jautājumu

24paralēlajos procesos.

25Iespēja pārsūdzēt tiesā lēmumu, ar kuru persona saukta pie

26atbildības par atkārtotu nodokļu pārkāpumu, neizslēdzot

27nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu. Personas tiesību

28aizskārums konkrētajā situācijā veidojoties nevis saistībā ar

29galīgo lēmumu par personas vainu, bet gan saistībā ar personas

30primāro tiesību - tiesību netikt uzskatītai par vainīgu, iekams

31likumā noteiktajā kārtībā netiek konstatēts pretējais -

32pārkāpumu. Turklāt tādā gadījumā, ja iestāde vai tiesa vēl spēkā

33nestājušos un tiesā pārsūdzētu lēmumu par nodokļu revīzijas

34(audita) rezultātiem, kas attiecas uz iepriekšējo nodokļu

35pārkāpumu, izmantos kā pamatojumu nākamā konstatētā pārkāpuma

36atkārtotības konstatēšanai, šāda rīcība būšot apstrīdētajai

37normai atbilstoša un tādējādi likumīga. Līdz ar to pārsūdzēšanas

38tiesību izmantošana nevarot novērst nevainīguma prezumpcijas

39principa pārkāpumu.

40Tiesas pienākums apturēt tiesvedību, ja lietas izskatīšana nav

41iespējama, iekams nav izlemta cita lieta tiesā vai iestādē, kā

42mehānisms nevarot tikt izmantots un neesot attiecināms uz

43izskatāmo situāciju. Tiesai pienākums apturēt tiesvedību rodoties

44vienīgi tad, ja lietas izskatīšana nav iespējama, savukārt

45apstrīdētā norma un tajā ietvertie vārdi "lēmums [..] ir

46pārsūdzēts tiesā" tiešā veidā norādot uz likumdevēja

47paredzēto iespēju konstatēt nodokļu pārkāpuma atkārtotību jau

48pirms tam, kad ir sagaidīts galīgais nolēmums par iepriekšējo

49pārkāpumu. Tādējādi no Administratīvā procesa likuma

50273. panta 3. punkta kopsakarā ar apstrīdēto normu

51neizrietot nedz neiespējamība izskatīt lietu, nedz arī tiesas

52pienākums apturēt tiesvedību, lai sagaidītu nolēmumu lietā par

53iepriekšējo nodokļu pārkāpumu.

54Personas tiesības iesniegt pieteikumu par lietas jaunu

55izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem nebūtu efektīvs

56mehānisms un konkrētajā situācijā neatbilstu sabiedrības

57interesēm. Spēkā stājušos tiesas nolēmumu pārskatīšanas

58institūts, t. sk. sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, esot

59izņēmums no vispārējās kārtības, kas būtu piemērojams vienīgi

60ļoti retos gadījumos.

1Administratīvā rajona tiesa informējusi

2Satversmes tiesu par to, ka apturējusi tiesvedību lietā

3Nr. A420284621. Augstākā tiesa (Senāts) informējusi

4Satversmes tiesu, ka apturējusi tiesvedību lietā

5Nr. A420190119. Šajās lietās Valsts ieņēmumu dienests

6piemērojis apstrīdēto normu. Tiesvedība apturēta līdz Satversmes

7tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai.

8Secinājumu

9daļa

1Izskatāmā lieta ierosināta par likuma "Par

2nodokļiem un nodevām" 32.4 panta otrās daļas

32. punkta atbilstību Satversmes 92. panta otrajam

4teikumam.

5Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.4

6panta otrās daļas 2. punkts piemērojams atšķirīgās

7situācijās: atkārtots nodokļu pārkāpums var tikt konstatēts gan

8tad, ja lēmums par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, ar

9kuru nodokļu maksātājs saukts pie likuma 32. pantā noteiktās

10atbildības par iepriekšējo nodokļu pārkāpumu, ir stājies spēkā un

11kļuvis neapstrīdams, gan tad, ja šis lēmums ir pārsūdzēts

12tiesā.

13Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā ir administratīvā lieta,

14kurā tiek vērtēts Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma, ar kuru

15juridiskajai personai noteikts pienākums maksāt soda naudu par

16atkārtotu nodokļu pārkāpumu, tiesiskums. No pārsūdzētā lēmuma

17izriet, ka Valsts ieņēmumu dienests konstatējis atkārtotu nodokļu

18pārkāpumu un piemērojis likuma "Par nodokļiem un

19nodevām" 32.4 panta otrās daļas

202. punktu tādos faktiskajos apstākļos, kad lēmums par

21nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, ar kuru persona saukta

22pie atbildības par iepriekšējo nodokļu pārkāpumu, ir pārsūdzēts

23tiesā, bet tiesvedība lietā vēl nav noslēgusies ar spēkā stājušos

24tiesas nolēmumu.

25No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja neapstrīd visa

26likuma "Par nodokļiem un nodevām"

2732.4 panta otrās daļas 2. punkta

28satversmību, bet uzskata šo normu par neatbilstošu Satversmes

2992. panta otrajam teikumam tiktāl, ciktāl tā paredz

30atkārtota nodokļu pārkāpuma konstatēšanu tad, ja lēmums par

31nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, ar kuru nodokļu maksātājs

32saukts pie atbildības par iepriekšējo nodokļu pārkāpumu, ir

33pārsūdzēts tiesā.

34Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa izvērtēs

35likuma "Par nodokļiem un nodevām"

3632.4 panta otrās daļas 2. punkta vārdu

37"vai tas ir pārsūdzēts tiesā" atbilstību Satversmes

3892. panta otrajam teikumam.

1Satversmes 92. panta otrais teikums

2noteic, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

3atzīta saskaņā ar likumu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir

4atzinusi, ka šajā normā atspoguļots viens no tiesiskas valsts

5pamatprincipiem - nevainīguma prezumpcija - (sk. Satversmes

6tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā

7Nr. 2005-22-01 4. punktu) un Satversmes

892. panta otrais teikums interpretējams kopsakarā ar

9Konvencijas 6. pantu (sk. Satversmes tiesas

102013. gada 28. marta sprieduma lietā

11Nr. 2012-15-01 12. punktu). Konvencijas

126. panta 2. punkts noteic, ka ikviens, kas tiek

13apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, tiek uzskatīts par nevainīgu,

14kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Tādējādi

15Satversmes 89. panta ietekmē Satversmes 92. panta

16otrais teikums ir konkretizējams kopsakarā ar Konvencijas

176. panta 2. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas

18judikatūru tā piemērošanā.

19Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nevainīguma prezumpcija

20liedz pret personu izturēties tā, it kā būtu pierādīts, ka tā

21izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Nevainīguma prezumpcija

22kriminālprocesā prasa nodrošināt personai tiesības tikt

23uzskatītai par nevainīgu izvirzītajās apsūdzībās līdz brīdim, kad

24tās vaina tiek atzīta saskaņā ar likumu (plašāk sk. Satversmes

25tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā

26Nr. 2005-22-01 4. un 5. punktu).

27Tāpat uzsvērts, ka nevainīguma prezumpcija kā taisnīgas tiesas

28procesuāla garantija attiecas arī uz situāciju, kad tiek izdarīts

29priekšlaicīgs secinājums par personas vainu iepriekšējā

30nodarījumā, lai gan tā izskatīšana līdz galam nav pabeigta

31(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada

3214. marta sprieduma lietā "Kangers v.

33Latvia", pieteikums Nr. 35726/10,

3451. punktu un tajā norādīto judikatūru).

35Tādējādi Satversmes 92. panta

36otrajā teikumā ietvertā nevainīguma prezumpcija aizsargā personu

37no tās atzīšanas par vainīgu līdz brīdim, kad likumā noteiktajā

38kārtībā ir konstatēta tās vaina.

1Nevainīguma prezumpcija pieder pie tiesībām,

2kuras nodrošināmas, izskatot personai izvirzīto apsūdzību

3noziedzīgā nodarījumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka

4Konvencijas 6. pantā ietvertais jēdziens "apsūdzība

5noziedzīgā nodarījumā" ir interpretējams autonomi,

6neatkarīgi no nodarījumu klasifikācijas, ko izmanto Konvencijas

7dalībvalstu tiesību sistēmās. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

8judikatūrā ir norādīti trīs kritēriji, pēc kuriem var konstatēt,

9vai attiecīgā lieta ir skatāma Konvencijas 6. panta

101. punkta krimināltiesiskajā aspektā. Pirmais no šiem

11kritērijiem ir nodarījuma juridiskā kvalifikācija saskaņā ar

12valsts tiesību aktiem, otrs ir nodarījuma raksturs, bet trešais -

13soda, kas attiecīgajai personai var tikt piespriests, smaguma

14pakāpe. Otrais un trešais kritērijs ir alternatīvi un ne vienmēr

15kumulatīvi. Tomēr tas neizslēdz kumulatīvo pieeju tad, kad katra

16kritērija atsevišķa analīze neļauj izdarīt skaidru secinājumu par

17apsūdzības esību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

181976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and

19Others v. the Netherlands", pieteikums Nr. 5100/71

20u. c., 82. punktu un 2006. gada 23. novembra

21sprieduma lietā "Jussila v. Finland", pieteikums

22Nr. 73053/01, 30. un turpmākos punktus). Sekojot

23Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, arī Satversmes tiesa

24atzinusi, ka Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertā

25nevainīguma prezumpcija attiecināma uz lietām, kurām ir

26krimināltiesisks raksturs Konvencijas 6. panta izpratnē

27(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

28sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. un 13. punktu un

292016. gada 15. novembra sprieduma lietā

30Nr. 2015-25-01 13. punktu). Tādējādi arī Satversmes

31tiesa pārbauda, kādu tiesību jomu regulē apstrīdētā norma jeb

32konkrētā nodarījuma kvalifikāciju valsts tiesību aktos,

33nodarījuma raksturu un smagumu, kā arī personai par nodarījumu

34draudošā soda bardzību (sk. Satversmes tiesas

352016. gada 15. novembra sprieduma lietā

36Nr. 2015-25-01 13. punktu).

37Soda nauda tiek noteikta par nodokļu pārkāpumu saskaņā ar

38likumu "Par nodokļiem un nodevām" (sk. plašāk

39likuma 32. pantu). Nodokļu pārkāpums izpaužas kā nodokļa

40saistību nepildīšana vai nepareiza izpildīšana. Nodokļu pārkāpuma

41subjekts ir nodokļa maksātājs, kuram uz likuma pamata ir

42pienākums maksāt attiecīgo nodokli noteiktajos apmēros un

43termiņos, bet kurš to ir pārkāpis. Nodokļu pārkāpums ir

44finansiāla rakstura pārkāpums nodokļu tiesiskajās attiecībās.

45Nodokļu tiesiskās attiecības ir administratīvi tiesiskas

46attiecības. Atsevišķos gadījumos, ja nodokļa saistība netiek

47izpildīta lielā vai ievērojamā apmērā vai tas paveikts organizētā

48grupā, nodokļu pārkāpums tiek kvalificēts arī kā noziedzīgs

49nodarījums (sk. Krimināllikuma 218. un 218.1

50pantu).

51Pirms soda naudas noteikšanas iestāde pārbauda nodokļu

52pārkāpuma tiesiskā sastāva īstenošanos konkrētajos faktiskajos

53apstākļos. Lai nodokļu maksātājam tiktu noteikta soda nauda par

54nodokļu pārkāpumu, ir jākonstatē cēloņsakarība starp nodokļu

55maksātāja darbību vai bezdarbību un tās negatīvajām sekām -

56nodokļa saistības neizpildi un nodokļa parāda rašanos -, savukārt

57atkārtota nodokļu pārkāpuma gadījumā ir jākonstatē tāds pats

58nodokļu pārkāpums, kurš izdarīts pēdējo triju gadu laikā un par

59kura izdarītāja sodīšanu pieņemts nodokļu administrācijas

60lēmums.

61Soda nauda par iepriekšēju un atkārtotu nodokļu pārkāpumu tiek

62noteikta administratīvā procesa kārtībā; attiecīgu administratīvo

63aktu izdod iestāde - nodokļu administrācija -, un pret to persona

64var vērsties ar tiesību aizsardzības līdzekļiem - apstrīdēšanas

65iesniegumu iestādes ietvaros un pieteikumu administratīvajā tiesā

66(sk. likuma "Par nodokļiem un

67nodevām" 37. pantu).

68Soda nauda ir juridiskās atbildības līdzeklis nodokļu

69tiesībās, soda naudas noteikšana ir nodokļa saistības pārkāpuma

70tiesiskās sekas, t. i., nodokļa parādniekam ir ne tikai

71jāizpilda nokavētā nodokļa saistība un jāmaksā nokavējuma nauda,

72bet arī par pārkāpumu jāmaksā likumā noteikts obligāts maksājums

73kā sods par budžetā iemaksājamās nodokļa summas samazināšanu vai

74no budžeta atmaksājamās nodokļa summas palielināšanu (sk.

75likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta

7623. punktu). Ar soda naudu tiek veicināta atbilstoša un

77savlaicīga nodokļu maksāšana; nodokļu maksātājs tiek atturēts no

78nodokļu likumu pārkāpuma izdarīšanas, bet pārkāpumu izdarījušais

79nodokļu maksātājs tiek sodīts, lai atturētu to, kā arī citus

80nodokļu maksātājus no turpmāku pārkāpumu izdarīšanas (sk.

81Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā

82Nr. 2020-31-01 16. punktu). Soda naudai ir gan

83preventīva, gan sodoša funkcija. Tātad apstrīdētā norma attiecas

84uz tādu nodarījumu, par kuru, ņemot vērā tā raksturu, tiek

85piemērots sods.

86Atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām"

8732.4 panta pirmajai daļai par atkārtotu nodokļu

88pārkāpumu nosakāma soda nauda divkāršā apmērā no likuma

8932. panta ceturtajā un piektajā daļā minētās soda naudas,

90t. i., 40 procentu vai 60 procentu apmērā no

91nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra vai no nepamatoti

92palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra. Tādējādi

93atkārtota nodokļu pārkāpuma gadījumā noteiktā soda nauda var

94būtiski skart nodokļu maksātāja tiesības uz īpašumu.

95Atbilstoši iepriekšminētajam soda naudas noteikšana par

96atkārtotu nodokļu pārkāpumu nav kriminālsods un soda nauda netiek

97noteikta kriminālprocesā sakarā ar apsūdzību par noziedzīga

98nodarījuma izdarīšanu. Tomēr, ņemot vērā soda naudas funkcijas un

99to, kā šīs soda naudas noteikšanas finansiālās sekas ietekmē

100nodokļu maksātāju, secināms, ka, konstatējot atkārtotu nodokļu

101pārkāpumu saskaņā ar apstrīdēto normu, piemērojama nevainīguma

102prezumpcija.

103Līdz ar to likuma "Par

104nodokļiem un nodevām" 32.4 panta pirmajā

105daļā paredzētās soda naudas noteikšanas procesā ir piemērojama

106nevainīguma prezumpcija.

1Jau sākotnēji likums "Par nodokļiem un

2nodevām" noteica atbildību par atkārtotu nodokļu likumu

3pārkāpšanu (sk. likuma "Par nodokļiem un nodevām"

433. panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz

52007. gada 1. janvārim). Ar 2006. gada

626. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par

7nodokļiem un nodevām"" atbildība par atkārtotu nodokļu

8likumu pārkāpšanu tika ietverta likuma "Par nodokļiem un

9nodevām" 32. panta ceturtajā daļā, bet tā paša panta

10piektajā daļā definētas atkārtota nodokļu pārkāpuma pazīmes.

11Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. panta

12piektās daļas 2. punkts noteica, ka par atkārtotu ir

13uzskatāms pārkāpums, kas atbilst citstarp šādai pazīmei - lēmums,

14ar kuru nodokļu maksātājs saukts pie šajā pantā noteiktās

15atbildības par iepriekšējo pārkāpumu, ir stājies spēkā un kļuvis

16neapstrīdams. Ar 2008. gada 31. janvāra likumu

17"Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām""

18šī atkārtotā pārkāpuma pazīme tika precizēta un 32. panta

19piektās daļas 2. punkts pēc vārdiem "kļuvis

20neapstrīdams" tika papildināts ar vārdiem "vai ir

21pārsūdzēts tiesā".

22Ar 2011. gada 13. oktobra likumu "Grozījumi

23likumā "Par nodokļiem un nodevām"" likuma

24"Par nodokļiem un nodevām" 32. pantā ietvertais

25atkārtota nodokļu pārkāpuma regulējums tika sadalīts, papildinot

26likumu ar 32.4 pantu, kas turpmāk definē

27atkārtota nodokļu pārkāpuma jēdzienu un nosaka atkārtota nodokļu

28pārkāpuma izdarīšanas tiesiskās sekas. Savukārt likuma "Par

29nodokļiem un nodevām" 32. panta ceturtajā un piektajā

30daļā tika noteikts, ka par nodokļu revīzijā (auditā) konstatēto

31nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā

32iemaksājamā nodokļa apmērs vai palielināts no budžeta atmaksājamā

33nodokļa apmērs, citstarp uzliek arī soda naudu:

341) 20 procentu apmērā no nedeklarētā budžetā iemaksājamā

35nodokļa apmēra vai no nepamatoti palielinātā no budžeta

36atmaksājamā nodokļa apmēra, ja budžetā iemaksājamā nodokļa

37samazinājums vai atmaksājamā nodokļa palielinājums nepārsniedz 15

38procentus no deklarējamās vai pārmaksātās nodokļa summas;

392) 30 procentu apmērā no nedeklarētā budžetā iemaksājamā

40nodokļa apmēra vai no nepamatoti palielinātā no budžeta

41atmaksājamā nodokļa apmēra, ja budžetā iemaksājamā nodokļa

42samazinājums vai no budžeta atmaksājamā nodokļa palielinājums

43pārsniedz 15 procentus no deklarējamās nodokļa summas vai no

44deklarētās pārmaksātās nodokļa summas.

45Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām"

4632.4 panta pirmo daļu par atkārtota nodokļu pārkāpuma

47izdarīšanu soda naudas apmēru divkāršo. Likuma "Par

48nodokļiem un nodevām" 32.4 panta otrā daļa nosaka

49atkārtota nodokļu pārkāpuma pazīmes. Atkārtotais nodokļu

50pārkāpums ir nodokļu pārkāpums, kas atbilst šādām pazīmēm:

511) iepriekšējais nodokļu pārkāpums ir konstatēts nodokļu

52revīzijas (audita) laikā, kas ir pabeigta, un šis nodokļu

53pārkāpums ir izdarīts ne vēlāk kā triju gadu laikā no atkārtota

54nodokļu pārkāpuma izdarīšanas brīža;

552) lēmums par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, ar kuru

56nodokļu maksātājs saukts pie šā likuma 32. pantā noteiktās

57atbildības par iepriekšējo nodokļu pārkāpumu, ir stājies spēkā un

58kļuvis neapstrīdams vai tas ir pārsūdzēts tiesā;

593) atkārtoto nodokļu pārkāpumu nodokļu administrācija

60administratīvajā aktā ir pamatojusi ar to pašu likuma normu vai

61ar šo normu saistītu normatīvo aktu, vai, ja likumā un

62normatīvajos aktos ir izdarīti grozījumi, ar normām, kas ir

63analoģiskas iepriekšējā nodokļu pārkāpuma pamatošanai

64administratīvajā aktā minētajām normām.

65Ievērojot iepriekšminēto, saskaņā ar apstrīdēto normu viena no

66atkārtota nodokļu pārkāpuma pazīmēm var būt arī tāda, ka lēmums

67par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, ar kuru nodokļu

68maksātājs saukts pie likuma "Par nodokļiem un nodevām"

6932. pantā noteiktās atbildības par iepriekšējo nodokļu

70pārkāpumu, ir pārsūdzēts tiesā, bet tiesvedības process šajā

71lietā vēl nav noslēdzies ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.

72Tādējādi atbilstoši apstrīdētajai normai pastāv tieša saistība

73starp nodokļu administrācijas konstatētu iepriekšēju nodokļu

74pārkāpumu, par kuru notiek tiesvedība, un atkārtotu nodokļu

75pārkāpumu. Proti, ja nodokļu administrācija, izvērtējot visus

76faktiskos apstākļus, konstatē, ka atkārtotam nodokļu pārkāpumam

77piemīt tās pašas tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmes kā

78iepriekš konstatētajam pārkāpumam un jaunais pārkāpums izdarīts

79triju gadu laikā no iepriekš konstatētā pārkāpuma brīža, tad

80konstatējams atkārtots pārkāpums. Šādā gadījumā administratīvajā

81lietā nodokļu administrācija un - pārsūdzēšanas ietvaros - arī

82tiesa pārbauda to, vai īstenojas iepriekšminētie faktiskie

83apstākļi, bet nevērtē iepriekšējā nodokļu pārkāpuma esību, jo

84tiesību normas tiesiskās sekas iestājas jau ar konstatāciju, ka

85izdots nodokļu administrācijas administratīvais akts par nodokļu

86maksātāja izdarītu iepriekšēju nodokļu pārkāpumu. Apstrīdētā

87norma neliek nodokļu administrācijai un tiesai nedz pārvērtēt

88iepriekšējā nodokļu pārkāpuma izdarīšanas faktu, nedz ievērot to,

89ka administratīvais akts par iepriekšēju nodokļu pārkāpumu vēl

90tiek izskatīts tiesā; nodokļu administrācijai un tiesai ir

91jābalstās uz iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā izdarīto

92secinājumu par nodokļu maksātāja vainu, lai gan tā vaina nav

93konstatēta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.

94Tātad apstrīdētā norma nosaka fakta legālo

95prezumpciju, ka nodokļu maksātājs izdarījis iepriekšēju nodokļu

96pārkāpumu, lai gan lēmums par soda naudas noteikšanu ir

97pārsūdzēts un galīgais tiesas spriedums par to vēl nav stājies

98spēkā, un tādējādi apstrīdētā norma skar nevainīguma

99prezumpciju.

1Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka

2nevainīguma prezumpcija ļauj likumdevējam ietvert tiesību normās

3fakta legālo prezumpciju (sk. Satversmes tiesas

42013. gada 28. marta sprieduma lietā

5Nr. 2012-15-01 15.1. punktu un 2016. gada

615. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

719. punktu), ja tas nepieciešams konkrēta leģitīma mērķa

8sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes

9tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā

10Nr. 2005-22-01 5.1. punktu). Arī Eiropas

11Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka nevainīguma prezumpcija

12neliedz valstīm savās tiesībās izmantot faktu vai tiesību

13prezumpcijas, nosakot tām saprātīgas robežas, ņemot vērā to, kas

14ir apdraudēts, un saglabājot personas tiesības uz aizstāvību

15(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada

167. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v.

17France", pieteikums Nr. 10519/83, 28. punktu

18un 2004. gada 30. marta sprieduma lietā

19"Radio France and Others v. France",

20pieteikums Nr. 53984/00, 24. punktu).

21Tādējādi, lai izvērtētu, vai izskatāmās lietas apstākļos ir

22pieļaujama fakta legālā prezumpcija, jānoskaidro, vai:

231) fakta legālā prezumpcija ir noteikta ar pienācīgā kārtībā

24pieņemtu likumu;

252) fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa

26sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir

27noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu

28interešu aizsargāšanai;

293) tiek līdzsvarotas personas individuālās un sabiedrības

30kopējās intereses. Proti, vai personai, attiecībā uz kuru fakta

31legālā prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta

32iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā

33iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju

34(sk. Satversmes tiesas 2013. gada

3528. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01

3615.2. punktu un 2016. gada 15. novembra

37sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

3819. punktu).

1Noskaidrojot, vai apstrīdētajā normā ietvertā

2fakta legālā prezumpcija ir pieļaujama, Satversmes tiesai

3jāpārbauda, vai tā ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

4likumu.

5Apstrīdētā norma iekļauta likumā "Par nodokļiem un

6nodevām". Likumprojektu "Grozījumi likumā "Par

7nodokļiem un nodevām"", kas papildināja likumu ar

8apstrīdēto normu, saskaņā ar Satversmes 65. pantu iesniedzis

9Ministru kabinets. Likumprojekts Saeimā izskatīts trijos

10lasījumos (sk. ziņas par likumprojektu Nr. 389/Lp10.

11Pieejamas: saeima.lv). Likums "Grozījumi likumā

12"Par nodokļiem un nodevām"" pieņemts

132011. gada 13. oktobrī. Saskaņā ar Satversmes

1469. pantu likums ir izsludināts (sk. 2011. gada

1526. oktobra oficiālo izdevumu "Latvijas Vēstnesis"

16Nr. 169). Likums stājās spēkā Satversmes 69. panta

17otrajā teikumā noteiktajā termiņā - 2011. gada

189. novembrī. Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta un

19izsludināta Satversmē noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama

20atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

21Apstrīdētā norma ir formulēta skaidri. Jau no tās teksta tieši

22izriet tas, ka, izskatot lietu par soda naudas noteikšanu par

23atkārtotu nodokļu pārkāpumu, jānoskaidro, vai nodokļu

24administrācija ir izdevusi administratīvo aktu par nodokļu

25maksātāja sodīšanu par iepriekšēju nodokļu pārkāpumu un vai šis

26akts ir pārsūdzēts tiesā. Ja administratīvais akts ir pārsūdzēts

27tiesā, tiek prezumēts, ka nodokļu maksātājs iepriekšējo pārkāpumu

28tomēr ir izdarījis, bet nav izšķirošas nozīmes tam, vai

29administratīvā akta tiesiskuma pārbaude tiesā ir noslēgusies ar

30spēkā stājušos tiesas spriedumu.

31Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā fakta legālā

32prezumpcija ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

33likumu.

1Fakta legālā prezumpcija ir pieļaujama, ja tā

2ir noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai.

3Saeima norādījusi, ka apstrīdētajā normā ietvertā fakta legālā

4prezumpcija noteikta ar mērķi veicināt savlaicīgu un pareizu

5nodokļu maksāšanu, tā aizsargājot sabiedrības labklājību un

6demokrātisku valsts iekārtu.

7Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka soda naudas

8noteikšana ir daļa no nodokļu iekasēšanas sistēmas un kalpo

9leģitīmam mērķim - sabiedrības labklājības aizsardzībai (sk.

10Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

11Nr. 2007-23-01 15. punktu). Tiesību normā ietverta

12fakta legālā prezumpcija, kas piemērojama soda naudas noteikšanas

13procesā, kalpo šim mērķim (sk. Satversmes tiesas

142016. gada 15. novembra sprieduma lietā

15Nr. 2015-25-01 19.2. punktu).

16Arī apstrīdētajā normā ietvertā fakta legālā prezumpcija ir

17piemērojama, nosakot soda naudu par nodokļu pārkāpumu, un

18tādējādi ir noteikta sabiedrības labklājības interesēs. Savukārt

19tas, ka apstrīdētajā normā ietvertā fakta legālā prezumpcija

20sekmē arī demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību, ir šīs

21prezumpcijas blakus efekts.

22Līdz ar to apstrīdētajā normā

23ietvertā fakta legālā prezumpcija ir noteikta sabiedrības

24labklājības aizsardzībai.

1Personai jābūt nodrošinātām efektīvām iespējām

2aizsargāt savas tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu, iekams

3tās vaina nav konstatēta likumā noteiktajā kārtībā, tādēļ

4Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai personai, attiecībā uz kuru

5fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, ir nodrošināta iespēja

6ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem

7pierādījumiem atspēkot apstrīdētajā normā ietverto

8prezumpciju.

9Saeima norādījusi, ka nodokļu maksātājam pieejamas vairākas

10iespējas aizsargāt savas tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu.

11Pēc tās ieskata, nodokļu maksātāja tiesību aizsardzību visupirms

12nodrošina tas, ka persona var pārsūdzēt administratīvajā tiesā

13gan lēmumu, ar kuru tā saukta pie atbildības par iepriekšējo

14nodokļu pārkāpumu, gan lēmumu, ar kuru tā saukta pie atbildības

15par atkārtoto nodokļu pārkāpumu. Administratīvajā procesā tiekot

16īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār izpildvaras

17lēmumiem.

18Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 145. panta

19pirmās daļas 4. punktu pieteicējam un atbildētājam ir

20tiesības iesniegt tiesai pierādījumus, bet šā likuma

21150. panta ceturtā daļa ļauj tiesai savākt pierādījumus arī

22pēc savas iniciatīvas. Tomēr atbilstoši Administratīvā procesa

23likuma 250. panta trešajai daļai tiesa, vērtējot

24administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to

25pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā. Tātad,

26pat ja tiesā tiktu iesniegti pierādījumi par iepriekšējā nodokļu

27pārkāpuma lietā esošiem apstākļiem, kurus iestāde nav vērtējusi

28administratīvajā aktā par atkārtoto nodokļu pārkāpumu, tie nebūtu

29attiecināmi uz lietu un tiesai nebūtu pamata tos pieņemt.

30Apstrīdētā norma paredz neapstrīdamu fakta legālo prezumpciju,

31tātad pat gadījumā, ja atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā lietas

32dalībnieki iesniegtu pierādījumus par iepriekšējā nodokļu

33pārkāpuma lietā esošiem apstākļiem, tie saskaņā ar apstrīdēto

34normu neietilpst atkārtotās nodokļu pārkāpuma lietas būtisko

35faktisko apstākļu kopumā un neveido atkārtotā nodokļu pārkāpuma

36lietas faktisko sastāvu. Šādiem faktiskajiem apstākļiem

37apstrīdētā norma nepiešķir juridisku nozīmi, un tie tiesai nav

38jāvērtē, izskatot atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietu. Turklāt

39pieteicējam nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu un no

40pieteicēja nemaz nevar prasīt, lai tas iesniegtu pierādījumus par

41savu nevainīgumu iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā.

42Saeima norāda, ka tiesa atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā var

43apturēt tiesvedību, līdz stājas spēkā nolēmums iepriekšējā

44nodokļu pārkāpuma lietā.

45Administratīvā procesa likuma 145. panta pirmās daļas

466. punkts piešķir pieteicējam un atbildētājam tiesības

47pieteikt tiesai procesuālus lūgumus. Gan pieteicējs, gan arī

48atbildētājs ir tiesīgs lūgt administratīvo tiesu, lai tā aptur

49tiesvedību atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā, kamēr nav stājies

50spēkā galīgs nolēmums par nodokļu administrācijas lēmumu par

51iepriekšējo nodokļu pārkāpumu. Tomēr Administratīvā procesa

52likuma 273. panta 3. punkts noteic, ka tiesa aptur

53tiesvedību lietā, ja lietas izskatīšana nav iespējama, iekams nav

54izlemta cita lieta tiesā vai iestādē. Taču, kā jau tika norādīts

55iepriekš, atkārtota nodokļu pārkāpuma lietas izskatīšana saskaņā

56ar apstrīdēto normu tieši ir iespējama, ja galīgs nolēmums

57iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā nav stājies spēkā, jo lieta

58tiek izskatīta tiesā. Savukārt administratīvās lietas izskatīšana

59iestādē nav apturama, jo saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un

60nodevām" 23. panta trešo daļu lēmums par nodokļu

61revīzijas (audita) rezultātiem pieņemams 90 dienu laikā, bet

62lēmuma par iepriekšējo nodokļu pārkāpumu apstrīdēšana un

63pārsūdzēšana tiesā nav pamats šā termiņa apturēšanai vai

64pagarināšanai. Tātad Saeimas norādītais līdzeklis nav uzskatāms

65par tādu, kas personai, attiecībā uz kuru fakta legālā

66prezumpcija tiek piemērota, nodrošinātu iespēju atspēkot

67apstrīdētajā normā ietverto prezumpciju.

68Saeima uzsver, ka nodokļu maksātāja tiesību aizsardzību

69nodrošina arī tas, ka Valsts ieņēmumu dienests, sekojot

70tiesiskuma principam, Administratīvā procesa likuma

7186. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā var atcelt savu

72lēmumu atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā, ja iepriekšējā nodokļu

73pārkāpuma lietā nav konstatēta nodokļu pārkāpuma izdarīšana.

74Lai arī Administratīvā procesa likums paredz, ka iestāde

75jebkurā laikā var atcelt savu adresātam nelabvēlīgu un

76prettiesisku administratīvo aktu, tomēr tas, ka vēlāk lēmums

77atkārtota nodokļu pārkāpuma lietā tiek atcelts, pēc būtības

78nemaina to, ka nevainīguma prezumpcijas pārkāpums ir noticis.

79Proti, iestāde un tiesa, pieņemot lēmumu par atkārtotu nodokļu

80pārkāpumu, jau būs piemērojusi iepriekšējā nodokļu pārkāpuma

81lietā izdarīto secinājumu par nodokļu maksātāja vainu, kaut arī

82tā vēl nav bijusi konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Tāpat

83jāievēro, ka iestādes tiesības atcelt savu nelabvēlīgo un

84prettiesisko administratīvo aktu nav līdzeklis, ko varētu

85izmantot persona.

86Visbeidzot Saeima norāda, ka atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā

87persona varot iesniegt iestādei vai tiesai iesniegumu par

88administratīvā procesa uzsākšanu no jauna.

89Administratīvā procesa likuma 87. panta pirmās daļas

901. punkts piešķir tiesības adresātam atkārtotā nodokļu

91pārkāpuma lietā iesniegt iesniegumu iestādei par administratīvā

92procesa uzsākšanu no jauna, ja ir mainījušies lietas faktiskie

93apstākļi, kuri bija par pamatu lēmuma pieņemšanai. Tātad nodokļu

94maksātājs atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā var lūgt pārskatīt

95lēmumu šajā lietā, ja iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā

96iestādes konstatētais pārkāpums atzīts par nepierādītu. Tāpat

97Administratīvā procesa likuma 354. panta pirmā daļa piešķir

98tiesības lietas dalībniekam iesniegt pieteikumu tiesai par lietas

99jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Šā likuma

100353. panta 4. punkts noteic, ka par jaunatklātu

101apstākli atzīstama tiesas sprieduma vai iestādes lēmuma

102atcelšana, kas bija par pamatu tam, lai tiesa šajā

103administratīvajā lietā taisītu attiecīgu spriedumu vai pieņemtu

104attiecīgu lēmumu. Tomēr atbilstoši Senāta judikatūrai gadījumā,

105kad pastāv iespēja uzsākt gan administratīvo procesu no jauna

106iestādē, gan lietas jaunu izskatīšanu tiesā, tiesas process

107nepieciešams vienīgi tad, ja no lietas būtības izriet, ka

108iepriekš pieņemtais spriedums ietver kādu norādījumu (res

109judicata), kas neļauj iestādei pašai jautājumu izlemt (sk.

110Senāta 2011. gada 15. jūnija lēmuma lietā

111Nr. SJA-8/2011 (A42148004) 5.-7. punktu). Tātad, ja

112tiesa atceltu administratīvo aktu par iepriekšējo nodokļu

113pārkāpumu, persona lietā par atkārtoto nodokļu pārkāpumu varētu

114vērsties iestādē, bet ne tiesā.

115Tomēr arī lietvedības atjaunošana iestādē nenovērš nevainīguma

116prezumpcijas pārkāpuma rašanos, t. i., tiesvedības

117atjaunošana nav uzskatāma par līdzekli apstrīdētajā normā

118ietvertās prezumpcijas atspēkošanai, bet ir tikai līdzeklis

119vēlākai nevainīguma prezumpcijas pārkāpuma seku novēršanai.

120Tādējādi nepastāv efektīvi mehānismi personas tiesību tikt

121uzskatītai par nevainīgu atkārtotā nodokļu pārkāpuma izdarīšanā

122aizsardzībai, iekams nav noslēdzies administratīvais process

123iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā.

124Līdz ar to apstrīdētā norma

125neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

232. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa

3atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

4normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

5sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

6citādi.

7Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

8Satversmes tiesas procesā līdzsvarojams tiesiskās drošības

9princips un atsevišķu personu pamattiesības. Tiesai jāgādā par

10to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

11norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto

12pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

13valsts un sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

142020. gada 17. decembra sprieduma lietā

15Nr. 2020-18-01 25. punktu).

1616.1. Izskatot uz tiesas pieteikuma pamata

17ierosinātu lietu, Satversmes tiesai vienmēr ir jāizvērtē, kāda

18ietekme uz attiecīgo lietu būs tās spriedumam. Satversmes tiesa

19jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

20(akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas

21novērst personām pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes

22tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

23Nr. 2019-01-01 25. punktu).

24Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā

25neesošu no brīža, kad tā tika piemērota attiecībā uz pieteicēju

26tās izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā, jo tas esot

27nepieciešams, lai nodrošinātu pieteicēja tiesību efektīvu

28aizsardzību.

29Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 250. panta otro

30daļu pieteikuma par administratīvā akta atcelšanu izspriešanā ir

31būtiska nozīme tām tiesību normām, ar kurām pamatots izdotais

32administratīvais akts. Tas ir nozīmīgi arī tādēļ, lai izspriestu

33pieteikumu par citstarp ar apstrīdēto normu pamatotā nodokļu

34administrācijas administratīvā akta par soda naudas par atkārtota

35nodokļu pārkāpuma izdarīšanu atcelšanu.

36Tātad, lai šā sprieduma rezultāts ietekmētu tiesisko

37situāciju, kādā ir persona, kura savu tiesību aizsardzībai

38iesniegusi pieteikumu administratīvajā lietā Nr. A420463113,

39apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no pieteicēja

40administratīvajā lietā pamattiesību aizskāruma rašanās brīža,

41t. i., no brīža, kad šo normu piemērojusi nodokļu

42administrācija.

4316.2. Satversmes tiesā saņemta informācija arī par

44citām administratīvajām lietām, kurās administratīvās tiesas

45pieņēmušas lēmumu apturēt tiesvedību, jo administratīvajā lietā

46iestāde piemērojusi apstrīdēto normu, un tiesai būs šī norma

47jāpiemēro administratīvās lietas izspriešanā. Tātad arī šādās

48lietās apstrīdētā norma ir nepieciešama, lai tiesa izspriestu

49līdzīgu prasījumu. Tāpat iespējams, ka administratīvajā tiesā ir

50iesniegti pieteikumi ar norādītiem līdzīgiem apstākļiem un

51līdzīgu prasījumu, bet tiesa vēl nav pieņēmusi lēmumu par

52pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu. Turklāt Satversmes

53tiesai jāievēro to personu pamattiesību aizsardzības nozīme,

54kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

55aizsardzības līdzekļiem atkārtota nodokļu pārkāpuma lietā, bet

56konkrētajā savu tiesību aizsardzības stadijā vēl nav tikušas

57tālāk par apstrīdēšanas iestādi.

58Ņemot vērā minēto, nolūkā aizsargāt visu to personu

59pamattiesības, kurām apstrīdētā norma ir piemērota un kuras šā

60sprieduma spēkā stāšanās dienā ir uzsākušas un turpina savu

61pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

62līdzekļiem, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no šo

63personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, t. i., no

64brīža, kad apstrīdēto normu piemērojusi nodokļu

65administrācija.

66Nolēmumu

67daļa

68Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

69Satversmes tiesa

70nosprieda: