9. pants

Satversmes 92. panta otrais teikums

noteic, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

atzīta saskaņā ar likumu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir

atzinusi, ka šajā normā atspoguļots viens no tiesiskas valsts

pamatprincipiem - nevainīguma prezumpcija - (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā

Nr. 2005-22-01 4. punktu) un Satversmes

92. panta otrais teikums interpretējams kopsakarā ar

Konvencijas 6. pantu (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 12. punktu). Konvencijas

6. panta 2. punkts noteic, ka ikviens, kas tiek

apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, tiek uzskatīts par nevainīgu,

kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Tādējādi

Satversmes 89. panta ietekmē Satversmes 92. panta

otrais teikums ir konkretizējams kopsakarā ar Konvencijas

6. panta 2. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru tā piemērošanā.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nevainīguma prezumpcija

liedz pret personu izturēties tā, it kā būtu pierādīts, ka tā

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Nevainīguma prezumpcija

kriminālprocesā prasa nodrošināt personai tiesības tikt

uzskatītai par nevainīgu izvirzītajās apsūdzībās līdz brīdim, kad

tās vaina tiek atzīta saskaņā ar likumu (plašāk sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā

Nr. 2005-22-01 4. un 5. punktu).

Tāpat uzsvērts, ka nevainīguma prezumpcija kā taisnīgas tiesas

procesuāla garantija attiecas arī uz situāciju, kad tiek izdarīts

priekšlaicīgs secinājums par personas vainu iepriekšējā

nodarījumā, lai gan tā izskatīšana līdz galam nav pabeigta

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada

14. marta sprieduma lietā "Kangers v.

Latvia", pieteikums Nr. 35726/10,

51. punktu un tajā norādīto judikatūru).

Tādējādi Satversmes 92. panta

otrajā teikumā ietvertā nevainīguma prezumpcija aizsargā personu

no tās atzīšanas par vainīgu līdz brīdim, kad likumā noteiktajā

kārtībā ir konstatēta tās vaina.