12. pants

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka

nevainīguma prezumpcija ļauj likumdevējam ietvert tiesību normās

fakta legālo prezumpciju (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 15.1. punktu un 2016. gada

15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

19. punktu), ja tas nepieciešams konkrēta leģitīma mērķa

sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā

Nr. 2005-22-01 5.1. punktu). Arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka nevainīguma prezumpcija

neliedz valstīm savās tiesībās izmantot faktu vai tiesību

prezumpcijas, nosakot tām saprātīgas robežas, ņemot vērā to, kas

ir apdraudēts, un saglabājot personas tiesības uz aizstāvību

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada

7. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v.

France", pieteikums Nr. 10519/83, 28. punktu

un 2004. gada 30. marta sprieduma lietā

"Radio France and Others v. France",

pieteikums Nr. 53984/00, 24. punktu).

Tādējādi, lai izvērtētu, vai izskatāmās lietas apstākļos ir

pieļaujama fakta legālā prezumpcija, jānoskaidro, vai:

1) fakta legālā prezumpcija ir noteikta ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu;

2) fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa

sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir

noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu

interešu aizsargāšanai;

3) tiek līdzsvarotas personas individuālās un sabiedrības

kopējās intereses. Proti, vai personai, attiecībā uz kuru fakta

legālā prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta

iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā

iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada

28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01

15.2. punktu un 2016. gada 15. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

19. punktu).