12. pants

1Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka

2nevainīguma prezumpcija ļauj likumdevējam ietvert tiesību normās

3fakta legālo prezumpciju (sk. Satversmes tiesas

42013. gada 28. marta sprieduma lietā

5Nr. 2012-15-01 15.1. punktu un 2016. gada

615. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

719. punktu), ja tas nepieciešams konkrēta leģitīma mērķa

8sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes

9tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā

10Nr. 2005-22-01 5.1. punktu). Arī Eiropas

11Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka nevainīguma prezumpcija

12neliedz valstīm savās tiesībās izmantot faktu vai tiesību

13prezumpcijas, nosakot tām saprātīgas robežas, ņemot vērā to, kas

14ir apdraudēts, un saglabājot personas tiesības uz aizstāvību

15(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada

167. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v.

17France", pieteikums Nr. 10519/83, 28. punktu

18un 2004. gada 30. marta sprieduma lietā

19"Radio France and Others v. France",

20pieteikums Nr. 53984/00, 24. punktu).

21Tādējādi, lai izvērtētu, vai izskatāmās lietas apstākļos ir

22pieļaujama fakta legālā prezumpcija, jānoskaidro, vai:

231) fakta legālā prezumpcija ir noteikta ar pienācīgā kārtībā

24pieņemtu likumu;

252) fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa

26sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir

27noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu

28interešu aizsargāšanai;

293) tiek līdzsvarotas personas individuālās un sabiedrības

30kopējās intereses. Proti, vai personai, attiecībā uz kuru fakta

31legālā prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta

32iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā

33iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju

34(sk. Satversmes tiesas 2013. gada

3528. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01

3615.2. punktu un 2016. gada 15. novembra

37sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

3819. punktu).