15. pants

1Personai jābūt nodrošinātām efektīvām iespējām

2aizsargāt savas tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu, iekams

3tās vaina nav konstatēta likumā noteiktajā kārtībā, tādēļ

4Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai personai, attiecībā uz kuru

5fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, ir nodrošināta iespēja

6ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem

7pierādījumiem atspēkot apstrīdētajā normā ietverto

8prezumpciju.

9Saeima norādījusi, ka nodokļu maksātājam pieejamas vairākas

10iespējas aizsargāt savas tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu.

11Pēc tās ieskata, nodokļu maksātāja tiesību aizsardzību visupirms

12nodrošina tas, ka persona var pārsūdzēt administratīvajā tiesā

13gan lēmumu, ar kuru tā saukta pie atbildības par iepriekšējo

14nodokļu pārkāpumu, gan lēmumu, ar kuru tā saukta pie atbildības

15par atkārtoto nodokļu pārkāpumu. Administratīvajā procesā tiekot

16īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār izpildvaras

17lēmumiem.

18Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 145. panta

19pirmās daļas 4. punktu pieteicējam un atbildētājam ir

20tiesības iesniegt tiesai pierādījumus, bet šā likuma

21150. panta ceturtā daļa ļauj tiesai savākt pierādījumus arī

22pēc savas iniciatīvas. Tomēr atbilstoši Administratīvā procesa

23likuma 250. panta trešajai daļai tiesa, vērtējot

24administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to

25pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā. Tātad,

26pat ja tiesā tiktu iesniegti pierādījumi par iepriekšējā nodokļu

27pārkāpuma lietā esošiem apstākļiem, kurus iestāde nav vērtējusi

28administratīvajā aktā par atkārtoto nodokļu pārkāpumu, tie nebūtu

29attiecināmi uz lietu un tiesai nebūtu pamata tos pieņemt.

30Apstrīdētā norma paredz neapstrīdamu fakta legālo prezumpciju,

31tātad pat gadījumā, ja atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā lietas

32dalībnieki iesniegtu pierādījumus par iepriekšējā nodokļu

33pārkāpuma lietā esošiem apstākļiem, tie saskaņā ar apstrīdēto

34normu neietilpst atkārtotās nodokļu pārkāpuma lietas būtisko

35faktisko apstākļu kopumā un neveido atkārtotā nodokļu pārkāpuma

36lietas faktisko sastāvu. Šādiem faktiskajiem apstākļiem

37apstrīdētā norma nepiešķir juridisku nozīmi, un tie tiesai nav

38jāvērtē, izskatot atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietu. Turklāt

39pieteicējam nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu un no

40pieteicēja nemaz nevar prasīt, lai tas iesniegtu pierādījumus par

41savu nevainīgumu iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā.

42Saeima norāda, ka tiesa atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā var

43apturēt tiesvedību, līdz stājas spēkā nolēmums iepriekšējā

44nodokļu pārkāpuma lietā.

45Administratīvā procesa likuma 145. panta pirmās daļas

466. punkts piešķir pieteicējam un atbildētājam tiesības

47pieteikt tiesai procesuālus lūgumus. Gan pieteicējs, gan arī

48atbildētājs ir tiesīgs lūgt administratīvo tiesu, lai tā aptur

49tiesvedību atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā, kamēr nav stājies

50spēkā galīgs nolēmums par nodokļu administrācijas lēmumu par

51iepriekšējo nodokļu pārkāpumu. Tomēr Administratīvā procesa

52likuma 273. panta 3. punkts noteic, ka tiesa aptur

53tiesvedību lietā, ja lietas izskatīšana nav iespējama, iekams nav

54izlemta cita lieta tiesā vai iestādē. Taču, kā jau tika norādīts

55iepriekš, atkārtota nodokļu pārkāpuma lietas izskatīšana saskaņā

56ar apstrīdēto normu tieši ir iespējama, ja galīgs nolēmums

57iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā nav stājies spēkā, jo lieta

58tiek izskatīta tiesā. Savukārt administratīvās lietas izskatīšana

59iestādē nav apturama, jo saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un

60nodevām" 23. panta trešo daļu lēmums par nodokļu

61revīzijas (audita) rezultātiem pieņemams 90 dienu laikā, bet

62lēmuma par iepriekšējo nodokļu pārkāpumu apstrīdēšana un

63pārsūdzēšana tiesā nav pamats šā termiņa apturēšanai vai

64pagarināšanai. Tātad Saeimas norādītais līdzeklis nav uzskatāms

65par tādu, kas personai, attiecībā uz kuru fakta legālā

66prezumpcija tiek piemērota, nodrošinātu iespēju atspēkot

67apstrīdētajā normā ietverto prezumpciju.

68Saeima uzsver, ka nodokļu maksātāja tiesību aizsardzību

69nodrošina arī tas, ka Valsts ieņēmumu dienests, sekojot

70tiesiskuma principam, Administratīvā procesa likuma

7186. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā var atcelt savu

72lēmumu atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā, ja iepriekšējā nodokļu

73pārkāpuma lietā nav konstatēta nodokļu pārkāpuma izdarīšana.

74Lai arī Administratīvā procesa likums paredz, ka iestāde

75jebkurā laikā var atcelt savu adresātam nelabvēlīgu un

76prettiesisku administratīvo aktu, tomēr tas, ka vēlāk lēmums

77atkārtota nodokļu pārkāpuma lietā tiek atcelts, pēc būtības

78nemaina to, ka nevainīguma prezumpcijas pārkāpums ir noticis.

79Proti, iestāde un tiesa, pieņemot lēmumu par atkārtotu nodokļu

80pārkāpumu, jau būs piemērojusi iepriekšējā nodokļu pārkāpuma

81lietā izdarīto secinājumu par nodokļu maksātāja vainu, kaut arī

82tā vēl nav bijusi konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Tāpat

83jāievēro, ka iestādes tiesības atcelt savu nelabvēlīgo un

84prettiesisko administratīvo aktu nav līdzeklis, ko varētu

85izmantot persona.

86Visbeidzot Saeima norāda, ka atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā

87persona varot iesniegt iestādei vai tiesai iesniegumu par

88administratīvā procesa uzsākšanu no jauna.

89Administratīvā procesa likuma 87. panta pirmās daļas

901. punkts piešķir tiesības adresātam atkārtotā nodokļu

91pārkāpuma lietā iesniegt iesniegumu iestādei par administratīvā

92procesa uzsākšanu no jauna, ja ir mainījušies lietas faktiskie

93apstākļi, kuri bija par pamatu lēmuma pieņemšanai. Tātad nodokļu

94maksātājs atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā var lūgt pārskatīt

95lēmumu šajā lietā, ja iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā

96iestādes konstatētais pārkāpums atzīts par nepierādītu. Tāpat

97Administratīvā procesa likuma 354. panta pirmā daļa piešķir

98tiesības lietas dalībniekam iesniegt pieteikumu tiesai par lietas

99jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Šā likuma

100353. panta 4. punkts noteic, ka par jaunatklātu

101apstākli atzīstama tiesas sprieduma vai iestādes lēmuma

102atcelšana, kas bija par pamatu tam, lai tiesa šajā

103administratīvajā lietā taisītu attiecīgu spriedumu vai pieņemtu

104attiecīgu lēmumu. Tomēr atbilstoši Senāta judikatūrai gadījumā,

105kad pastāv iespēja uzsākt gan administratīvo procesu no jauna

106iestādē, gan lietas jaunu izskatīšanu tiesā, tiesas process

107nepieciešams vienīgi tad, ja no lietas būtības izriet, ka

108iepriekš pieņemtais spriedums ietver kādu norādījumu (res

109judicata), kas neļauj iestādei pašai jautājumu izlemt (sk.

110Senāta 2011. gada 15. jūnija lēmuma lietā

111Nr. SJA-8/2011 (A42148004) 5.-7. punktu). Tātad, ja

112tiesa atceltu administratīvo aktu par iepriekšējo nodokļu

113pārkāpumu, persona lietā par atkārtoto nodokļu pārkāpumu varētu

114vērsties iestādē, bet ne tiesā.

115Tomēr arī lietvedības atjaunošana iestādē nenovērš nevainīguma

116prezumpcijas pārkāpuma rašanos, t. i., tiesvedības

117atjaunošana nav uzskatāma par līdzekli apstrīdētajā normā

118ietvertās prezumpcijas atspēkošanai, bet ir tikai līdzeklis

119vēlākai nevainīguma prezumpcijas pārkāpuma seku novēršanai.

120Tādējādi nepastāv efektīvi mehānismi personas tiesību tikt

121uzskatītai par nevainīgu atkārtotā nodokļu pārkāpuma izdarīšanā

122aizsardzībai, iekams nav noslēdzies administratīvais process

123iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā.

124Līdz ar to apstrīdētā norma

125neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam.