15. pants

Personai jābūt nodrošinātām efektīvām iespējām

aizsargāt savas tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu, iekams

tās vaina nav konstatēta likumā noteiktajā kārtībā, tādēļ

Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai personai, attiecībā uz kuru

fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, ir nodrošināta iespēja

ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem

pierādījumiem atspēkot apstrīdētajā normā ietverto

prezumpciju.

Saeima norādījusi, ka nodokļu maksātājam pieejamas vairākas

iespējas aizsargāt savas tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu.

Pēc tās ieskata, nodokļu maksātāja tiesību aizsardzību visupirms

nodrošina tas, ka persona var pārsūdzēt administratīvajā tiesā

gan lēmumu, ar kuru tā saukta pie atbildības par iepriekšējo

nodokļu pārkāpumu, gan lēmumu, ar kuru tā saukta pie atbildības

par atkārtoto nodokļu pārkāpumu. Administratīvajā procesā tiekot

īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār izpildvaras

lēmumiem.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 145. panta

pirmās daļas 4. punktu pieteicējam un atbildētājam ir

tiesības iesniegt tiesai pierādījumus, bet šā likuma

150. panta ceturtā daļa ļauj tiesai savākt pierādījumus arī

pēc savas iniciatīvas. Tomēr atbilstoši Administratīvā procesa

likuma 250. panta trešajai daļai tiesa, vērtējot

administratīvā akta tiesiskumu, spriedumā ņem vērā tikai to

pamatojumu, ko iestāde ietvērusi administratīvajā aktā. Tātad,

pat ja tiesā tiktu iesniegti pierādījumi par iepriekšējā nodokļu

pārkāpuma lietā esošiem apstākļiem, kurus iestāde nav vērtējusi

administratīvajā aktā par atkārtoto nodokļu pārkāpumu, tie nebūtu

attiecināmi uz lietu un tiesai nebūtu pamata tos pieņemt.

Apstrīdētā norma paredz neapstrīdamu fakta legālo prezumpciju,

tātad pat gadījumā, ja atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā lietas

dalībnieki iesniegtu pierādījumus par iepriekšējā nodokļu

pārkāpuma lietā esošiem apstākļiem, tie saskaņā ar apstrīdēto

normu neietilpst atkārtotās nodokļu pārkāpuma lietas būtisko

faktisko apstākļu kopumā un neveido atkārtotā nodokļu pārkāpuma

lietas faktisko sastāvu. Šādiem faktiskajiem apstākļiem

apstrīdētā norma nepiešķir juridisku nozīmi, un tie tiesai nav

jāvērtē, izskatot atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietu. Turklāt

pieteicējam nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu un no

pieteicēja nemaz nevar prasīt, lai tas iesniegtu pierādījumus par

savu nevainīgumu iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā.

Saeima norāda, ka tiesa atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā var

apturēt tiesvedību, līdz stājas spēkā nolēmums iepriekšējā

nodokļu pārkāpuma lietā.

Administratīvā procesa likuma 145. panta pirmās daļas

6. punkts piešķir pieteicējam un atbildētājam tiesības

pieteikt tiesai procesuālus lūgumus. Gan pieteicējs, gan arī

atbildētājs ir tiesīgs lūgt administratīvo tiesu, lai tā aptur

tiesvedību atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā, kamēr nav stājies

spēkā galīgs nolēmums par nodokļu administrācijas lēmumu par

iepriekšējo nodokļu pārkāpumu. Tomēr Administratīvā procesa

likuma 273. panta 3. punkts noteic, ka tiesa aptur

tiesvedību lietā, ja lietas izskatīšana nav iespējama, iekams nav

izlemta cita lieta tiesā vai iestādē. Taču, kā jau tika norādīts

iepriekš, atkārtota nodokļu pārkāpuma lietas izskatīšana saskaņā

ar apstrīdēto normu tieši ir iespējama, ja galīgs nolēmums

iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā nav stājies spēkā, jo lieta

tiek izskatīta tiesā. Savukārt administratīvās lietas izskatīšana

iestādē nav apturama, jo saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 23. panta trešo daļu lēmums par nodokļu

revīzijas (audita) rezultātiem pieņemams 90 dienu laikā, bet

lēmuma par iepriekšējo nodokļu pārkāpumu apstrīdēšana un

pārsūdzēšana tiesā nav pamats šā termiņa apturēšanai vai

pagarināšanai. Tātad Saeimas norādītais līdzeklis nav uzskatāms

par tādu, kas personai, attiecībā uz kuru fakta legālā

prezumpcija tiek piemērota, nodrošinātu iespēju atspēkot

apstrīdētajā normā ietverto prezumpciju.

Saeima uzsver, ka nodokļu maksātāja tiesību aizsardzību

nodrošina arī tas, ka Valsts ieņēmumu dienests, sekojot

tiesiskuma principam, Administratīvā procesa likuma

86. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā var atcelt savu

lēmumu atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā, ja iepriekšējā nodokļu

pārkāpuma lietā nav konstatēta nodokļu pārkāpuma izdarīšana.

Lai arī Administratīvā procesa likums paredz, ka iestāde

jebkurā laikā var atcelt savu adresātam nelabvēlīgu un

prettiesisku administratīvo aktu, tomēr tas, ka vēlāk lēmums

atkārtota nodokļu pārkāpuma lietā tiek atcelts, pēc būtības

nemaina to, ka nevainīguma prezumpcijas pārkāpums ir noticis.

Proti, iestāde un tiesa, pieņemot lēmumu par atkārtotu nodokļu

pārkāpumu, jau būs piemērojusi iepriekšējā nodokļu pārkāpuma

lietā izdarīto secinājumu par nodokļu maksātāja vainu, kaut arī

tā vēl nav bijusi konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Tāpat

jāievēro, ka iestādes tiesības atcelt savu nelabvēlīgo un

prettiesisko administratīvo aktu nav līdzeklis, ko varētu

izmantot persona.

Visbeidzot Saeima norāda, ka atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā

persona varot iesniegt iestādei vai tiesai iesniegumu par

administratīvā procesa uzsākšanu no jauna.

Administratīvā procesa likuma 87. panta pirmās daļas

1. punkts piešķir tiesības adresātam atkārtotā nodokļu

pārkāpuma lietā iesniegt iesniegumu iestādei par administratīvā

procesa uzsākšanu no jauna, ja ir mainījušies lietas faktiskie

apstākļi, kuri bija par pamatu lēmuma pieņemšanai. Tātad nodokļu

maksātājs atkārtotā nodokļu pārkāpuma lietā var lūgt pārskatīt

lēmumu šajā lietā, ja iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā

iestādes konstatētais pārkāpums atzīts par nepierādītu. Tāpat

Administratīvā procesa likuma 354. panta pirmā daļa piešķir

tiesības lietas dalībniekam iesniegt pieteikumu tiesai par lietas

jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Šā likuma

353. panta 4. punkts noteic, ka par jaunatklātu

apstākli atzīstama tiesas sprieduma vai iestādes lēmuma

atcelšana, kas bija par pamatu tam, lai tiesa šajā

administratīvajā lietā taisītu attiecīgu spriedumu vai pieņemtu

attiecīgu lēmumu. Tomēr atbilstoši Senāta judikatūrai gadījumā,

kad pastāv iespēja uzsākt gan administratīvo procesu no jauna

iestādē, gan lietas jaunu izskatīšanu tiesā, tiesas process

nepieciešams vienīgi tad, ja no lietas būtības izriet, ka

iepriekš pieņemtais spriedums ietver kādu norādījumu (res

judicata), kas neļauj iestādei pašai jautājumu izlemt (sk.

Senāta 2011. gada 15. jūnija lēmuma lietā

Nr. SJA-8/2011 (A42148004) 5.-7. punktu). Tātad, ja

tiesa atceltu administratīvo aktu par iepriekšējo nodokļu

pārkāpumu, persona lietā par atkārtoto nodokļu pārkāpumu varētu

vērsties iestādē, bet ne tiesā.

Tomēr arī lietvedības atjaunošana iestādē nenovērš nevainīguma

prezumpcijas pārkāpuma rašanos, t. i., tiesvedības

atjaunošana nav uzskatāma par līdzekli apstrīdētajā normā

ietvertās prezumpcijas atspēkošanai, bet ir tikai līdzeklis

vēlākai nevainīguma prezumpcijas pārkāpuma seku novēršanai.

Tādējādi nepastāv efektīvi mehānismi personas tiesību tikt

uzskatītai par nevainīgu atkārtotā nodokļu pārkāpuma izdarīšanā

aizsardzībai, iekams nav noslēdzies administratīvais process

iepriekšējā nodokļu pārkāpuma lietā.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam.