Par likuma "Par nodokļiem un nodevām" 33.3 panta pirmās daļas vārdu "ja nodokļu maksātājs piekrīt papildus aprēķinātā nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma apmēram [ieskaitot nokavējuma naudu, kas aprēķināta par nodokļa maksājuma kavējuma periodu no nākamās dienas pēc konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienai] un 30 dienu laikā no dienas, kad saņemts nodokļu administrācijas lēmums par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, iemaksā budžetā papildus aprēķināto nodokļa, nodevas vai cita valsts noteiktā maksājuma summu kopā ar soda naudu 15 procentu apmērā no nodokļa pamatparāda" redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011.gada 9.novembrim, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam

17. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Regulējumu, kas attiecas uz iespējām samazināt

nodokļu administrācijas aprēķināto soda naudu, Satversmes tiesa

izvērtēja jau lietā Nr. 2007-23-01.

Līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim bija spēkā

Nodokļu likuma 33.1 pants, kura pirmā daļa

paredzēja: ja nodokļu maksātājs apstrīdējis lēmumu par audita

rezultātiem, nodokļu administrācijai ir tiesības izvērtēt

pārkāpuma būtību un raksturu, to, kuru reizi pārkāpums izdarīts,

radīto kaitējumu, nodokļu maksātāja godprātīgumu un samazināt

uzlikto soda naudu. Ar Satversmes tiesas 2008. gada

3. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2007-23-01 par

neatbilstošu Satversmes 1. pantam tika atzīts šajā normā

ietvertais nosacījums, ka šo izvērtējumu var veikt vienu reizi

trijos gados (2000. gada 13. aprīļa likuma redakcijā)

vai vienu reizi gadā (2004. gada 31. marta likuma

redakcijā). Tika secināts, ka šis ierobežojums pēc būtības liedz

nodokļu maksātājam tiesības lūgt, lai katrā gadījumā individuāli

tiktu izvērtēta iespēja samazināt uzlikto soda naudu, savukārt

bez šā ierobežojuma regulējums nodrošina soda naudas piemērošanas

individualizāciju.

Satversmes tiesa secināja, ka valstij ir pienākums sabiedrības

labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas

sistēmu, taču vienlaikus valstij ir arī pienākums aizsargāt

personas no nesamērīgiem sodiem, pat ja tie tiek piemēroti par

nodokļu likumu pārkāpumiem. Soda noteikšana pieļaujama vienīgi

nepieciešamības robežās un tiktāl, ciktāl tas nodrošina pienācīgu

cita tiesiskā regulējuma ievērošanu. Nodokļu pārkāpumu novēršanas

sistēmas efektivitāti garantē gan soda neizbēgamība, gan arī soda

bardzība, ja vien tā ir samērīga ar pārkāpumu vai tā rezultātā

gūto vai iespējamo "labumu". Tomēr arī šajā jomā valsts

pienākums ir, cik vien to pieļauj regulējamo attiecību specifika,

nodrošināt soda individualizāciju, proti, atbilstību izdarītajam

pārkāpumam. Tādējādi sodi par nodokļu likumu pārkāpšanu nedrīkst

būt acīmredzami nesamērīgi ar mērķi, ko likumdevējs ar to

palīdzību vēlējies sasniegt. Ir svarīgi sabalansēt atsevišķu

personu tiesības uz individuālu pārkāpuma izvērtēšanu ar valsts

pienākumu nodrošināt efektīvu nodokļu administrēšanas sistēmu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 11., 12., 16.2. un

16.3. punktu un nolēmumu daļu).