6. pants

Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu dienests

(turpmāk - VID) - norāda, ka apstrīdētā norma noteikusi

imperatīvu prasību, kas VID un arī administratīvajām tiesām

liedza tiesības vērtēt piemērotās soda naudas samērību, proti,

samazināt uzlikto soda naudu, ja nodokļu maksātājs nav samaksājis

papildus aprēķināto nodokli. Apstrīdētā norma pēc būtības bijusi

soda naudas samazināšanas iespēju ierobežojošs nosacījums, kas

saistāms ar Nodokļu likumā iestrādātajām sodu politikas

nostādnēm.

VID norāda, ka soda naudas samazināšana atbilstoši

apstrīdētajai normai neierobežoja nodokļu maksātāja tiesības

apstrīdēt audita rezultātus pēc būtības un praksē apstrīdētā

norma nekad nav interpretēta kā tāda, kas prasa, lai persona

neapstrīdētu nodokļu administrācijas lēmumu, ja vēlas saņemt

Nodokļu likuma 33.3 pantā paredzēto soda naudas

samazinājumu. Ja nodokļu maksātājam audita rezultātā aprēķinātā

soda nauda samazināta un vienlaikus tas izmantojis savas tiesības

apstrīdēt audita rezultātus, tad lēmumā par apstrīdēšanas

iesnieguma izskatīšanu esot sniegta atsauce uz pieņemto lēmumu

par soda naudas samazināšanu. Ja, izskatot apstrīdēšanas

iesniegumu, sākotnējais lēmums ticis grozīts, tad attiecīgi esot

grozīts arī pieņemtais lēmums par soda naudas samazināšanu.

Pēc VID ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir leģitīms

mērķis un tas ir samērīgs. Apstrīdētās normas sagatavošanas

materiāli un piemērošanas prakse liecinot, ka tā nav ierobežojusi

tiesības uz labu pārvaldību un tiesības uz taisnīgu tiesu.

Secinājumu

daļa