10. pants
, kas citastarp paredz: "Visi iepriekš izklāstītie

principi ir augstākā mērā vienlīdz svarīgi, un tādējādi tie tiks

vienādi un stingri piemēroti, katra šā principa interpretēšanā

ievērojot citus principus." Arī Robežlīgumā tiklab Latvija, kā

Krievija paudusi apņemšanos piemērot visus EDSO principus

kopumā.

72.1. Ietverot šādu atsauci

Robežlīguma preambulā, līgumslēdzējas puses atsaucas ne vien uz

robežu nemainības principu, bet arī uz pārējiem Helsinku

nobeiguma akta principiem.

Helsinku nobeiguma akta

1. pantā ietvertais suverēnās līdztiesības princips paredz,

ka valstis var vienoties par robežu izmaiņām. Šī norma atkārtoti

apstiprina robežu nemainības principa ierobežošanu ar spēka

prettiesiskas lietošanas aizliegumu, neliedzot tiesības veikt

robežu izmaiņas citā ceļā un citu starptautisko tiesību institūtu

darbības rezultātā.

Helsinku nobeiguma akta

2. pantā ietvertais spēka vai spēka draudu nelietošanas

princips paredz, ka valstis atturēsies no spēka lietošanas pret

citu valstu teritoriālo integritāti un politisko neatkarību, kā

arī citos nolūkos, kas neatbilstu ANO Statūtu un Helsinku

nobeiguma akta mērķiem. Šajos dokumentos ietvertās normas ir

saturiski identiskas ar Londonas konvencijā un citos

1940. gadā PSRS noslēgtajos un tai saistošajos līgumos

noteiktajiem pienākumiem atturēties no agresijas. Tātad arī no

Helsinku nobeiguma akta izriet, ka PSRS 1940. gadā veiktā

agresija pret Baltijas valstīm ir nepieļaujams starptautisko

tiesību pārkāpums.

Helsinku nobeiguma akta

6. pantā ietvertais princips, proti, neiejaukšanās citas

valsts iekšējās lietās, paredz, ka valstis atturēsies no

iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās, līdzīgi kā tas bija

paredzēts starp Latviju un PSRS noslēgtajā Palīdzības paktā. Līdz

ar to Helsinku nobeiguma aktā uzsvērta PSRS rīcības -

1940. gadā īstenotās iejaukšanās Latvijas un citu Baltijas

valstu iekšējās lietās - kā starptautisko tiesību pārkāpuma

nepieļaujamība.

Helsinku nobeiguma akta

4. pantā ietvertais valstu teritoriālās integritātes

princips paredz, ka valstis neokupēs un neanektēs citu valstu

teritorijas un ka okupācijas un aneksijas netiks atzītas. Šā

panta pirmā daļa (par aneksiju veikšanu) attiecas uz nākotni,

savukārt otrā daļa (par aneksiju neatzīšanu) neierobežo

neatzīstamās aneksijas tikai ar nākotnē iespējamām aneksijām un

tādējādi nostiprina jebkad notikušu prettiesisku aneksiju

neatzīšanas principu. Attiecīgi ar šo principu tiek uzsvērtas

PSRS veikto starptautisko tiesību normu pārkāpumu sekas (sk.:

Russel H. S. The Helsinki Declaration: Brobdingnag or

Lilliput? // American Journal of International Law, 1976, pp. 265

- 266).

72.2. Šādus secinājumus par

Helsinku nobeiguma akta saturu un attiecināmību uz Baltijas

valstīm apstiprina arī vēsturiskā interpretācija. ASV delegācijas

vadītājs Helsinku nobeiguma akta izstrādes sarunās Harolds Rasels

norāda:

"Apstāklis, kas visvairāk

piesaistīja sabiedrības uzmanību [Helsinku] deklarācijai, bija

jautājums par pastāvošo robežu atzīšanu un attiecīgi padomju

austrumu impērijas - kura aptvertu arī Baltijas valstis -

atzīšanu. [..] Autors, līdzīgi kā visi citi Rietumvalstu sarunu

vedēji, uzskata, ka PSRS neizdevās panākt tādu [akta] tekstu,

kādu tā sākotnēji bija iecerējusi, un ka šis dokuments būtiski

neatkāpjas no iepriekšējiem starptautiskajiem līgumiem robežu

jautājumos un neatzīst Eiropā pastāvošās robežas.

Būtisks un varbūt pat galvenais

PSRS mērķis EDSO [sarunās] bija iegūt Rietumvalstu piekrišanu

pastāvošajām robežām, līdzīgi kā tā bija panākta VFR līgumos ar

PSRS un Poliju par robežu normalizāciju. Sākotnējais PSRS

piedāvājums par robežu principu bija Varšavas [VFR - Polijas] un

Maskavas [VFR - PSRS] līgumu galvenie elementi [formulējumi] -

neatkarīgs princips, kas nav tieši saistīts ar spēka lietošanas

aizlieguma principu vai atvasināts no tā; "pastāvošo" vai

"eksistējošo" robežu nemainības pieminēšana; atteikšanās no

teritoriālajām prasībām un teksts, no kura izrietētu status

quo nemainība. [..] Sarunu laikā padomju pārstāvji negribīgi

un pamazām piekāpās, līdz galu galā piekrita tekstam, kurš

būtiski atšķīrās no viņu sākotnējā projekta un kurā bija izlaisti

faktiski visi šie būtiskie elementi.

[..] Rietumu sarunu vedēji

pārsvarā bija apmierināti ar rezultātu, kas ļāva viņiem

interpretēt šo principu ne plašāk un ne šaurāk kā iepriekšējās

starptautisko tiesību normas par robežām [..] Lai aizsargātu

līdzsvaru starp robežu nemainības principu un formulu par robežu

miermīlīgu maiņu un lai novērstu padomju mēģinājumus postulēt

robežu nemainības principu par galveno EDSO panākumu, Rietumu

delegācijas uzstāja uz paziņojumu, ka visi principi ir vienlīdz

svarīgi" (Russel H.S. The Helsinki Declaration, pp. 249 -

253).

Attiecībā uz teritoriālās

integritātes principu pēdējā paragrāfa "otrais teikums,

atbilstoši kuram neviena šāda okupācija vai aneksija netiks

atzīta par tiesisku, var tikt attiecināts un būtu jāattiecina ne

tikai uz nākotnē iespējamām okupācijām un aneksijām, bet arī uz

tām, kas jau notikušas pagātnē. Attiecīgi šo paragrāfu var lasīt

kā tādu, kas atbalsta ASV pozīciju, atbilstoši kurai Latvijas,

Lietuvas un Igaunijas piespiedu inkorporācija Padomju Savienības

sastāvā nav atzīstama par tiesisku" (Russel H.S. The Helsinki

Declaration, pp. 265 - 266).

72.3. Pēc Helsinku

nobeiguma akta parakstīšanas Rietumvalstis (ASV, Francija,

Lielbritānija, Beļģija u.c.), lai vēl nepārprotamāk uzsvērtu

Helsinku nobeiguma akta neattiecināšanu uz Baltijas valstīm,

vairākās deklarācijās skaidroja, ka Helsinku nobeiguma akts

nenozīmē prettiesiskās Baltijas valstu aneksijas atzīšanu un ka

arī pēc šā akta parakstīšanas Rietumvalstis turpina uzturēt

neatzīšanas politiku (sk.: Dokumenti par Latvijas valsts

starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un

diplomātiskajiem sakariem. 1918 - 1998. Rīga: Nordik, 1999, 159.

- 160. lpp.).

ASV prezidents Džeralds Fords

paziņoja, ka ASV valdība jau iepriekš nav atzinusi Baltijas

valstu aneksiju par tiesisku un arī ar Helsinku nobeiguma aktu

neatsakās no šīs pozīcijas. Tāpat arī Francijas prezidents

Valerijs Žiskārs d'Estēns uzsvēra, ka Helsinku nobeiguma akta

teksts nekādā ziņā neietekmē prettiesisku teritoriālo pārmaiņu

neatzīšanu. Savukārt Lielbritānijas premjerministre Mārgarēta

Tečere parlamentārajās debatēs par Helsinku nobeiguma aktu

minēja, ka Rietumvalstis nekad nav atzinušas Baltijas valstu

aneksiju un Helsinku nobeiguma akts pastāvošās robežas nepadara

par tiesiskām (sk.: Mälksoo L. Illegal Annexation and State

Continuity: The Case of the Incorporation of the Baltic States by

the USSR. Leiden / Boston: Martinus Nijhoff Publishers, 2003,

pp. 123 - 125).

72.4. Krievijas Federācijas

tiesību praksē ir pausts un doktrīnā ietverts viedoklis, ka no

robežu nemainības principa izriet pat prettiesisku aneksiju

tiesiskuma akceptēšana. Šāds viedoklis parasti tiek paziņots

ipse dixit, pamatojoties tikai uz Helsinku nobeiguma akta

3. panta virsrakstu un neiedziļinoties šā panta

interpretācijā (sk.: Стенограмма заседания от 5 сентября 2007

г. Государственной Думы Федерального Собрания Российской

Федерации). Helsinku nobeiguma akts - ar nosacījumu, ka tā

normas tiek interpretētas atbilstoši tā 10. panta prasībām

un ka tiek ņemtas vērā attiecīgās Rietumvalstu deklarācijas -

apstiprināja PSRS 1940. gada rīcības prettiesiskumu

1975. gada starptautiskajās tiesībās un atkārtoti norādīja

uz pienākumu neatzīt arī iepriekš notikušās prettiesiskās

aneksijas.

No tiesību pārkāpumu un pārkāpumu

seku atzīšanas nepieļaujamības nevar izrietēt iepriekšēju

pārkāpumu seku akceptēšana. Lai arī Krievijas Federācija šādu

slēdzienu ir izmantojusi, Robežlīgumā iekļautā atsauce uz ANO un

EDSO principiem nozīmē atsauci uz šo principu objektīvo normatīvo

saturu un tādējādi strukturē un pastiprina Latvijas

nepārtrauktības tiesisko pozīciju un statusu. Krievijas viedoklis

par Helsinku nobeiguma akta saturu neietekmē tā objektīvo

saturu.

72.5. Var secināt, ka

robežu nemainības princips neparedz prettiesiski nosprausto

robežu starptautiski tiesisko aizsardzību. Tāpat jāņem vērā, ka

līdz ar robežu nemainības principu Helsinku nobeiguma akts

deklarē pašnoteikšanās principu, kas nebija ievērots,

prettiesiski pievienojot Baltijas valstis PSRS. Papildus tam

jāņem vērā, ka EDSO principu satura noskaidrošanā jāizmanto ne

vien pats Helsinku nobeiguma akta teksts, bet arī Rietumvalstu

deklarācijas par šo aktu, kurās skaidri atklājās šo valstu

viedoklis par Baltijas jautājumu (sk.: Paparinskis M. Maisot

tiesisko "spageti" bļodu: Robežlīgums, Satversme un

starptautiskās tiesības // Jurista Vārds, 2007. gada

30. janvāris, Nr. 5).

Arī Ministru kabinets atbildes

rakstā norādījis, ka Latvijas valsts, atsaucoties uz robežu

nemainības principu, ir atsaukusies uz šā principa saturu, kas

iekļauts Helsinku nobeiguma aktā, ņemot vērā arī visus citus EDSO

principus un Rietumvalstu deklarācijas par Baltijas jautājumu,

nevis uz šā principa saturu Krievijas interpretācijā (sk.

lietas materiālu 4. sējuma 79. - 81. lpp.).

Šāds viedoklis pausts arī

Ratifikācijas likuma sagatavošanas gaitā. Valsts kanceleja

atzinumā norādījusi: "Helsinku Nobeiguma akts (uz kuru ir netieša

atsauce iesniegtajā [..] projektā) starptautiskajās tiesībās

netiek traktēts kā pēc 2. pasaules kara veiktās Baltijas

valstu teritoriju piespiedu grozīšanas atzīšana" (lietas

materiālu 7. sējuma 103. lpp.). Savukārt Ministru

prezidenta biroja vadītājs (šobrīd - ārlietu ministrs) Māris

Riekstiņš Saeimas Ārlietu komisijas sēdē pauda viedokli, ka

Ratifikācijas likuma projektā "norādītās atsauces uz Eiropas

Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pieņemto robežu

nemainības principu nosaka robežu nemainību vardarbīgā ceļā, bet

teorētiski pieļauj mainīt robežu sarunu ceļā. Teorētiski, ja

Latvija grib runāt par robežu izmaiņām, tad šis princips to

atļauj" (Saeimas Ārlietu komisijas 2007. gada

20. aprīļa sēdes protokols, lietas materiālu 6. sējuma

34. lpp.).

72.6. Lietuvas Republika

robežlīgumos ar Polijas Republiku un Baltkrievijas Republiku ir

atsaukusies un pamatojusies uz Helsinku nobeiguma aktu, un tas

nekādā mērā nav ietekmējis Lietuvas Republikas valstisko

nepārtrauktību (sk.: Žalimas D. Lietuvos Respublikos

Nepriklausamybės atkūrimo 1990 m. kovo 11 d. tarptautiniai

teisiniai pagrindai ir pasekmės. Vilnius: Demokratinės politikos

institutas, 2005, p. 302 - 311). Tāpat Latvijas Republika

vienojās ar Baltkrievijas Republiku par abu valstu savstarpējo

robežu, citastarp atsaucoties uz "Apvienoto Nāciju Organizācijas

statūtu mērķiem un principiem, Eiropas Drošības un Sadarbības

Apspriedes Noslēguma aktu un citiem Eiropas valstu sadarbības

dokumentiem" (Līgums par valsts robežas noteikšanu starp

Latvijas Republiku un Baltkrievijas Republiku // Latvijas

Vēstnesis, 1994. gada 12. novembris, Nr. 133).

Arī šajā gadījumā atsauce uz Helsinku nobeiguma aktu ar tajā

ietverto robežu nemainības principu nevar ietekmēt Latvijas

valsts nepārtrauktību.

73. Saeima robežu

nemainības principa satura interpretāciju plaši vērtējusi debatēs

par Robežlīgumu.

73.1. Kad Saeima lēma par

Pilnvarojuma likumu, tika iesniegts priekšlikums Pilnvarojuma

likumā ietvert atsauci uz EDSO principiem un jo sevišķi uz robežu

nemainības principu. Pamatojot šo priekšlikumu, deputāts Valērijs

Buhvalovs minēja, ka Helsinku nobeiguma "akts, starp citu, paredz

pēckara robežu nemainīgumu un ir ārkārtīgi svarīgs stabilitātes

nodrošināšanai Eiropā. Mēs ierosinām likumprojektā atsaukties

tieši uz šo punktu, tātad nepārprotami atteikties no

teritoriālajām pretenzijām pret Krieviju" (Latvijas Republikas

9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes 2007. gada

8. februārī stenogramma).

Saeimas vairākums noraidīja

priekšlikumu ietvert šāda satura atsauci. Deputāts Jānis Eglītis

īpaši uzsvēra: "Likumprojekta teksts ir pietiekami skaidrs un

kodolīgs, un iepriekšējos balsojumos mēs esam atturējušies

iekļaut kaut kādus papildu formulējumus. Līdz ar to es arī aicinu

neatbalstīt šo priekšlikumu. Vēl vairāk! Noklausoties oponentu

interpretāciju par to, kā viņi to saprot, šis priekšlikums nav

pieņemams" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas

piektās sēdes 2007. gada 8. februārī

stenogramma).

Savukārt Saeimas Ārlietu komisijas

priekšsēdētājs A. Bērziņš norādīja, ka "komisijas viedoklis

bija šāds: atsauce uz Apvienoto Nāciju Organizācijas standartiem

un uz EDSA standartiem jeb pamatprincipiem ir paša līguma

1.pantā, tāpēc šeit, likumā, tā nav nepieciešama" (Latvijas

Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes

2007. gada 8. februārī stenogramma).

Lemjot par Pilnvarojuma likumu,

Saeimas Ārlietu komisija uzskatīja, ka atsauce uz ANO un EDSO

principiem likumā nav nepieciešama, jo šāda atsauce jau ir

iekļauta Robežlīguma tekstā. Šim viedoklim piekrita arī

Saeima.

Papildus tam var secināt, ka to

Saeimas deputātu mērķis, kuri piedāvāja šāda satura atsauci

ietvert Pilnvarojuma likumā, bija panākt 1944. gadā

prettiesiski izveidojušās Latvijas un Krievijas robežas likumīgu

atzīšanu, atkāpjoties no Latvijas Republikas nepārtrauktības

doktrīnas. Kā norādīja deputāts Jakovs Pliners: "Likumprojekta

tekstā ir tāda frāze, kuru mēs piedāvājam izsvītrot (citēju):

"Ņemot vērā starptautiski atzīto Latvijas Republikas valstisko

nepārtrauktību"" (Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas

sesijas piektās sēdes 2007. gada 8. februārī

stenogramma).

73.2. Lai gan iepriekš

Saeimas vairākums bija noraidījis nepieciešamību izdarīt atsauci

uz robežu nemainības principu, Ratifikācijas likuma projektā

Ministru kabinets šāda satura atsauci tomēr ietvēra.

Saeimas Ārlietu komisijas

priekšsēdētājs A. Bērziņš, pamatojot šo atsauci, norādījis:

"Nebrīnīsimies, ka atsauces uz to ir atrodamas arī šodien

skatāmajos ratifikācijas dokumentos! Es gribu teikt, ka Helsinku

vienošanās ir kā tāds politisks ietvars - tas politiskais

ietvars, ar kādu Eiropa nu jau 62. gadu dzīvo bez kariem,

neatkarīgi no tā, ko domājam mēs par šo vienošanos, arī par tajā

esošo pantu par starpvalstu robežu negrozāmību, kas laikam bija

politiskās izšķiršanās pamats arī Latvijas valdībai, parakstot

Latvijas un Krievijas robežlīgumu" (Latvijas Republikas

9. Saeimas pavasara sesijas otrās sēdes 2007. gada

26. aprīlī stenogramma).

Lemjot par Ratifikācijas likuma

pieņemšanu, tika iesniegts priekšlikums izslēgt atsauci uz robežu

nemainības principu. Šo priekšlikumu pamatoja deputāts Māris

Grīnblats: "Mūsuprāt, ir nepamatota un nepieņemama atsauce uz

Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju. [..] Šeit jau ziemā

bija lielas debates par atsauci uz EDSO, kad valdība ar Saeimas

deputātu balsu vairākumu tika pilnvarota parakstīt šo līgumu.

Toreiz visas labējās partijas noraidīja šo atsauci uz EDSO kā

nepieņemamu, savukārt kreisās frakcijas to atbalstīja. Kas tad šo

triju vai četru mēnešu laikā ir mainījies? Mēs gribētu dzirdēt

šos argumentus. Taču, mūsuprāt, šī atsauce ir pilnīgi nevietā, jo

bieži vien tieši Krievija ir tā, kas izmanto EDSO piesaukšanu

katrā gadījumā, kad vajag tādā vai citādā veidā iejaukties

Baltijas valstu iekšējās lietās" (Latvijas Republikas

9. Saeimas pavasara sesijas sestās sēdes 2007. gada

17. maijā stenogramma).

73.3. Saeimas debatēs

Ministru prezidents A. Kalvītis un ārlietu ministrs

A. Pabriks ir pauduši savu izpratni par robežu nemainības

principa saturu.

Ministru prezidents norādīja:

"Mūsu sabiedrotie ir EDSO dalībvalstis un parakstījuši

1975. gada Helsinku Noslēguma dokumentu, kurā skaidri un

gaiši pateikts, ka robežas Eiropā netiek pārskatītas. Vēl

jāatzīmē, ka Latvija, kļūdama par EDSO dalībvalsti

1991. gadā, pievienojās arī šim robežu nemainības principam

- bez atrunām vai iebildumiem. Turklāt Latvija šos pašus

principus ir pielietojusi arī Latvijā, jo pēc neatkarības

atjaunošanas esam vienojušies par šo principu ievērošanu,

noslēdzot robežlīgumu ar Lietuvu. Vēl vairāk - tieša atsauce uz

EDSO deklarētajiem robežu nemainības principiem ir minēta

1994. gadā noslēgtajā Latvijas un Baltkrievijas robežlīgumā,

kur daļa robežas skar arī 1920. gada Miera līgumu"

(Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās

sēdes 2007. gada 1. februārī stenogramma).

Savukārt A. Pabriks minēja:

"1991. gadā, kļūstot par EDSO dalībvalsti, Latvijas puse

akceptēja visus EDSO principus bez atrunām, tajā skaitā

pievienojoties Helsinku Nobeiguma aktam, kas atzina robežu

neaizskaramības principu. Tas nozīmē, ka Latvija ir piekritusi

pēc Otrā pasaules kara Eiropā izveidotajām un nostiprinātajām

valstu robežām. Protams, šīs robežas bieži bija veidojušās

negodīgā ceļā, bet tas jau ir cits jautājums" (Latvijas

Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes

2007. gada 1. februārī stenogramma).

73.6. Pretēju viedokli

pauda Saeimas deputāts (Helsinku apspriedes laikā - Pasaules

baltiešu apvienības priekšsēdētājs) Uldis Grava: "Piesauktais

EDSA 1975. gada Nobeiguma dokuments ir pilnīgi nevietā, jo

tas it kā izvirza tādu argumentu, ka mums ir pienākums parakstīt

robežlīgumu. Jo īstenībā tas apstiprina Helsinku nolīgumā to

interpretāciju, ko sākotnēji izvirzīja Leonīds Brežņevs, kad

pateica, ka, lūk, līgumā ir jānostiprina robeža uz mūžīgiem

laikiem, respektīvi, jāapstiprina Otrā pasaules kara laupījumi.

[..] Laika tecējumā pēc Helsinku nolīguma parakstīšanas gandrīz

visas Helsinku nolīguma parakstītājas valstis kaut kādā veidā

apliecinājušas to, ka tās neatzīst Baltijas valstu okupāciju.

Bija gan attiecīgi valdību paziņojumi, gan parlamentu

rezolūcijas, gan ārlietu ministru runas. Taču jautājums ir tas,

ka atkal un atkal jāpaskaidro, ko nozīmē Helsinku nolīgums. Mēs

nevaram pieņemt to, ko piedāvā partija "Saskaņas Centrs", - ka

Helsinku nolīgums liek mums šādu robežlīgumu parakstīt. Helsinku

nolīgums nelegalizē Abrenes laupījumu. Tieši otrādi - tas norāda

uz to, ka ir iespējamas robežu maiņas pēc Otrā pasaules kara

beigām. Un kāpēc mums no tā būtu jāatkāpjas?" (Latvijas

Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes

2007. gada 8. februārī stenogramma).

"Oriģināldokumentā ir šādi vārdi:

"Nekāda okupācija vai nelegāls ieguvums netiks atzīts par

likumīgu." Brežņeva iesaldētās robežas izkusa, tiklīdz

1975. gadā 35 Eiropas un Ziemeļamerikas valstu prezidenti

parakstīja Helsinku nolīgumu!" (Latvijas Republikas

9. Saeimas pavasara sesijas otrās sēdes 2007. gada

26. aprīlī stenogramma).

74. Robežu nemainības

principu nevar iztulkot tādējādi, ka atbilstoši tam Baltijas

valstu prettiesiskā pievienošana PSRS būtu jāatzīst par likumīgu.

Kā savulaik rakstījis jurists un latviešu trimdas sabiedriskais

darbinieks Ādolfs Šilde: "Helsinku konferencei mēs gatavojāmies

divus gadus. [..] Baiļojāmies, ka varam pazaudēt visu - arī to

tiesisko bāzi, kas vēl stāvējusi Latvijas valsts pamatā. Par

spīti Helsinku diplomātiskajai akrobātikai un Maskavas masīvajai

piepūlei, neesam tomēr vēl visu zaudējuši. No tiesību subjekta

neesam arī pēc Helsinku konferences pārvērtušies tiesību objektā.

[..] Baltijas valstis arī pēc Helsinku konferences ir kā

iesprūdis kauls padomju imperiālisma rīklē" (Šilde Ā. Helsinki

un mēs // Latvija, 1975. gada 16. augusts).

Saskaņā ar Helsinku nobeiguma akta 10. pantu visi šā akta

principi ir piemērojami kā vienots noregulējums, un tāpēc

Helsinku nobeiguma akta principus nevar interpretēt kā tādus, kas

atzītu par likumīgu Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā

1940. gadā un nepieļautu Baltijas valstu nepārtrauktības

doktrīnu (sk.: Meissner B. The Right of Self-Determination

after Helsinki and its Signification for the Baltic Nations //

Case Western Reserve Journal of International Law, Vol. 13,

1981, No 2). Tieši pretēji, šie principi strukturē un

apstiprina Latvijas viedokli par starptautisko tiesību pārkāpumu

nepieļaujamību un prettiesiskās aneksijas seku neatzīšanu.

(Sprieduma kļūdas

labojums, "LV", 08.04.2008.)

Līdz ar to

robežu nemainības princips kopumā ar pārējiem Helsinku nobeiguma

akta principiem nav pretrunā ar Latvijas valsts nepārtrauktības

doktrīnu.

75. Satversmes

68. panta pirmā daļa paredz Saeimas tiesības apstiprināt

starptautiskos līgumus, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus

jautājumus, tostarp arī Robežlīgumu. Tādējādi Satversmes

68. panta pirmā daļa noteic starptautisko saistību

uzņemšanās kārtību.

75.1. Starptautisko tiesību

normu spēkā esamību, kā arī valstu tiesības un pienākumus,

uzņemoties starptautiskās saistības, regulē pašas starptautiskās

tiesības, visupirms jau Vīnes konvencija un starptautisko paražu

tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 8.1. punktu). Vīnes konvencijas 27. pants

paredz, ka valstis nevar atsaukties uz sava normatīvā regulējuma

prasībām, lai attaisnotu starptautisko saistību neizpildi. Tas

nozīmē, ka valstīm starptautiskajās attiecībās primāri ir

jāievēro starptautisko tiesību normas, bet nacionālo tiesību

normas ir piemērojamas vienīgi tiktāl, ciktāl to pieļauj

starptautiskās tiesības.

Līdz ar to jāsecina, ka Satversmes

68. panta pirmā daļa uzliek Latvijas valsts varas

institūcijām, tostarp Saeimai, par pienākumu starptautiskajās

attiecībās ievērot ne vien Satversmes un citu nacionālo tiesību

normu prasības, bet arī starptautisko tiesību normas.

Ja Latvijas valsts varas

institūcijas, uzņemoties starptautiskās saistības, nav

ievērojušas starptautisko līgumu sagatavošanu, parakstīšanu un

ratifikāciju regulējošās starptautisko tiesību normas, tad līdz

ar tām netiek ievērota arī Satversmes 68. panta pirmā

daļa.

75.2. "Vīnes konvencijas