18. pants
paredz, ka valstij ir pienākums atturēties no

rīcības, kas ir vērsta pret līguma objektu un mērķi, ja valsts ir

parakstījusi līgumu ar noteikumu par ratifikāciju. [..]

Līdz ar ratifikāciju

starptautiskais līgums ar tajā ietvertajām tiesību normām, ja

vien valsts vienlaikus ar ratifikāciju nav izteikusi atrunas,

kļūst saistošs un var būt tieši piemērojams tiesiskajās

attiecībās valsts iekšienē" (Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 8.1. punkts).

Arī Robežlīgums satur noteikumu

par tā ratifikāciju. Līdz ar to laikā no Robežlīguma

parakstīšanas līdz tā ratifikācijai, ar kuru šis līgums stājas

spēkā, Satversmes 68. panta pirmā daļa prasa, lai Saeima

ievērotu tos starptautisko paražu tiesību un Vīnes konvencijas

noteikumus, kas attiecas uz šāda tipa līgumiem.

75.3. Latvijas Satversmes

sapulce, ietverot Satversmē 68. panta pirmo daļu, nav

pieļāvusi, ka Latvijas valsts varētu nepildīt savas

starptautiskās saistības. Satversmes sapulce ir vadījusies no

prezumpcijas, ka starptautiskās saistības "nokārto" jautājumus un

tās ir jāpilda (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2004-01-06 secinājumu

daļas 6. punktu). Ja Valsts prezidents, Ministru

prezidents vai ārlietu ministrs Latvijas valsts vārdā ir pauduši

gribu uzņemties starptautiskās saistības, Saeimai ir pienākums

ņemt vērā starptautiskās kopienas un otras līgumslēdzējas puses

paļāvību uz to, ka Latvija uzņemsies šīs saistības.

Taču tas nenozīmē, ka Saeimai

visos gadījumos ir jāapstiprina tie starptautiskie līgumi, kurus

parakstījis Valsts prezidents, Ministru prezidents vai ārlietu

ministrs. Satversmes 68. panta pirmā daļa paredz Saeimas

tiesības lemt par šo līgumu apstiprināšanu, proti, tiesības

izvērtēt attiecīgo līgumu atbilstību Latvijas nacionālajām

interesēm un šādu līgumu apstiprināšanas nepieciešamību. Saeimai

ir tiesības atteikties apstiprināt starptautisko līgumu vai arī

apstiprināt starptautisko līgumu, mainot tā saturu vai

piemērojamību Latvijā. Tomēr Saeimas rīcības brīvības robežas

šādā situācijā noteic starptautisko tiesību normas, proti,

Saeimai lēmums ir jāpieņem, ievērojot Latvijai saistošās

starptautisko tiesību normas, kas regulē šo procedūru.

Satversmes 68. panta pirmajai

daļai neatbilstu tāda Saeimas rīcība, kas būtu vērsta uz

starptautisko saistību nepildīšanu vai to apjoma grozīšanu

pretēji starptautisko tiesību normu prasībām.

76. Ratifikācijas likuma

1. pantā Saeima ietvērusi vārdus "ievērojot Eiropas Drošības

un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības

principu".

Lai izvērtētu, vai šie vārdi

atbilst Satversmes 68. panta pirmajai daļai, nepieciešams

noskaidrot, kāds bija likumdevēja mērķis, ar tiem papildinot

Ratifikācijas likumu.

76.1. Robežlīguma preambulā

Latvija un Krievija, vienojoties par valsts robežu, apliecina

uzticību ANO un EDSO principiem.

Starptautisku līgumu preambulām ir

liela nozīme starptautisko līgumu interpretācijā. Saskaņā ar

Vīnes konvencijas 31. panta pirmo daļu līgums interpretējams

godprātīgi, atbilstoši tā objektam un mērķiem. Līguma slēgšanas

mērķi un iemesli parasti tiek atspoguļoti preambulā.

Līdz ar to gadījumos, kad

nepieciešams noskaidrot līgumā ietverto starptautisko saistību

saturu un pušu mērķus, šo līgumu slēdzot, noslēgtā līguma normas

ir interpretējamas, ņemot vērā visu līguma tekstu, arī preambulu

(sk.: Brownlie I. Principles of Public International Law, p.

605).

Līguma preambula parasti veido

atsevišķu līguma daļu un kalpo tā normu interpretācijas nolūkiem.

Tādēļ līguma preambula jāņem vērā atsevišķu līguma normu

interpretācijā, lai noskaidrotu līgumslēdzēju pušu patieso gribu

(sk.: ILC Draft Articles on the Law of Treaties with

commentaries // Yearbook

of the International Law Commission, 1966, Vol. II, p. 221 // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/1_1_1966.pdf).

76.2. Robežlīguma preambulā

ietvertā atsauce uz ANO un EDSO principiem nozīmē, ka attiecīgais

līgums ir noslēgts, ņemot vērā šo principus. Tādēļ Robežlīguma

normas ir piemērojamas atbilstoši tiem. Gadījumos, kad rodas

strīds par Robežlīguma paredzēto starptautisko saistību apjomu,

šā līguma normas iztulkojamas, par pamatu ņemot abu pušu vēlmi

ievērot ANO un EDSO principus.

Par mūsdienu starptautisko tiesību

pamatprincipiem uzskatāmi ANO un EDSO principi, kuru saturs

autoritatīvi izklāstīts ANO 1970. gada Deklarācijā par

starptautisko tiesību principiem un Helsinku nobeiguma aktā.

77. Saeima Ratifikācijas

likumā, uzņemoties Robežlīgumā paredzētās starptautiskās

saistības, kā uz pamatu šā līguma apstiprināšanai ir atsaukusies

nevis uz visiem ANO un EDSO principiem, bet tikai uz EDSO

pieņemto robežu nemainības principu.

Šāda Saeimas atsauce Ratifikācijas

likuma 1. pantā atšķiras no Robežlīguma preambulas. Pēc

Satversmes tiesas ieskata, tas varētu liecināt par Saeimas nolūku

radīt iespēju atšķirīgai šā līguma normu interpretācijai.

77.1. Satversmes raksturīga

iezīme ir tās lakonisms, kas nosaka arī attiecīgās juridiskās

tehnikas lietošanu, formulējot pantus iespējami konkrēti un

kodolīgi. Līdzīgu praksi savulaik iedibināja jau Satversmes

sapulces locekļi attiecībā uz tā likuma tekstu, ar kuru tiek

apstiprināts starptautiskais līgums. Gadījumos, kad likumdevēja

nolūks nav bijis starptautisko tiesību jomā modificēt uzņemtās

starptautiskās saistības, likuma teksts ir precīzs, lakonisks un

netiek izkrāšņots ar politiska rakstura deklarācijām. Šī pieeja

atbilst normatīvo aktu stilistiskās savdabības prasībām (sk.:

Krūmiņa V., Skujiņa V. Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata.

Rīga: Valsts kanceleja, 2002, 10. lpp.). Arī mūsdienās

pieņemtie ratifikācijas likumi ir formulēti tikpat lakoniski.

77.2. Starptautiskās

tiesības neliedz valstīm, starptautiskās saistības uzņemoties,

izdarīt atrunas, grozot konkrētus līguma noteikumus, kā arī

pievienot interpretatīvās deklarācijas vai cita veida vienpusējus

paziņojumus.

Saskaņā ar Vīnes konvencijas

2. panta "d" punktu atruna ir vienpusējs paziņojums jebkādā

formulējumā, ko pauž valstis, parakstot, ratificējot, apstiprinot

līgumu vai tam pievienojoties un tādējādi izsakot vēlēšanos

nepieļaut vai mainīt konkrētu līguma noteikumu juridisko spēku un

piemērošanu konkrētā valstī.

ANO Starptautisko tiesību komisija

norādījusi, ka atrunu veido divi elementi. Atrunas substantīvais

elements ir valsts vēlme izslēgt vai grozīt noteiktu līguma normu

vai tās juridiskās sekas. Savukārt atrunas formālais elements ir

tās izdarīšanas procedūra, proti, atruna ir vienpusējs

paziņojums, kas tiek pausts brīdī, kad valsts izsaka piekrišanu

būt saistītai ar līgumu (sk.: Yearbook of the International

Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations,

A/CN.4/SER.A/1998, p. 162).

Starptautiskās tiesības pieļauj,

ka valstis līgumiem pievieno arī interpretatīvās deklarācijas.

Interpretatīvā deklarācija atbilstoši Starptautisko tiesību

komisijas dotajai definīcijai ir vienpusējs paziņojums ar jebkādu

nosaukumu un jebkādā formulējumā, kuru pauž valsts vai

starptautiska organizācija un ar kuru šī valsts vai organizācija

vēlas izskaidrot vai precizēt konkrētajam līgumam vai atsevišķām

tā normām pašas piedēvēto saturu vai apjomu (sk.: Reservations

to Treaties // Report of the International Law Commission on the

work of its fifty-first session, 3 May-23 July 1999, Official

Records of the General Assembly, fifty fourth session, supplement

No.10, p. 97 // http://untreaty.un.org/ilc/documentation/english/A_54_10.pdf).

Gan atrunas, gan interpretatīvās

deklarācijas ir starptautiski tiesiski instrumenti, ar kuriem

valsts var ietekmēt sev vēlamā veidā tās starptautiskās

saistības, kuras pati uzņemas, ja vien attiecīgie grozījumi vai

izskaidrojumi nenonāk pretrunā ar konkrētā līguma objektu un

mērķi. Tāpat šie instrumenti ir jāizmanto nevis tā, kā valsts to

vēlas darīt, bet ievērojot starptautisko līgumtiesību un paražu

tiesību normas.

77.3. Jebkurš vienpusējs

valsts paziņojums par veidu, kādā tā iecerējusi ieviest līgumu

kopumā, ir vērtējams kā līgumam pievienota atruna. Tas nozīmē, ka

ikvienam šādam paziņojumam jābūt izdarītam, ievērojot

starptautiskajās tiesību normās noteikto procedūru, un jāatbilst

konkrētā līguma objektam un mērķim (sk.: Yearbook of the

International Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations,

A/CN.4/SER.A/1998, p. 203).

Ratifikācijas likuma 1. pantā

izdarītā atsauce uz robežu nemainības principu sašaurina

Robežlīguma preambulu, kas atsaucas uz ANO un EDSO

principiem.

Pēc Satversmes

tiesas ieskata, šādai atsaucei Ratifikācijas likuma 1. pantā

varētu būt atrunas efekts.

78. Tādas atsevišķas

pozīcijas paušana, kura nedublē otras valsts ratifikācijas aktā

ietverto pozīciju un nav saskaņota ar noslēgtā robežlīguma

tekstu, var būtiski ietekmēt ar konkrēto līgumu uzņemto saistību

izpildi un otras puses starptautiski tiesisko viedokli (sk.:

Melkso L. Igaunijas un Krievijas robežlīgumi un debates par

valstu pēctecību // Jurista Vārds, 2006. gada

14. marts, Nr. 11).

78.1. Robežlīguma preambulā

ietvertā atsauce uz ANO un EDSO principiem nav konkretizēta ar

norādi, ka pusēm par tiem bijusi sava, no šo principu kā

objektīvu tiesību normu satura atšķirīga izpratne. Tāpat Latvijas

delegācijai sarunās par Robežlīguma parakstīšanu bija liegts

skart plašāku jautājumu loku kā vien tehniska līguma par valstu

robežu parakstīšanas jautājumu (sk. Ministru kabineta papildu

paskaidrojumus lietas materiālu 10. sējuma

136. lpp.).

Papildus tam Pilnvarojuma likums,

kas bija par pamatu Ministru prezidenta tiesībām parakstīt

Robežlīgumu, uzlika par pienākumu, uzņemoties Robežlīgumā

paredzētās saistības, ievērot Latvijas Republikas

nepārtrauktību.

Saeima, ratificējot Robežlīgumu,

ar atsauci uz robežu nemainības principu rada Robežlīgumam tādu

ietekmi, kādas tam atbilstoši abu pušu gribai varētu arī nebūt.

Tāpat jāņem vērā Neatkarības deklarācijas 9. punktā ietvertā

prasība, ka Latvijas valstij attiecībās ar Krieviju jārīkojas

tādējādi, lai netiktu apdraudēta Latvijas Republikas

nepārtrauktība. Saeimas debates par robežu nemainības principa

saturu ir pretrunīgas, un pastāv iespēja tās interpretēt arī tā,

it kā tajās 1944. gada robežu izmaiņas būtu akceptētas kā

likumīgas (sk. šā sprieduma 73. punktu). Šaubas par

robežu nemainības principa patieso saturu varētu tikt izmantotas

kā pamatojums tam, ka ar atsauci uz šo principu Ratifikācijas

likumā Latvija vienpusēji paudusi savu gribu atzīt, ka tās

robežas PSRS 1944. gadā grozījusi likumīgi.

Tā kā Ratifikācijas likuma

1. pantā ietvertajai atsaucei varētu būt atrunas efekts,

jāņem vērā: atrunas var attiekties kā uz vienu vai vairākām

līguma normām, tā arī uz visu līgumu kopumā, norādot, kādā veidā

valsts iecerējusi šo līgumu piemērot. Starptautiskajās tiesībās

ir atzīts, ka pastāv atrunas, kuras neattiecas uz konkrētiem

līguma pantiem, bet aptver līgumu kopumā. Ar šāda veida atrunām

valsts var norādīt uz apstākļiem, kuros tā piemēros vai

nepiemēros attiecīgo līgumu, kā arī uz noteiktu personu loku,

kuru līguma ratifikācija neskars (sk.: Yearbook of the

International Law Commission, 1998, Volume 1, United Nations,

A/CN.4/SER.A/1998, p. 200). Šāda tipa vienpusēju atrunu

pievienošana starptautiskajiem līgumiem tikusi kritizēta, jo tās

starptautiskajās tiesībās radot nenoteiktību, proti, citas

līgumslēdzējas puses nespēj precīzi prognozēt apmēru, kādā

attiecīgā valsts uzņemas starptautiskajā līgumā paredzētās

saistības (sk.: Yearbook of the International Law Commission,

1998, Volume 1, United Nations, A/CN.4/SER.A/1998,

p. 201).

78.2. Starptautiskās

tiesības nepieļauj atrunu pievienošanu visiem starptautiskajiem

līgumiem. Vīnes konvencija, kā liecina tās sagatavošanas

materiāli, regulē atrunu pievienošanu daudzpusējiem

starptautiskajiem līgumiem (sk.: Yearbook of the International

Law Commission, 1999, Vol. II, p. 121 // http://untreaty.un.org/ilc/documentation/english/A_54_10.pdf).

Divpusējiem starptautiskajiem

līgumiem atrunas, kas ietekmē līguma saturu vai piemērošanu,

pievienot nevar (sk.: Reuter P. Introduction of the Law of

Treaties. London / New York: Kegan Paul International, 1995,

p. 78). Ja valsts tomēr izvēlas to darīt, tas nozīmē, ka

tā nepiekrīt noslēgtajam līgumam un piedāvā atsākt sarunas

(sk.: ILC Draft Articles on the Law of Treaties with

commentaries // Yearbook of the International Law Commission,

1966, Vol. II, p. 203 // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/1_1_1966.pdf).

Atsevišķiem divpusējiem

starptautiskajiem līgumiem starptautiskās tiesības izvirza vēl

stingrākas prasības. Dažu starptautisko līgumu raksturs per

se izslēdz iespēju, ka līgumslēdzējas valstis pēc tam varētu

vienpusēji tos denonsēt vai no tiem izstāties, kā arī nepiekrist

pašu uzņemto saistību saturam. Šie līgumi uzskatāmi par tādiem

līgumiem, kas ir slēgti uz mūžīgiem laikiem, un attiecībā uz tiem

netiek pieļauta līgumslēdzēju valstu vienpusēja rīcība (sk.:

Ziemele I. Komentārs likumam "Par Latvijas Republikas

starptautiskajiem līgumiem" // Juristu Žurnāls, 1995, Nr.1,

13. lpp.). Kā šādus līgumus varētu minēt arī līgumus,

kas noteic valstu robežas (ILC Draft Articles on the Law of

Treaties with commentaries // Yearbook of the International Law

Commission,

1966, Vol. II, p. 250 // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/1_1_1966.pdf).

78.3. Ratifikācijas likuma

1. pantā ietvertie apstrīdētie vārdi nākotnē var būtiski

ietekmēt Robežlīguma satura un tvēruma interpretāciju.

Tā kā Krievijas Federācija ir

apstiprinājusi Robežlīgumu tādā apmērā, kādā tas parakstīts, var

secināt, ka Saeima veikusi vienpusēju rīcību, kas neatbilst Vīnes

konvencijai un starptautisko paražu tiesību normām. Līdz ar to

nav ievērotas arī Satversmes 68. panta pirmās daļas

prasības.

Tādējādi

Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertie vārdi "ievērojot

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu

nemainības principu" neatbilst Satversmes 68. panta pirmajai

daļai.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

1. Atzīt likumu "Par

pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada

7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas

Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts

robežu" par atbilstošu Latvijas PSR Augstākās padomes

1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas

Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un

9. punktam.

2. Atzīt 2007. gada

27. martā parakstīto Latvijas Republikas un Krievijas

Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam.

3. Atzīt likumu "Par

Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas

un Krievijas valsts robežu" par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 3. pantam.

4. Atzīt likuma "Par

Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas

un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdus "ievērojot

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu

nemainības principu" par neatbilstošiem Latvijas Republikas

Satversmes 68. panta pirmajai daļai un spēkā neesošiem no

sprieduma publicēšanas brīža.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G. Kūtris