2. pants
atzina par spēkā neesošu Neatkarības deklarācijas

5. punktu. Lai šādu grozījumu varētu izdarīt, nepieciešams,

lai Konstitucionālajam likumam būtu tāds pats juridiskais spēks

kā Neatkarības deklarācijai. Tā kā Neatkarības deklarācija bija

konstitucionāla ranga akts, tad Konstitucionālajam likumam ir

tāds pats juridiskais spēks, kas expressis verbis izriet

arī no tā nosaukuma.

Konstitucionālā likuma preambula

ir nozīmīga Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnas

nostiprināšanai. "Valsts nepārtrauktības koncepciju pilnā mērā

apliecināja arī [..] Konstitucionālais likums" (Apsītis R.

Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds,

2005. gada 3. maijs, Nr. 16).

Atsauce uz Konstitucionālo likumu

kā spēkā esošu konstitucionāla ranga aktu ietverta arī Pieteikuma

iesniedzēja apstrīdētajā Pilnvarojuma likumā. Arī Saeimas debatēs

par Pilnvarojuma likumu vairākkārt tika uzsvērts, ka

Konstitucionālais likums nostiprina nepārtrauktības doktrīnu un,

tieši pamatojoties uz šo likumu, citas valstis esot atzinušas

Latvijas neatkarības atjaunošanu (sk. Latvijas Republikas

9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes 2007. gada

1. februārī stenogrammu).

Līdz ar to Konstitucionālais

likums ir spēkā esošs konstitucionāla ranga akts.

61. Vērtējot Neatkarības

deklarāciju un Konstitucionālo likumu, nepieciešams ņemt vērā, ka

šos aktus pieņēma institūcija, kas tika izveidota, pamatojoties

uz Latvijas PSR Konstitūciju.

61.1. Demokrātiskā tiesiskā

valstī vēlēšanām ir jābūt brīvām, proti, tām ir jānodrošina

vēlētāju gribas brīva izteikšana. Satversmes 1.pants, kā arī

starptautisko tiesību normas - ANO Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25.pants un Eiropas

Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 3.pants - paredz valsts

pozitīvo pienākumu nodrošināt, lai vēlēšanas būtu brīvas. Brīvas

vēlēšanas sevī ietver vēlētāju gribas brīvu veidošanos un

vēlētāju iespēju brīvi paust savu gribu balsojot [sk. Latvijas

Republikas tiesībsarga 2007. gada 28. marta viedokli

par likumprojektu "Grozījumi Politisko organizāciju (partiju)

finansēšanas likumā" //

http://www.vcb.lv/index.php?open=viedoklis&this=280307.282].

Augstākās padomes vēlēšanās

piedalījās ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī PSRS

pilsoņi, kas dzīvoja Latvijas PSR teritorijā. Tāpat vēlēšanās

okupētā teritorijā piedalījās okupācijas armijai piederīgas

personas. Turklāt kandidātu izvirzīšanas procedūra tika noteikta

tādējādi, ka bija iespējams bloķēt nevēlamu kandidātu

izvirzīšanu, savukārt vēlēšanu aģitācijas regulējums, it sevišķi

valsts televīzijā, nenodrošināja visu politisko spēku vienlīdzību

[sk.: Levits E. Valsts atjaunošanas koncepcijas attīstība

(personiskas piezīmes) // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un

dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds

Latvijas Vēsture, 2000, 275. lpp.].

61.2. Latvijas PSR Augstākā

padome tika ievēlēta daļēji brīvās vēlēšanās. Tā pauda ne tikai

Latvijas Republikas pilsoņu, bet arī citu Latvijas PSR

iedzīvotāju politisko gribu. Kā Latvijas PSR valsts varas orgāns

Augstākā padome formāli bija prettiesiski izveidotās Latvijas PSR

institūcija un nevarēja pieņemt Latvijas Republikai saistošus

normatīvos aktus.

Taču jāņem vērā, ka faktiski

Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 18. marta

vēlēšanas bija viens no Latvijas neatkarības atjaunošanas

posmiem, kuru aizsāka disidentu kustība un turpināja Latvijas

Nacionālās neatkarības kustība un Latvijas Tautas fronte.

"Latvijas Tautas fronte, balstoties uz saviem panākumiem

1989. gada PSRS Tautas Deputātu Kongresa un vietējo padomju

vēlēšanās, mērķtiecīgi gatavojās iet pa "parlamentāro" ceļu. Tas

nozīmēja aktīvi piedalīties vēlēšanās un iegūt Augstākajā padomē

vairākumu, vislabāk jau 2/3 vairākumu, un tad izmantot šo

Latvijas PSR augstāko varas institūciju kā instrumentu, lai

virzītos pretim valsts neatkarībai" (Levits E. Valsts

atjaunošanas koncepcijas attīstība, 276. lpp.).

Latvijas Tautas fronte prasību pēc

Latvijas neatkarības atjaunošanas formulēja savā otrajā

programmā: "Ievērodama Latvijas tiesības un tautas gribu, LTF

izvirza mērķi atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, radot

demokrātisku parlamentāru republiku, kas turpinātu Latvijas

Republikas demokrātiskās tradīcijas" (Latvijas Tautas frontes

programma // Atmoda, 1989. gada 4. novembris).

Latvijas Tautas fronte savā 1990. gada 18. marta

Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanu platformā skaidri

definēja, ka tās pārstāvji kā Augstākās padomes deputāti balsos

par Latvijas neatkarību: "Mums šis ir izšķiršanās brīdis.

Vēlēšanās 18. martā skaidri izteiksim savu gribu - dzīvot

brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijā! Mūsu likteni nedrīkst

izšķirt vienaldzība, kūtrums vai nejaušība. Mūsu mērķis -

neatkarīga Latvijas valsts, kas turpina un attīsta Latvijas

Republikas demokrātiskās un parlamentārās tradīcijas"

(Latvijas Tautas frontes vēlēšanu platforma Augstākās padomes

vēlēšanām // Atmoda, 1990. gada 13. februāris).

Augstākās padomes vēlēšanas bija

balsojums par Latvijas neatkarību, kurā, neraugoties uz vēlēšanu

sistēmas nepil- nībām, Latvijas neatkarības atbalstītāji guva

pārliecinošu uzvaru. Ņemot vērā Latvijas Tautas frontes vēlēšanu

platformā noteiktos mērķus un Trešās atmodas norisēs skaidri

definēto Latvijas iedzīvotāju vairākuma gribu dzīvot brīvā un

neatkarīgā valstī, Augstākās padomes deputāti vēlēšanās tika

pilnvaroti lemt par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

61.3. Pieņemot lēmumu par

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Augstākā padome

nostājās uz 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas

tiesiskās platformas. Ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanas

brīdi Augstākā padome kā Latvijas PSR augstākais valsts varas

orgāns atzina par sev saistošu Latvijas Republikas

1918. gada 18. novembra proklamēšanas aktu un uzņēmās

veikt Latvijas Republikas neatkarības faktisko atjaunošanu.

Augstākā padome darbojās Latvijas

Republikas interesēs, atjaunojot tās suverēno un efektīvo valsts

varu, līdz brīdim, kad demokrātiskās vēlēšanās tika ievēlētas

Satversmē paredzētās valsts varas institūcijas, kurām Augstākā

padome varēja nodot savas pilnvaras (sk.: Levits E. Valsts

atjaunošanas koncepcijas attīstība, 278. lpp.).

Augstākās padomes īstenoto

Latvijas valstiskuma atjaunošanas politiku Latvijas iedzīvotāji

atbalstīja jau 1991. gada 3. martā, kad notika

Vislatvijas aptauja. Kā savās atmiņās raksta viens no Latvijas

Tautas frontes līderiem Dainis Īvāns: " - Vai jūs esat par

demokrātisku un neatkarīgu Latviju? - bija aptaujas jautājums, un

3. martā uz to apstiprinoši atbildēja 73,6 procenti

plebiscīta dalībnieku no 87,6 procentiem reģistrēto Latvijas

vēlētāju. Tikai 24,7 procenti balsoja "pret", un mēs to

uzskatījām par fantastisku nacionāli raibās sabiedrības

lojalitātes apliecinājumu 4. maija republikai. Pat

Daugavpilī ar tās 13 procentiem latviešu iedzīvotāju 63,4

procenti teica "jā"" (Īvāns D. Gadījuma karakalps. Rīga:

Vieda, 1995, 350. lpp.).

5. Saeimas vēlēšanas

1993. gada 5. un 6. jūnijā akceptēja Augstākās

padomes iepriekšējo darbu kā atbilstošu Latvijas Republikas un

tās tautas interesēm. Šajās vēlēšanās, kas atbilda Satversmes

6. panta prasībām un demokrātisku vēlēšanu standartiem,

Latvijas tauta neapšaubīja Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanas lietderību un ievēlēja simt savus priekšstāvjus,

pilnvarojot tos turpināt valsts atjaunošanas darbu.

Saskaņā ar Satversmes normām

ievēlētā 5. Saeima pārņēma Augstākās padomes pilnvaras.

Pārņemot pilnvaras no Augstākās padomes, 5. Saeima Latvijas

tautas vārdā arī akceptēja kā juridiski saistošu Augstākās

padomes darbu, ko tā bija veikusi kopš Neatkarības deklarācijas

pieņemšanas Latvijas Republikas interesēs.

Līdz ar to

jāsecina, ka Neatkarības deklarācija un Konstitucionālais likums

ir juridiski saistoši, lai gan šie akti netika pieņemti saskaņā

ar Satversmē noteikto procedūru.

62. Latvijas valsts

konstitucionālais regulējums pamatā ir apkopots Satversmē, taču

līdzās tai savu juridisko spēku ir saglabājušas 1920. gada

27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti, Neatkarības

deklarācijas un Konstitucionālā likuma normas, ciktāl tās nav

aizstātas ar Satversmes normām. Tiesību zinātnē ir pausts

viedoklis, ka līdzās Satversmei spēkā esoši konstitucionāla ranga

akti ir 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas

proklamēšanas akts, 1920. gada 27. maija Deklarācija

par Latvijas valsti, Neatkarības deklarācija un Konstitucionālais

likums (sk.: Kusiņš G. Kā pilnveidot mūsu valsts Satversmi //

Satversmes reforma Latvijā: par un pret. Rīga: Sociāli ekonomisko

pētījumu institūts "Latvija", 1995, 39. lpp.).

Tā kā

Neatkarības deklarācijas preambula un 9. punkts ir spēkā

esošas konstitucionāla ranga normas, Satversmes tiesa ir tiesīga

izvērtēt lietā apstrīdēto likumu atbilstību Neatkarības

deklarācijas normām.

IX

63. Lai varētu izvērtēt

Pilnvarojuma likuma un Ratifikācijas likuma 1. pantā

ietverto vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības

organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību

Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam,

nepieciešams noskaidrot šo spēkā esošo konstitucionāla ranga

normu saturu.

64. Neatkarības

deklarācijas preambula sastāv no izvērsta vēsturisko faktu

izklāsta un to juridiska novērtējuma. Šādu vēsturisko faktu

izklāstu deklarācijas preambulā tās izstrādātāji ietvēra, lai

dokumenta lasītājam izskaidrotu Latvijas tautas politisko

motivāciju atjaunot savu valstisko neatkarību un norādītu uz

faktiem, kuru juridiskais izvērtējums noved pie secinājuma, ka

1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika

pastāv joprojām un Augstākā padome atjauno šīs valsts suverēno

varu (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas

tiesību sistēmā, 54. - 55. lpp.).

64.1. Deklarācijas

preambulas pirmajā rindkopā tiek aprakstīts Latvijas Republikas

izveidošanas process, īpaši uzsverot 1918. gada

18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktu,

Latvijas Satversmes sapulces ievēlēšanu un Satversmes pieņemšanu,

kā arī Latvijas Republikas starptautiski tiesisko atzīšanu un

uzņemšanu par Tautu Savienības locekli.

Preambulas otrā rindkopa veltīta

1940. gada jūnija notikumiem. Preambulā konstatēts, ka PSRS

valdības ultimatīvā nota bija par pamatu Latvijas Republikas

valdības maiņai. Tiek konstatēts, ka jaunā valdība tika sastādīta

pēc PSRS pārstāvju diktāta un ka tā nebija Latvijas Republikas

suverēnās varas izpildorgāns, jo pārstāvēja PSRS, nevis Latvijas

Republikas intereses. Šajā rindkopā Augstākā padome PSRS

ultimatīvo notu un PSRS agresiju pret Latvijas Republiku

kvalificē kā starptautisku noziegumu, kura rezultātā tika

likvidēta Latvijas Republikas suverēnā valsts vara.

Preambulas trešajā rindkopā

Augstākā padome izvērtē 1940. gada 14. un

15. jūlija Tautas Saeimas vēlēšanas. Augstākā padome norāda,

ka šīs vēlēšanas notika citas valsts karaspēka okupētā valstī

politiskā terora apstākļos, pamatojoties uz prettiesiski pieņemta

antikonstitucionāla vēlēšanu likuma normām. Papildus tam ir

uzsvērts, ka vēlēšanās tika ļauts piedalīties tikai vienam

sarakstam - "Darba Tautas blokam", kā arī secināts, ka vēlēšanu

rezultāti tika viltoti.

Preambulas ceturtā rindkopa

veltīta Tautas Saeimas lēmumam likvidēt Latvijas Republikas

neatkarību un pievienoties PSRS. Augstākā padome norāda, ka

Tautas Saeima nepauda Latvijas tautas gribu un tai nebija

konstitucionālu tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas

grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Netieši

atsaucoties uz Satversmes 77. pantu, Augstākā padome uzsver,

ka šos jautājumus ir tiesīga izlemt vienīgi Latvijas tauta, bet

tautas nobalsošana par pievienošanos PSRS netika rīkota.

Pamatojoties uz iepriekšējās

četrās rindkopās konstatētajiem vēsturiskajiem faktiem,

preambulas piektajā rindkopā Augstākā padome secina, ka Latvijas

Republikas iekļaušana PSRS sastāvā no starptautisko tiesību

viedokļa nav spēkā. Tāpat Augstākā padome uzsver, ka Latvijas

Republika de iure pastāv kā starptautisko tiesību

subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis.

64.2. Neatkarības

deklarācijas preambulā ietvertais regulējums konkretizē Latvijas

valsts nepārtrauktības doktrīnu, ko atbilstoši starptautisko

tiesību normām paredz Satversmes 2. pants (sk. šā

sprieduma 31. punktu). Tas ir Latvijas Republikas

oficiālais viedoklis par to, ka 1918. gada 18. novembrī

dibinātā Latvijas Republika, neraugoties uz 1940. gadā

notikušo PSRS agresiju un okupāciju, ir turpinājusi nepārtraukti

eksistēt (sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas

tiesību sistēmā, 56. lpp.).

Var piekrist Ministru kabineta

paustajam viedoklim, ka lūgums izvērtēt apstrīdēto likumu

atbilstību Neatkarības deklarācijas preambulai nozīmē lūgumu

izvērtēt šo likumu atbilstību Latvijas Republikas nepārtrauktības

doktrīnai (sk. lietas materiālu 4. sējuma

75. lpp.). Neatkarības deklarācijas preambula uzliek

Latvijas Republikas valsts varas institūcijām par pienākumu

ievērot Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu un

neatkāpties no tās. Visos gadījumos, kad tas ir juridiski

svarīgi, Latvijas Republikas valsts varas institūcijām sava

rīcība jābalsta uz preambulā formulēto nepārtrauktības doktrīnu.

Tāpat Latvijas Republikas valsts varas institūcijām ir saistošs

preambulā ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais

novērtējums, kas pamato nepārtrauktības doktrīnu (sk.: Levits

E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā, 56. -

57. lpp.).

Neatkarības

deklarācijas preambula nostiprina Latvijas valsts nepārtrauktības

doktrīnu.

65. Neatkarības

deklarācijas 9. punkts noteic: "Latvijas Republikas

attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo

1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un

Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts

neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju."

Saeima un Ministru kabinets

pauduši viedokli, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts ir

zaudējis savu juridisko spēku.

65.1. Institūcijas, kas

izdevušas apstrīdētos aktus, savu viedokli pamato ar to, ka

Neatkarības deklarācijas 9. punkts esot cieši saistīts ar

deklarācijas 5. punktu, kurš paredzēja pārejas periodu

Latvijas Republikas neatkarības de facto atjaunošanai.

Abas šīs normas veidojot vienotu noregulējumu: "pārejas periodā

ir jāatjauno Latvijas Republikas de facto neatkarība,

risinot šo jautājumu sarunu ceļā ar PSRS un pamatojoties uz

1920. gada Miera līguma 2. pantā pausto Krievijas

atteikšanos no Latvijas uz mūžīgiem laikiem." Ar Konstitucionālā

likuma 2. pantu Neatkarības deklarācijas 5. punkts esot

atzīts par spēkā neesošu, savukārt 9. punkts kā

5. punktam cieši piesaistīta norma par spēkā neesošu esot

atzīts Konstitucionālā likuma preambulā (sk. lietas materiālu

1. sējuma 151. - 152. lpp. un 4. sējuma 78. -

79. lpp.).

65.2. Konstitucionālā

likuma 2. pants atzīst par spēku zaudējušu Neatkarības

deklarācijas 5. punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas

Republikas valsts varas atjaunošanai de facto. Savukārt šā

likuma preambulā citastarp ir konstatēts: "1991. gada

19. augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas

pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes

institūcijas, un nav iespējams realizēt 1990. gada

4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanu" 9. punktu par Latvijas Republikas valstiskās

neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā."

Kaut arī no Konstitucionālā likuma

preambulas varētu izrietēt secinājums, ka Neatkarības

deklarācijas 5. un 9. punkts veido vienotu

noregulējumu, kas ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu zaudē

spēku, var piekrist J. Neimaņa paustajam viedoklim, ka šāda

pieeja būtu pārāk vienkāršota. Ja Konstitucionālais likums būtu

paredzējis arī Neatkarības deklarācijas 9. punkta atcelšanu,

tas expressis verbis būtu norādīts Konstitucionālā likuma

2. pantā. Tāpat jāņem vērā, ka Neatkarības deklarācijas

9. punkts risina vairākus tiesību jautājumus, no kuriem

tikai viens ir sarunu vešana ar PSRS (sk. lietas materiālu

11. sējuma 117. - 118. lpp.).

Neatkarības deklarācijas

5. punkts bija kompromisa norma, kas parādījās pašā

Neatkarības deklarācijas izstrādes beigu posmā un īsti

neiederējās visā deklarācijas kontekstā. "Deklarācijas

5. punkta saturs ir dokumenta svešķermenis, no kura pēc

iespējas ātrāk būtu jāatbrīvojas" (Apsītis R. Neatkarības

deklarācijas pieņemšanas gadadienā // Jurista Vārds,

2005. gada 3. maijs, Nr. 16).

Neatkarības deklarācijas

sagatavošanas materiāli liecina, ka tās 5. punkts formulēts

tikai 1990. gada 28. aprīļa projektā (sk.:

4. maijs, 485. lpp.). Netieši atsauce uz pārejas

periodu ietverta Neatkarības deklarācijas "minimālajā" variantā,

kas tika gatavots izskatīšanai Latvijas Augstākās padomes Tautas

frontes deputātu frakcijas sēdē 1990. gada 28. martā.

Šajā dokumentā attiecīgā norma formulēta šādi: "AP turpinās

sarunas ar PSRS par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu"

(4. maijs, 468. lpp.).

Savukārt Neatkarības deklarācijas

9. punkta pirmais teikums formulēts 1990. gada

24. marta projektā: "Attiecības ar PSRS turpmāk regulē

1920. g. 11. augusta miera līgums starp Latviju un

Krieviju, kas noteic draudzīgas attiecības un sadarbību ar PSRS"

(4. maijs, 465. lpp.). Turpmākajā Neatkarības

deklarācijas projekta apspriešanas gaitā šī norma redakcionāli un

saturiski tika precizēta, taču saglabāja savu vietu deklarācijas

tekstā.

Var secināt, ka Neatkarības

deklarācijas 9. punkts tās sagatavošanas gaitā tika formulēts

krietni agrāk nekā 5. punkts. Tādējādi Neatkarības

deklarācijas 9. punktu nevar uzskatīt tikai par

5. punkta izpildes mehānismu. Tam ir savs saturs un nozīme

deklarācijas sistēmā.

65.3. Jāņem vērā, ka

Neatkarības deklarācijas 9. punkts sastāv no diviem

teikumiem. Kopš 1990. gada 24. marta deklarācijas

projekta tās neatņemams elements ir 9. punkta pirmais

teikums. Neatkarības deklarācijas 9. punkta otrā teikuma

redakcija par sarunām ar PSRS kā pārejas perioda ideja parādās

deklarācijas projekta "minimālajā variantā" 1990. gada

28. martā (sk.: 4. maijs, 468. lpp.).

Savukārt abi teikumi 9. punktā apvienoti tikai

1990. gada 12. aprīļa projektā (sk.: 4. maijs,

476. lpp.).

Konstitucionālā likuma preambulā

Augstākā padome konstatēja neiespējamību, vedot sarunas ar PSRS,

atjaunot Latvijas Republikas de facto neatkarību. No tā

var secināt, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkta otrais

teikums varētu būt netieša norāde uz to, ka Latvijas Republikas

neatkarība atjaunojama pakāpeniski, veidojot kopīgu noregulējumu

ar tās pašas deklarācijas 5. punktu. Deklarācijas

9. punkta otrais teikums paredz pakāpenisku pāreju uz

neatkarības atjaunošanu de facto. Proti, Latvija kā

neatkarīga valsts uz savstarpēji līdztiesīgiem pamatiem sarunu

ceļā noregulē visus ar pārejas periodu saistītos jautājumus.

Savukārt Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmajam

teikumam ir patstāvīga nozīme, kas tikai daļēji saistīta ar

pārējā deklarācijas tekstā iestrādāto pārejas periodu neatkarības

atjaunošanai.

Līdzīgs viedoklis pausts tiesību

zinātnē: "1991. gada 21. augusta likums "Par Latvijas

Republikas valstisko statusu" [..] nosaka, ka nav iespējams

realizēt Deklarācijas 9. punktu "par Latvijas Republikas

valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā". Šī likuma

preambulas daļa būtu jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas tikai uz

to 9. punkta daļu, kurā ir runa par Valdības komisijas

izveidošanu sarunām ar PSRS, un ka principiālā nostādne attiecībā

uz 1920. gada Miera līgumu nav izmainīta 1991. gada

21. augusta likumā" (profesores Inetas Ziemeles

2005. gada 14. marta atzinums Ministru kabinetam sakarā

ar Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par

Latvijas un Krievijas valsts robežu parakstīšanu un ratifikāciju,

lietas materiālu 6. sējuma 214. lpp.).

Līdz ar to

Neatkarības deklarācijas 9. punkts nav pilnībā zaudējis savu

juridisko spēku.

66. Pieteikuma iesniedzējs,

atsaucoties uz E. Levita pausto viedokli, uzskata, ka no

Neatkarības deklarācijas 9. punkta pirmā teikuma izriet

konkrēts Latvijas un Krievijas valsts robežas jautājuma

noregulējums ar konstitucionāla ranga normu (sk. lietas

materiālu 1. sējuma 11. - 12. lpp.).

E. Levits raksta:

"Deklarācijas 9. punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar

PSRS veidojamas uz 1920. g. 11. augusta Miera

līguma pamata. Šis punkts, protams, attiecas arī uz PSRS tiesisko

mantinieci - Krieviju. Tas nozīmē - kamēr šis Deklarācijas punkts

nav atcelts, Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju var veidot

vienīgi tā, ka jaunākie līgumi nav pretrunā ar 1920. gada

Miera līgumu. 9. punkts ir sevišķi svarīgs Abrenes jautājuma

risināšanā" (Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas

tiesību sistēmā, 64. lpp.).

Var piekrist Ministru kabineta

paustajam viedoklim, ka šāds E. Levita Neatkarības

deklarācijas 9. punkta skaidrojums neatbilst deklarācijas

9. punkta mērķim un saturam (sk. lietas materiālu

6. sējuma 78. lpp.).

66.1. Visupirms jāņem vērā

tas, ka E. Levits ir vienīgais zinātnieks, kurš, komentējot

Neatkarības deklarācijas saturu, norādījis uz tik ciešu

Neatkarības deklarācijas 9. punkta saistību ar Latvijas un

Krievijas valsts robežu un Abrenes jautājumu. Piemēram,

R. Apsītis savā Neatkarības deklarācijas komentārā tās

9. punktu iztulko ne tik tālejoši: "Deklarācijas

9. punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar PSRS veidojamas

saskaņā ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp

Latviju un Krieviju. Tagad, kad PSRS beigusi pastāvēt,

9. punktā teiktais attiecas uz PSRS tiesisko mantinieci -

Krieviju" (Apsītis R. Neatkarības deklarācijas pieņemšanas

gadadienā // Jurista Vārds, 2005. gada 3. maijs,

Nr. 16). Latvijas un Krievijas valsts robežas

atjaunošanu atbilstoši Miera līgumam un Abrenes jautājumu

R. Apsītis expressis verbis nesaista ar Neatkarības

deklarācijas 9. punktu. Arī pirmajā Neatkarības deklarācijas

projektā, kas tēžu veidā formulēts 1990. gada

20. martā, ir norādīts: "Abrenes jautājums juridiski paliek

atklāts, bet pašreizējā situācijā nebūtu politiski aktualizējams"

(4. maijs, 456. lpp.).

Tāpat jāņem vērā, ka Neatkarības

deklarācijas pieņemšanas laikā zināma iedzīvotāju daļa apšaubīja

Latvijas tautas tiesības būt neatkarīgai un šie cilvēki vēl bija

jāpārliecina par nepieciešamību atjaunot neatkarīgu valsti.

Neatkarības deklarācijas galvenais mērķis bija Latvijas

valstiskuma pilnīga atjaunošana. Tādēļ Neatkarības deklarācija

fiksēja tikai galvenos pamatprincipus, idejas un darbības

virzienus Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Neatkarības

deklarācija kopumā iezīmēja svarīgākās nostādnes Latvijas

valstiskuma atjaunošanai. Neatkarības deklarācijā nebija ietverts

detalizēts regulējums atsevišķiem de facto neatkarības

atgūšanas jautājumiem. Konkrēts noregulējums attiecībā uz

Latvijas un Krievijas valsts robežu neatbilstu Neatkarības

deklarācijas struktūrai.

66.2. Vērā ņemams arī tas,

ka E. Levits savā komentārā Neatkarības deklarācijas

9. punktu citē tuvu tam tekstam, kāds tika akceptēts

deklarācijas projekta 1990. gada 24. marta un

3. aprīļa variantos (sk.: 4. maijs, 465.,

473. lpp.). E. Levits savās atmiņās par Neatkarības

deklarācijas pieņemšanu norāda, ka "Deklarācijas darba grupas

sēdēs piedalījos līdz aizbraukšanai 10. aprīlī" (Levits

E. Valsts atjaunošanas koncepcijas attīstība,

293. lpp.).

Taču Neatkarības deklarācijas

sagatavošanas materiāli liecina, ka tās 9. punkts būtiski

grozīts Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes deputātu

frakcijas sēdē 1990. gada 12. aprīlī. Darba grupas

1990. gada 9. aprīlī sagatavotā deklarācijas projekta

9. punkts paredzēja: "Latvijas Republikas attiecības ar PSRS

veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11.

augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju." Pēc frakcijas

sēdes šis teikums tika papildināts ar palīgteikumu "kurā uz

mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība", kā arī

tam tika pievienots otrais teikums šādā redakcijā: "Sarunām ar

PSRS izveidot Valdības komisiju" (4. maijs,

476. lpp.).

Līdz ar to var secināt, ka

Neatkarības deklarācijas 9. punkts tika saturiski grozīts,

modificējot tajā sākotnēji ietverto noregulējumu.

66.3. Ar 1990. gada

12. aprīlī pieņemto papildinājumu Neatkarības deklarācijas

9. punktā ietvertā atsauce uz Miera līgumu tika sašaurināta

attiecībā uz vienu konkrētu jautājumu, proti, faktu, ka Miera

līgumā Krievija uz mūžīgiem laikiem atzinusi Latvijas

neatkarību.

Noregulējums par Latvijas atzīšanu

uz mūžīgiem laikiem ietverts Miera līguma 2. pantā. Tādēļ,

ņemot vērā Neatkarības deklarācijas 9. punkta tapšanas

vēsturi, nevar uzskatīt, ka tas saistīts ar citām Miera līguma

normām, tostarp 3. pantu, kas noteic valsts robežu starp

Latviju un Krieviju. Drīzāk var piekrist tiesību zinātnē

paustajam viedoklim, ka "atsauce uz Miera līgumu ir jālasa

kontekstā ar nākamo palīgteikumu, kurš akcentē apstākli, ka Miera

līgumā ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Tādēļ Miera līgums

šajā gadījumā ir jāizprot tikai kā normatīvs ietvars vienai tēzei

- par Latvijas valsts neatkarību" (Paparinskis M. Maisot

tiesisko "spageti" bļodu: Robežlīgums, Satversme un

starptautiskās tiesības // Jurista Vārds, 2007. gada

30. janvāris, Nr. 5).

Neatkarības deklarācijas

9. punkta pirmais teikums kopā ar tās preambulu

interpretējami kā pamatojums deklarācijā iestrādātajam galvenajam

jautājumam, proti, Latvijas valstiskuma atjaunošanai. Gan

vēsturisko apstākļu uzskaitījums un to juridiskais novērtējums

Neatkarības deklarācijas preambulā, gan atsauce uz Miera līgumu

9. punktā visupirms ietverti ar mērķi pamatot Latvijas

tiesības uz neatkarīgu valsti. Neatkarības deklarācijas

9. punkta pirmajā teikumā īpaši ir uzsvērts fakts, ka

Latvijas valsts neatkarību uz mūžīgiem laikiem Padomju Krievija

atzinusi jau 1920. gadā. Tāpat tiek uzsvērts tas, ka ar

Neatkarības deklarāciju Latvijas neatkarība tiek atjaunota,

proti, netiek dibināta jauna valsts.

Neatkarības deklarācijas 9. punkta

pirmais teikums konkretizē deklarācijas preambulā ietverto

Latvijas valsts varas institūciju pienākumu pamatoties uz

nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas attiecībās ar PSRS un

Krieviju neatkāpties no tās.

66.4. E. Levits paudis

viedokli, ka no Neatkarības deklarācijas 9. punkta izriet

Latvijas un Krievijas savstarpējo attiecību noregulējums - kamēr

deklarācijas 9. punkts nav atcelts, Latvija visas

līgumattiecības ar Krieviju var veidot vienīgi tā, ka jaunākie

līgumi nav pretrunā ar 1920. gada Miera līgumu (sk.:

Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā,

64. lpp.).

Taču Vīnes konvencijas

59. pantā ir ietverts vispārējais princips lex

posterioris derogat legi priori, atbilstoši kuram vēlāks

līgums, kas attiecas uz to pašu tiesisko jautājumu, stājas

iepriekšējā līguma vietā. Šis vispārējais princips neattiektos uz

starptautiskajiem līgumiem tikai tajos gadījumos, ja starp tiem

pastāvētu hierarhiskas attiecības, piemēram, agrākais līgums

deklarētu ius cogens normas vai arī tajā būtu tieši

atrunāta šā līguma prioritāte (sk.: 2006.gada Starptautisko

tiesību komisijas Darba grupas starptautisko tiesību

fragmentācijas jautājumos secinājumi: Starptautisko tiesību

dažādošanās un paplašināšanās radītās problēmas // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/draft%20articles/1_9_2006.pdf,

paras. 31 - 36).

Miera līgums ir "parasts"

starptautisks līgums, un nedz Latvija, nedz Krievija tam nav

piešķīrusi nekādu sevišķu juridisko spēku. Līdz ar to šā līguma

puses var saskaņā ar starptautiskajām tiesībām noslēgt

savstarpējus jaunus līgumus, kas pilnībā vai daļēji aizstātu

Miera līgumu.

Viedoklis par Neatkarības

deklarācijas 9. punkta ietekmi uz Miera līguma spēku

iepretim jaunākiem Latvijas un Krievijas līgumiem neatbilst Vīnes

konvencijas 59. pantā ietvertajam regulējumam. Tas būtu

pieļaujams tikai tādā gadījumā, ja konstitucionālā norma

expressis verbis norādītu uz īpašu Miera līguma

statusu.

Taču Neatkarības deklarācija

expressis verbis nenoteic šāda veida ierobežojumus

Latvijas valsts tiesībām noslēgt ar Krieviju jaunus

starptautiskos līgumus par Miera līgumā risinātajiem

jautājumiem.

66.5. Neatkarības

deklarācija ir rūpīgi izstrādāts dokuments, kas ilgstoši tika

apspriests, pilnveidots un rediģēts. Lai varētu uzskatīt, ka

Neatkarības deklarācijas mērķis ir regulēt Latvijas un Krievijas

valsts robežu un saistīt Latviju ar pienākumu katrā ziņā atjaunot

Miera līgumā noteikto robežu, nepieciešamas skaidras norādes par

šādu likumdevēja mērķi. Satversmes tiesai lietas sagatavošanas

gaitā šādas norādes nav izdevies atrast.

Ja Neatkarības deklarācijas autori

būtu vēlējušies noteiktā veidā regulēt Latvijas un Krievijas

valsts robežu, viņiem attiecīga satura norma bija jāietver

deklarācijas tekstā, līdzīgi kā tas tika izdarīts ar atsauci uz

Miera līguma 2. pantu Neatkarības deklarācijas

9. punktā. Neatkarības deklarācijas galīgajā redakcijā šāda

norma nav ietverta. Tāpat arī Neatkarības deklarācijas

apspriešanas gaita neliecina, ka tās autori būtu vēlējušies šādu

normu tajā ietvert.

Netieši uz šāda regulējuma

neesamību Neatkarības deklarācijas tekstā norāda arī Augstākās

padomes motīvi, 1992. gada 22. janvārī pieņemot lēmumu

"Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas

neatzīšanu". Ziņojot par šo lēmuma projektu, Augstākās padomes

deputāts Rolands Rikards citastarp uzsvēra: "Savukārt šajā lēmuma

projektā mēs liekam tomēr priekšā to pateikt juridiski: "Robežu

nosaka 1920.gada augusta miera līguma 3.pants." Mēs pasakām savu

oficiālo viedokli. Tālāk visu var risināt sarunās" (Latvijas

Republikas Augstākās padomes 1992. gada 22. janvāra

rīta plenārsēdes stenogramma). Ja šāds noregulējums būtu

ietverts jau Neatkarības deklarācijā, 1992. gada

22. janvārī nebūtu bijis nepieciešamības to noteikt vai arī

šajā gadījumā attiecīgais fakts varētu tikt konstatēts,

atsaucoties uz Neatkarības deklarācijas 9. punktu.

Var secināt, ka Neatkarības

deklarācijas 9. punktā nav ietverts Latvijas un Krievijas

valsts robežas noregulējums. Neatkarības deklarācijas

9. punkta pirmais teikums uzliek Latvijas Republikai par

pienākumu sarunās ar Krievijas Federāciju neatkāpties no savas

nepārtrauktības doktrīnas.

Neatkarības

deklarācijas 9. punkta pirmais teikums liedz Latvijai,

slēdzot starptautiskus līgumus ar Krieviju, atkāpties no Latvijas

nepārtrauktības doktrīnas.

X

67. Pieteikuma iesniedzējs

lūdzis izvērtēt Pilnvarojuma likuma atbilstību Neatkarības

deklarācijas preambulai un 9. punktam. Ņemot vērā Satversmes

tiesas iepriekš izdarītos secinājumus, jāizvērtē, vai

Pilnvarojuma likums atbilst valsts nepārtrauktības doktrīnai. Tas

nozīmē, ka jānoskaidro, vai Saeima, pieņemot Pilnvarojuma likumu,

nav rīkojusies pretēji valsts nepārtrauktības doktrīnai.

67.1. Pilnvarojuma likumā

Saeima Ministru kabinetu pilnvarojusi parakstīt Robežlīgumu. Šādu

pilnvarojumu Saeima devusi, "pamatojoties uz Latvijas Republikas

Augstākās padomes 1991. gada 21.augustā pieņemto Latvijas

Republikas konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas

valstisko statusu", kā arī ņemot vērā starptautiski atzīto

Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību".

Satversmes 68. pants paredz

Saeimas tiesības apstiprināt Ministru kabineta parakstītos

starptautiskos līgumus, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus

jautājumus. Satversme nenoteic, ka Saeimai jāpilnvaro Ministru

kabinets parakstīt starptautisko līgumu, taču Satversmē nav

ietverts arī aizliegums to darīt.

"Parlamentārajās valstīs valdība

ir atkarīga no parlamenta un viņa priekšā atbildīga, tāpēc ir

pilnīgi loģiski, ka parlaments ne vien kontrolē valdību, bet arī

dod viņai vadošus norādījumus gan vispārīgā politiskā virziena

ieturēšanā, gan arī atsevišķu resoru darbības nospraušanā"

(Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē,

151. lpp.). Arī Latvijas Senāts atzinis, ka Saeimai ir

tiesības dot Ministru kabinetam saistošus norādījumus un

rīkojumus [Latvijas Senāta spriedumi (1918 - 1940).

3. sējums. Senāta Administratīvā departamenta spriedumi

(1926 - 1930). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora

Augusta Lēbera fonds, 1997, 922. lpp.].

Saeima ir tiesīga pilnvarot

Ministru kabinetu veikt noteiktas darbības starptautiskajās

tiesībās, lai ne vien parakstītu, bet arī sagatavotu, pēc Saeimas

ieskata, Latvijai nepieciešamu līgumu ar ārvalsti. Saeimai šādas

tiesības ir paredzētas arī likuma "Par Latvijas Republikas

starptautiskajiem līgumiem" 3. pantā. Tas noteic, ka Saeima

"var pieņemt lēmumu par jebkura starptautiska līguma noslēgšanu,

lēmumā nosakot par konkrētā līguma izdošanu atbildīgās personas

un šo personu pilnvarojuma apjomu un saturu".

Līdz ar to Saeima, dodot

pilnvarojumu Ministru kabinetam, nav pārkāpusi Satversmē noteikto

kompetenci.

67.2. Gadījumos, kad

Ministru kabinets iecerējis sagatavot un parakstīt tādus

starptautiskos līgumus, kas skar Latvijas valstij būtiskus

jautājumus, iepriekšēja Saeimas piekrišana šādai Ministru

kabineta rīcībai, ar likumu pilnvarojot Ministru kabinetu

sagatavot vai parakstīt kādu likumu, piešķir Ministru kabineta

rīcībai papildu leģitimitāti un otrai līgumslēdzējai pusei

apliecina, ka ne vien Latvijas valdība, bet arī parlaments pēc

līguma parakstīšanas to akceptēs un neiebildīs pret šāda līguma

stāšanos spēkā.

Latvijas Satversmes teksts lielā

mērā tapa, par pamatu ņemot Vācijas 1919. gada

11. augusta konstitūciju. Komentējot šīs konstitūcijas

normas, Vācijas tiesību zinātnē ir atzīts: gadījumos, kad

izpildvara iecerējusi ar starptautisku līgumu samazināt valsts

teritoriju, parlaments savu piekrišanu šādai rīcībai var paust ne

vien apstiprinot jau noslēgto starptautisko līgumu, bet arī

iepriekš pilnvarojot prezidentu parakstīt šādu līgumu (sk.:

Giese F. Der Verfassung des Deutschen Reiches, S. 200;

Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom

11. August 1919, S. 422).

Pieņemot Pilnvarojuma likumu,

Saeima plašās debatēs izdiskutēja Robežlīguma saturu un tā

parakstīšanas politisko nepieciešamību. Saeimas paustā griba,

pilnvarojot Ministru kabinetu parakstīt šo līgumu, nozīmē, ka

Saeima ir akceptējusi šāda līguma parakstīšanu un ir gatava

uzņemties tajā paredzētās starptautiskās saistības (sk.

Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes

2007. gada 1. februārī un piektās sēdes 2007. gada

8. februārī stenogrammu).

68. Kā norāda Ministru

kabinets, Pilnvarojuma likuma izstrādāšanai ir bijuši vairāki

mērķi.

Pirmkārt, Pilnvarojuma likums

izstrādāts, ievērojot likuma "Par Latvijas Republikas

starptautiskajiem līgumiem" 3. panta otrajā daļā ietverto

prasību apstiprināt valsts augstākajām amatpersonām doto

pilnvarojumu slēgt būtiskus starptautiskos līgumus.

Otrkārt, Pilnvarojuma likums pilda

noteiktu politisko funkciju, proti, Saeima, to pieņemot, pauž

savu politisko atbalstu Robežlīguma parakstīšanai.

Treškārt, Pilnvarojuma likums

pieņemts ar mērķi nodrošināt Latvijas Republikas nepārtrauktības

doktrīnu (sk. Minis-tru kabineta papildu paskaidrojumus

lietas materiālu 10. sējuma 138. - 140. lpp.).

68.1. Papildus tam var

piekrist Pieteikuma iesniedzējam, ka Pilnvarojuma likumā

ietvertas pilnvarojuma robežas (sk. lietas materiālu

1. sējuma 12. lpp.).

Saeima ir pilnvarojusi Ministru

kabinetu slēgt Robežlīgumu, ievērojot Konstitucionālo likumu un

ar savu rīcību neaizskarot valsts nepārtrauktības doktrīnu. Kā

Saeimas debatēs uzsvēra Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs

Andris Bērziņš: "Šis sagatavotais, apspriežamais likumprojekts

nosaka pilnvarojuma robežas valdībai, un tās ir precīzi iezīmētas

ar Latvijas Republikas konstitucionālo likumu" (Latvijas

Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas piektās sēdes

2007. gada 8. februārī stenogramma).

Līdz ar to var secināt, ka

Pilnvarojuma likums nosaka Ministru kabineta pilnvarojuma

robežas.

68.2. Pilnvarojuma likumā,

ierobežojot Ministru kabineta rīcību, likumdevējs tam licis

ievērot Konstitucionālo likumu un Latvijas Republikas

nepārtrauktības doktrīnu.

Kā liecina parlamentārās debates,

likumdevēja nolūks nav bijis ar Pilnvarojuma likumu dot Ministru

kabinetam tiesības rīkoties pretēji Latvijas Republikas

nepārtrauktības doktrīnai vai atteikties no tās. A. Bērziņš

ir īpaši uzsvēris, ka Pilnvarojuma likums neietekmē Latvijas

Republikas nepārtrauktības doktrīnu un neatceļ nevienu no citiem

iepriekš pieņemtajiem aktiem, kuri nostiprina šo doktrīnu vai

pauž Latvijas viedokli par tās prettiesisko iekļaušanu PSRS

sastāvā. "Likumprojekta konstrukcija neierobežo nevienu no

līgumslēdzējām pusēm to vēstures traktējuma ziņā. Ir skaidrs, ka

Latvijai ir un paliks atšķirīgs viedoklis par to, kas un kā

pagājušajā gadsimtā notika ar mūsu neatkarību" (Latvijas

Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes

2007. gada 1. februārī stenogramma).

Lai uzsvērtu Latvijas Republikas

nepārtrauktības doktrīnu, likumdevējs ietvēris Pilnvarojuma

likumā ne vien tiešu atsauci uz to, bet arī norādījis uz

Konstitucionālo likumu. "Konstitucionālais likums ir pats

būtiskākais juridiskais dokuments", kurš sevī ietver visus

Latvijas Republikas nepārtrauktības nodrošināšanai nepieciešamos

aspektus, jo tas "iezīmēja Latvijas Republikas vēsturi līdz

1940.gadam un vienlaikus pilnībā atjaunoja Latvijas Republiku",

savā runā norādīja Ministru prezidents A. Kalvītis (sk.

Latvijas Republikas 9. Saeimas ziemas sesijas ceturtās sēdes

2007. gada 1. februārī stenogrammu).

68.3. Latvijas PSR

Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācija "Par Latvijas

Republikas neatkarības atjaunošanu" tika pieņemta, pamatojoties

uz valsts nepārtrauktības doktrīnu. Konstitucionālais likums ir

cieši saistīts ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un

pilnā mērā apliecina Latvijas valsts nepārtrauktību (sk.:

Apsītis R. Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā //

Jurista Vārds, 2005. gada 3. maijs,

Nr. 16).

Konstitucionālā likuma preambulā

ir ietverta atsauce uz Neatkarības deklarāciju, uzsverot, ka šis

likums tiek pieņemts, ievērojot deklarācijas pamatnostādnes. Jo

sevišķi tas izriet no Konstitucionālā likuma 3. panta, kurā

Augstākā padome uzsvērusi pienākumu likvidēt Latvijas valsts

okupāciju un aneksiju, kas nepārprotami norāda uz valsts

nepārtrauktības doktrīnu kā Konstitucionālā likuma regulējuma

pamatu.

Var piekrist Saeimas paustajam

viedoklim, ka Pilnvarojuma likums atbilst Neatkarības

deklarācijas preambulai. Pilnvarojuma likumā nav ietverti fakti,

kas neatbilstu Neatkarības deklarācijas preambulā minētajiem

vēstures faktiem un to juridiskajam novērtējumam. Tāpat

Pilnvarojuma likums nav pretrunā arī ar Latvijas valsts

nepārtrauktības doktrīnu, bet tieši pretēji - Latvijas valsts

turpināšanās fakts Pilnvarojuma līgumā ir īpaši uzsvērts kā

pamats pilnvarojumam parakstīt Robežlīgumu (sk. lietas

materiālu 1. sējuma 150. - 151. lpp.).

68.4. Komentējot

Pilnvarojuma likuma projektu, profesore Ineta Ziemele norādīja:

"Valdības sagatavotais lēmuma projekts ir pietiekami korekts

iepriekš izklāstītajā tiesiskajā kontekstā ar vienu

pamatnosacījumu - ja valdība un Saeima turpina pieturēties pie

tās pozīcijas, kas ir pausta dažādās juridiskās un politiskās

formās jautājumā par Latvijas valsts nepārtrauktību un ar to

saistītiem jautājumiem ar visām no tā izrietošām sekām"

(Ziemele I. Piezīmes pie sagatavotā lēmuma projekta // Jurista

Vārds, 2007. gada 30. janvāris, Nr. 5).

Pēc Satversmes tiesas ieskata,

nedz Pilnvarojuma likums, nedz Saeimas debatēs par Pilnvarojuma

likuma pieņemšanu paustie Latvijas valsts augstāko amatpersonu un

Saeimas deputātu viedokļi neliecina, ka ar šo likumu Latvijas

valsts atteiktos no savas nepārtrauktības doktrīnas.

Pilnvarojuma likums noteica

Ministru kabineta pilnvaru ietvarus, parakstot Robežlīgumu.

Likumā ietvertais pilnvarojums konkretizē Neatkarības

deklarācijas 9. punkta prasības attiecībā uz Robežlīgumu un

liek Ministru kabinetam rūpēties par šo prasību ievērošanu,

proti, lai Latvijas valsts, parakstot Robežlīgumu un uzņemoties

tajā paredzētās starptautiskās saistības, nerīkotos pretēji

nepārtrauktības doktrīnai.

Ministru kabinets parakstījis

Robežlīgumu, neskarot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu,

kā arī neatsakoties no tās.

Līdz ar to

Pilnvarojuma likums atbilst Neatkarības deklarācijas

preambulai.

69. Pieteikuma iesniedzējs

paudis viedokli, ka Pilnvarojuma likums neatbilst Neatkarības

deklarācijas 9. punktam, jo paredzot tam pretēju

pilnvarojumu. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Neatkarības

deklarācijas 9. punkts uzliekot par pienākumu panākt Miera

līgumā noteiktās Latvijas un Krievijas valsts robežas

atjaunošanu, savukārt Pilnvarojuma likums piešķirot Ministru

kabinetam tiesības parakstīt Robežlīgumu, kas groza Miera līgumā

noteikto valsts robežu (sk. lietas materiālu

1. sējuma 11. - 12. lpp.).

69.1. Satversmes tiesa

iepriekš secinājusi, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts

neuzliek Latvijas valstij pienākumu atjaunot Miera līgumā

noteikto valsts robežu ar Krieviju. No Neatkarības deklarācijas

9. punkta izriet pienākums sarunās ar Krieviju nerīkoties

pretēji valsts nepārtrauktības doktrīnai.

Valsts nepārtrauktības doktrīna

neliedz Latvijas valstij rīkoties ar savu teritoriju. Latvijas

valsts ir tiesīga, ievērojot Satversmē noteikto kārtību, gan

palielināt, gan samazināt savu teritoriju (sk.: Ziemele I. Is

the Distinction between State Continuity and State Succession,

pp. 215 - 216). Šajā gadījumā jāņem vērā, ka ar

Robežlīgumu Latvijas valsts nevis akceptē Krievijas Federācijas

nostāju par to, ka Abrenes apvidus iekļaušana Krievijas

teritorijā ir tiesiska, bet gan starptautiskajās tiesībās

pieļaujamā veidā nodod Krievijai teritoriju, kura de facto

atrodas Krievijas Federācijas kontrolē, bet de iure ir

daļa no Latvijas valsts teritorijas.

Arī citu valstu tiesību zinātnieki

ir pauduši viedokli, ka Latvijas valsts nepārtrauktību Abrenes

apvidus zaudēšana neietekmē (sk.: Taube C. Constitutionalism

in Estonia, Latvia and Lithuania. A Study in Comparative

Constitutional Law. Uppsala: Iustus Förlag, 2001, pp. 33 -

44).

69.2. Latvija, ar

Robežlīgumu nododot Abrenes apvidu Krievijai, to ir izdarījusi

Satversmē noteiktajā kārtībā. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijas

valdība Robežlīgumā ir risinājusi tikai ar valsts robežas

noteikšanu saistītos jautājumus, bet nav skārusi starpvalstu

politisko attiecību jautājumus, tostarp jautājumu par Latvijas

tiesisko statusu (sk. Ministru kabineta papildu paskaidrojumus

lietas materiālu 10. sējuma 136. lpp.).

Satversmes tiesai nerada šaubas,

ka Latvijas valsts ar Robežlīgumu nav atteikusies no valsts

nepārtrauktības, bet tieši pretēji - ir atkārtoti paudusi savu

viedokli šajā jautājumā un Ministru kabinets parakstījis

Robežlīgumu, pamatojoties uz Pilnvarojuma likumu, kas tam noteica

skaidru rīcības ietvaru. Tā kā Krievijas Federācijas pārstāvim,

parakstot Robežlīgumu, bija jāapzinās Latvijas pārstāvja mandāta

saturs un viņš nav iebildis pret to, ka Latvijas Republikas

Ministru prezidents Robežlīgumu paraksta, ievērojot Latvijas

valsts nepārtrauktības doktrīnu, uzskatāms, ka Latvijas valsts ir

rīkojusies saskaņā ar šīs doktrīnas prasībām.

Turklāt, kā Satversmes tiesa

iepriekš secinājusi, ar Robežlīgumu veiktās valsts teritorijas

izmaiņas ir izdarītas Satversmē noteiktajā kārtībā. Valsts

nepārtrauktības doktrīna neliedz nedz Satversmē noteiktajā

kārtībā grozīt valsts teritoriju, nedz Saeimai pilnvarot Ministru

kabinetu parakstīt attiecīgu līgumu. Arī starptautisko tiesību

zinātnē ir pausts viedoklis, ka valsts robežu maiņa nevar

ietekmēt šīs valsts nepārtrauktību. Saskaņā ar vispārējām

starptautiskajām tiesībām valsts kā juridiskā persona paliek

nemainīga arī gadījumā, kad tā maina savu teritoriju. Valsts

nepārtrauktību neietekmē nelielas teritoriālās izmaiņas vai

atsevišķu teritoriju zaudēšana (sk.: Marek K. Identity and

Continuity of States, pp. 15-126, 551-587; Kunz J. L.

Identity of States under International Law // American Journal of

International Law, Vol. 49, 1955, pp. 72-7373; O'Connell

D. P. The Law of State Succession. Cambridge: Cambridge

University Press, 1956, p. 31). "Latvijai ir tiesības cedēt

Abreni Krievijai tieši tāpat kā Francijai ir tiesības cedēt

Elzasu Vācijai, un no tā nedz Latvija, nedz Francija nezaudē savu

valstisko identitāti" (Paparinskis M. Maisot tiesisko "spageti

bļodu": Robežlīgums, Satversme un starptautiskās tiesības //

Jurista Vārds, 2007. gada 30. janvāris,

Nr. 5).

Līdz ar to

Pilnvarojuma likums atbilst Neatkarības deklarācijas

9. punktam.

XI

70. Ratifikācijas likuma

1. pantā noteikts, ka Robežlīgums tiek pieņemts un

apstiprināts, "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības

organizācijas pieņemto robežu nemainības principu".

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

šie vārdi neatbilst Neatkarības deklarācijas preambulai un

9. punktam. Lai to pārbaudītu, visupirms jānoskaidro robežu

nemainības principa saturs, kā arī tas, vai Saeima, iekļaujot šos

vārdus Ratifikācijas likumā, ir ievērojusi Satversmes prasības,

kas izriet no tās 68. panta.

71. Robežu nemainības

princips formulēts Helsinku nobeiguma akta 3. pantā. Tas

paredz: "Dalībvalstis uzskata pārējo dalībvalstu, kā arī visu

Eiropas valstu robežas par neaizskaramām un līdz ar to tagad un

turpmāk atturēsies pārkāpt šīs robežas. Līdz ar to tās arī

atturēsies no prasībām vai darbībām, kas vērstas uz kādas

dalībvalsts teritorijas vai tās daļas sagrābšanu vai nelikumīgu

piesavināšanos."

71.1. Vērtējot robežu

nemainības principu, jāņem vērā, ka Helsinku nobeiguma akts nav

starptautisks līgums Vīnes konvencijas nozīmē. Helsinku nobeiguma

aktā ir ietverta atruna, ka tas nav reģistrējams ANO Statūtu

102. panta kārtībā. Tā kā visi starptautiskie līgumi ir

jāreģistrē minētajā kārtībā, a contrario arguments, šķiet,

pietiekami pārliecinoši atspoguļo akta autoru mērķi (sk.: Aust

A. Modern Treaty Law and Practice. Cambridge: Cambridge

University Press, 2000, p. 26, 280).

Helsinku nobeiguma akts nav

saistošs per se, bet to var izmantot starptautisko tiesību

principu satura noskaidrošanā. Latvijas Republika atzinusi, ka

tai ir saistoši EDSO principi, tostarp arī Helsinku nobeiguma

akta 10. pants, kas prasa piemērot šos principus

vienkopus.

71.2. Helsinku nobeiguma

akta 3. pants sastāv no diviem teikumiem. Interpretējot šo

teikumu tekstu, jāatzīmē, ka pirmais teikums šķietami sastāv no

divām normām, proti, ka dalībvalstis atzīst par neaizskaramām

robežas un tādēļ šobrīd un turpmāk atturēsies tām uzbrukt.

Izvērtējot šā teikuma struktūru,

jāsecina, ka teikuma pirmā daļa nepretendē uz pastāvīgu normatīvu

raksturu, bet tikai rada ietvaru otrajai teikuma daļai un

izskaidro tās iemeslu. Savienojošais vārds "tāpēc" neļauj nonākt

pie cita secinājuma. Robežu nemainība pati par sevi nerada citas

tiesiskās sekas kā vien tās, kas minētas pēc vārda "tāpēc". Panta

pirmā teikuma otrā daļa norāda darbības, no kurām valstis apņemas

atturēties. Šo darbību apraksts ir ļoti būtisks, jo tieši šajos

vārdos atklājas pirmā teikuma apjoms.

Helsinku nobeiguma akta

3. panta teksts dažādajās oriģinālvalodās (angļu, franču,

vācu, krievu, itāļu un spāņu) atšķiras. Angļu, franču, vācu,

itāļu un spāņu tekstā lietoti termini ar nozīmi "uzbrukt"

(attiecīgi "assaulting", "attentat",

"An-schlag", "dall'attaccare", "atacar"),

turpretī krievu valodā lietots termins, ko plašākā nozīmē var

saprast arī kā "pretendēt" ("посягательств").

Piecās valodās pirmais teikums

robežu nemainības sekas ierobežo ar bruņota uzbrukuma

nepieļaujamību, turpretī krievu valodā to var attiecināt arī uz

cita veida pretenzijām. Ja priekšroka tiek dota tekstiem angļu,

franču, itāļu, spāņu un vācu valodā, šeit noteiktais robežu

nemainības princips ne ar ko neatšķiras no ANO Statūtu 2. panta

ceturtajā daļā noteiktās ius cogens normas par spēka

lietošanas aizliegumu. Ja priekšroka tiek dota tekstam krievu

valodā, no tā varētu izrietēt arī plašākas un tiesiski

neskaidrākas sekas.

71.3. Helsinku nobeiguma

akta 3. panta otrais teikums atbalsta angļu, franču, itāļu,

spāņu un vācu tekstu interpretāciju. Šis teikums paskaidro pirmā

teikuma saturu ar vienu, acīmredzamāko piemēru, visās versijās

sākoties ar vārdiem, kas nozīmē "attiecīgi".

Tādā gadījumā, ja teksts angļu,

franču, itāļu, spāņu un vācu valodā ir pareizs, otrajā teikumā

runai vajadzētu būt par bruņotiem uzbrukumiem. Savukārt tad, ja

pareiza ir no teksta krievu valodā izrietošā neskaidrā un plašākā

nozīme, otrā teikuma jēga iziet ārpus bruņoto spēku lietošanas un

šo jēgumu vajadzētu paskaidrot.

Otrais teikums paredz pušu

atturēšanos arī no jebkurām darbībām, kas vērstas uz teritorijas

"sagrābšanu vai nelikumīgu piesavināšanos" jeb uzurpāciju. Šo

jēdzienu saturs nav pilnīgi skaidrs, tomēr šķiet, ka runa ir par

bruņotu sagrābšanu un aneksiju. Otrais teikums pavisam noteikti

neatbilst pirmā teikuma krievu versijā netieši ietvertajai

šķietami plašākajai nozīmei.

Var secināt, ka Helsinku nobeiguma

akta 3. panta tekstuālais tvērums kopumā nepretendē ne uz ko

vairāk kā vien uz atkārtotu prettiesiska spēka lietošanas

aizliegumu.

72. Piemērojot Helsinku

nobeiguma aktā ietvertos principus, tostarp arī 3. pantā

noteikto robežu nemainības principu, valstīm jāņem vērā šā akta