3. pants
ir cieši saistīts ar Latvijas Republikas

proklamēšanas akta 1. pantu. Šajos divos Satversmes pantos

ir pārformulēts proklamēšanas akta 1. pants: "Latvija -

apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) -

ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski - republikāniska valsts."

Līdzās neatkarīgas demokrātiskas republikas principam visu

latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības

princips ir viens no Latvijas valstiskuma pamatprincipiem.

1920. gada 27. maija

Deklarācijas par Latvijas valsti 1. pants noteic tikai to,

ka "Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts

iekārtu". Tajā laikā Satversmes sapulce apvienotas Latvijas ideju

uzskatīja par politiski izpildītu mērķi. "Šim mērķim Tautas

padomes platformā bij programmas raksturs, jo tad, tā kā Latvija

tanī laikā bij saplosīta, vajadzēja, lai tā tiktu apvienota vienā

veselā nedalāmā organismā. Tagad tas pats par sevi ir saprotams

un aiz šī iemesla vārds "apvienota" nav uzņemts šīs deklarācijas

1. pantā" (M. Skujenieka runa, Latvijas Satversmes

sapulces I sesijas 5. sēdes 1920. gada 27. maijā

stenogramma).

Vēlāk Satversmes sapulce tomēr

atgriezās pie nepieciešamības Satversmes tekstā līdzās valsts

suverenitātes un demokrātiskas republikas principiem nostiprināt

arī visu latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu

vienotības principu, paredzot šīm Latvijas valstiskuma

pamatvērtībām vienādu grozīšanas procedūru - tikai tautas

nobalsošanas ceļā (Satversmes 77. pants).

40.3. Latvijas valsts tika

izveidota kā nacionāla valsts, pašnoteicoties latviešu tautai tās

apdzīvotajās teritorijās - Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē.

Nacionālā valstī teritorijas jautājums ir jautājums par valsts

būtību. Šādas valsts teritorija nav nejauša, bet veido loģisku

vienību (sk.: Römeris M. Lietuvos konstitucinės teisės

paskaitos. I dalis. Kaunas: Vytauto Didžiojo Universiteto Teisių

fakulteto leidinys, 1937, p. 204 - 206). Nacionālai

valstij jāaptver visa valsti izveidojušās tautas apdzīvotā

teritorija, un tā nedrīkst šo teritoriju brīvi atdot citām

valstīm. Tādēļ nacionālās valstīs teritorijas mainīšanai tiek

noteikti konstitucionāla ranga apgrūtinājumi (sk.: Römeris M.

Lietuvos konstitucinės teisės paskaitos, p. 204 -

206).

Satversmes tekstā ir minēti četri

vēsturiski etnogrāfiskie apgabali, kas kopā sastāda Latvijas

valsti. Līdz ar to Satversmes 3. pants liedz Latvijas valsts

kopējo teritoriju ar starptautiskajiem līgumiem noteikt pilnīgi

brīvi. Šiem līgumiem jābūt tādiem, ka tie rezultātā aptver visus

četrus Latvijas vēsturiskos apgabalus (sk.: Levits E. Piezīmes

par Satversmes 3. pantu, lietas materiālu 6. sējuma

199. lpp.).

40.4. Satversme apvienotās

Latvijas ideju nenoteic par negrozāmu uz mūžīgiem laikiem.

Saskaņā ar Satversmes 77. pantu tās 3. pants ir

grozāms, proti, tikai Saeima un Latvijas pilsoņu kopums ar kopīgu

lēmumu var lemt par atteikšanos no latviešu apdzīvoto apgabalu

vienotības, atdalot kādu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu no

Latvijas valsts teritorijas. Var piekrist Ministru kabineta

paustajam viedoklim, ka Satversmes 77. pants piemērojams

gadījumā, ja Latvijas valsts teritorijas izmaiņas skar kādu no

vēsturiskajiem apgabaliem kopumā vai tik būtisku apgabala daļu,

ka pats vēsturiskais apgabals de facto pārstāj eksistēt kā

apvienotās Latvijas elements (sk. lietas materiālu

10. sējuma 145. lpp.). Satversmes 77. panta

kārtībā apspriežamas tādas teritoriālās izmaiņas, kas skar

latviešu vēsturiski apdzīvoto četru apgabalu teritoriju, kurā

pašnoteikusies latviešu tauta. Ja teritorija, kurā notikusi

latviešu tautas pašnoteikšanās, tiktu atdalīta no Latvijas valsts

sastāva, tas aizskartu apvienotās Latvijas principu. Tāpat

Satversmes 77. pants neliedz Latvijas valsts teritoriju

būtiski papildināt ar citu tautu apdzīvotiem apgabaliem.

Vienlaikus šī Satversmes norma

liedz katram atsevišķam Latvijas apgabalam patstāvīgi lemt par

savu likteni. Latvijas apvienošanās gaitā katra apgabala

iedzīvotāji ar savu priekšstāvju starpniecību patstāvīgi lēma par

savu likteni un apvienošanos ar citām latviešu apdzīvotajām

zemēm, bet pēc Satversmes pieņemšanas jautājums par šīs

apvienošanās atcelšanu ir visas Latvijas tautas kompetencē, ne

vairs atsevišķa vēsturiskā apgabala iedzīvotāju ziņā.

40.5. Satversmes

3. pantā, paredzot latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu

kopējā valstī, Satversmes sapulce ir saglabājusi Latvijas valsts

vēsturisko dalījumu Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Lemjot

valsts lietas, jāņem vērā, ka vienoto Latvijas valsti vēsturiski

izveidojuši četri latviešu apdzīvotie apgabali.

41. Lai prasība par

visu latviešu apgabalu apvienošanu kopējā valstī būtu īstenota,

Latvijai jāaptver visu latviešu apdzīvoto apgabalu - Vidzemes,

Latgales, Kurzemes un Zemgales - teritorijas. Šā iemesla dēļ

Latvijas Republikas proklamēšanas aktā kā viens no

pamatprincipiem uzsvērts tas, ka Latvija ir tās etnogrāfiskajās

robežās apvienota valsts.

41.1. Šie proklamēšanas

aktā un Satversmes 3. pantā minētie apgabali visupirms ir

latviešu tautas ilgstoši apdzīvotas teritorijas, kuru robežas

vēstures gaitā ir mainījušās (sk.: Levits E. Piezīmes par

Satversmes 3. pantu, lietas materiālu 6. sējuma

199. lpp.). Arī sarunās par Miera līguma noslēgšanu ar

Krieviju Latvijas delegācijas vadītājs A. Zēbergs uzsvēra,

ka etnogrāfiskā robeža neesot stingri noteikta un laika gaitā

mainoties (sk. Latvijas un Krievijas miera sarunu 4. sēdes

1920. gada 20. aprīlī protokola 6. lpp. Latvijas

Valsts vēstures arhīva 1313. fonda 35. lietas

27. lp.). Tomēr tajā pašā laikā bija pietiekami liela

skaidrība par Latvijas etnogrāfiskajām robežām. Satversmes tiesa

jau ir konstatējusi šā jēdziena interpretāciju Latviešu pagaidu

nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes laikā (sk. šā

sprieduma 20. punktu).

Latvijas teritorijas jēdziens

Latvijas normatīvajos aktos tika lietots vēl pirms robežlīgumu

noslēgšanas ar kaimiņvalstīm. Piemēram, 1919. gada

23. augusta Likuma par pavalstniecību 1. pants skaidri

noteic, ka "par Latvijas valsts pilsoni skaitās ikkatrs agrākās

Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības

izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas

robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Krievijas likumu pamata

bij jau pirms 1. augusta 1914. g. piederīgs pie šiem

apgabaliem". Savukārt 1919. gada 19. augusta Satversmes

sapulces likuma 5. pants paredzēja Satversmes sapulces

vēlēšanu rīkošanu Rīgā, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Latgalē.

Papildus tam 22. panta piezīme īpaši uzsvēra, ka "vēlēšanu

darbība var iesākties tikai tad, kad ir atsvabināta Latgales

teritorija".

41.2. Ar Latvijas

kaimiņvalstīm noslēgtie robežlīgumi lielā mērā atspoguļoja

Latvijas etnogrāfiskās robežas, taču atsevišķos robežu posmos

bija notikusi teritoriāla piekāpšanās par labu citai valstij vai

arī Latvija bija ieguvusi teritorijas, kas pārsniedza tās

etnogrāfiskās robežas.

Satversmes 3. pants ne tik

daudz prasa Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apvienošanu

etnogrāfiskajās robežās vienā valstī kā konstatē, ka šie apgabali

sastāda Latvijas valsti tādās robežās, kādas ir noteiktas

starptautiskajos līgumos ar kaimiņvalstīm. Satversmes

3. pantā ietvertā norāde uz starptautiskajos līgumos

noteiktajām robežām konstatē faktu, ka Latvijas valsts nav

varējusi pilnībā apvienot visas latviešu apdzīvotās teritorijas,

proti, atsevišķos gadījumos nenozīmīgas to daļas ir kļuvušas par

citu valstu sastāvdaļu.

Satversmes 3. pants liedz

Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apgabalu robežas

interpretēt plašāk, nekā tās noteiktas starptautiskajos līgumos.

Ar starptautiskajiem līgumiem normatīvi ir noteikts, kurās vietās

beidzas četru latviešu apdzīvoto apgabalu ārējās robežas. Uz šo

aspektu Satversmes sapulces debatēs norādīja arī

M. Skujenieks: "Komisija atzina to, ka, pateicoties Latvijas

valsts dibināšanai, dažas no šīm agrākām provincēm ir grozījušas

savas robežas. Piemēram, Vidzeme pilnā mērā nepieder pie Latvijas

un tāpat arī Igaunijas konstitūcijā varētu atzīmēt Vidzemi kā

Igaunijas sastāvdaļu. Konstitūcijā ir teikts, ka pieņemamas

robežas, kuras noteiktas starptautiskos līgumos" (Latvijas

Satversmes sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada

4. oktobrī stenogramma).

Taču gadījumos, kad robežu

noteikšanas sarunās Latvijas Republika bija panākusi atsevišķu

Latvijas etnogrāfiskajās robežās neietilpstošu teritoriju

pievienošanu Latvijai, Satversmes 3. pants liedz šīs

teritorijas ieskaitīt kādā no latviešu apdzīvotajiem apgabaliem.

Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei kā vēsturiski

etnogrāfiskiem apgabaliem ir savas noteiktas robežas. Tas, ka

Satversmes 3. pants nemin neko par citām teritorijām ārpus

šiem četriem apgabaliem, kas veido Latvijas valsti, nenozīmē, ka

šādas teritorijas nevarētu būt. Līdzīgi arī Vācijas

1919. gada 11. augusta konstitūcijas

otrais paragrāfs paredzēja, ka Vācijas teritoriju veido tās

zemju teritorijas. Tas gan neliedza uzskatīt, ka Vācijas

teritorijā var ietilpt kāds apgabals, kas neietilpst nevienā no

vācu zemēm, bet ir tieši padots centrālajai valdībai (sk.:

Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom

11. August 1919, S. 43).

42. Pieteikuma iesniedzējs

pauž uzskatu, ka Satversmes 3. pants neparedz tajā noteiktās

Latvijas valsts teritorijas grozīšanu. Savu viedokli Pieteikuma

iesniedzējs pamato ar atsaucēm uz Satversmes 3. panta

tapšanas gaitā izteiktajiem viedokļiem (sk. lietas

materiālu 1. sējuma 6. lpp.).

42.1. Pieteikuma

iesniedzēja citētais M. Skujenieka izteikums, ka ar

Satversmes 3. pantu "nav domāts, ka starptautiskie līgumi

varētu grozīt Latvijas valsts robežas" (Latvijas Satversmes

sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī

stenogramma), vērtējams to debašu kontekstā, kuras komentējot

M. Skujenieks izteica šo domu.

Satversmes sapulce apsprieda

A. Berga un A. Buševica ierosinātos priekšlikumus

redakcionāli precizēt Satversmes komisijas piedāvāto Satversmes

3. pantu, jo no komisijas iesniegtās redakcijas ("Latvijas

valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale

starptautiskos līgumos noteiktās robežās") izrietot tas, ka

starptautiskie līgumi noteikšot ne vien Vidzemes, Latgales,

Kurzemes un Zemgales ārējās robežas, bet arī to iekšējās robežas,

kas esot Latvijas valsts iekšējā lieta. Latvijas Satversmes

sapulces deputāti uzskatīja, ka Latvijas apgabalu iekšējās

robežas ir nosakāmas likumdošanas ceļā, nevis ar starptautiskiem

līgumiem. A. Bergs, pamatojot savu priekšlikumu, norādīja:

"Nevar būt domāts, ka starptautiskie līgumi varētu noteikt

Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales robežas, jo mēs nevaram

iedomāties, ka starptautiskie līgumi varētu iejaukties mūsu

iekšējās robežu attiecībās. [..] Mūsu iekšējās robežas, atsevišķi

valsts apgabali noteicami mums pašiem. [..] Mūsu iekšējiem

likumiem še būs noteikšana, kādas būs robežas. Lai neceltos

pārpratumi, tad es liktu priekšā šinī pantā starp vārdiem:

"Zemgale" un "starptautiskos līgumos" ielikt vārdus: "Latvijas

likumos un". Tad iznāktu, ka robežas noteiktas Latvijas likumos

un starptautiskos līgumos. Nevar pielaist to, ka tikai

starptautiskos līgumos ir noteiktas mūsu robežas. Mūsu iekšējiem

likumiem ir līdznoteikšana" (Latvijas Satversmes sapulces IV

sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī

stenogramma).

Savukārt A. Buševics iebilda

gan pret Satversmes komisijas piedāvāto redakciju, gan pret

A. Berga priekšlikumu: "Berga kunga priekšlikums nepanāk to,

ko Berga kungs vēlas. Aizrādījums, ka vietējie likumi nosaka

Latvijas sastāvdaļu robežas un ne starptautiskie līgumi - ir

vietā. Ja nu pieņemam Berga kunga tekstu, ka Latvijas likumos un

starptautiskos līgumos noteiktas robežas, tad iznāk, ka

starptautiskie līgumi līdzi nosaka mūsu valsts sastāvdaļu

iekšējās robežas. Tas, bez šaubām, tā nav domāts. Mans

priekšlikums tādēļ būtu pantu rediģēt šādi: Latvijas valsts

teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda

Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale" (Latvijas Satversmes

sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī

stenogramma).

Komentējot A. Berga un

A. Buševica Satversmes sapulcē iesniegtos priekšlikumus par

Satversmes 3. panta formulēšanu, M. Skujenieks uzsvēra,

ka Satversmes komisija nav domājusi, ka ar starptautiskiem

līgumiem varētu grozīt Latvijas robežas. Taču no diskusijas

konteksta skaidri redzams, ka M. Skujenieks domājis par

Latvijas iekšējo robežu grozīšanu, kas ir likumdevēja kompetencē

esošs jautājums. Precīzāk šajā jautājumā izteicās otrs referents

par Satversmes I daļas projektu J. Purgals: "Piemēram, nevar

celties jautājums par to, ka starptautiskie līgumi varētu noteikt

robežas starp Vidzemi, Zemgali, Latgali un Kurzemi. Tā ir

likumdošanas lieta, bet grozīt šo 3.pantu nevar citādi kā tikai

ar tautas nobalsošanu. Man šķiet, ka šie papildinājumi ir lieki,

viņi grib noteikt, ka ir vēl brīvība šīs robežas starp 4 zemēm

likumdošanas ceļā noteikt, bet tās tiesības likumdošanas iestādei

nemaz nav ņemtas un iekšējās valsts robežas var noregulēt tikai

Latvijas valsts suverēnā vara un citām valstīm nav nekādas

tiesības iejaukties" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas

7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī

stenogramma).

Līdz ar to nav pamatots viedoklis,

ka M. Skujenieks Satversmes komisijas vārdā būtu paziņojis,

ka Satversmes 3. pants liedz grozīt Latvijas ārējās

robežas.

42.2. Satversmes komisijas

diskusijas par Satversmes 3. panta formulēšanu ir

fragmentāras un nesniedz pilnu ieskatu par tajās pieņemtajiem

lēmumiem. Satversmes komisijas loceklis F. Menders

priekšlikumu noteikt, ka nevienu Latvijas daļu nevar

"brīvprātīgi" atdot svešai varai, gan ir izteicis, taču

Satversmes komisijas protokoli neatspoguļo to, vai šis

priekšlikums ticis akceptēts (sk. Satversmes sapulces

Satversmes komisijas 1921. gada 28. februāra sēdes

protokolu Nr. 30).

Valsts konstitūcijā vispārīgi var

noteikt, ka valsts teritorija ir nedalāma un neatsavināma, taču

tas jānoteic expressis verbis ar skaidri formulētu normu.

Piemēram, Francijas 1791. gada 3. septembra

konstitūcijas II sadaļas 1. pants noteica Francijas

teritoriju par nedalāmu. Līdzīga satura norma bija ietverta arī

Ukrainas 1918. gada 29. aprīļa konstitūcijas

4. pantā. Savukārt Lietuvas Republikas 1938. gada

11. februāra konstitūcijas 2. pantā bija ietverts

aizliegums atdalīt no Lietuvas tās zemes, kuras saskaņā ar

starptautiskajiem līgumiem ietilpst Lietuvas sastāvā.

Ja aizliegums grozīt valsts

teritoriju vai robežas konstitūcijas tekstā nav ietverts,

jāpieņem, ka valsts teritorijas robežas ir grozāmas. Valstīm ir

suverēnas tiesības grozīt savas robežas; šīs tiesības izriet no

valsts suverenitātes principa (sk. Ministru kabineta atbildes

rakstu lietas materiālu 4. sējuma 90. lpp.).

Satversmes sapulces debatēs

referents par Satversmes I daļas projektu J. Purgals skaidri

atzina, ka "Latvijas valsts ārējās robežas nevar citādi grozīt kā

tikai konstitūcijā paredzētā kārtībā" (Latvijas Satversmes

sapulces IV sesijas 7. sēdes 1921. gada 4. oktobrī

stenogramma).

Var secināt, ka Satversme neliedz

grozīt Latvijas valsts ārējās robežas, bet gan tieši pretēji -

tajā ir noteikta ārējo robežu grozīšanas kārtība.

42.3. Ministru kabinets

uzskata, ka norāde "starptautiskos līgumos noteiktās robežās"

Satversmes 3. pantā definē Latvijas robežu noteikšanas

metodoloģiju (sk. lietas materiālu 4. sējuma

96. lpp.). Nevar piekrist Ministru kabineta paustajam

viedoklim, ka Satversmes 3. pants pats noteic valsts robežu

grozīšanas kārtību.

Satversmes 3. pants tāpat kā

Satversmes 1. un 2. pants noteic Latvijas valsts

iekārtas pamatprincipus. Šie pamatprincipi formulēti abstraktu un

konceptuālu aksiomu formā, un minētie panti nesatur atsauces uz

to grozīšanas vai īstenošanas procedūrām. Šādu procedūru

noteikšana ir citās Satversmes nodaļās izkārtoto pantu

uzdevums.

Satversmes 3. pantā lietotā

atsauce uz starptautiskajiem līgumiem izmantota nevis lai

norādītu uz valsts robežu grozīšanas mehānismu, bet gan lai

normatīvi noteiktu robežlīgumos fiksētās Latvijas robežas. Ja

robežu noslēgšanas sarunu gaitā būtu pilnībā apmierinātas

Latvijas prasības par savām etnogrāfiskajām robežām, tad

Satversmes 3. pantā pietiktu ar konstatējumu, ka Latviju

sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Tā kā robežu

noteikšanas sarunu gaitā Latvija vairākkārt piekāpās Igaunijas un

Lietuvas prasībām, dažviet būtiski atkāpjoties no etnogrāfiskā

principa, Satversmes 3. pantā atsauce uz starptautiskajos

līgumos noteiktajām robežām bija nepieciešama, lai izslēgtu

jebkādu ierosinājumu izteikšanu par nepieciešamību noteiktās

valsts robežas pārskatīt un paplašināt līdz etnogrāfiskajām

robežām.

43. Satversmē noteiktā

valsts robežu grozīšanas kārtība noskaidrojama, ņemot vērā

konstitucionālo tiesību doktrīnu.

43.1. Valsts varas

dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas,

izpildu un tiesu varā, ko īsteno neatkarīgas un autonomas

institūcijas [sk. Satversmes tiesas 1999. gada

1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu

daļas 1. punktu]. Attīstoties šim principam,

konstitucionālās tiesības sāka risināt jautājumu par to, kādā

veidā slēdzami līgumi ar citām valstīm un kādā veidā veicamas

teritorijas izmaiņas.

Saskaņā ar Šarla Luija de

Monteskjē teoriju starptautisko attiecību īstenošana tika

iekļauta izpildvaras kompetencē, par kuru likumdevējam tikai

atsevišķos gadījumos būtu lemšanas tiesības (sk.: Montesquieu

Ch. L. The Spirit of Laws. Book 11 //

http://www.constitution.org/cm/sol_11.htm). Valstu praksi

ietekmēja tieši šī Š. L. de Monteskjē teorija, un

starptautisko līgumu slēgšana tika uzskatīta par izpildvaras

prerogatīvu, kurā parlamentam nav tiesību iejaukties.

Lielā franču revolūcija ietekmēja

šo varas sadalījumu starp likumdevēju varu un izpildvaru. Vispār

tika saglabāts uzskats, ka valstis sazinās ar valdību

starpniecību un parlamentam nedrīkst būt tiesību šajās attiecībās

iejaukties. Taču atsevišķos gadījumos parlamentam tika paredzētas

tiesības lemt par starptautisko līgumu ratifikāciju. Viens no

šādiem gadījumiem bija valsts teritorijas nodošana citai valstij.

Šādā gadījumā bija nepieciešama tautas pārstāvniecības piekrišana

(Констан Б. Принципы политики // Классический французский

либерализм. Москва: Российская политическая энциклопедия, 2000,

c. 132).

Parlamenta tiesībām ratificēt

šādus starptautiskos līgumus tika rasts arī teorētisks

pamatojums. "Konstitucionālās valstīs teritorijas daļas

"atsavināšana" nevar tikt veikta citādi kā vien ar tautas

pārstāvniecības piekrišanu, jo ar atsavināšanu cieši saistīts ir

šīs valsts likumu spēka zudums atsavināmajā teritorijā." Savukārt

likumi nevar tikt atcelti citādi kā vien ar parlamenta piekrišanu

(sk.: Кокошкин Ф. Ф. Лекции по общему государственному праву.

Переиздание 1912 г. Москва: Зерцало, 2004, c. 157 -

159).

43.2. Pēc Pirmā pasaules

kara pieņemtajās konstitūcijās tika saglabātas izpildvaras

tiesības parakstīt starptautiskus līgumus. Tajā pašā laikā

parlamentam tika piešķirtas plašākas tiesības lemt par

starptautisko līgumu apstiprināšanu. Viens no jautājumiem, par

kuriem parlamentam bija obligāti jālemj, attiecas uz valsts

teritorijas izmaiņām.

Piemēram, saskaņā ar Vācijas

1919. gada 11. augusta konstitūciju tāda starptautiskā

līguma spēkā esamībai, kurš samazināja Vācijas valsts teritoriju,

bija nepieciešama likumdevēja piekrišana (sk.: Anschütz G. Die

Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919,

S. 422). Lietuvas 1922. gada 11. augusta

konstitūcijas 30. pants paredzēja, ka Seimam jāapstiprina

valdības noslēgtie līgumi, kas skar tādus jautājumus kā

teritorijas iegūšana, atdošana un atteikšanās no tās. Līdzīgs

noteikums bija ietverts arī Polijas Republikas 1921. gada

17. marta konstitūcijas 49. pantā.

43.3. Satversme

starptautisko līgumu parakstīšanu, līdzīgi citām sava laika

konstitūcijām, atstāj Ministru kabineta - izpildvaras funkciju

īstenotāja - kompetencē. Taču Satversmes 68. pants paredz

arī Saeimas kompetenci, proti, "visiem starptautiskiem līgumiem,

kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus,

nepieciešama Saeimas apstiprināšana". Prasība apstiprināt Saeimā

attiecīgos starptautiskos līgumus Satversmē ietverta ar mērķi

nepieļaut tādas starptautiskās saistības, kas likumdošanas ceļā

izšķiramus jautājumus noregulētu bez Saeimas piekrišanas (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2004-01-06 secinājumu daļas 6. punktu).

Viens no likumdošanas ceļā

izšķiramiem jautājumiem, kuriem nepieciešama Saeimas

apstiprināšana, ir Latvijas valsts robežu grozīšana. Šādu

secinājumu apstiprina gan tālaika konstitucionālo tiesību teorija

un citu valstu prakse, gan arī Latvijas parlamentārā prakse.

Ministru kabinets pamatoti norāda uz vairākiem gadījumiem, kad

Ministru kabineta noslēgtos starptautiskos līgumus par robežu

grozīšanu apstiprinājusi Saeima (sk. Ministru kabineta

atbildes rakstu lietas materiālu 4. sējuma 101. -

102. lpp.).

Saskaņā ar Satversmes 23. un

24. pantu Saeima starptautiskos līgumus, kas groza valsts

robežu, var apstiprināt savā sēdē, kurā piedalās vismaz puse

Saeimas locekļu, ar klātesošo deputātu absolūto balsu

vairākumu.

43.4. Taču jāņem vērā, ka

Satversmes 3. pants paredz latviešu apdzīvoto vēsturiski

etnogrāfisko apgabalu vienotības principu. Satversmes

3. pantā minētajos latviešu tautas apdzīvotajos vēsturiski

etnogrāfiskajos apgabalos latviešu tauta pašnoteicās, izveidojot

savu valsti un noteicot sev Satversmi.

Latvijas valsts nemaina savu

būtību, kamēr tās sastāvā ietilpst visas teritorijas, kurās

pašnoteikusies latviešu tauta, proti, visi Satversmes

3. pantā minētie apgabali. Gadījumos, kad Latvija, slēdzot

starptautiskos līgumus, atsakās no kādas Satversmes 3. pantā

noteiktās valsts teritorijas daļas, attiecīgās teritorijas

izmaiņas apspriežamas tādā kārtībā, kāda Satversmē ir noteikta

Satversmes 3. panta grozīšanai. Jautājums par latviešu

vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības grozīšanu ir Latvijas

pilsoņu kopuma, nevis Ministru kabineta vai Saeimas

kompetencē.

43.5. Ministru kabinets

norādījis uz Satversmes 73. pantu, kas liedzot nodot tautas

nobalsošanai līgumus ar ārvalstīm, un argumentē, ka Latvijas

pilsoņu kopums nekad nevarot lemt par valsts teritorijas izmaiņām

(sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu

4. sējuma 96. lpp.).

Vērtējot Satversmes 73. panta

saturu, jāņem vērā Satversmes vienotības princips. Satversme ir

vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji

cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava noteikta vieta

Satversmes sistēmā, un nevienai Satversmes normai nevar piešķirt

lielāku nozīmi, nekā to paredz pati Satversme (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2006-05-01 16. punktu).

Satversmes vienotības princips

liedz izolēti iztulkot Satversmes 73. pantu un, vadoties no

tā šķietami kategoriskā formulējuma, secināt, ka Satversme nekādā

gadījumā nepieļauj starptautiskā līguma nodošanu tautas

nobalsošanai. Satversmes 73. pants sistēmiski ietverts aiz

Satversmes 72. panta, kas paredz Valsts prezidenta tiesības

apturēt likuma publicēšanu, lai viena desmitā daļa vēlētāju

pieprasītu tautas nobalsošanu par šo likumu. Savukārt Satversmes

73. pantam sekojošie nākamie divi panti joprojām attiecas uz

72. pantā paredzēto institūtu. Satversmes 73. pantu

nevar iztulkot izolēti no Satversmes 72. - 75. panta

sistēmas, kas veido vienotu noregulējumu.

Šādu secinājumu pamato arī

Satversmē lietotā terminoloģija. Satversmes 73. pants paredz

likumdošanas jautājumus, kurus nevar "nodot" tautas nobalsošanai.

Saskaņā ar Satversmes 72. pantu tautas nobalsošanai

"nododami" tādi likumi, kuru publicēšanu Valsts prezidents ir

apturējis un tautas nobalsošanu par kuriem pieprasa viena desmitā

daļa vēlētāju. Savukārt Satversmes 77. pants nerunā par

likumu nodošanu tautas nobalsošanai. Tas paredz, ka tautas

nobalsošanā apstiprināmi grozījumi Latvijas valsts

konstitucionāli tiesiskā pamata normās un tikai tad šādi

grozījumi var stāties spēkā.

Satversmes 77. pants paredz

citu procedūru, saskaņā ar kuru iespējams grozīt Latvijas valsts

konstitucionāli tiesisko pamatu, un uz šo procedūru neattiecas

Satversmes 73. pantā noteiktie ierobežojumi.

43.6. Līdz ar to var

secināt, ka Satversme noteic divas procedūras, saskaņā ar kurām

veicamas valsts teritorijas izmaiņas, atkarībā no tā, vai

teritorija, no kuras Latvija atsakās, ietilpst Satversmes

3. panta tvērumā.

Satversmes 76. un

77. panta noteikumi piemērojami tikai gadījumos, kad,

slēdzot līgumu par valsts robežu grozīšanu, ir aizskarts

Satversmes 3. pantā noteiktais latviešu apdzīvoto četru

vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības princips. Pārējos

gadījumos attiecīgā valsts teritorijas izmaiņa veicama Satversmes

68. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā.

Lai izlemtu, kādā procedūrā

apstiprināma Latvijas valsts teritorijas izmaiņa, nepieciešams

noskaidrot, vai citai valstij nododamā teritorija ietilpst

Satversmes 3. panta tvērumā.

VII

44. Pieteikuma iesniedzējs

apstrīdējis Robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam, jo

ar Robežlīgumu tiekot samazināta Latvijas valsts teritorija.

Atšķirībā no Miera līguma 3. panta, kas Abrenes apvidu

piešķīra Latvijai, Robežlīgums paredz, ka saglabājama Robežlīguma

noslēgšanas brīdī de facto pastāvošā robeža starp Latviju

un Krievijas Federāciju. Tas nozīmē, ka ar Robežlīgumu Abrenes

apvidus de iure tiek nodots Krievijas Federācijai.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

Robežlīgums pārkāpj Satversmes 3. pantu, jo Satversmes

3. pantā noteiktajā valsts teritorijā ietilpstot arī Abrenes

apvidus un Latvijas valsts robežas pēc Satversmes spēkā stāšanās

ar starptautiskiem līgumiem neesot grozāmas.

44.1. Pieteikuma

iesniedzējs pieteikumu par Robežlīguma atbilstību Satversmes

3. pantam iesniedza pēc tam, kad Robežlīgums bija

parakstīts, bet vēl nebija apstiprināts Saeimā. Saeima

Ratifikācijas likumu pieņēma Satversmes 68. panta pirmajā

daļā paredzētajā kārtībā laikā, kad Satversmes tiesa izskatīšanai

gatavoja lietu par Robežlīguma atbilstību Satversmes

3. pantam.

Satversmes 68. panta pirmā

daļa paredz kārtību, kādā Latvijas valsts pauž savu piekrišanu

izpildvaras parakstīta līguma saistošajam raksturam, proti,

Saeima ar likumu par starptautiska līguma apstiprināšanu piekrīt

Latvijas valsts vārdā uzņemties attiecīgajā starptautiskajā

līgumā paredzētās saistības un pilnvaro Valsts prezidentu vai

Ministru kabinetu veikt nepieciešamās darbības, lai

starptautiskais līgums stātos spēkā.

Starptautiskā līguma

apstiprināšana Saeimā ir sui generis likumdošanas akts,

kas nepieciešams, lai starptautiskais līgums stātos spēkā un būtu

piemērojams Latvijas tiesību sistēmā.

Ņemot vērā, ka ar Ratifikācijas

likuma pieņemšanu Saeima ir piekritusi uzņemties tajā noteiktās

starptautiskās saistības, Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt

arī Ratifikācijas likuma atbilstību Satversmes

3. pantam.

44.2. Prasījums izvērtēt

Ratifikācijas likuma atbilstību Satversmes 3. pantam ir

cieši saistīts ar analogu prasījumu par Robežlīguma atbilstību

Satversmei. Pieteikuma iesniedzējs sniedzis līdzīgu juridisko

pamatojumu par abu šo tiesību aktu neatbilstību augstāka

juridiskā spēka tiesību normai.

Pieteikuma iesniedzēja

argumentācija par Robežlīguma neatbilstību Satversmes

3. pantam attiecas arī uz Ratifikācijas likuma neatbilstību

Satversmes 3. pantam. Arī šajā gadījumā Pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka Saeima nebija tiesīga apstiprināt

Robežlīgumu, jo Abrenes apvidus esot Satversmes 3. pantā

minētās Latvijas valsts teritorijas daļa un Satversme neļaujot

grozīt valsts robežas, noslēdzot starptautisku līgumu.

Tā kā Ratifikācijas likums

apliecina Saeimas piekrišanu Robežlīgumā noteiktajai valsts

robežu izmaiņai, Robežlīguma un Ratifikācijas likuma atbilstība

Satversmes 3. pantam izvērtējama kopsakarā.

45. Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka Satversmes 3. pants neparedz valsts robežu

grozīšanas iespēju. Pieņemot šādu Pieteikuma iesniedzēja

argumentāciju, būtu jāsecina, ka gan Robežlīgums, gan

Ratifikācijas likums neatbilst Satversmes 3. pantam.

Taču Satversmes tiesa jau iepriekš

secinājusi, ka Satversmes 3. pants nenoteic Latvijas valsts

robežas par negrozāmām (sk. šā sprieduma 42. punktu).

Tā kā Satversme tieši pretēji Pieteikuma iesniedzēja paustajai

argumentācijai paredz robežu grozīšanas procedūru, jāuzskata, ka

Pieteikuma iesniedzēja paustais viedoklis par Robežlīguma un

Ratifikācijas likuma neatbilstību Satversmes 3. pantam šā

iemesla dēļ nav pamatots.

Satversmē ir paredzētas divas

valsts robežu grozīšanas procedūras atkarībā no tā, vai citai

valstij nododamā teritorija ietilpst vai neietilpst Satversmes

3. pantā minēto Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu

sastāvā. Ja nododamā teritorija ir daļa no šiem apgabaliem, šāds

robežu pārgrozījums veicams Satversmes 76. - 79. pantā

paredzētajā kārtībā. Savukārt tad, ja nododamā teritorija

neietilpst nevienā no Satversmes 3. pantā minētajiem

apgabaliem, robežu pārgrozījums apstiprināms Satversmes

68. panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā.

Tā kā Robežlīgums ir apstiprināts,

ievērojot Satversmes 68. panta pirmajā daļā paredzēto

procedūru, nepieciešams pārbaudīt, vai Saeima ir piemērojusi

pareizo procedūru Latvijas un Krievijas valsts robežas

grozīšanai.

46. Gan Pieteikuma

iesniedzējs, gan institūcijas, kas izdevušas apstrīdētos aktus,

a priori uzskata, ka Abrenes apvidus ietilpst Satversmes

3. pantā noteiktajā teritorijā, proti, šis apvidus ir daļa

no Latgales vēsturiski etnogrāfiskā apgabala.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

Satversmes 3. pants nenoteic valsts teritoriju kopumā, bet

gan paredz, ka Latvijas valsts teritorijā obligāti jāietilpst

četriem vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem - Vidzemei,

Latgalei, Kurzemei un Zemgalei. Tāpat Satversmes 3. pants

pieļauj, ka atsevišķas Latvijas valsts teritorijas daļas tiek

noteiktas likumdošanas ceļā, un atstāj tās ārpus sava tvēruma

(sk. šā sprieduma 40. - 41. punktu), jo 3. panta

mērķis nav noteikt visu Latvijas valsts teritoriju, bet gan

paredzēt, ka Latvijas valsts teritorijā obligāti ietilpst

Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

Tādēļ ir jānoskaidro, vai Abrenes

apvidus ietilpst Latgales vai kādā citā Latvijas vēsturiski

etnogrāfiskajā apgabalā.

47. Abrenes apvidus ir

bijis senlatviešu Atzeles (Adzeles, Adeles) zemes sastāvdaļa

(sk.: Andersons E. Kā Narva, Pečori un Abrene tika iekļauta

Krievijas Sociālistiskajā Federatīvajā Republikā // Latvijas

Vēsture, 1991, Nr. 1, 50. - 59.lpp.). Taču vēsturiski šā

apvidus attīstība atšķīrās no Vidzemes, Latgales, Kurzemes un

Zemgales attīstības. 1431. gadā pleskavieši iebruka Kacēnu

un Augšpils apvidos un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni,

kuru nosauca par Višgorodu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas

un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apvidus atlikušās

daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus atteikties no

katoļticības un pievienoties pareizticīgajai baznīcai (sk.:

Andersons E. Kā Narva, Pečori un Abrene tika iekļauta,

56. lpp.).

Kopš tā laika Abrenes apvidus tika

nošķirts ne tikai no Kurzemes un Vidzemes, bet arī no Latgales.

Krievi šajā teritorijā ilgstoši asimilēja vietējos iedzīvotājus

(sk.: Skujenieks M. Latvijas statistikas atlass. Rīga: Valsts

statistikas pārvalde, 1938, 14. lpp.).

Etnogrāfs Augusts Bīlenšteins,

kura darbi tika izmantoti Latvijas un Padomju Krievijas valsts

robežas noteikšanā, pamatojoties uz XIX gadsimta otrajā pusē

veiktajiem pētījumiem, rakstīja: "Latviešus Pleskavas guberņā

ļoti bieži bez pamata uzskata par krieviem. Viņi gan ir grieķu

katoļu ticības, valkā drēbes pēc krievu paražas un audzē bārdas

un ar svešniekiem runā krieviski, bet savu piederību pie latviešu

tautības viņi nepārprotami pierāda ar to, ka viņi savās mājas un

ģimenē lieto latviešu valodu. [..] viņi pateicoties politiskai un

reliģiskai šķirtībai ir sen zaudējuši sakarus ar savas tautas

valodu un ieražām un tālab viņiem neizbēgami ar katru paaudzi

vairāk jāasimilējas ar austrumu kaimiņu" (Skujenieks

M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Ar J. Bokaldera nodaļu

par lauksaimniecību. Trešais papildinātais un pārstrādātais

izdevums. Rīga: A. Gulbja apgādniecībā, 1927,

266. lpp.).

Komentējot šo viedokli, M.

Skujenieks rakstīja, ka "Bīlenšteina pareģojums pēc 40 gadiem ir

piepildījies un mums Gauru - Višgorodas - Kačanovas pagastu

iedzīvotāji tagad ir jāpieskaita krieviem, kaut gan viņi ir

cēlušies no latviešiem" (Skujenieks M. Latvija. Zeme un

iedzīvotāji, 1927, 266. - 267. lpp.).

XX gadsimta sākumā Abrenes apvidū,

kas ietilpa Pleskavas guberņā, iedzīvotāju vairākums bija

pareizticīgie un sarunvalodā lietoja krievu valodu. Abrenes

apvidū gan bija saglabājušās atsevišķas latviešu apdzīvotas

vietas ("salas"), taču šā apvidus lielākā iedzīvotāju daļa bija

pareizticīgie krievi (sk.: Skujenieks M. Latvijas statistikas

atlass, 14. lpp.).

Statistikas dati liecina, ka

1925. gadā Kacēnu pagastā no visiem iedzīvotājiem latviešu

bija 17%, Purvmalas pagastā - 8%, Gauru pagastā - 4%, bet

Augšpils un Linavas pagastos - 3%. Vēl šajos pagastos dzīvoja

0,5% baltkrievu, bet pārējie iedzīvotāji bija krievi (sk.:

Latviešu konversācijas vārdnīca. 7. sējums. Rīga:

A. Gulbis, 1931 - 1932, 14185. sl.).

Jaunlatgales apriņķī

1924. gadā Latvijas valsts apvienoja Abrenes apvidu un daļu

no tālaika Ludzas apriņķa. Jaunlatgales apriņķa austrumu

teritorijā bija daudz krievu, bet rietumu teritorija ar Balvu,

Rugāju, Bērzpils un Tilžas pagastiem pilnā mērā piekļaujas

Vidzemei un Latgalei kā ģeogrāfiski, tā etnogrāfiski (dominē

latviskais elements, Liepnā - luterāņi, citur katoļi) (sk.:

Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1920,

230. lpp.). "Viskrieviskākais apgabals Latvijā tagad ir

Jaunlatgales apriņķa austrumu daļa, kur Augšpils, Linavas,

Kacēnu, Gauru un Purvmalas pagastos dzīvo 43.340 iedzīvotāji, no

kuriem 39.653 ir lielkrievi, tas ir 91,5% no visiem

iedzīvotājiem" (Skujenieks M. Latvieši svešumā un citas tautas

Latvijā. Citēts pēc: Krasnais V. Kas ierosināja Jaunlatgales

latvisko atmodu // Ziemeļlatgales atmoda. Rīga: Latvju nacionālās

jaunatnes savienības Latgales apgabala izdevums, 1935,

64. lpp.).

Apvienojot latviešu apdzīvotos

apgabalus, Latvijas valsts pamatojās uz iedzīvotāju nacionālo

piederību robežu noteikšanas brīdī, nevis uz vēsturiski

etnogrāfiskajām robežām iepriekšējos gadsimtos, latviskajiem

apvidvārdiem, baltu pilskalniem vai citām vēstures liecībām.

48. Satversmes tiesa,

vērtējot Satversmes 3. panta vēsturisko ģenēzi, ir

secinājusi, ka tas ir pamatots uz prasību pēc visu latviešu

apdzīvoto apgabalu apvienošanas kopējā teritoriālajā vienībā.

48.1. Latviešu apdzīvoto

apgabalu apvienošanai sevišķi nozīmīgs bija I Latgales

kongress, kas notika 1917. gada aprīlī. Šajā kongresā

piedalījās Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils

apriņķu pārstāvji, un kongresa rezolūcija prasīja tikai šo triju

apriņķu kā Latgales pievienošanu pārējai Latvijai. I Latgales

kongresā delegāti no Abrenes apvidus nepiedalījās un prasība par

Abrenes apvidus kā Latgales daļas pievienošanu Latvijai netika

izvirzīta (sk.: Trasuns F. Dzīve un darbi, 63. -

73. lpp.; Kemps F. Latgales likteņi, 133. - 160. lpp.;

K. Poča viedoklis, lietas materiālu 10. sējuma

130. lpp.). Tāpat arī 1918. gada 29. -

30. aprīlī sasauktajā Latgales zemstu un sabiedrisko

darbinieku sapulcē piedalījās Vitebskas guberņas Rēzeknes,

Daugavpils un Ludzas apriņķu pārstāvji. Sapulce pieņēma šādu

lēmumu: "Pievienojoties tai 26. un 27. aprīļa un

3. decembra 1917. g. Latgales kongresu lēmumu daļai,

kur tiek runāts par Latgales, t.i., bijušo ordeņa zemju

pievienošanu Vidzemei un Kurzemei, zemstes sapulce pilnvaro

padomi un zemstes valdi šo pievienošanu izvest dzīvē un izveidot"

(Jautājums par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju //

Ziņas par Latviju. Rakstu krājums, Nr. 4, 1918. gada

jūnijs, 6. lpp.). Abrenes apvidus neietilpa Vitebskas

guberņā, un šā apvidus piederība pie Latvijas laikā, kad runa

bija par Latgales pievienošanos pārējai Latvijai, netika

diskutēta.

Viens no Latvijas apvienošanas

idejas aizstāvjiem F. Trasuns, izvirzot prasības par

latviešu tautas apvienošanu, runāja tikai par Kurzemes, Vidzemes

un Vitebskas guberņu latviešu apvienošanu. "Pēdējā rakstā es devu

īsu pārskatu par kurzemnieku, vidzemnieku un Vitebskas guberņas

latviešu sakariem pēdējos 25 - 30 gados [..] Etnogrāfiski mēs

bijām viena tauta, mums bija viena kopīga latviešu valoda, kopīga

tēvu atstātā kulturālā manta dziesmās un ieražās, kopīga

vēsturiskā pagātne" (Vēl kāds vārds par mūsu tautas daļu

apvienošanu // Trasuns F. Dzīve un darbi,

131. lpp.).

48.2. Pēc Vidzemes un

Kurzemes latviešu ieskata, Latgale aptvēra tikai Vitebskas

guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķus. A. Bergs

1918. gadā rakstīja: "Latvijas zeme jeb teritorija sastādās

no trijām viņas atsevišķām daļām: Kurzemes, Vidzemes, t.i. Rīgas,

Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķiem, un Latgales, t.i.,

Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķiem Vitebskas guberņā, kas

pazīstami arī zem nosaukuma Inflantija" (Latvijas valsts

pasludināšana, 5. lpp.).

1918. gada 18. novembra

Latvijas Republikas proklamēšanas aktā ietvertajā prasībā

apvienot vienā valstī Vidzemi, Kurzemi un Latgali to

etnogrāfiskajās robežās ar Latgales jēdzienu bija apzīmēti trīs

Vitebskas guberņas apriņķi (sk.: Latvijas Pagaidu valdības

mērķi, 3. - 4. lpp.). Šādu viedokli, proti, ka Latgali

veido Vitebskas guberņas trīs ziemeļrietumu apriņķi, tajā laikā

pauda arī M. Skujenieks (sk.: Skujenieks M. Latvija.

Zeme un iedzīvotāji, 1920, 1. - 2. lpp.). Līdz ar to

Latvijas Republikas proklamēšanas laikā ar Latgales jēdzienu tika

apzīmēti Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas

apriņķi.

Arī sarunās par mieru ar Padomju

Krieviju notika plašas diskusijas par Latgales kā latviešu

apdzīvota vēsturiski etnogrāfiska apgabala robežām. Padomju

Krievijas pārstāvis Ā. Joffe citastarp norādīja: "Latgales

jautājumā ir pieejami vairāki tagadējās Latvijas valdības

paziņojumi par to, ka Latgali etnogrāfiski veido Ludzas,

Daugavpils un Rēzeknes apriņķi" (Latvijas valsts vēstures

arhīva 1313. f. 2. apr. 35. lietas

22. lp.). Komentējot šo Padomju Krievijas viedokli,

A. Zēbergs atzina, ka Latvijas valdība, dažādos aktos minot

Latgali kā Latvijas sastāvdaļu, ar to ir apzīmējusi Daugavpils,

Rēzeknes un Ludzas apriņķus, lai radītu skaidrību par Latgales

teritoriālo apmēru. Taču tas nenozīmējot, ka atsevišķos

gadījumos, pamatojoties uz etnogrāfisko principu, nebūtu

nepieciešama cariskās Krievijas administratīvi teritoriālo

vienību robežu precizēšana (sk. Latvijas valsts vēstures

arhīva 1313. f. 2. apr. 35. lietas

33. lp.).

49. Abrenes apvidus

jautājums aktualizējās, tuvojoties sarunām par mieru ar Krieviju.

Izmantojot militāri stratēģiskos panākumus Latgales frontē un

tālaika politisko situāciju, kad Padomju Krievija karoja vairākās

frontēs, Latvija centās panākt pēc iespējas labvēlīgākus miera

noteikumus. Tas attiecās arī uz valsts robežu jautājumu.

49.1. Prasība par to, ka

Latvijas teritorijā jāietver arī atsevišķas latviešu apdzīvotas

teritorijas Vitebskas guberņas Drisas apriņķī un Pleskavas

guberņas Ostrovas apriņķī, izvirzījās jau 1918. gada vasarā

(Ziņas par Latviju. Rakstu krājums, 1918. gada jūnijs,

Nr. 4). Taču no šīs prasības konteksta noprotams, ka tā

vairāk attiecās uz pastāvošo Krievijas impērijas administratīvo

robežu koriģēšanu par labu latviešu apdzīvoto apgabalu

etnogrāfiskajām robežām, nevis uz apjomīgu teritoriju

pievienošanu. "Vietām latvieši kompaktās masās apdzīvo apgabalus,

kuri atrodas ārpus šīm robežām un citur kaimiņu tautu teritorija

pārsniedz Latviju sastādošo apriņķu robežas" (Skujenieks

M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1920, 1. -

2. lpp.). Līdzīgi šo prasību par pastāvošo

administratīvo robežu koriģēšanu traktēja arī A. Zēbergs

miera sarunās (sk. Latvijas valsts vēstures arhīva

1313. f. 2. apr. 35. lietas 33. lp.).

49.2. Vispilnīgāk Latvijas

valsts teritoriālās intereses apkopotas Latvijas delegācijas

memorandā Parīzes miera konferencei (sk. šā sprieduma

20.2. punktu). Šajā dokumentā tiek izvirzīta prasība arī

par Abrenes apvidus pievienošanu Latvijai.

No šā memoranda izriet, ka

latviešu etnogrāfiskā robeža austrumos pārsniedza tālaika

Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu

administratīvās robežas, taču neietvēra sevī visu Latvijai ar

Miera līgumu pievienoto teritoriju (sk. V. Blūzmas

viedokli lietas materiālu 11. sējuma 29. lpp.).

Memorandā Miera konferencei Pitalovas staciju aptverošā

teritorija raksturota kā "veca latviešu zeme", lai gan

"iedzīvotāju vairums viņā ir krievi" un "tā atrodas 9 kilometrus

no Latgales". Var piekrist V. Blūzmas paustajam viedoklim,

ka šāds secinājums apstiprinot faktu, ka Abrenes apvidus netika

ietverts Latgales apgabalā Satversmes 3. panta izpratnē

(sk. lietas materiālu 11. sējuma

29. lpp.).

Latvija Pitalovas stacijas

pievienošanu savai teritorijai prasīja ekonomisku un militāri

stratēģisku apsvērumu dēļ. Kā rakstīts Parīzes miera konferencei

iesniegtajā memorandā, "Latvijas valsts ir deklarēta latviešu

etnogrāfiskajās robežās, bet dažos gadījumos ekonomiskie apstākļi

un satiksmes ērtība prasa dažu etnogrāfisko un administratīvo

robežu pārlabojumu".

Starp šiem nepieciešamajiem

pārlabojumiem tika minēta Pitalovas stacija, kas Latvijai bija

nepieciešama Rīgas - Sitas - Pitalovas un Daugavpils - Rēzeknes -

Pleskavas dzelzceļa līniju savienošanai kā svarīgs dzelzceļa

transporta mezgls. Tika ietverta arī argumentācija par Pitalovu

kā senu latviešu zemi, taču, kā norāda A. Stranga,

etnogrāfiskais arguments bija visvājākais (sk. lietas

materiālu 10. sējuma 219. - 220. lpp.).

49.3. Satversmes tiesa,

vērtējot Miera līguma noslēgšanas gaitu, jau ir secinājusi, ka

Padomju Krievija Miera līgumā Abrenes apvidu Latvijai nodeva,

atsaucoties uz Latvijas kā jaunas valsts ekonomiskajām vajadzībām

(sk. šā sprieduma 21. punktu).

Lemjot par Miera līguma

ratifikāciju Latvijas Satversmes sapulcē, tās locekļi vairākkārt

uzsvēra noteiktās robežas izdevīgumu. Piemēram, F. Menders

uzsvēra: "Trešais pants nosprauž robežas, kuras visumā sakrīt ar

Latvijas etnogrāfiskām robežām un ieslēdz vēl dažus Latvijai

izdevīgus dzelzceļa mezglus, kā, piemēram, Pitalovu" (Latvijas

Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes 1920. gada

2. septembrī stenogramma). Jaunākajos vēsturnieku

pētījumos, vērtējot Miera līgumu, rakstīts: "3. pants

noteica robežas starp abām valstīm. Tas bija kompromiss, kas

visumā atbilda etnogrāfiskajam principam, izņemot nelielo

Pitalovas (Abrenes) iecirkni, kur latvieši jau sen bija mazākumā,

bet par kuru Latvija iestājās ekonomisku (dzelzceļa mezgls) un

stratēģisku (robežu iztaisnošana) motīvu dēļ" (Treijs R.

Zigfrīds Meierovics. Rīga: Jumava, 2007, 51. lpp.).

Latvijas Satversmes sapulcē

Abrenes apvidus pievienošana Latvijai arī tika izmantota kā viens

no argumentiem, kuru dēļ Latgalei nevar piešķirt pašpārvaldes

tiesības. Tā kā Abrenes apvidus tika administratīvi iekļauts

Ludzas apriņķī, M. Skujenieks varēja konstatēt: "Latgales

robežas nav galīgi nospraustas. Piemēram, no Ostrovas apriņķa

jaunpievienotā teritorija ir atklāts jautājums, tā ka būtu

nepareizi mūsu satversmes likumā teikt, ka katrā ziņā šiem trim

austrumu apriņķiem ir sevišķa pašvaldība" (Latvijas Satversmes

sapulces V sesijas 33. sēdes 1922. gada 4. aprīlī

stenogramma). Tā kā iesniegtajā priekšlikumā latgalieši

prasīja pašpārvaldes tiesības Latgalei, no M. Skujenieka

teiktā izriet, ka Latgali veido "trīs austrumu apriņķi", savukārt

Abrenes apvidus ir "jaunpievienotā teritorija".

50. Termins "jaunpievienotā

teritorija", kas attiecināts uz Abrenes apvidu, nebūt nav nejauši

izskanējis M. Skujenieka runā Latvijas Satversmes sapulcē.

Tas atspoguļo pēc Miera līguma noslēgšanas dominējušo izpratni

par Latvijas teritorijas sastāvdaļām.

50.1. M. Skujenieks

grāmatas "Latvija. Zeme un iedzīvotāji" 1920. gada izdevumā

rakstīja: "latvieši apdzīvo [..] Latgali (Vitebskas guberņas 3

ziemeļrietumu apriņķus) [..] Latgalē latviešu etnogrāfiskā

robeža, atskaitot krievu kolonijas latviešu zemē, gandrīz viscaur

sakrīt ar Latgales administratīvo robežu, izņemot Ludzas apriņķa

dienvidaustrumu stūri, kur pārsvars ir krieviem. Sakarā ar

Latvijas - Krievijas miera līguma projektu Latvijas teritorija

tiek paplašināta uz austrumiem, pārceļot Ludzas apriņķa robežu 6

- 15 kilometrus uz austrumiem. [..] Visas Latvijas platība,

ierēķinot arī ar lielajiem ezeriem apklāto daļu (897,6 kkm), ir

64,196,6 kkm. Pieskaitot pēc miera līguma ar Krieviju pievienotās

Ostrovas un Drisas apriņķu daļas, Latvijas teritorija pārsniedz

65,000 kv. km" (Skujenieks M. Latvija. Zeme un

iedzīvotāji, 1920, 1. - 5. lpp.).

No M. Skujenieka sniegtās

informācijas var secināt, ka Ostrovas un Drisas apriņķu daļu

pievienošana Latvijai neietekmē Latgales kā vēsturiski

etnogrāfiska apgabala teritoriju. Šo pievienoto teritoriju daļas

tiek dēvētas par Latvijas teritoriju, nevis Latgales daļu, un

Latvijas kopējā platībā tiek iekļautas atsevišķi no Latgales

apgabala teritorijas.

50.2. M. Skujenieka

grāmatas "Latvija. Zeme un iedzīvotāji" trešajā izdevumā ietverta

šāda informācija:

"Latvijā ir apvienota visa

latviešu apdzīvotā zeme, kura sastādās no Vidzemes, Latgales,

Kurzemes un Zemgales. [..]

Latvija sastādās no

1) visas Kurzemes bez 100 kkm

lielā Palangas novada;

2) Vidzemes 4 (Rīgas, Cēsu,

Valmieras un Valkas) dienvidus apriņķiem, bez dažām ziemeļu daļas

pagastu daļām [..];

3) agrākās Vitebskas guberņas 3

ziemeļ-rietumu apriņķiem (Daugavpils, Rēzekne, Ludza), kuri

apvienoti zem senā vēsturiskā nosaukuma - Latgale;

4) Jaunrozes pagasta, kurš agrāk

piederēja pie Veravas apriņķa Igaunijā;

5) agrākās Pleskavas guberņas

Ostrovas apriņķa Augšpils, Gauru, Linavas, Purvmalas un Kacēnu

pagastiem (agrāk Višgorodas, Tolkovas un Kačanovas pagastiem),

kuri tagad pievienoti Jaunlatgales apriņķim un sastāda

Jaunlatgales apvidu;

6) Piedrujas apvida (agrākie

Pridruiskas un Pustinas pagasti Drisas apriņķī, Vitebskas

guberņā);

7) Aknīšas (Oknīstes) pagasta,

kurš agrāk piederēja pie Kauņas guberņas un ķīļveidīgi iespiedās

starp Jaunjelgavas un Ilūkstes apriņķiem Zemgalē;

8) regulējot Kurzemes un Lietavas

robežu, Kurzemei ir pievienoti 194 kkm no agrākās Kauņas

guberņas, it sevišķi dienvidos no Bauskas (148,5 kkm)"

(Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji, 1927, 1. -

2. lpp.).

Var secināt, ka M. Skujenieks

robežu sarunās ar kaimiņvalstīm iegūtās teritorijas neiekļāva

Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales apgabalos, bet norādīja

atsevišķi kā ar robežlīgumiem iegūtas teritorijas. Šos

teritoriālos ieguvumus M. Skujenieks dēvēja par

jaunpievienotajām teritorijām (sk.: Latvijas Satversmes

sapulces vēlēšanu rezultāti. Rīga: Valsts statistikas pārvalde,

1920, 4. lpp.).

50.3. Ņemot vērā šo

Latvijas teritorijas dalījumu, Satversmes tiesa secina, ka

Satversmes 3. pantā minētie Vidzemes, Latgales, Kurzemes un

Zemgales vēsturiski etnogrāfiskie apgabali sevī neietver

"jaunpievienoto" teritoriju. Satversmes 3. pantā minēta tā

teritorija, kurai jābūt Latvijas valstī, lai tā atbilstu latviešu

tautas pašnoteikšanās prasībām. Savukārt "jaunpievienotās"

teritorijas tika iegūtas robežlīgumu slēgšanas sarunās dažādu

iemeslu dēļ. To pievienošana vairāk saistāma ar robežlīgumu

slēgšanas sarunu panākumiem, nevis latviešu tautas vēsturisko

prasību pēc visu latviešu zemju apvienošanas kopējā

administratīvā vienībā.

Arī V. Blūzma norāda, ka

Abrenes apvidu iespējams apzīmēt kā "jauniegūto teritoriju", uz

ko norādot pirmais Pitalovas stacijas latviskotais nosaukums -

Jaunlatgale, kas stacijai tika piešķirts 1925. gadā.

Jaunlatgales vārds akcentējot situāciju, ka Latvijai ir

pievienota jauna teritorija. Šīs Ostrovas apriņķa jauniegūtās

teritorijas, kā norāda V. Blūzma, pārsvarā atradās ārpus XX

gadsimta sākuma Latvijas etnogrāfiskajām robežām, jo krievu

skaits tur sastādīja no 70% līdz pat vairāk nekā 90% atsevišķu

pagastu iedzīvotāju (sk. lietas materiālu 11. sējuma

30. lpp.).

51. Latvijas valsts

izveidošanā nozīmīgas bija Latvijas Satversmes sapulces

vēlēšanas. Latvijas iedzīvotāji šajās vēlēšanās tiesiski

pašnoteicās, iezīmējot gan Latvijas valsts teritoriju, gan arī

pilnvarojot Satversmes sapulci noteikt valsts satversmi.

Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales iedzīvotāji Satversmes

sapulcē pašnoteicās vienotā Latvijas tautā.

51.1. Latvijas Satversmes

sapulces vēlēšanas bija ļoti nozīmīgs politisks notikums.

Latvijas Tautas padomes locekļi iestājās par to, ka Satversmes

sapulces vēlēšanas var notikt tikai pēc visas Latvijas

etnogrāfiskās teritorijas atbrīvošanas, lai vienlaicīgi

Satversmes sapulcē pašnoteiktos Vidzeme, Latgale, Kurzeme un

Zemgale. Šī ideja expressis verbis tika iekļauta Latvijas

Satversmes sapulces vēlēšanu likuma 22. panta piezīmē, kas

atļāva rīkot Satversmes sapulces vēlēšanas tikai tad, "kad ir

atsvabināta Latgales teritorija".

Debatējot Latvijas Tautas padomē

par šo likumprojektu, Latgaliešu frakcijas pārstāve Valerija

Seile teica: "Mums gribas, ka Satversmes sapulce, kas sanāks,

būtu arī savā pilnā sastāvā. Bet tas šajā Satversmes sapulces

likumprojektā nemaz nav paredzēts. Valdmaņa kungs tikko teica, ka

lielinieki no Latvijas ir izdzīti. Bet, kungi, mēs, latgalieši,

varam paziņot, ka no Latvijas lielinieki nav izdzīti, jo Latgalē

vēl ir lielinieki, Latgale vēl ir zem smagā komunistu jūga. [..]

Es Latgaliešu frakcijas vārdā gribētu teikt to, ka lai pie paša

Satv.Sap. likumprojekta vai viņa pielikuma būtu paskaidrots, ka

Satversmes sapulci nedrīkst sasaukt līdz visas Latvijas

atsvabināšanai no lieliniekiem" (Latvijas Tautas padomes

ceturtās sesijas otrās sēdes 1919. gada 13. augustā

stenogramma).

51.2. Satversmes sapulces

vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Tā

kā neviens neiebilda pret vēlēšanu rīkošanu šajā laikā,

uzskatāms, ka tad Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likuma

22. panta piezīmes prasība bija izpildīta.

M. Skujenieks, komentējot

Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu norisi, raksta: "Vēlēšanas

notika visā Latvijā, izņemot tos apvidus, kurus okupējušas

Igaunija un Lietava. Tā Valmieras apriņķī vēlēšanas nenotika

Ainažu pilsētā un Ainažu, Ipiķu, Plateres un M. Salacas

pagastos, Valkas apriņķī Valkas pilsētā un Laicēnu,

L. Lugažu, Omulu, Pedeles, Valkas un Zores pagastos.

Ilūkstes apriņķī vēlēšanās piedalījušies tikai astoņi pagasti,

bet 10 pagasti okupācijas dēļ nav varējuši vēlēšanās piedalīties.

Tanī pašā laikā no Latvijai jaunpievienotajiem pagastiem

vēlēšanās piedalījās tikai Oknīstes pagasts, kurš agrāk piederēja

pie Kauņas guberņas" (Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu

rezultāti, 1920, 4. lpp.).

51.3. Pēc Latvijas

Satversmes sapulces sanākšanas 1920. gada 7. maijā tai

tika iesniegts vairāku Satversmes sapulces locekļu priekšlikums:

"Izdarīt papildu vēlēšanas tais Ziemeļu Latvijas un Zemgales

pagastos un pilsētās, kur vēlēšanas okupācijas varas dēļ nav

varējušas notikt, nekavējoši pēc šo pagastu un pilsētu

atbrīvošanas. Likumu par papildu vēlēšanu izvešanu augšā minētos

pagastos un pilsētās uzdot izstrādāt juridiskai komisijai"

(Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 4. sēdes

1920. gada 7. maijā stenogramma).

1920. gada 29. jūnijā

Latvijas Satversmes sapulce ratificēja Latvijas un Igaunijas

robežu konvenciju. Savukārt jau 1920. gada 7. jūlija

sēdē Satversmes sapulce pieņēma lēmumu:

"Saskaņā ar lēmumu no š.g.

7. maija izdarīt visdrīzākā laikā Satversmes sapulces

vēlēšanas tais Ziemeļlatvijas apgabalos, kuros līdz šim aiz

igauņu okupācijas apstākļiem vēlēšanas nav tikušas izdarītas, un

nodot juridiskai komisijai nekavējoši iesniegt Satversmes

sapulcei pieņemšanai attiecīgu likumu" (Latvijas Satversmes

sapulces I sesijas 14. sēdes 1920. gada 7. jūlijā

stenogramma).

Šāds likums tika pieņemts

1920. gada 14. septembrī. Referējot par to, Latvijas

Satversmes sapulces loceklis Vilis Holcmanis teica: "Vēlēšanas

notika vēlu. Viņas vajadzēja atlikt tamdēļ, ka viena Latvijas

daļa atradās ārpus Latvijas robežām. Vēlēšanas bija jāatliek

tādēļ, ka no sākuma trešā Latvijas sastāvdaļa - Latgale vēl

nebija pievienota pie pārējām divām Latvijas daļām. Kad Latgale

bija pievienota, kad mēs atsvabinājām no Krievijas okupētos

apgabalus, ar kuru vēl atradāmies kara stāvoklī, tad tomēr arī

tad vēl dažas Latvijas daļas nevarēja piedalīties pie vēlēšanām:

viņas bija ieņemtas no valstīm, ar kurām mēs nekarojām, bet

atradāmies miera stāvoklī.

Ziemeļlatvija atradās zem

Igaunijas okupācijas varas un vēl līdz šai dienai dažas Latvijas

daļas atrodas zem Lietavas okupācijas. Tagad, pateicoties

šķīrējtiesai, Ziemeļlatvijas daļa atkal pievienota pie Latvijas

un tagad jādod iespēja šo apgabalu iedzīvotājiem izpildīt savu

galveno, pirmo pilsoņu pienākumu - sūtīt savus priekšstāvjus uz

Latvijas Satversmes sapulci, uz suverēno varu" (Latvijas

Satversmes sapulces I sesijas 34. sēdes 1920. gada

14. septembrī stenogramma).

Satversmes sapulces

1920. gada 25. novembra sēdē tika paziņoti

Ziemeļlatvijas apgabalu vēlēšanu rezultāti. Ziņojot par tiem,

Ziemeļlatvijas apgabalu vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Oto

Nonācs uzsvēra: "No šī brīža šis augstais nams re-prezentē visu

Latvijas teritoriju, arī to viņas daļu Ziemeļlatvijā, kurai pie

Latvijas valsts nodibināšanas ir lieli nopelni, bet kura zināmu

iemeslu dēļ līdz šim laikam nevarēja sūtīt savus priekšstāvjus

Satversmes sapulcē" (Latvijas Satversmes sapulces II sesijas

2. sēdes 1920. gada 25. novembrī stenogramma).

51.4. Latvijas Satversmes

sapulces vēlēšanu likuma 22. panta piezīme liedza rīkot

šādas vēlēšanas pirms Latgales atbrīvošanas. Atbilstoši šīs

tiesību normas prasībām Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas

notika pēc visas Latgales atbrīvošanas. Saskaņā ar Satversmes

sapulces vēlēšanu rezultātu materiāliem Satversmes sapulces

vēlēšanas bija notikušas visā Latgales apgabalā (sk.: Latvijas

Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti, 80. -

85. lpp.).

Tāpat arī debatēs par papildu

Satversmes sapulces locekļu vēlēšanām ne reizi nav minēts tas, ka

kāda Latgales daļa nebūtu sūtījusi savus priekšstāvjus uz

Satversmes sapulci. No tā iespējams secināt, ka Abrenes apvidus

netika uzskatīts par Latgales daļu.

Tad, kad tika risināts jautājums

par papildu deputātu ievēlēšanu Ziemeļvidzemē, Miera līgums jau

bija ratificēts un Abrenes apvidus juridiski pievienots Latvijai.

Taču arī šajās debatēs neviens Satversmes sapulces deputāts

neaicināja šajā teritorijā rīkot vēlēšanas. Satversmes sapulces

deputātiem vairāk rūpēja Ziemeļvidzemes un Ilūkstes apriņķa daļas

pārstāvju ievēlēšana Satversmes sapulcē. Abrenes apvidū

Satversmes sapulces vēlēšanas nenotika (sk.: Latvijas

Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti, 4., 80. -

85. lpp.).

Satversmes

sapulces vēlēšanu norise liecina, ka Abrenes apvidus netika

uzskatīts par Latgales apgabala daļu.

52. 1952. gadā trimdā

izdotajā rakstā, komentējot 1944. gadā notikušo Abrenes

apvidus pievienošanu Krievijas PFSR, rakstīts: "Krievi no

Latvijas ir atdalījuši un pievienojuši Krievijas padomju

republikai visai lielu un nozīmīgu Latvijas teritorijas daļu -

Abrenes apriņķa 6 pagastus un Abrenes pilsētu. Krievijai

pievienoti Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru

pagasti. Tādā pašā kārtā arī no Igaunijas ir atdalīts viss

Petseru apriņķis un Aiznarvas josla. Šķietamais motīvs būtu bijis

tas, ka minētajos apgabalos lielākā daļa skaitās krievi. Liekas,

ka šai lietai tomēr meklējamas dziļākas saknes. Minētie 6

Latvijas pagasti, Igaunijas Petseru apriņķis un Aiznarva ir

pievienoti Latvijai un Igaunijai tikai pēc brīvības cīņu

noslēguma. Agrākos gadu simteņos Baltijas provincē vai senajā

Livonijā tie nav ietilpuši. Ir tieši apbrīnojami, ka tagadējie

Krievijas varasvīri, kas noliedz jebkādas vēsturiskās tradīcijas

citām tautām, ir parādījuši tik lielisku vēsturisku atmiņu. Tie

ir uztvēruši minēto apgabalu pievienošanu Latvijai un Igaunijai

kā Krievijas integritātes aizskārumu un nav to piemirsuši no

1920. g. līdz šim laikam. [..] Nešaubīsimies, ka pēc Padomju

Savienības sakāves un boļševisma sabrukuma krievu nacionālisti,

kas jau tagad emigrācijā pierāda tādu neiecietību un izsaka tik

lielas prasības, bez šaubām lūkos pastāvēt uz šo jauno boļševiku

varas radīto robežu" (Bračs J. Krievi atņem mūsu zemi //

Daugavas Vanagi, 1952, Nr. 19, 38. - 40. lpp.).

53. Nav apšaubāms, ka

Abrenes apvidus vēsturiski ir bijis senlatviešu apdzīvota zeme.

Tāpat nav noliedzams, ka Abrenes apvidū gan Miera līguma

noslēgšanas laikā, gan arī 1944. gadā dzīvoja latvieši.

Taču latviešu sabiedrisko

darbinieku XX gadsimta sākumā formulētā latviešu apdzīvoto

apgabalu apvienošanas ideja prasīja apvienot tikai Kurzemes

guberņu un Vidzemes un Vitebskas guberņu latviešu apdzīvotos

apriņķus. Šīs teritorijas ar atsevišķiem robežu precizējumiem

tika uzskatītas par latviešu vēsturiski etnogrāfisko četru

apgabalu kopējo teritoriju (Latvijas valsts teritorijas kodolu).

Princips, ka šai teritorijai obligāti jāietilpst Latvijas valsts

teritorijā, ietverts Satversmes 3. pantā.

Nedz sabiedrisko darbinieku

politiskajās deklarācijās, nedz arī pagaidu konstitucionālajos

aktos kā obligāta Latvijas valsts sastāvdaļa netiek minēts

Abrenes apvidus. Abrenes apvidus nacionālas Latvijas valsts

izveidošanā nav conditio sine qua non, bez kura Latvija

neapvienotu visus latviešu apdzīvotos apgabalus. Arī Satversmes

3. pantā, apzinoties, ka Miera līgums Abrenes apvidu ir

nodevis Latvijai, šī teritorija netiek minēta. Tāpat Abrenes

apvidus iedzīvotājiem Latvijas Satversmes sapulce neļāva

pašnoteikties, ievēlot savus priekšstāvjus Latvijas Satversmes

sapulcē. Šāda attieksme pret Abrenes apvidus iedzīvotājiem

liecina, ka Latvijas Satversmes sapulce šo apvidu uztvēra kā

teritoriju, kas iegūta sekmīgās miera sarunās, nevis kā latviešu

apdzīvoto zemi. Tālaika tiesību zinātnē tika atzīts, ka tautu

pašnoteikšanās princips nav attiecināms uz teritorijām, ko valsts

iegūst sekmīga kara rezultātā ar miera līgumu, un šādu teritoriju

iedzīvotājiem nav jāprasa viņu viedoklis par vēlamo

valstspiederību (sk.: Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen

Reichs vom 11 August 1919, S. 47).

Ar Latgales jēdzienu Satversmes

3. pantā apzīmēti Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un

Daugavpils apriņķi. Savukārt Abrenes apvidus uzskatāms par

jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai

pēc Miera līguma spēkā stāšanās.

Līdz ar to,

slēdzot Robežlīgumu, Satversmes 3. pants nav aizskarts.

54. Tā kā Robežlīgumā

noteiktā valsts robeža neaizskar Satversmes 3. pantā

noteikto Latvijas valsts teritorijas daļu, Robežlīgums

apstiprināms kā starptautiskais līgums, kas nokārto likumdošanas

ceļā izšķiramus jautājumus, proti, nokārto Satversmes

68. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā. Robežlīgumā

noteiktā valsts robeža nav apspriežama tautas nobalsošanā saskaņā

ar Satversmes 3. un 77. panta noteikumiem.

Ratifikācijas likums kopumā ir

pieņemts, ievērojot Satversmes 68. panta pirmās daļas

prasības. Satversmes tiesa nekonstatē tādas atkāpes no Satversmes

un Saeimas kārtības ruļļa noteikumiem, kas būtu par pamatu visa

Ratifikācijas likuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei.

Ratifikācijas likums ir pieņemts bez procedūras pārkāpumiem, un

Saeima Satversmē paredzētā veidā ir uzņēmusies starptautiskas

saistības sakarā ar jauno Latvijas un Krievijas robežu, kas

daļēji groza joprojām spēkā esošajā Miera līgumā noteikto šo

valstu robežu, nododot Krievijas Federācijai Abrenes apvidu.

Robežlīgums un

Ratifikācijas likums atbilst Satversmes 3. pantam.

VIII

55. Pieteikuma iesniedzējs

lūdz izvērtēt Pilnvarojuma likuma un Ratifikācijas likuma

1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības

organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību

Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam.

Satversmes tiesas likuma

16. pantā expressis verbis nav noteiktas Satversmes

tiesas tiesības izvērtēt likumu atbilstību Neatkarības

deklarācijas normām. Satversmes tiesas kolēģijas, lemjot par

lietu ierosināšanu, prasījumus par apstrīdēto likumu atbilstību

Neatkarības deklarācijas normām vērtējušas Satversmes tiesas

likuma 16. panta 1. punkta kontekstā (sk. Satversmes

tiesas 3. kolēģijas 2007. gada 26. aprīļa lēmumu

par lietas ierosināšanu un Satversmes tiesas 2. kolēģijas

2007. gada 17. jūlija lēmumu par lietas

ierosināšanu).

Satversmes tiesas likuma

16. panta 1. punkts paredz, ka Satversmes tiesa izskata

lietas par likumu atbilstību Satversmei. Lemjot par lietas

ierosināšanu pēc Pieteikuma iesniedzēja pieteikuma, Satversmes

tiesas kolēģija secināja: "Satversmes tiesas likuma 16. panta 1.

punkts, interpretējot to kopsakarā ar demokrātiskas un tiesiskas

valsts principiem, paredz, ka Satversmes tiesas kompetencē ir

izskatīt ne vien lietas par likumu atbilstību Satversmei šaurākā

nozīmē, proti, konkrētajam dokumentam "Latvijas Republikas

Satversme", bet arī lietas par likumu atbilstību Satversmei

plašākā nozīmē, proti, lietas par likumu atbilstību ikvienai

konstitucionāla rakstura (ranga, līmeņa) normai" (Satversmes

tiesas 2. kolēģijas 2007. gada 17. jūlija lēmuma

par lietas ierosināšanu 3. punkts). Bez tam Satversmes

tiesas kolēģija norādīja, ka, pastāvot šaubām par Neatkarības

deklarācijas spēkā esamību un vietu normatīvo tiesību aktu

hierarhijā, šis jautājums līdz galam izlemjams ar Satversmes

tiesas spriedumu, izskatot lietu pēc būtības (sk. Satversmes

tiesas 2. kolēģijas 2007. gada 17. jūlija lēmuma

par lietas ierosināšanu 3. punktu).

Līdz ar to jānoskaidro, vai

Neatkarības deklarācija ietilpst Satversmes tiesas likuma 16.

panta 1. punktā lietotā jēdziena "Satversme" plašākajā

nozīmē.

56. Tiesību normas vietu

normatīvo tiesību aktu hierarhijā noteic tiesību normas

juridiskais spēks.

Tiesību normas juridiskais spēks

ir atkarīgs no institūcijas, kura tiesību normu pieņēmusi, un

procedūras, kāda noteikta tiesību normas pieņemšanai. Jo augstāka

ir tiesību normu pieņēmušās institūcijas demokrātiskās

leģitimācijas pakāpe un jo kvalificētāka ir tiesību normas

pieņemšanas procedūra, jo augstāks attiecīgās tiesību normas

juridiskais spēks.

56.1. Satversmes