7. pants
kā vienu no tiem starptautisko līgumu veidiem, kuri

apstiprināmi Saeimā, min līgumus par Latvijas Republikas

robežām.

Likuma "Par Latvijas Republikas

starptautiskajiem līgumiem" 7. panta mērķis ir "apkopot pēc

līgumu priekšmetiem tos līgumus, kuri tādā vai citādā veidā

saistās ar nacionālajām interesēm vai valstij īpaši svarīgiem

jautājumiem. Tajā pašā laikā no starptautisko tiesību viedokļa

šie ir tādi līgumi, kas starptautiskajā praksē parasti tiek

slēgti vispārējā, starpvalstu līgumu formā [..] visi šie līgumi

attiecas uz valsts pastāvēšanai un Latvijas suverenitātei

svarīgiem jautājumiem, piemēram, robežu jeb teritorijas jautājums

[..] Šādi jautājumi tiek izlemti tikai valsts vārdā, tādēļ arī

Saeimas līdzdalība ir nenoliedzama, un tas tiek noteikts nākamajā

- 8. pantā" (Zie-mele I. Komentārs likumam "Par Latvijas

Republikas starptautiskajiem līgumiem" // Juristu Žurnāls, 1995,

Nr. 1, 8. - 9. lpp.). Šā likuma 8. pants

paredz līgumus par Latvijas Republikas robežām apstiprināt ar

Saeimas pieņemtu likumu.

Līdz ar to ir pamats secināt, ka

Latvijas nacionālās tiesības liedz valsts augstākajām

amatpersonām ar vienpusējiem paziņojumiem atteikties no kādas

Latvijas teritorijas daļas. Tas darāms tikai ar rakstveida

starptautiskajiem līgumiem, kas apstiprināmi Satversmē noteiktajā

kārtībā.

Satversmes tiesa piekrīt Ministru

kabineta paskaidrojumos izteiktajam viedoklim, ka starptautisko

tiesību izpratnē ir iespējams atteikties no teritorijas pat tad,

ja šī atteikšanās būtu pretrunā ar nacionālo tiesību formālajām

prasībām. Tomēr konkrētajā gadījumā fundamentāla konstitucionālā

norma nepārprotami prasa risināt valsts robežas jautājumus ar

noteiktām metodēm. Mutatis mutandis piemērojot

1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par

starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija)

46. pantā paredzēto normu, Satversmes tiesa neizslēdz

iespēju, ka Satversmē iekļautā prasība risināt robežjautājumus ar

starptautiskiem līgumiem dotu pamatu apšaubīt tādu paziņojumu

spēkā esamību, kuri šai normai neatbilstu (sk.: ILC 2006

Guiding Principles Applicable to Unilateral Declarations of

States Capable of Creating Legal Obligations, with Commentaries

Thereto //

Yearbook of the International Law Commission, 2006, vol. II, Part Two, http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_9_2006.pdf, pp. 372

- 374).

36.2. Izvērtējot Ministru

kabineta citētos Latvijas valsts augstāko amatpersonu

paziņojumus, var secināt, ka tie nav pietiekami skaidri, lai

nepārprotami varētu izsecināt šo paziņojumu mērķi un tiesiskās

sekas - atteikšanos no de iure tiesībām uz Abrenes apvidu.

Pamatā tie ir deklaratīva rakstura paziņojumi par to, ka Latvija

ir gatava parakstīt Robežlīgumu ar Krievijas Federāciju un ka tai

nav teritoriālu pretenziju pret Krieviju.

Ministru kabineta citētos valsts

amatpersonu paziņojumus iespējams interpretēt dažādos veidos,

taču neviens no tiem nav tāds, kas sasniegtu standartu, kāds

nepieciešams, lai fiksētu tiešu atteikšanos no tiesībām.

Valsts prezidentu, Ministru

prezidentu un ārlietu ministru paziņojumi drīzāk norāda uz

Latvijas gatavību ratificēt Robežlīgumu nekā vienpusēju

atteikšanos no Abrenes apvidus. No gatavības uzņemties

starptautiskas saistības per se neizriet atteikšanās no

tiesībām uz kādu objektu, ko šīs saistības regulē. Paziņojumi, uz

kuriem norāda Ministru kabinets, faktiski apstiprina tieši

pretējo pozīciju. Tie apliecina Latvijas izpratni par

nepieciešamību drīzāk ratificēt Robežlīgumu, lai atrisinātu

tiesisko strīdu par Abrenes apvidu. Ja Abrenes apvidus tiesiskais

statuss būtu bijis atrisināts, Latvijai nevajadzētu to minēt kā

vienu no iespējamiem šķēršļiem Latvijas dalībai Eiropas Savienībā

un NATO.

36.3. Vērtējot šos

paziņojumus, jāņem vērā, ka Ministru kabinets savā atbildes

rakstā nav norādījis dažus fundamentālus 2005. gada

paziņojumus, kas būtiski maina Ministru kabineta konstruēto

šķietami vienprātīgo augstāko amatpersonu paziņojumu virkni.

2005. gada 26. aprīļa

deklarācijas "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas

līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts

robežu" otrajā paragrāfā paziņots, ka ar Robežlīguma

1. pantā noteikto Latvija saprot de facto

robežlīniju. Savukārt šīs deklarācijas trešajā paragrāfā tika

deklarēts, ka Robežlīgums neietekmē Latvijas okupācijas seku

novēršanu un no Miera līguma izrietošās tiesības. Abrenes apvidus

valstiskās piederības jautājums ir cieši saistīts kā ar

okupācijas seku novēršanu, tā arī ar Miera līgumā garantētajām

Latvijas tiesībām uz šo teritoriju.

Komentējot šo deklarāciju, ārlietu

ministrs A. Pabriks rakstīja: "Deklarācija ir vienpusējs

politisks dokuments ar konstitucionālām implikācijām, proti, tas

ļauj Latvijas valstij noslēgt robežlīgumu ar Krieviju,

konstatējot dabā esošo, reālo robežu starp mūsu valstīm,

vienlaikus paturot spēkā savu izpratni par to, ka a) Latvija ir

bijusi okupēta un b) ka Abrenes nonākšana Krievijas teritorijā ir

okupācijas sekas un 1920. gada Miera līguma pārkāpums [..]

Šī deklarācija nozīmē, ka Latvija vienpusēji rezervē tiesības

runāt par okupācijas sekām, kad Krievija pati to vēlēsies"

(Pabriks A. Robežlīgums nedrīkst būt "beigta ēzeļa ausis" //

Diena, 2005. gada 28. maijs).

Nevar uzskatīt, ka Latvija ar

vienpusējiem paziņojumiem ir zaudējusi savas de iure

tiesības uz Abrenes apvidu.

36.4. Latvijas Republika

nav vienpusēji atteikusies no savām tiesībām uz Abrenes apvidu.

Arī Krievijas Federācija šīs tiesības nav tiesiski ieguvusi, lai

gan Abrenes apvidus de facto atrodas Krievijas kontrolē.

PSRS turpinātājvalsts Krievijas tiesības uz Abrenes apvidu ir

tieši tādas pašas kā PSRS tiesības uz Latviju in toto,

proti, no prettiesiskas aneksijas izrietošs jebkādu tiesību

trūkums. Tomēr Latvija var principā atteikties no tiesībām uz

Abrenes apvidu par labu prettiesiskā anektora turpinātājvalstij.

Taču tiesības uz Abrenes apvidu var nodot tikai ar Robežlīgumu.

Tas nozīmē, ka, stājoties spēkā Robežlīgumam, Latvija zaudē, bet

Krievija iegūst de iure tiesības uz Abrenes apvidu.

Starptautisko tiesību izpratnē

Robežlīgums būtu uzskatāms par teritorijas nodošanas līgumu (a

treaty of cession), ar ko viena valsts nodod noteiktu

teritoriju citai valstij (sk.: Brownlie I. Principles of

Public International Law, p. 128). Apstāklis, ka otrā

valsts jau faktiski valda attiecīgajā teritorijā un pirmā valsts

šo valdīšanu neapstrīd, nav šķērslis cesijai [sk.: Affaire des

réparations allemandes selon l'article 260 du Traité de

Versailles (Allemagne contre Commission des Réparations) (3

September 1924) // Reports of International Arbitral Awards,

Volume 1, pp. 429, 443 - 444,

http://untreaty.un.org/cod/riaa/cases/vol_I/429-528.pdf; Jennings

R.Y. The Acquisition of Territory in International Law.

Manchester: Manchester University Press, 1963, p. 14].

Satversmes tiesas kompetences

robežas noteic Satversmes tiesas likums, un tas nepiešķir

Satversmes tiesai tiesības vērtēt citu valsts varas

konstitucionālo institūciju rīcības politisko lietderību (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu un 2007. gada

10. maija lēmuma lietā Nr. 2007-10-0102

10. punktu). Satversmes tiesa nav tiesīga vērtēt Abrenes

apvidus nodošanas Krievijas Federācijai politisko lietderību un

šīs lietas ietvaros to arī nevērtēs. Satversmes tiesas uzdevums

ir izvērtēt, vai Abrenes apvidus nodošanas procesā ir ievērotas

Latvijas konstitucionālo normu prasības.

Līdz ar to

Satversmes tiesai šīs lietas ietvaros jāvērtē, vai Abrenes

apvidus nodošana de iure Krievijas Federācijai atbilst

Satversmes un Neatkarības deklarācijas normām.

VI

37. Satversmes