11. pants

No Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātiskas

republikas jēdziena visām valsts institūcijām izriet pienākums to

savstarpējās attiecībās ievērot likumību un varas dalīšanas

principu, kā arī īstenot savstarpēju uzraudzību, ievērojot likuma

virsvadības principu un citus tiesiskas valsts principus. Varas

dalīšanas mērķis ir personas pamattiesību un demokrātiskas valsts

iekārtas nodrošināšana, garantējot līdzsvaru un savstarpēju

kontroli starp valsts varas institūcijām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

2006-12-01 6.1. punktu).

Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību Satversmes 1. pantā

nostiprinātajiem tiesiskas valsts principiem, jāņem vērā tas, ka

šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu). Varas dalīšanas princips

nozīmē, ka visa valsts darbība pēc savas būtības funkcionāli ir

iedalīta trijos darbības veidos jeb valsts varas funkcionālos

atzaros - likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā. Trim varas

atzariem piederīgo valsts institūciju kompetenču sadalījums, kas

veido varas dalīšanas principa jeb "līdzsvara un

atsvara" sistēmu, ir noteikts Satversmē. Tomēr Satversme arī

piešķir Saeimai tiesības varas dalīšanas modeli konkretizēt.

Satversmes 64. pants noteic, ka Latvijā likumdošanas tiesības

pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un

apmēros. Savukārt Satversmes 78. pants nosaka: "Ne mazāk kā

vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts

prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai

likuma projektu, kuru prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to

nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams

tautas nobalsošanai." Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

pilsoņu kopuma tiesības piedalīties likumdošanas procesā

uzskatāmas par tādām tiesībām, kuras pieder pie konstitucionālās

iekārtas institucionālās jomas (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 12. punktu un 2012.

gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2012-03-01 17. punktu).

Latvijas valsts kompetenci varas konstitucionālās institūcijas

var īstenot pašas vai izveidot šim nolūkam valsts pārvaldes

iestādes. Līdz ar to visos sabiedrības un valsts dzīves

jautājumos, ciktāl to tiesiskais regulējums pamatojas Satversmes

prasībās, kādai no valsts varas konstitucionālajām institūcijām

vai to izveidotajām valsts pārvaldes iestādēm ir kompetence

rīkoties un risināt attiecīgo jautājumu. Tātad Satversmei atbilst

tikai tāda tiesiskā situācija, ka vismaz vienai valsts varas

konstitucionālajai institūcijai vai tās izveidotai valsts

pārvaldes iestādei ir pienākums nodrošināt Satversmes prasību

ievērošanu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 19.2.

punktu).

Satversmes tiesa arī norādījusi, ka Satversmes 1. pants

atsevišķos gadījumos, kad to prasa citu konstitucionālo normu

ievērošana un kad citādi nav iespējams nodrošināt pienācīgu

pārvaldību, pilnvaro Saeimu veidot neatkarīgu institūciju. Ja

likumdevējs, izmantojot Satversmes 57. pantā paredzētās tiesības

ar likumu noteikt valsts iestāžu savstarpējās attiecības, kādu

valsts pārvaldes iestādi atbrīvo no padotības Ministru kabinetam,

tad tam ir jāparedz citāds, bet ne mazāk efektīvs šīs iestādes

darbības uzraudzības modelis (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16.-16.4. punktu un

2012. gada 8. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2011-18-01 17.2. punktu).

Varas dalīšanas princips nosaka arī tiesu varas kontroli pār

likumdevēja un izpildu varu. Satversmes tiesa secinājusi, ka

tiesu varas uzdevums ir nodrošināt, lai, izskatot konkrētu lietu,

tiktu garantēta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu

īstenošana, vispārējo tiesību principu ievērošana, kā arī

aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības. Tiesiskā valstī tieši

tiesas ir atzīstamas par efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot

katru gadījumu individuāli, var konstatēt, vai ir ievērots

saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un

sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 13.

oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01

12. punktu un 2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 7. punktu).

Tādējādi Satversmē paredzētā varas

dalīšanas principa mērķis ir nodrošināt demokrātiskas un

tiesiskas valsts pamatvērtību īstenošanu un aizsardzību.