16. pants

1Analizējot to, vai nepastāv saudzējošāki

2līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, šajā lietā Satversmes

3tiesai jāņem vērā izvērtējuma robežas, ko nosaka nodokļu tiesību

4daba.

5Satversmes tiesa nodokļu tiesību jomā no pamattiesību

6ierobežošanas viedokļa galvenokārt var vērtēt to, vai konkrētais

7nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam un vai nodokļu

8normatīvais regulējums pieņemts, ievērojot Satversmi

9(sal. ar Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

10sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24. punktu).

11Likumdevējs apstrīdētās normas ieviesis, 1997. gada 13.

12martā pieņemot likumu "Grozījumi likumā "Par uzņēmumu

13ienākuma nodokli"" un 1999. gada 25. novembrī

14pieņemot likumu "Grozījumi likumā "Par

15uzņēmumu ienākuma nodokli"".

16No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas

17izstrādātas un pieņemtas tādēļ, lai komercsabiedrībai, kura

18pēc kontroles maiņas saglabā līdzšinējo saimniecisko darbību un

19darba vietas, paredzētu nodokļu atvieglojumu (sk. lietas

20materiālu 33. lpp.).

21Tādējādi secināms, ka regulējums, kas balstīts uz

22komercsabiedrības darbības nepārtrauktības principu, ir uzskatāms

23par nodokļa maksātājam labvēlīgu pretstatā vispārējam

24aizliegumam komercsabiedrības kontroles maiņas gadījumā ar

25nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas

26periodu zaudējumiem.

27Saeima norāda, ka likumdevējs, izraugoties piemērotāko

28līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai, vadījies no apsvēruma, ka

29saudzējošāks nodokļa iekasēšanas regulējums jāattiecina uz tādu

30nodokļa maksātāju, kurš turpina līdzšinējo darbību un līdz ar to

31saglabā attiecīgajā nozarē radītās darba vietas (sk. lietas

32materiālu 37. lpp.).

33No lietas materiāliem secināms arī tas, ka likumdevējs ir

34regulāri analizējis Nodokļa likuma 14. pantu, proti,

35precizējumi un papildinājumi minētajā pantā izdarīti 11 reizes.

36Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka likumdevējs apstrīdētās normas

37vērtējis arī kopsakarā ar ekonomisko situāciju un atzinis tās par

38piemērotām sabiedrības pašreizējām vajadzībām.

39Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka apstrīdētās

40normas ir vērstas uz leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības -

41sasniegšanu.

42Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, nosakot to, kādus

43nodokļu atvieglojumus un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita

44personu grupa var saņemt.

4516.1. Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību

46ierobežojums ir pieļaujams, ja tas nepieciešams, turklāt nav

47nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

48izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

49Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

50Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

51jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

52leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

53Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma

54lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

55Pieteikuma iesniedzēja, analizējot UIN aprēķināšanas

56regulējumu Nīderlandē, Portugālē un Itālijā, norāda, ka

57likumdevējs par kritēriju, uz kura pamata zūd tiesības segt

58iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus, varēja izraudzīties

59kapitāla daļu tiešu vai pastarpinātu nonākšanu tādas personas

60īpašumā, kurai tās iepriekš nepiederēja.

61No Nodokļa likuma 14. panta piektās daļas izriet, ka

62likumdevējs komercsabiedrības kontroles maiņas jēdzienu saistījis

63ar to apstākli, ka kapitāla daļu vairākuma turētājam ir būtiska

64ietekme uz turpmāko komercsabiedrības darbības stratēģiju.

65Pieaicinātā persona A. Lošmanis norāda, ka Nodokļa likumā

66paredzētais kapitāla daļu turējums ne vienmēr nodrošina pilnīgu

67kontroli pār komercsabiedrību, tomēr minētā regulējuma nianses ir

68tiesībpolitikas jautājums, kas ir likumdevēja kompetencē.

69Likumdevēja rīcības brīvības ietvaros ietilpst arī tiesības

70noteikt nodokļu jomas regulējuma detaļas un konkretizēt

71normatīvajos aktos lietoto jēdzienu saturu. Tātad

72izskatāmās lietas ietvaros nav nozīmes tam, ka Nodokļa

73likumā lietotā komercsabiedrības kontroles maiņas jēdziena

74izpratne atšķiras no komerctiesībās pieņemtās izpratnes.

75Komercsabiedrības kontroles maiņas jēdziens ir jāskata

76kopsakarā ar citiem apstrīdētajās normās ietvertajiem

77kritērijiem, jo apstrīdētās normas ir vienots regulējums. No

78apstrīdētajām normām secināms, ka, lemjot par tiesībām ar nodokli

79apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu

80zaudējumiem, izšķiroša nozīme ir nevis faktam, ka

81komercsabiedrībā notikusi kontroles maiņa, bet gan tam, vai

82komercsabiedrība pēc kontroles maiņas ir mainījusi pamatdarbības

83veidu.

84Par Pieteikuma iesniedzējas minēto alternatīvo līdzekli Saeima

85paudusi viedokli, ka šādu regulējumu nodokļu maksātājs varētu

86izmantot, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, proti,

87komercsabiedrības iepriekšējais īpašnieks par pieņemamu maksu

88atsavinās savas peļņu nenesošās kapitāla daļas citam īpašniekam,

89kurš šos zaudējumus konsolidēs ar savas komercsabiedrības peļņu,

90un tādējādi jaunais īpašnieks par samērā nelielu samaksu iegūs

91iespēju, neizdarot nedz investīcijas, nedz izdevumus, savu

92gūto peļņu - ar nodokli apliekamo objektu - samazināt par

93iepriekšējā īpašnieka darbības rezultātā radītajiem zaudējumiem

94(sk. lietas materiālu 34. lpp.).

95Satversmes tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka citu valstu

96tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas

97tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā

98norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem

99vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais

100un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

1012007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

102Nr. 2007-01-01 24.1. punktu un 2009. gada

1033. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106

10410.6. punktu).

105Vienlaikus jānorāda arī tas, ka Nīderlandes nodokļu tiesību

106regulējums balstīts uz Eiropas Savienības Padomes 1990. gada

10723. jūlija direktīvu 90/434/EEK par kopēju nodokļu sistēmu,

108ko piemēro dažādu dalībvalstu uzņēmējsabiedrību apvienošanai,

109sadalīšanai, to aktīvu pārvešanai (turpmāk - Direktīva

11090/434/EEK). Nīderlandes likumdevējs nolēmis, ka Direktīvā

11190/434/EEK paredzētais nodokļu regulējums ir jāpiemēro arī valsts

112mēroga situācijās [sk. Nīderlandes

113Karalistes 1969. gada Likuma par sabiedrību ienākuma

114nodokli (Wet op de vennootschapsbelasting)

11514. pantu].

116Saskaņā ar Direktīvas 90/434/EEK 11. panta

1171. punkta "a" apakšpunktu dalībvalsts var

118atteikties pilnībā vai daļēji piemērot šīs direktīvas noteikumus

119vai arī var neļaut izmantot to piešķirtās priekšrocības, ja

120akciju maiņas mērķis ir nemaksāt nodokļus vai izvairīties no

121nodokļu maksāšanas vai ja sabiedrība, vienalga, vai tā piedalās

122vai nepiedalās šajās darbībās, vairs neatbilst nosacījumiem, kuru

123izpildi prasa dalībnieku pārstāvība sabiedrības struktūrās.

124Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot

125Direktīvas 90/434/EEK 11. panta 1. punkta

126"a" apakšpunktu, secinājusi: lai pārbaudītu,

127vai konkrētais darījums noslēgts ar mērķi nemaksāt nodokļus,

128kompetentajām valsts iestādēm tas katrā atsevišķā gadījumā ir

129jāvērtē individuāli (sk.1997. gada 17. jūlija

130sprieduma lietā C‑28/95 Leur‑Bloem, Recueil, ECR I‑4,

131161. lpp., 41. punktu).

132Arī Portugāles un Itālijas nodokļu tiesību regulējums paredz,

133ka kompetentajām valsts iestādēm, veicot individuālu izvērtējumu,

134ir jānoskaidro, vai attiecīgajā komercsabiedrībā notikusi tāda

135tiesisko un faktisko apstākļu maiņa, kas ietekmē ar nodokli

136apliekamā ienākuma apmēru. Ņemot vērā konkrētā gadījuma

137individuālos apstākļus, attiecīgo valstu kompetentās iestādes ir

138tiesīgas komercsabiedrības kontroles maiņas gadījumā paredzēt

139izņēmumu no vispārējā aizlieguma ar nodokli apliekamo ienākumu

140samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem.

141Direktīva 90/434/EEK nenosaka, ar kādām metodēm un

142pasākumiem tās mērķi būtu īstenojami, proti, Eiropas Savienības

143dalībvalstis pašas var izlemt, kādā veidā tās sasniegs izvirzītos

144mērķus.

145Var piekrist Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka UIN

146aprēķināšanai var izmantot arī citas metodes. Tomēr katra

147kapitāla daļu atsavināšanas darījuma individuāla izvērtēšana

148prasītu būtisku valsts resursu ieguldījumu nodokļu

149administrācijas pārvaldes spējas stiprināšanai. Līdz ar to

150secināms, ka Pieteikuma iesniedzējas minēto alternatīvo līdzekli

151nodokļu kontroles un likumības uzraudzības jomā nevarētu ieviest

152bez finansiāliem ieguldījumiem.

153Tātad ar Pieteikuma iesniedzējas minēto alternatīvo līdzekli

154leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē nevarētu sasniegt.

15516.2. No lietas materiāliem izriet, ka vairākās

156Eiropas Savienības dalībvalstīs ir noteikti vēl stingrāki

157ierobežojumi attiecībā uz zaudējumu pārnešanu komercsabiedrības

158kontroles maiņas gadījumā. Visbiežāk nodokļa maksātāja zaudējumu

159pārnešana nodokļa aprēķināšanas mērķiem tiek ierobežota, ja

160izpildās kaut vai viens kritērijs - komercsabiedrības kontroles

161maiņa (sk. lietas materiālu 177. lpp.).

162Apstrīdētajās normās iekļauts papildu kritērijs, un tādējādi

163tās uzskatāmas par nodokļa maksātājam labvēlīgāku regulējumu.

164Līdz ar to ir pamatots Saeimas atbildes rakstā paustais

165viedoklis, ka tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt

166par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem ir nodokļa

167maksātājam labvēlīgs regulējums un ka likumdevējam nav

168konstitucionāla pienākuma paredzēt noteikta veida vai apjoma

169nodokļu maksāšanas režīma atvieglojumus, taču ir tiesības

170nodokļa atvieglojumus paredzēt.

171Izraugoties vienu no vairākām sabiedrības labklājības

172veicināšanas iespējām, likumdevējam jāgādā par to, lai nodokļa

173maksājums nav nesamērīgs slogs un atvieglojumi būtu pamatoti, kā

174arī nodrošinātu saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm

175un personas tiesībām uz īpašumu.

176Var secināt, ka iespējamie alternatīvie risinājumi

177nozīmētu nelabvēlīgāka regulējuma pieņemšanu. Šajos apstākļos

178Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka būtu pastāvējuši

179saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt

180tādā pašā kvalitātē.

181Tātad ar mazāk ierobežojošiem

182līdzekļiem leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt tādā pašā

183kvalitātē.