Par likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 14.panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105.pantam

1Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima)

21995. gada 9. februārī pieņēma likumu "Par

3uzņēmumu ienākuma nodokli" (turpmāk - Nodokļa likums).

4Nodokļa likums paredz piemērot nodokli ienākumiem, kas gūti no

5saimnieciskās darbības, kā arī nosaka uzņēmumu ienākuma nodokļa

6(turpmāk - UIN) aprēķināšanas un maksāšanas kārtību.

7Nodokļa likuma 14. panta otrā un trešā daļa nosaka:

8"(2) Ja taksācijas periodā kontroli pār komercsabiedrību

9vai kooperatīvo sabiedrību iegūst persona vai personu grupa, kas

10iepriekš nekontrolēja šo komercsabiedrību vai kooperatīvo

11sabiedrību, šīs komercsabiedrības vai kooperatīvās sabiedrības

12pirmstaksācijas periodu zaudējumi nav sedzami taksācijas periodā

13un turpmākajos taksācijas periodos, ja šajā pantā nav noteikts

14citādi.

15(3) Šā panta otrās daļas noteikumi nav piemērojami gadījumos,

16kad komercsabiedrība vai kooperatīvā sabiedrība, kurā notikusi

17kontroles maiņa, piecus taksācijas periodus pēc kontroles maiņas

18saglabā iepriekšējo pamatdarbības veidu, kas atbilst

19komercsabiedrības vai kooperatīvās sabiedrības pamatdarbības

20veidam divus taksācijas periodus pirms kontroles

21maiņas."

1Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar

2ierobežotu atbildību "Kuldīgas RPB" (turpmāk -

3Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Nodokļa likuma

414. panta otrā un trešā daļa (turpmāk - apstrīdētās normas)

5aizskar tai Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk - Satversme)

6noteiktās tiesības uz īpašumu un ir pretrunā ar tiesiskās

7vienlīdzības principu.

82007. gadā kontroli pār sabiedrību ar ierobežotu

9atbildību "Kuldīgas RPB" (turpmāk - SIA "Kuldīgas

10RPB") esot ieguvusi persona, kas iepriekš nekontrolēja šo

11komercsabiedrību. SIA "Kuldīgas RPB" saimnieciskā

12darbība esot radījusi zaudējumus, tādēļ 2008. gadā esot

13mainīts saimnieciskās darbības veids. Līdz ar to Pieteikuma

14iesniedzējai zudušas tiesības pārnest uz nākamo taksācijas

15periodu zaudējumus, kas radušies no iepriekšējā saimnieciskās

16darbības veida pirms kontroles maiņas.

17Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas

18paredzot atšķirīgu attieksmi pret tiem UIN maksātājiem, kontroli

19pār kuriem ieguvusi persona, kas tos iepriekš nekontrolēja, un

20kuri vienlaikus ir mainījuši saimnieciskās darbības veidu. Šādai

21atšķirīgai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamata.

22Apstrīdētās normas esot vērstas uz to, lai komercsabiedrības

23saimnieciskās darbības veids, kāds tas bija pirms kontroles

24maiņas, tiktu saglabāts. Tomēr šādam ierobežojumam neesot

25leģitīma mērķa, jo komercsabiedrības peļņa esot atkarīga no tās

26saimnieciskās darbības veida. Komercsabiedrībai esot nepieciešams

27ātri reaģēt uz pieprasījuma un ražošanas izmaksu izmaiņām un

28izraudzīties tādu saimnieciskās darbības veidu, ar kuru iespējams

29gūt peļņu. Ekonomiskās krīzes apstākļos atsevišķi saimnieciskās

30darbības veidi esot radījuši zaudējumus, tādēļ arī nācies strauji

31ieviest izmaiņas komercsabiedrības pamatdarbībā. Ja

32komercsabiedrībā vienlaikus notiek kontroles un saimnieciskās

33darbības veida maiņa, tad tā kā nodokļu maksātājs zaudējot

34tiesības segt iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus un līdz

35ar to pieaugot UIN apmērs. Tādējādi apstrīdētās normas bremzējot

36saimnieciskās darbības attīstību, jo liekot komercsabiedrībai

37izvēlēties - saglabāt nerentablu saimnieciskās darbības veidu un

38tiesības segt iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus vai arī

39mainīt saimnieciskās darbības veidu un maksāt liela apmēra

40UIN.

41Pienākums maksāt UIN esot īpašumtiesību ierobežojums. Līdz ar

42tiesībām segt iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus

43naudas līdzekļus zaudējot komersants, nevis tā kapitāla daļu

44īpašnieks. Līdz ar to apstrīdētās normas nevarot sekmēt

45sabiedrības labklājību.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst augstāka

3juridiska spēka tiesību normām, un lūdz atzīt tās par atbilstošām

4Satversmes 91. un 105. pantam.

5Saeima nenoliedz, ka apstrīdētās normas paredz personai

6Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu.

7Taču tās esot vērstas uz leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības

8- sasniegšanu.

9Apstrīdētās normas nosakot UIN maksāšanas kārtību un šā

10nodokļa maksāšanas režīma atvieglojumus. Likumdevējs baudot plašu

11rīcības brīvību nodokļu politikas ietvaros lemt par to, kādu

12nodokli ieviest un kādu tā likmi un piemērošanas kārtību

13noteikt.

14Nodokļu jomā tiesiskās vienlīdzības princips likumdevēja

15rīcības brīvību ierobežojot minimāli, jo dažādas atšķirības

16lielākoties esot vērtējamas politiski, nevis formāli tiesiski.

17Saeima uzskata, ka komercsabiedrība, kurā vienlaikus notikusi

18kontroles un pamatdarbības veida maiņa, neatrodas un nevar

19atrasties vienādos vai salīdzināmos apstākļos ar

20komercsabiedrību, kurā tā nenotiek.

21Apstrīdētās normas komersantiem ļaujot nākamajos taksācijas

22periodos ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo

23gadu zaudējumiem. Zaudējumu pārnešana uz nākamo taksācijas

24periodu esot ierobežota gan laika ziņā, gan atkarībā no zaudējumu

25rašanās veida, gan arī gadījumos, kad kontroli pār

26komercsabiedrību iegūst cita persona un tiek mainīts

27saimnieciskās darbības veids.

28Saeima norāda, ka apstrīdēto normu mērķis ir atvieglot nodokļu

29slogu, tomēr vienlaikus arī neļaut šo atvieglojumu izmantot

30tālab, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Zaudējumu pārnešana

31uz nākamajiem taksācijas periodiem esot uzskatāma par labvēlīgu

32regulējumu tādam nodokļu maksātājam, kas nemaina

33saimnieciskās darbības veidu. Nedz fiziskajām, nedz juridiskajām

34personām neesot konstitucionāli aizsargātu tiesību nemaksāt

35nodokļus vai pieprasīt nodokļu režīma atvieglojumus.

36Apstrīdētajās normās izraudzītais termiņš esot saistīts ar to,

37ka komercsabiedrības zaudējumus lielākoties rada ilgtermiņa

38ieguldījumi, proti, izdevumi par precēm un pakalpojumiem tiekot

39uzrādīti tad, kad par attiecīgajām precēm un pakalpojumiem ir

40gūti ieņēmumi.

41Saeima uzskata, ka, saglabājot komercsabiedrības pamatdarbības

42veidu, tiek veikts ekonomiski pamatots darījums un mazināts

43risks, ka kontroles maiņu varētu izmantot apliekamā ienākuma un

44tādējādi arī UIN apmēra mākslīgai samazināšanai. Turklāt

45komercsabiedrības pamatdarbības veida saglabāšana ilgāku laiku

46pēc kontroles maiņas radot zināmas garantijas tam, ka tiks

47saglabātas arī attiecīgajā nozarē radītās darba vietas.

48Leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem,

49jo nodokļu normatīvie akti nevarot ierobežot komercsabiedrības

50pamatdarbības veida vai kontroles maiņu, bet varot ierobežot

51zaudējumu pārnešanu. Nodokļa likuma 14. pantā esot izdarīti

52vairāki precizējumi un papildinājumi, tātad likumdevējs esot

53regulāri analizējis apstrīdētās normas un vērtējis tās arī

54kopsakarā ar ekonomisko situāciju.

55Apstrīdētās normas neliedzot komercsabiedrībai krīzes

56situācijā un ārēju faktoru ietekmē mainīt saimnieciskās darbības

57veidu. Tādējādi apstrīdētās normas saprātīgi ierobežojot personas

58tiesības uz īpašumu.

1Pieaicinātā persona - Finanšu

2ministrija - norāda, ka iespēju izmantot labvēlīgāku nodokļa

3režīmu, proti, tiesības pārnest iepriekšējā taksācijas perioda

4zaudējumus uz nākamo taksācijas periodu, likumdevējs varot

5saistīt ar zināmiem nosacījumiem.

6Apstrīdētajās normās paredzētais ierobežojums neesot

7attiecināms uz ikdienas situācijām. Proti, lai iestātos

8apstrīdētajās normās noteiktās tiesiskās sekas, jānotiek gan

9komercsabiedrības kapitāla daļu īpašnieku, gan pamatdarbības

10veida maiņai. Nosacījums, ka komercsabiedrība noteiktu periodu

11saglabā savu pamatdarbības veidu, kalpojot par garantu tam,

12ka zaudējumi netiks izmantoti kā instruments mākslīgai UIN apmēra

13samazināšanai.

14Finanšu ministrija norāda, ka komercsabiedrības kontroles

15maiņas gadījumā citus, saudzējošākus instrumentus zaudējumu

16segšanai nevar izmantot. To apliecinot arī vienveidīgā ārvalstu

17pieredze šajā jautājumā, proti, vairākās Eiropas Savienības

18dalībvalstīs zaudējumu pārnešanai komercsabiedrības kontroles

19maiņas gadījumā esot noteikti vēl stingrāki ierobežojumi vai arī

20zaudējumu pārnešana vispār aizliegta (piemēram, Somijā,

21Vācijā).

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes docents Dr.iur. Aivars

3Lošmanis - norāda, ka komersanta izvēle par labu noteikta

4veida saimnieciskajai darbībai esot atkarīga no vairākiem

5apstākļiem. Nodokļu tiesībās komercsabiedrības pamatdarbības

6veida izpratne esot citāda nekā komerctiesībās. Tomēr apstrīdētās

7normas neierobežojot komersanta izvēli attiecībā uz pamatdarbības

8veida maiņu.

9Nodokļa likumā definētais kontroles maiņas jēdziens esot

10diskutabls. Saskaņā ar Nodokļa likumu tad, ja persona iegūst

11vairāk nekā 50 procentus komercsabiedrības kapitāla daļu, esot

12uzskatāms, ka komercsabiedrībā notikusi kontroles

13maiņa. Tomēr no komerctiesiskā viedokļa šāds kapitāla daļu

14turējums varot arī nenodrošināt pilnīgu kontroli pār

15komercsabiedrību. Minētā situācija esot uzskatāma par

16tiesībpolitisku problēmu un neesot skatāma kopsakarā ar jautājumu

17par personas pamattiesību ierobežojumu.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās universitātes

2profesors Dr. oec. Kārlis Ketners - norāda,

3ka apstrīdētajās normās paredzētais zaudējumu pārnešanas

4periods esot sasaistīts ar normatīvajos aktos noteikto pienākumu

5uzglabāt grāmatvedības attaisnojuma dokumentus un nodokļu

6administrācijas tiesībām pārskatīt nodokļu maksājumu apmēru.

7Tiesības pārnest zaudējumus uz nākamo taksācijas periodu varot

8uzskatīt par nodokļu maksātājam labvēlīgu regulējumu, jo tas,

9neraugoties uz nodokļu periodiskumu, ļaujot īstenot taisnīguma

10principu attiecībā uz UIN aprēķinu vairāku taksācijas periodu

11garumā. Kā izņēmums no vispārējā aizlieguma pārnest zaudējumus

12komercsabiedrības īpašnieku maiņas gadījumā esot paredzēts

13komercsabiedrības darbības nepārtrauktības princips. Tādējādi

14apstrīdētās normas esot piemērots līdzeklis, lai ierobežotu

15izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

16Apstrīdētās normas esot pieņemtas tādēļ, ka, attīstoties

17tautsaimniecībai, radusies nepieciešamība paredzēt nodokļu

18atvieglojumus komercsabiedrībām, kuras, mainoties kapitāla daļu

19īpašniekam, tomēr saglabā līdzšinējo saimniecisko darbību un

20darba vietas.

21Analizējot ārvalstu praksi jautājumā par komersantu tiesībām

22nākamajos taksācijas periodos ar nodokli apliekamo ienākumu

23samazināt par iepriekšējā taksācijas perioda zaudējumiem, arī

24varot pārliecināties, ka komercsabiedrības kontroles maiņas

25gadījumā iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumu segšana tiek

26būtiski ierobežota ar kvantitatīviem vai kvalitatīviem

27kritērijiem vai pat vispār aizliegta.

1Pieaicinātā persona - Dr. oec. Arturs

2Kodoliņš - norāda, ka apstrīdēto normu uzdevums esot panākt

3to, lai pārskatāmā periodā ar UIN apliekamais ienākums būtu

4atbilstošs šajā pašā periodā komercsabiedrības gūtajai ekonomiski

5pamatotai peļņai.

6Tiesības pārnest uz nākamajiem taksācijas periodiem tādus

7zaudējumus, kas nav saistīti ar ilgtermiņa ieguldījumu

8norakstīšanu izdevumos, esot uzskatāmas par nodokļu maksātājam

9labvēlīgu regulējumu.

10Tādu komercsabiedrību kapitāla daļu iegāde, kuru saimnieciskā

11darbība radījusi zaudējumus, varētu tikt izmantota UIN apmēra

12samazināšanai. Tādēļ apstrīdētās normas paredzot ierobežojumu -

13aizliegumu noteiktā laika periodā mainīt iepriekšējo

14saimnieciskās darbības veidu.

15Apstrīdētās normas gan kavējot investoru piesaisti

16komercsabiedrībām ar maksātnespējas pazīmēm, tomēr valsts budžeta

17deficīta samazināšanai esot nepieciešami tādi ierobežojumi, kas

18nepieļautu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

19Secinājumu

20daļa

1Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

2izvērtēt, vai aizliegums komercsabiedrībai, kurā vienlaikus

3notikusi kontroles un pamatdarbības veida maiņa, segt iepriekšējo

4taksācijas periodu zaudējumus atbilst Satversmes 91. un 105.

5pantam.

6No konstitucionālās sūdzības juridiskā pamatojuma secināms, ka

7izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāizvērtē apstrīdēto

8normu atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

9ietvertajam vienlīdzības principam un Satversmes 105. pantā

10paredzētajām ikvienas personas tiesībām uz īpašumu.

11Apstrīdētās normas nosaka UIN aprēķināšanas un maksāšanas

12kārtību. Tā reglamentēta, pamatojoties uz diviem savstarpēji

13saistītiem kritērijiem - komercsabiedrības kontroles maiņu un

14pamatdarbības veida maiņu.

15Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros apstrīdētās normas

16vērtējamas kā vienots regulējums, kas paredz pienākumu maksāt

17nodokli no saimnieciskās darbības ienākuma un nosaka šā nodokļa

18aprēķināšanas kārtību.

1Satversmes tiesa jau norādījusi, ka valstij, nosakot

2un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība.

3Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām

4personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā

5regulējuma detaļas. Tomēr nodokļu regulējumam ir jābūt

6pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Likumdevēja

7izšķiršanās par to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams,

8ir politikas un lietderības jautājums. Līdz ar to attiecībā uz

9kārtību, kādā tiek aprēķināts nodokļu apmērs, konstitucionālās

10kontroles tvērums ir šaurāks (sk., piemēram, Satversmes

11tiesas 2008. gada 30. aprīļa sprieduma lietā

12Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu).

13Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi: vērtējot kādas

14tiesību normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

15ir jāņem vērā arī tas apstāklis, ka minētajā pantā nostiprinātās

16tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt

17vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai,

18proti, labvēlīgai vai nelabvēlīgai, šai attieksmei jābūt

19(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma

20lietā Nr. 2006-04-01 15.1. punktu). Tādējādi jāizmanto

21citi apsvērumi, kas atrodas ārpus tiesiskās vienlīdzības principa

22robežām.

23Regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt nodokli,

24ietilpst Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību

25tvērumā. Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē

26īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var būt saistīts ar citiem

27likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt samērīgiem ar

28leģitīmo mērķi - konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību

29(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

30sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. punktu,

312007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

32Nr. 2007-01-01 19. punktu un 2008. gada

333. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01

346. punktu).

35Tomēr nodokļu maksāšanas pienākums pats par sevi neaizskar

36personai Satversmē noteiktās pamattiesības. Līdz ar to Satversmes

37105. pantā noteiktās pamattiesības nav aplūkojamas atrauti

38no personas konstitucionālā pienākuma maksāt pienācīgā kārtībā

39noteiktos nodokļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

402010. gada 6. decembra sprieduma lietā

41Nr. 2010-25-01 10. punktu).

42Tādējādi, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

4391. panta pirmajam teikumam un 105. pantam, šajā lietā ir

44jānoskaidro, vai Saeimas rīcības apjoms atbilst Satversmē

45noteiktajam, proti, vai likumdevējs, nosakot diferencētu UIN

46aprēķināšanas kārtību, nav nepamatoti ierobežojis Pieteikuma

47iesniedzējas pamattiesības.

48Līdz ar to visupirms ir vērtējama

49apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 105. pantam.

1UIN maksātāji ir visi Nodokļa likumā minētie

2saimnieciskās darbības veicēji. Nodokļa likuma 3. panta

3pirmā daļa noteic, ka ar UIN apliekamais objekts ir

4nodokļa maksātāja taksācijas periodā Latvijā un ārvalstīs gūtais

5ienākums. Ar UIN apliekamais ienākums ir nodokļa maksātāja

6sastādītā gada pārskata peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādītais

7peļņas vai zaudējumu apjoms pirms UIN aprēķināšanas, kas ir

8attiecīgi palielināts vai samazināts par to izdevumu vai izdevumu

9daļas summu, kuru nosaka Nodokļa likums.

10Nodokļa likuma 14. panta pirmā daļa paredz: ja taksācijas

11periodā peļņas vai zaudējumu koriģēšanas rezultātā nodokļa

12maksātājam radušies zaudējumi, tad tos var segt

13hronoloģiskā secībā no nākamo astoņu taksācijas periodu apliekamā

14ienākuma.

15Apstrīdētās normas paredz, ka nodokļa maksātājam, kontroli pār

16kuru iegūst persona vai personu grupa, kas iepriekš to

17nekontrolēja, un kurš piecus taksācijas periodus pēc kontroles

18maiņas nesaglabā to pašu pamatdarbības veidu, kāds bijis

19iepriekšējos divos taksācijas periodos pirms kontroles maiņas,

20nav tiesību ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par

21iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem.

22Apstrīdētajās normās paredzētā UIN aprēķināšanas kārtība

23attiecas uz Pieteikuma iesniedzēju. Proti, Pieteikuma iesniedzēja

24nav tiesīga pārnest iepriekšējā taksācijas perioda saimnieciskās

25darbības zaudējumus uz nākamo taksācijas periodu, jo šajā

26komercsabiedrībā ir notikusi gan kontroles, gan pamatdarbības

27veida maiņa. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai jāmaksā UIN no

28visas ienākumu summas.

29Saeima atbildes rakstā apstrīdētās normas traktē kā

30aizliegumu, proti, īpašumtiesības ierobežojošus noteikumus, kas

31saistāmi ar Nodokļa likumā iestrādātajām politikas nostādnēm.

32Līdz ar to apstrīdētās normas ir

33vērtējamas kā īpašumtiesību ierobežojums.

1Lai izvērtētu Satversmes 105. panta

2pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojuma

3konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai:

41) pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

52) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

63) ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.

7Turklāt regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu, ir

8jāvērtē kā tāds, kas veido būtisku valsts budžeta ienākumu daļu

9(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

10sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu un

112010. gada 6. decembra sprieduma lietā

12Nr. 2010-25-01 7. punktu).

1Lietā nav strīda par to, ka īpašumtiesību

2ierobežojums ir noteikts ar likumu. Lietā esošie materiāli

3apliecina to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas

4pienācīgā procesuālā kārtībā.

5Līdz ar to īpašumtiesību ierobežojums ir

6noteikts ar likumu.

1Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļi pamatā

2īsteno fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus valsts budžetā.

3Ar šo ieņēmumu palīdzību valsts spēj pildīt savas funkcijas un

4pienākumus pamattiesību nodrošināšanas jomā. Nodokļi tiek

5noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību

6(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

76. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01

89. punktu).

9Valsts budžeta ieņēmumi no UIN 2010. gadā bija par 43,1

10procentu mazāki nekā 2009. gadā, tomēr pārsniedza

11attiecīgajam gadam prognozēto apmēru un sasniedza

12112,2 miljonus latu, savukārt 2011. gada divos

13mēnešos - jau 22,3 miljonus latu (sk. Ekonomikas

14ministrijas 2011. gada 18. aprīļa informatīvā ziņojuma

15par makroekonomisko situāciju valstī 38. lpp.

16http://polsis.mk.gov.lv/, aplūkots 2011. gada

173.maijā).

18Saeima norādījusi, ka apstrīdētās normas vienlaikus ir arī

19līdzeklis, kas tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt

20par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem neļauj izmantot

21tā, lai izvairītos no UIN maksāšanas. Arī Finanšu ministrija

22paudusi viedokli, ka zaudējumi var tikt izmantoti kā instruments

23mākslīgai UIN apmēra samazināšanai.

24Apstrīdētās normas attiecas uz nodokļu jomu, tomēr pēc būtības

25ierobežo tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt

26par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem. Šāds regulējums

27ir uzskatāms par nodokļa maksātājam labvēlīgu, jo nodoklis tiek

28iekasēts vienīgi no nodokļa maksātāja peļņas. Lai UIN apmērs

29tiktu aprēķināts no peļņas, ko nodokļa maksātājs patiesi

30guvis taksācijas periodā, likumdevējs noteiktos gadījumos ir

31ierobežojis iespēju no ienākuma, kas tiek aplikts ar UIN,

32atskaitīt tādus zaudējumus, kas radušies pirms taksācijas

33perioda.

34No vienas puses, likumdevējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem

35izraudzīties sabiedrības labklājības nodrošināšanai nepieciešamo

36regulējumu, taču, no otras puses, likumdevējam ir arī pienākums

37paredzēt pienācīgu mehānismu, lai panāktu šā regulējuma

38ievērošanu.

39Apstrīdētās normas ir vērstas uz to, lai ierobežotu ar UIN

40apliekamā ienākuma nepamatotu samazināšanu, un tādējādi noteiktas

41sabiedrības labklājības interesēs.

42Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir

43tiesības pieņemt visus nepieciešamos likumus, lai nodrošinātu

44nodokļu nomaksu, un tādēļ regulējumam, kas vērsts uz

45nodokļu nemaksāšanas novēršanu, ir leģitīms mērķis (sk.

46Hentrich v. France, judgment of 22 September 1994,

47Series A, no. 296-A, pp. 19 - 20, para. 39;

48Gasus Dosier- und Fördertechnik GmbH v. the Netherlands,

49judgment of 23 February 1995, Series A, no. 306-B, para. 59;

50Mamidakis c. Greece, arrêt du 11 janvier 2007, no. 35533/04,

51para. 48).

52Līdz ar to apstrīdētajām normām ir

53leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.

1Konstatējot ierobežojuma leģitīmo mērķi,

2nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam. Lai

3izvērtētu, vai attiecīgais ierobežojums ir samērīgs,

4jānoskaidro, vai:

51) izmantotie līdzekļi ir piemēroti

6leģitīmā mērķa sasniegšanai;

72) mērķi nevar sasniegt ar citiem,

8personas tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem

9līdzekļiem;

103) labums, ko gūst sabiedrība, ir

11lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem.

1Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

2leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar apstrīdētajām normām šo mērķi

3var sasniegt.

4Likumdevējs ir noteicis, ka komercsabiedrība, kurā notikusi

5kontroles maiņa, nav tiesīga ar nodokli apliekamo ienākumu

6samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem. Tomēr

7likumdevējs ir paredzējis arī izņēmumu no šā vispārējā

8regulējuma, proti, komercsabiedrība ir tiesīga ar nodokli

9apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu

10zaudējumiem, ja tā piecus taksācijas periodus pēc kontroles

11maiņas saglabā pamatdarbības veidu, kas atbilst tās pamatdarbības

12veidam divus taksācijas periodus pirms kontroles maiņas.

13Ja komercsabiedrība pēc kontroles maiņas noteiktu laiku

14saglabā savu pamatdarbības veidu, tad, aprēķinot ar UIN apliekamo

15nodokli, kontroles maiņas faktam nav nozīmes.

16Nodokļa likuma 14. panta piektā daļa nosaka: "Šā panta

17izpratnē tiek uzskatīts, ka persona kontrolē citu personu, ja

18pirmajai minētajai personai tieši vai izmantojot līdzdalības

19veidu vienā uzņēmējsabiedrībā vai vairākās uzņēmējsabiedrībās

20pieder vairāk nekā 50 procenti no visām otrās personas

21izlaistajām akcijām vai kapitāla daļām un tām ir vairāk nekā 50

22procenti no visām akcionāru (daļu īpašnieku) balsīm, kuras var

23tikt saskaitītas katrā balsošanā."

24Saeima norāda, ka iepriekšējo taksācijas periodu pamatdarbības

25veida saglabāšana kā priekšnoteikums komercsabiedrības tiesībām

26ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo

27taksācijas periodu zaudējumiem apstrīdētajās normās ietverts

28tādēļ, lai komercsabiedrības kontroles maiņu nevarētu izmantot

29nepamatotai apliekamā ienākuma un tādējādi arī UIN apmēra

30samazināšanai. Arī pieaicinātā persona A. Kodoliņš norāda,

31ka tādu komercsabiedrību kapitāla daļu iegāde, kuru saimnieciskā

32darbība radījusi zaudējumus, varētu tikt izmantota nepamatotai

33UIN apmēra samazināšanai.

34Apstrīdētās normas paredz vairākus savstarpēji cieši saistītus

35kritērijus kā priekšnoteikumus tiesībām ar nodokli apliekamo

36ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu

37zaudējumiem. Tajās ietvertie kritēriji ir izmantojami UIN apmēra

38aprēķināšanai, un tādējādi apstrīdētās normas neierobežo nedz

39komercsabiedrības kontroles, nedz arī pamatdarbības veida

40maiņu.

41Līdz ar to secināms, ka, pēc noteiktiem kritērijiem

42ierobežojot tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par

43iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem, ir iespējams novērst

44nepamatotu UIN apmēra samazināšanu.

45Apstrīdētās normas ir piemērotas

46leģitīmā mērķa sasniegšanai.

1Analizējot to, vai nepastāv saudzējošāki

2līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, šajā lietā Satversmes

3tiesai jāņem vērā izvērtējuma robežas, ko nosaka nodokļu tiesību

4daba.

5Satversmes tiesa nodokļu tiesību jomā no pamattiesību

6ierobežošanas viedokļa galvenokārt var vērtēt to, vai konkrētais

7nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam un vai nodokļu

8normatīvais regulējums pieņemts, ievērojot Satversmi

9(sal. ar Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

10sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24. punktu).

11Likumdevējs apstrīdētās normas ieviesis, 1997. gada 13.

12martā pieņemot likumu "Grozījumi likumā "Par uzņēmumu

13ienākuma nodokli"" un 1999. gada 25. novembrī

14pieņemot likumu "Grozījumi likumā "Par

15uzņēmumu ienākuma nodokli"".

16No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas

17izstrādātas un pieņemtas tādēļ, lai komercsabiedrībai, kura

18pēc kontroles maiņas saglabā līdzšinējo saimniecisko darbību un

19darba vietas, paredzētu nodokļu atvieglojumu (sk. lietas

20materiālu 33. lpp.).

21Tādējādi secināms, ka regulējums, kas balstīts uz

22komercsabiedrības darbības nepārtrauktības principu, ir uzskatāms

23par nodokļa maksātājam labvēlīgu pretstatā vispārējam

24aizliegumam komercsabiedrības kontroles maiņas gadījumā ar

25nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas

26periodu zaudējumiem.

27Saeima norāda, ka likumdevējs, izraugoties piemērotāko

28līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai, vadījies no apsvēruma, ka

29saudzējošāks nodokļa iekasēšanas regulējums jāattiecina uz tādu

30nodokļa maksātāju, kurš turpina līdzšinējo darbību un līdz ar to

31saglabā attiecīgajā nozarē radītās darba vietas (sk. lietas

32materiālu 37. lpp.).

33No lietas materiāliem secināms arī tas, ka likumdevējs ir

34regulāri analizējis Nodokļa likuma 14. pantu, proti,

35precizējumi un papildinājumi minētajā pantā izdarīti 11 reizes.

36Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka likumdevējs apstrīdētās normas

37vērtējis arī kopsakarā ar ekonomisko situāciju un atzinis tās par

38piemērotām sabiedrības pašreizējām vajadzībām.

39Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka apstrīdētās

40normas ir vērstas uz leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības -

41sasniegšanu.

42Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, nosakot to, kādus

43nodokļu atvieglojumus un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita

44personu grupa var saņemt.

4516.1. Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību

46ierobežojums ir pieļaujams, ja tas nepieciešams, turklāt nav

47nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

48izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

49Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

50Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

51jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

52leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

53Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma

54lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

55Pieteikuma iesniedzēja, analizējot UIN aprēķināšanas

56regulējumu Nīderlandē, Portugālē un Itālijā, norāda, ka

57likumdevējs par kritēriju, uz kura pamata zūd tiesības segt

58iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus, varēja izraudzīties

59kapitāla daļu tiešu vai pastarpinātu nonākšanu tādas personas

60īpašumā, kurai tās iepriekš nepiederēja.

61No Nodokļa likuma 14. panta piektās daļas izriet, ka

62likumdevējs komercsabiedrības kontroles maiņas jēdzienu saistījis

63ar to apstākli, ka kapitāla daļu vairākuma turētājam ir būtiska

64ietekme uz turpmāko komercsabiedrības darbības stratēģiju.

65Pieaicinātā persona A. Lošmanis norāda, ka Nodokļa likumā

66paredzētais kapitāla daļu turējums ne vienmēr nodrošina pilnīgu

67kontroli pār komercsabiedrību, tomēr minētā regulējuma nianses ir

68tiesībpolitikas jautājums, kas ir likumdevēja kompetencē.

69Likumdevēja rīcības brīvības ietvaros ietilpst arī tiesības

70noteikt nodokļu jomas regulējuma detaļas un konkretizēt

71normatīvajos aktos lietoto jēdzienu saturu. Tātad

72izskatāmās lietas ietvaros nav nozīmes tam, ka Nodokļa

73likumā lietotā komercsabiedrības kontroles maiņas jēdziena

74izpratne atšķiras no komerctiesībās pieņemtās izpratnes.

75Komercsabiedrības kontroles maiņas jēdziens ir jāskata

76kopsakarā ar citiem apstrīdētajās normās ietvertajiem

77kritērijiem, jo apstrīdētās normas ir vienots regulējums. No

78apstrīdētajām normām secināms, ka, lemjot par tiesībām ar nodokli

79apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu

80zaudējumiem, izšķiroša nozīme ir nevis faktam, ka

81komercsabiedrībā notikusi kontroles maiņa, bet gan tam, vai

82komercsabiedrība pēc kontroles maiņas ir mainījusi pamatdarbības

83veidu.

84Par Pieteikuma iesniedzējas minēto alternatīvo līdzekli Saeima

85paudusi viedokli, ka šādu regulējumu nodokļu maksātājs varētu

86izmantot, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, proti,

87komercsabiedrības iepriekšējais īpašnieks par pieņemamu maksu

88atsavinās savas peļņu nenesošās kapitāla daļas citam īpašniekam,

89kurš šos zaudējumus konsolidēs ar savas komercsabiedrības peļņu,

90un tādējādi jaunais īpašnieks par samērā nelielu samaksu iegūs

91iespēju, neizdarot nedz investīcijas, nedz izdevumus, savu

92gūto peļņu - ar nodokli apliekamo objektu - samazināt par

93iepriekšējā īpašnieka darbības rezultātā radītajiem zaudējumiem

94(sk. lietas materiālu 34. lpp.).

95Satversmes tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka citu valstu

96tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas

97tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā

98norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem

99vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais

100un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

1012007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

102Nr. 2007-01-01 24.1. punktu un 2009. gada

1033. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106

10410.6. punktu).

105Vienlaikus jānorāda arī tas, ka Nīderlandes nodokļu tiesību

106regulējums balstīts uz Eiropas Savienības Padomes 1990. gada

10723. jūlija direktīvu 90/434/EEK par kopēju nodokļu sistēmu,

108ko piemēro dažādu dalībvalstu uzņēmējsabiedrību apvienošanai,

109sadalīšanai, to aktīvu pārvešanai (turpmāk - Direktīva

11090/434/EEK). Nīderlandes likumdevējs nolēmis, ka Direktīvā

11190/434/EEK paredzētais nodokļu regulējums ir jāpiemēro arī valsts

112mēroga situācijās [sk. Nīderlandes

113Karalistes 1969. gada Likuma par sabiedrību ienākuma

114nodokli (Wet op de vennootschapsbelasting)

11514. pantu].

116Saskaņā ar Direktīvas 90/434/EEK 11. panta

1171. punkta "a" apakšpunktu dalībvalsts var

118atteikties pilnībā vai daļēji piemērot šīs direktīvas noteikumus

119vai arī var neļaut izmantot to piešķirtās priekšrocības, ja

120akciju maiņas mērķis ir nemaksāt nodokļus vai izvairīties no

121nodokļu maksāšanas vai ja sabiedrība, vienalga, vai tā piedalās

122vai nepiedalās šajās darbībās, vairs neatbilst nosacījumiem, kuru

123izpildi prasa dalībnieku pārstāvība sabiedrības struktūrās.

124Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot

125Direktīvas 90/434/EEK 11. panta 1. punkta

126"a" apakšpunktu, secinājusi: lai pārbaudītu,

127vai konkrētais darījums noslēgts ar mērķi nemaksāt nodokļus,

128kompetentajām valsts iestādēm tas katrā atsevišķā gadījumā ir

129jāvērtē individuāli (sk.1997. gada 17. jūlija

130sprieduma lietā C‑28/95 Leur‑Bloem, Recueil, ECR I‑4,

131161. lpp., 41. punktu).

132Arī Portugāles un Itālijas nodokļu tiesību regulējums paredz,

133ka kompetentajām valsts iestādēm, veicot individuālu izvērtējumu,

134ir jānoskaidro, vai attiecīgajā komercsabiedrībā notikusi tāda

135tiesisko un faktisko apstākļu maiņa, kas ietekmē ar nodokli

136apliekamā ienākuma apmēru. Ņemot vērā konkrētā gadījuma

137individuālos apstākļus, attiecīgo valstu kompetentās iestādes ir

138tiesīgas komercsabiedrības kontroles maiņas gadījumā paredzēt

139izņēmumu no vispārējā aizlieguma ar nodokli apliekamo ienākumu

140samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem.

141Direktīva 90/434/EEK nenosaka, ar kādām metodēm un

142pasākumiem tās mērķi būtu īstenojami, proti, Eiropas Savienības

143dalībvalstis pašas var izlemt, kādā veidā tās sasniegs izvirzītos

144mērķus.

145Var piekrist Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka UIN

146aprēķināšanai var izmantot arī citas metodes. Tomēr katra

147kapitāla daļu atsavināšanas darījuma individuāla izvērtēšana

148prasītu būtisku valsts resursu ieguldījumu nodokļu

149administrācijas pārvaldes spējas stiprināšanai. Līdz ar to

150secināms, ka Pieteikuma iesniedzējas minēto alternatīvo līdzekli

151nodokļu kontroles un likumības uzraudzības jomā nevarētu ieviest

152bez finansiāliem ieguldījumiem.

153Tātad ar Pieteikuma iesniedzējas minēto alternatīvo līdzekli

154leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē nevarētu sasniegt.

15516.2. No lietas materiāliem izriet, ka vairākās

156Eiropas Savienības dalībvalstīs ir noteikti vēl stingrāki

157ierobežojumi attiecībā uz zaudējumu pārnešanu komercsabiedrības

158kontroles maiņas gadījumā. Visbiežāk nodokļa maksātāja zaudējumu

159pārnešana nodokļa aprēķināšanas mērķiem tiek ierobežota, ja

160izpildās kaut vai viens kritērijs - komercsabiedrības kontroles

161maiņa (sk. lietas materiālu 177. lpp.).

162Apstrīdētajās normās iekļauts papildu kritērijs, un tādējādi

163tās uzskatāmas par nodokļa maksātājam labvēlīgāku regulējumu.

164Līdz ar to ir pamatots Saeimas atbildes rakstā paustais

165viedoklis, ka tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt

166par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem ir nodokļa

167maksātājam labvēlīgs regulējums un ka likumdevējam nav

168konstitucionāla pienākuma paredzēt noteikta veida vai apjoma

169nodokļu maksāšanas režīma atvieglojumus, taču ir tiesības

170nodokļa atvieglojumus paredzēt.

171Izraugoties vienu no vairākām sabiedrības labklājības

172veicināšanas iespējām, likumdevējam jāgādā par to, lai nodokļa

173maksājums nav nesamērīgs slogs un atvieglojumi būtu pamatoti, kā

174arī nodrošinātu saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm

175un personas tiesībām uz īpašumu.

176Var secināt, ka iespējamie alternatīvie risinājumi

177nozīmētu nelabvēlīgāka regulējuma pieņemšanu. Šajos apstākļos

178Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka būtu pastāvējuši

179saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt

180tādā pašā kvalitātē.

181Tātad ar mazāk ierobežojošiem

182līdzekļiem leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt tādā pašā

183kvalitātē.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

2leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

3sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

4rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

5sabiedrība kopumā.

6Apstrīdētās normas ir spēkā jau vairākus gadus. Tajās ietverti

7divi kumulatīvi kritēriji, proti, ja abi kritēriji izpildās

8vienlaikus, tad komercsabiedrība nav tiesīga ar nodokli apliekamo

9ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu

10zaudējumiem.

11Līdz ar to secināms, ka Pieteikuma iesniedzējai bija iespēja

12apsvērt un izvērtēt savu turpmāko rīcību. Komercsabiedrības

13kontroles maiņa tāpat kā jebkura darījuma slēgšana ir saistīta ar

14zināmu risku. Arī saimnieciskā darbība ir saistīta ar iniciatīvu

15un drosmi, darbojoties pastāvīga riska un ekonomiskās

16nenoteiktības apstākļos, proti, ir saistīta ar daudzām grūtībām

17un neparedzētām situācijām, kuras var rasties gan paša komersanta

18pieņemto lēmumu rezultātā, gan no komersanta neatkarīgu apstākļu

19dēļ.

20Saimnieciskā darbība nevar tikt balstīta vienīgi uz valsts

21piešķirtiem nodokļu atvieglojumiem (sk., piemēram, Satversmes

22tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03

2318.3. punktu). Tātad tikai pati Pieteikuma iesniedzēja,

24izvērtējot visus apstākļus, varēja pieņemt ekonomiski pamatotu

25lēmumu par savu turpmāko darbību.

26Apstrīdētās normas ir vērstas gan uz valsts budžeta ieņēmumu

27nodrošināšanu, gan uz nodokļu sloga mazināšanu tādām

28komercsabiedrībām, kas pēc kontroles maiņas saglabā savu

29pamatdarbības veidu un arī darba vietas.

30Labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdēto normu mērķu

31sasniegšanas, ir lielāks nekā ierobežojums, ko apstrīdētās normas

32nosaka atsevišķiem nodokļa maksātājiem, turklāt nodokļa

33maksātājam attiecīgajos apstākļos ir iespēja izsvērt savas

34rīcības potenciālos rezultātus - ieguvumus un zaudējumus.

35Tātad apstrīdētās normas atbilst

36samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes

37105. pantam.

1Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes

291. pantu, ir atzinusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips

3liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga

4pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

5vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

6apstākļos. Tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat

7prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

8apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

9atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

10pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas

112001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

12Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

131. punktu un 2008. gada 29. decembra

14sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu).

15Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai

16nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp

17izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.

18Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra

19sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas

203. punktu).

2118.1. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst

22Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

23vienlīdzības principam, ir nepieciešams noskaidrot:

241) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

25vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

26apstākļos;

272) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu

28attieksmi pret šīm personām;

293) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

30pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots

31samērīguma princips.

3218.2. Satversmes tiesa jau secināja, ka, lemjot par

33tiesībām ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo

34taksācijas periodu zaudējumiem, izšķiroša nozīme ir faktam, ka

35komercsabiedrība pēc kontroles maiņas mainījusi arī pamatdarbības

36veidu.

37Tādējādi vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

38apstākļos atrodas visi tie nodokļa maksātāji, respektīvi,

39komercsabiedrības, kurās notikusi kontroles maiņa.

40Apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām,

41kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti,

42komercsabiedrība, kurā notikusi kontroles maiņa, nav tiesīga ar

43nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas

44periodu zaudējumiem, toties komercsabiedrība, kura noteiktu laiku

45pēc kontroles maiņas saglabā pamatdarbības veidu, ir tiesīga no

46ienākuma atskaitīt zaudējumus, kas radušies pirms taksācijas

47perioda.

48Tomēr šādai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

49pamats. Tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par

50iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem ir tikai tādai

51komercsabiedrībai, kas turpina līdzšinējo pamatdarbību.

52Komercsabiedrībai zaudējumi rodas lielākoties ilgtermiņa darbības

53gaitā. Tādējādi pastāv tieša saikne starp diviem UIN

54aprēķināšanas elementiem - ilgtermiņa darbību un zaudējumiem. Ja

55pastāv cēloņsakarība starp nemainīgu komercsabiedrības ilgtermiņa

56darbību jeb pamatdarbību un zaudējumiem, tad iepriekšējo

57taksācijas periodu zaudējumu ievērošana ar UIN apliekamo ienākumu

58aprēķinā ir loģisks priekšnoteikums UIN apmēra samazināšanai.

59Līdz ar to apstrīdētās normas nerada tiesiskās

60vienlīdzības principa pārkāpumu un atbilst Satversmes

6191. pantam.

1Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs

2pamatoti paredzējis atšķirīgu UIN aprēķināšanas kārtību, par

3kritēriju izmantojot komersanta saimnieciskās darbības

4veidu, kas bija pamatdarbības veids arī pirms kontroles

5maiņas. Likumdevējs, izvērtējot visus konkrētās tiesību jomas

6apstākļus, var noteikt arī tādu tiesisko regulējumu, kas

7nenodrošina absolūtu individualizāciju un vienādā mērā ir

8attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī atšķirīgiem

9gadījumiem (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

103. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01

1116.3. punktu).

12Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka likumdevējs, nosakot

13diferencētu UIN aprēķināšanas kārtību, būtu pārsniedzis savas

14Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas.

15Nolēmumu

16daļa

17Pamatojoties uz Satversmes tiesas

18likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

19n o s p r i e d

20a:

21atzīt likuma "Par uzņēmumu

22ienākuma nodokli" 14. panta otro un trešo daļu par

23atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105. pantam.

24Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

25Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

26Tiesas sēdes

27priekšsēdētājs G.Kūtris