4. pants

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Dita

Plepa - norāda, ka Saeima ar 2018. gada 13. decembra likumu

"Grozījums Veselības aprūpes finansēšanas likumā" ir

noteikusi Ministru kabinetam uzdevumu valsts budžeta projekta

izstrādes ietvaros paredzēt noteiktus līdzekļus veselības aprūpes

darbinieku darba samaksas paaugstināšanai. Atbilstoši varas

dalīšanas principam Saeima esot tiesīga ar likumu noteikt

Ministru kabinetam uzdevumus, tostarp arī ilgtermiņa.

Atbilstoši Satversmes 59. pantam Ministru kabinetam,

izstrādājot valsts budžeta projektu, esot saistoši Saeimas

pieņemtie likumi un uz Ministru kabinetu gulstoties politiskā

atbildība par izstrādāto budžeta projektu. Ja Ministru kabinets

nevar izpildīt kādu Saeimas pieņemtu likumu, tam esot pienākums

piedāvāt grozījumus attiecīgajā likumā vai arī iesniegt demisijas

rakstu, savukārt Saeimai esot tiesības noraidīt Ministru kabineta

iesniegto valsts budžeta projektu, šādu lēmumu pamatojot ar to,

ka likums (uzdevums) nav pienācīgi izpildīts.

Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

punkts esot vērtējams gan kā īstermiņa, gan kā ilgtermiņa

uzdevums, jo tas attiecoties uz likumprojektu par valsts budžetu

2019. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru

2019., 2020. un 2021. gadam.

Lietā būtiska nozīme esot Veselības aprūpes finansēšanas

likuma pārejas noteikumu 11. punkta pieņemšanas procedūrai.

Negatīva Finanšu ministrijas atsauksme nozīmējot to, ka Saeimai

ir jālemj, kādā veidā iecerētie pasākumi tiks finansēti. Pieņemot

Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

punktu, Saeimai vajadzējis darboties atbilstoši Satversmes 66.

panta otrajai daļai un paredzēt arī līdzekļus, ar kuriem tiks

segti valsts budžetā neparedzēti izdevumi.

Konstitucionālajām institūcijām, secinot, ka Saeimas

pieņemtajā likumā noteiktā uzdevuma izpildei atvēlēt budžeta

līdzekļus nav iespējams, atbilstoši Satversmes 66. pantam un

labas likumdošanas principam esot bijis pienākums rīkoties, tomēr

tām esot bijusi brīvība rīcības veida izvēlē.