4. pants

1Pieaicinātā persona - Mg. iur. Dita

2Plepa - norāda, ka Saeima ar 2018. gada 13. decembra likumu

3"Grozījums Veselības aprūpes finansēšanas likumā" ir

4noteikusi Ministru kabinetam uzdevumu valsts budžeta projekta

5izstrādes ietvaros paredzēt noteiktus līdzekļus veselības aprūpes

6darbinieku darba samaksas paaugstināšanai. Atbilstoši varas

7dalīšanas principam Saeima esot tiesīga ar likumu noteikt

8Ministru kabinetam uzdevumus, tostarp arī ilgtermiņa.

9Atbilstoši Satversmes 59. pantam Ministru kabinetam,

10izstrādājot valsts budžeta projektu, esot saistoši Saeimas

11pieņemtie likumi un uz Ministru kabinetu gulstoties politiskā

12atbildība par izstrādāto budžeta projektu. Ja Ministru kabinets

13nevar izpildīt kādu Saeimas pieņemtu likumu, tam esot pienākums

14piedāvāt grozījumus attiecīgajā likumā vai arī iesniegt demisijas

15rakstu, savukārt Saeimai esot tiesības noraidīt Ministru kabineta

16iesniegto valsts budžeta projektu, šādu lēmumu pamatojot ar to,

17ka likums (uzdevums) nav pienācīgi izpildīts.

18Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

19punkts esot vērtējams gan kā īstermiņa, gan kā ilgtermiņa

20uzdevums, jo tas attiecoties uz likumprojektu par valsts budžetu

212019. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru

222019., 2020. un 2021. gadam.

23Lietā būtiska nozīme esot Veselības aprūpes finansēšanas

24likuma pārejas noteikumu 11. punkta pieņemšanas procedūrai.

25Negatīva Finanšu ministrijas atsauksme nozīmējot to, ka Saeimai

26ir jālemj, kādā veidā iecerētie pasākumi tiks finansēti. Pieņemot

27Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

28punktu, Saeimai vajadzējis darboties atbilstoši Satversmes 66.

29panta otrajai daļai un paredzēt arī līdzekļus, ar kuriem tiks

30segti valsts budžetā neparedzēti izdevumi.

31Konstitucionālajām institūcijām, secinot, ka Saeimas

32pieņemtajā likumā noteiktā uzdevuma izpildei atvēlēt budžeta

33līdzekļus nav iespējams, atbilstoši Satversmes 66. pantam un

34labas likumdošanas principam esot bijis pienākums rīkoties, tomēr

35tām esot bijusi brīvība rīcības veida izvēlē.