8. pants

Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētais

regulējums neatbilst Satversmes 1. un 66. pantam, ciktāl tā

pieņemšanā nav ievērots Veselības aprūpes finansēšanas likuma

pārejas noteikumu 11. punkts. Tādējādi Satversmes tiesai

visupirms jānoskaidro Veselības aprūpes finansēšanas likuma

pārejas noteikumu 11. punkta saturs.

Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

punktā Ministru kabinetam noteikti divi uzdevumi:

1) likumprojektā par valsts budžetu 2019. gadam paredzēt

valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

paaugstināšanai 87 483 708 euro apmērā;

2) likumprojektā par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019.,

2020. un 2021. gadam paredzēt valsts finansējumu veselības

aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20

% apmērā: 2019. gadā - 87 483 708 euro, 2020. gadā - 191

227 820 euro un 2021. gadā - 314 599 953 euro.

Saeimas noteiktais uzdevums likumprojektā par valsts budžetu

2019. gadam paredzēt konkrētus izdevumus veselības aprūpes

darbinieku darba samaksas paaugstināšanai neskar apstrīdēto

regulējumu, kas ietverts likumā "Par valsts budžetu 2020.

gadam", tādēļ tas šīs lietas ietvaros nav jāpārbauda.

Savukārt, lai noskaidrotu to, vai uzdevums likumprojektā par

vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam

paredzēt konkrētu finansējumu ietekmē apstrīdēto regulējumu,

visupirms nepieciešams noskaidrot vidēja termiņa budžeta ietvara

būtību un to, kā šis ietvars ir saistīts ar valsts budžeta likumu

un tajā ietverto apstrīdēto regulējumu, bet pēc tam jāizvērtē

šāda uzdevuma saistošā daba.

8.1. Satversmes 66. pants noteic, ka Saeima ik gadus

pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un

izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets.

Ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā neparedzētiem

izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos

izdevumus. Pēc budžeta gada notecēšanas Ministru kabinetam

jāiesniedz Saeimai apstiprināšanai norēķini par budžeta

izpildīšanu.

Saskaņā ar Satversmes 66. panta pirmo teikumu valsts budžetu

sastāda un pieņem vienam saimnieciskajam gadam. Tātad gadskārtējā

valsts budžeta sastādīšana ir periodisks process. No Satversmes

66. panta izriet četras būtiskākās gadskārtējā valsts budžeta

stadijas: budžeta projekta sastādīšana Ministru kabinetā, budžeta

projekta apspriešana un pieņemšana Saeimā, budžeta izpilde un -

visbeidzot - Ministru kabineta atskaitīšanās Saeimai par budžeta

izpildi. Katru gadu attiecīgais process sākas no jauna. Budžeta

periodiskums ir faktors, kas stiprina Saeimas budžeta tiesības un

Saeimas kā konstitucionālā valsts varas orgāna pozīcijas.

8.2. Valsts pastāvēšanas pamatā ir likts ilgtspējas

princips. Satversmes ievads norāda, ka Latvijas valsts ir

izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un

kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Prasība pēc

valsts ilgtspējas ietekmē arī budžeta sastādīšanu. Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par valsts budžetu, ilgtermiņā ir

jānodrošina līdzsvars starp valsts ekonomiskajām iespējām un

visas sabiedrības labklājību un valsts finanšu līdzekļu

izlietojums ir jāsamēro ar valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu

apmēru (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma

lietā Nr. 2011-11-01 17.5. punktu). Valstij ir jārūpējas par

tās ilgtspējīgu attīstību, citstarp arī tādā veidā, lai valsts

budžetā vienmēr būtu valsts funkciju pildīšanai nepieciešamie

līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma

lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu).

Arī dažāda rakstura un mēroga finanšu krīzes ir pierādījušas

to, ka viena saimnieciskā gada ietvars var būt nepietiekams

stabilas budžeta politikas pamats, jo vairums fiskālo pasākumu

ietekmē budžetu ne tikai ikgadējā cikla ietvaros, bet arī

vēlāk.

Lai noteiktu pieejamos resursus ilgākam laika periodam un

ieplānotu šo resursu izlietošanu atbilstoši valsts noteiktajām

prioritātēm, Saeima ar Likumu par budžeta un finanšu vadību ir

ieviesusi vidēja termiņa budžeta plānošanu.

Vidēja termiņa budžeta plānošana nozīmē, ka ik gadu tiek

pieņemts valsts budžeta likums kārtējam gadam un noteikts

maksimāli pieļaujamo izdevumu kopapjoms turpmākajiem diviem

gadiem. Vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektu sagatavo

triju gadu periodam, un tajā ir norādāmi vidēja termiņa budžeta

mērķi un prioritārie attīstības virzieni nacionālajā attīstības

plānā un valsts aizsardzības koncepcijā noteikto mērķu

sasniegšanai un prioritāšu ieviešanai; valsts budžeta finansiālās

bilances apjoms (maksimālais deficīta līmenis vai minimālais

pārpalikuma līmenis), kas izteikts procentos no attiecīgā gada

iekšzemes kopprodukta; maksimāli pieļaujamo valsts budžeta

izdevumu kopapjoms; maksimāli pieļaujamo valsts budžeta kopējo

izdevumu apjoms katrai ministrijai un citai centrālajai valsts

iestādei un resursi šo izdevumu segšanai, kā arī Fiskālās

disciplīnas likumā noteiktie rādītāji (sk. Likuma par budžetu

un finanšu vadību 16.2 panta pirmo un otro daļu un

Fiskālās disciplīnas likuma 5. pantu). Kā izriet no Fiskālās

disciplīnas likuma, kura mērķis ir noteikt tādus fiskālās

politikas principus un nosacījumus, kas nodrošina ekonomikas

ciklā sabalansētu budžetu, tādējādi sekmējot ilgtspējīgu valsts

attīstību un makroekonomisko stabilitāti un samazinot ārējo

faktoru negatīvu ietekmi uz tautsaimniecību, vidēja termiņa

budžeta ietvara likums ir būtisks fiskālās disciplīnas

nodrošināšanas instruments.

Proti, vidēja termiņa budžeta ietvara likumā katru gadu tiek

vispārīgi noteikti vidējā termiņā pieejamie resursi un ieplānota

šo resursu izlietošana atbilstoši valdības noteiktajām

prioritātēm. Šādā veidā tiek nodrošināta stabila izdevumu

plānošana, nepieļaujot to, ka īstermiņa jeb kārtējā gada

prioritātes un to īstenošana rada negatīvas finansiālas sekas

ilgtermiņā.

Vidēja termiņa budžeta plānošana jeb

ikgadējā vidēja termiņa budžeta ietvara likuma pieņemšana ir

viens no procesiem, ar kuriem tiek iedzīvināts Satversmes 1.

pantā kopsakarā ar 66. pantu ietvertais budžeta ilgtspējas

princips, nodrošinot to, ka ikgadējais valsts budžets ir vērsts

uz ilgtermiņa mērķu īstenošanu un nerada negatīvu ietekmi uz

valsts finansiālo stabilitāti, tostarp nākamo gadu budžetu

plānošanu un īstenošanu.

8.3. Saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību

18. panta pirmo un 1.1 daļu valsts ikgadējā budžeta

sastādīšanas pirmajā posmā ministrijas un citas centrālās valsts

iestādes atbilstoši budžeta sagatavošanas grafikam izstrādā un

iesniedz Finanšu ministrijai valsts budžeta pieprasījumus, kam

jāiekļaujas vidēja termiņa budžeta ietvara likumā attiecīgajam

gadam noteiktā maksimāli pieļaujamā valsts budžeta izdevumu

apjoma ietvaros. Atbilstoši šā likuma 19. panta otrajai daļai

finanšu ministrs izstrādā gadskārtējā valsts budžeta likuma

projektu, pamatojoties uz vidēja termiņa budžeta ietvara likumu

un budžeta pieprasījumiem. No tā izriet, ka vidēja termiņa

budžeta ietvara likums ir jāievēro gan ministrijām un citām

centrālajām valsts iestādēm, iesniedzot gadskārtējā valsts

budžeta pieprasījumus, gan arī finanšu ministram, veidojot

budžeta likuma projektu. Proti, gadskārtējam valsts budžetam

jābūt saskaņotam ar to aptverošo vidēja termiņa budžeta

ietvaru.

Visciešāk ikgadējais valsts budžeta likums ir saistīts ar to

vidēja termiņa budžeta ietvara likumu, kura pirmais gads sakrīt

ar attiecīgo valsts budžeta likuma gadu. Turklāt, stājoties spēkā

kārtējam vidēja termiņa budžeta ietvara likumam, iepriekšējā

vidēja termiņa budžeta ietvara likuma normas, kuras attiecas uz

otro un trešo tā darbības gadu, netiek piemērotas (sk. Likuma

par budžetu un finanšu vadību 16.2 panta devīto

daļu). Tomēr katrs vidēja termiņa budžeta ietvara likums

nosaka plānotās nākamo divu saimniecisko gadu izdevumu robežas un

prioritātes, kas tiek ņemtas vērā nākamo gadu vidēja termiņa

budžeta ietvara likumu sagatavošanas laikā un valsts budžeta

pieprasījumu izvērtēšanā. Līdz ar to pastāv saikne starp vidēja

termiņa budžeta ietvaru un tā aptvertā otrā un trešā gada

likumiem par valsts budžetu. Arī pēc jēgas gadskārtējais valsts

budžets nevar būt pretējs vidēja termiņa budžeta ietvaram, jo

citādi vidēja termiņa budžeta plānošanai nebūtu nozīmes.

Apstrīdētajam regulējumam kā valsts

budžeta likuma normai bija jābūt saskaņotam ar to aptverošo

vidēja termiņa budžeta ietvara likumu. Līdz ar to norma, kas bija

attiecināma uz vidēja termiņa budžeta ietvara likumu, potenciāli

varēja ietekmēt arī apstrīdēto regulējumu.

8.4. Likumprojektu par Veselības aprūpes finansēšanas

likuma pārejas noteikumu papildināšanu ar 11. punktu izstrādāja

un izskatīšanai Saeimā iesniedza tās Sociālo un darba lietu

komisija. Šā likumprojekta anotācijā norādīts, ka nepieciešams

pārtraukt ārstniecības iestāžu ārstniecības personu kopējā skaita

samazināšanos, novēršot tendenci ārstniecības personām pāriet

strādāt privātajā sektorā, un aktīvāk veicināt paaudžu nomaiņu.

Lai to nodrošinātu, esot nepieciešams turpināt paaugstināt

ārstniecības personu darba samaksu, vidēji katru gadu nodrošinot

darba samaksas pieaugumu par 20 %, un noteikt uzdevumu Ministru

kabinetam šo darba samaksas pieaugumu iekļaut citstarp vidēja

termiņa budžeta ietvarā (sk. likumprojekta Nr. 152/Lp13

"Grozījums Veselības aprūpes finansēšanas likumā"

anotāciju, pieejama Saeimas likumprojektu reģistrā). Kā

Saeimas 2018. gada 13. decembra sēdē norādīja Sociālo un darba

lietu komisijas priekšsēdētājs deputāts Andris Skride,

likumprojekta būtība bija iestrādāt Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumos politisku apņemšanos

2019.-2021. gadā turpināt nodrošināt finansējuma pieaugumu

ārstniecības jomas speciālistiem par 20 % (sk. Saeimas 2018.

gada 13. decembra sēdes stenogrammu).

Šāda apņemšanās sasaucas ar iepriekš pieņemtiem politiskiem un

politikas plānošanas dokumentiem. Jau 2017. gadā Ministru

kabinets akceptēja konceptuālo ziņojumu "Par veselības

aprūpes sistēmas reformu" (sk. Ministru kabineta 2017.

gada 7. augusta rīkojumu Nr. 394 "Par konceptuālo ziņojumu

"Par veselības aprūpes sistēmas reformu"").

Konceptuālajā ziņojumā norādīts, ka ārstniecības personu darba

samaksas palielināšanai līdz 2023. gadam nepieciešams novirzīt

500,8 miljonus euro, tostarp 2020. gadā - 253,5 miljonus

euro (sk. konceptuālā ziņojuma "Par veselības

aprūpes sistēmas reformu" 12. tabulu). Ministru kabinets

nolēma jautājumu par konceptuālajā ziņojumā ietvertā risinājuma

īstenošanai nepieciešamajiem finanšu resursiem izskatīt vidēja

termiņa valsts nodokļu politikas pamatnostādņu, likumprojekta

"Par valsts budžetu 2018. gadam" un likumprojekta

"Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020.

gadam" sagatavošanas procesā un noteikt, ka, sagatavojot

likumprojektu "Par valsts budžetu 2018. gadam" un

likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018.,

2019. un 2020. gadam", veselības aprūpes nozari un ar to

saistītās veselības nozares reformas uzskata par prioritāti

(sk. Ministru kabineta 2017. gada 7. augusta rīkojuma Nr. 394

"Par konceptuālo ziņojumu "Par veselības aprūpes

sistēmas reformu"" 2. un 3. punktu). Ārstniecības

personu darba samaksas palielināšana bija arī Māra Kučinska

sastādītā un Saeimas apstiprinātā Ministru kabineta politiskā

prioritāte (sk. Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru

kabineta iecerēto darbību, publicēta 2016. gada februārī,

pieejama www.mk.gov.lv, 133. punktu).

Ņemot vērā iepriekš minēto, Veselības aprūpes finansēšanas

likuma pārejas noteikumu 11. punkts daļā par vidēja termiņa

budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam ir uzskatāms par

Saeimas lēmumu, kurā tā apliecināja un uzsvēra likumdevēja un

izpildvaras kopējo jau iepriekš izteikto apņemšanos paaugstināt

ārstniecības personu darba samaksu, izvirzot Ministru kabinetam

uzdevumu 2019., 2020. un 2021. gada vidējā termiņa budžeta

ietvara prioritāšu izvērtējumā un valsts budžeta izdevumu

kopapjoma aprēķinā ņemt vērā šā mērķa īstenošanai nepieciešamos

izdevumus. To apstiprina gan iepriekšējie konceptuālie dokumenti,

gan arī Saeimas sēdē izskanējušie norādījumi uz to, ka

likumprojektā paredzētā uzdevuma izpildei nepieciešamā

finansējuma avoti nebūt nav skaidri. Tā kā uzdevums tika

izvirzīts attiecībā uz vidēja termiņa budžeta ietvara likumu,

proti, likumu, kas tikai iezīmē paredzamos ieņēmumus un izdevumus

ilgtermiņa perspektīvā, Saeimai nebija nepieciešams pašai norādīt

to, no kādiem līdzekļiem attiecīgie izdevumi finansējami.

Proti, Ministru kabinetam tika noteikts uzdevums vidēja

termiņa budžeta ietvara 2019., 2020. un 2021. gadam sagatavošanas

procesā ņemt vērā un izdevumos ieplānot Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā paredzēto vēlamo

finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

paaugstināšanai.