8. pants

1Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētais

2regulējums neatbilst Satversmes 1. un 66. pantam, ciktāl tā

3pieņemšanā nav ievērots Veselības aprūpes finansēšanas likuma

4pārejas noteikumu 11. punkts. Tādējādi Satversmes tiesai

5visupirms jānoskaidro Veselības aprūpes finansēšanas likuma

6pārejas noteikumu 11. punkta saturs.

7Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

8punktā Ministru kabinetam noteikti divi uzdevumi:

91) likumprojektā par valsts budžetu 2019. gadam paredzēt

10valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

11paaugstināšanai 87 483 708 euro apmērā;

122) likumprojektā par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019.,

132020. un 2021. gadam paredzēt valsts finansējumu veselības

14aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20

15% apmērā: 2019. gadā - 87 483 708 euro, 2020. gadā - 191

16227 820 euro un 2021. gadā - 314 599 953 euro.

17Saeimas noteiktais uzdevums likumprojektā par valsts budžetu

182019. gadam paredzēt konkrētus izdevumus veselības aprūpes

19darbinieku darba samaksas paaugstināšanai neskar apstrīdēto

20regulējumu, kas ietverts likumā "Par valsts budžetu 2020.

21gadam", tādēļ tas šīs lietas ietvaros nav jāpārbauda.

22Savukārt, lai noskaidrotu to, vai uzdevums likumprojektā par

23vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam

24paredzēt konkrētu finansējumu ietekmē apstrīdēto regulējumu,

25visupirms nepieciešams noskaidrot vidēja termiņa budžeta ietvara

26būtību un to, kā šis ietvars ir saistīts ar valsts budžeta likumu

27un tajā ietverto apstrīdēto regulējumu, bet pēc tam jāizvērtē

28šāda uzdevuma saistošā daba.

298.1. Satversmes 66. pants noteic, ka Saeima ik gadus

30pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un

31izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets.

32Ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā neparedzētiem

33izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos

34izdevumus. Pēc budžeta gada notecēšanas Ministru kabinetam

35jāiesniedz Saeimai apstiprināšanai norēķini par budžeta

36izpildīšanu.

37Saskaņā ar Satversmes 66. panta pirmo teikumu valsts budžetu

38sastāda un pieņem vienam saimnieciskajam gadam. Tātad gadskārtējā

39valsts budžeta sastādīšana ir periodisks process. No Satversmes

4066. panta izriet četras būtiskākās gadskārtējā valsts budžeta

41stadijas: budžeta projekta sastādīšana Ministru kabinetā, budžeta

42projekta apspriešana un pieņemšana Saeimā, budžeta izpilde un -

43visbeidzot - Ministru kabineta atskaitīšanās Saeimai par budžeta

44izpildi. Katru gadu attiecīgais process sākas no jauna. Budžeta

45periodiskums ir faktors, kas stiprina Saeimas budžeta tiesības un

46Saeimas kā konstitucionālā valsts varas orgāna pozīcijas.

478.2. Valsts pastāvēšanas pamatā ir likts ilgtspējas

48princips. Satversmes ievads norāda, ka Latvijas valsts ir

49izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un

50kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Prasība pēc

51valsts ilgtspējas ietekmē arī budžeta sastādīšanu. Satversmes

52tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par valsts budžetu, ilgtermiņā ir

53jānodrošina līdzsvars starp valsts ekonomiskajām iespējām un

54visas sabiedrības labklājību un valsts finanšu līdzekļu

55izlietojums ir jāsamēro ar valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu

56apmēru (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma

57lietā Nr. 2011-11-01 17.5. punktu). Valstij ir jārūpējas par

58tās ilgtspējīgu attīstību, citstarp arī tādā veidā, lai valsts

59budžetā vienmēr būtu valsts funkciju pildīšanai nepieciešamie

60līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma

61lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu).

62Arī dažāda rakstura un mēroga finanšu krīzes ir pierādījušas

63to, ka viena saimnieciskā gada ietvars var būt nepietiekams

64stabilas budžeta politikas pamats, jo vairums fiskālo pasākumu

65ietekmē budžetu ne tikai ikgadējā cikla ietvaros, bet arī

66vēlāk.

67Lai noteiktu pieejamos resursus ilgākam laika periodam un

68ieplānotu šo resursu izlietošanu atbilstoši valsts noteiktajām

69prioritātēm, Saeima ar Likumu par budžeta un finanšu vadību ir

70ieviesusi vidēja termiņa budžeta plānošanu.

71Vidēja termiņa budžeta plānošana nozīmē, ka ik gadu tiek

72pieņemts valsts budžeta likums kārtējam gadam un noteikts

73maksimāli pieļaujamo izdevumu kopapjoms turpmākajiem diviem

74gadiem. Vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektu sagatavo

75triju gadu periodam, un tajā ir norādāmi vidēja termiņa budžeta

76mērķi un prioritārie attīstības virzieni nacionālajā attīstības

77plānā un valsts aizsardzības koncepcijā noteikto mērķu

78sasniegšanai un prioritāšu ieviešanai; valsts budžeta finansiālās

79bilances apjoms (maksimālais deficīta līmenis vai minimālais

80pārpalikuma līmenis), kas izteikts procentos no attiecīgā gada

81iekšzemes kopprodukta; maksimāli pieļaujamo valsts budžeta

82izdevumu kopapjoms; maksimāli pieļaujamo valsts budžeta kopējo

83izdevumu apjoms katrai ministrijai un citai centrālajai valsts

84iestādei un resursi šo izdevumu segšanai, kā arī Fiskālās

85disciplīnas likumā noteiktie rādītāji (sk. Likuma par budžetu

86un finanšu vadību 16.2 panta pirmo un otro daļu un

87Fiskālās disciplīnas likuma 5. pantu). Kā izriet no Fiskālās

88disciplīnas likuma, kura mērķis ir noteikt tādus fiskālās

89politikas principus un nosacījumus, kas nodrošina ekonomikas

90ciklā sabalansētu budžetu, tādējādi sekmējot ilgtspējīgu valsts

91attīstību un makroekonomisko stabilitāti un samazinot ārējo

92faktoru negatīvu ietekmi uz tautsaimniecību, vidēja termiņa

93budžeta ietvara likums ir būtisks fiskālās disciplīnas

94nodrošināšanas instruments.

95Proti, vidēja termiņa budžeta ietvara likumā katru gadu tiek

96vispārīgi noteikti vidējā termiņā pieejamie resursi un ieplānota

97šo resursu izlietošana atbilstoši valdības noteiktajām

98prioritātēm. Šādā veidā tiek nodrošināta stabila izdevumu

99plānošana, nepieļaujot to, ka īstermiņa jeb kārtējā gada

100prioritātes un to īstenošana rada negatīvas finansiālas sekas

101ilgtermiņā.

102Vidēja termiņa budžeta plānošana jeb

103ikgadējā vidēja termiņa budžeta ietvara likuma pieņemšana ir

104viens no procesiem, ar kuriem tiek iedzīvināts Satversmes 1.

105pantā kopsakarā ar 66. pantu ietvertais budžeta ilgtspējas

106princips, nodrošinot to, ka ikgadējais valsts budžets ir vērsts

107uz ilgtermiņa mērķu īstenošanu un nerada negatīvu ietekmi uz

108valsts finansiālo stabilitāti, tostarp nākamo gadu budžetu

109plānošanu un īstenošanu.

1108.3. Saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību

11118. panta pirmo un 1.1 daļu valsts ikgadējā budžeta

112sastādīšanas pirmajā posmā ministrijas un citas centrālās valsts

113iestādes atbilstoši budžeta sagatavošanas grafikam izstrādā un

114iesniedz Finanšu ministrijai valsts budžeta pieprasījumus, kam

115jāiekļaujas vidēja termiņa budžeta ietvara likumā attiecīgajam

116gadam noteiktā maksimāli pieļaujamā valsts budžeta izdevumu

117apjoma ietvaros. Atbilstoši šā likuma 19. panta otrajai daļai

118finanšu ministrs izstrādā gadskārtējā valsts budžeta likuma

119projektu, pamatojoties uz vidēja termiņa budžeta ietvara likumu

120un budžeta pieprasījumiem. No tā izriet, ka vidēja termiņa

121budžeta ietvara likums ir jāievēro gan ministrijām un citām

122centrālajām valsts iestādēm, iesniedzot gadskārtējā valsts

123budžeta pieprasījumus, gan arī finanšu ministram, veidojot

124budžeta likuma projektu. Proti, gadskārtējam valsts budžetam

125jābūt saskaņotam ar to aptverošo vidēja termiņa budžeta

126ietvaru.

127Visciešāk ikgadējais valsts budžeta likums ir saistīts ar to

128vidēja termiņa budžeta ietvara likumu, kura pirmais gads sakrīt

129ar attiecīgo valsts budžeta likuma gadu. Turklāt, stājoties spēkā

130kārtējam vidēja termiņa budžeta ietvara likumam, iepriekšējā

131vidēja termiņa budžeta ietvara likuma normas, kuras attiecas uz

132otro un trešo tā darbības gadu, netiek piemērotas (sk. Likuma

133par budžetu un finanšu vadību 16.2 panta devīto

134daļu). Tomēr katrs vidēja termiņa budžeta ietvara likums

135nosaka plānotās nākamo divu saimniecisko gadu izdevumu robežas un

136prioritātes, kas tiek ņemtas vērā nākamo gadu vidēja termiņa

137budžeta ietvara likumu sagatavošanas laikā un valsts budžeta

138pieprasījumu izvērtēšanā. Līdz ar to pastāv saikne starp vidēja

139termiņa budžeta ietvaru un tā aptvertā otrā un trešā gada

140likumiem par valsts budžetu. Arī pēc jēgas gadskārtējais valsts

141budžets nevar būt pretējs vidēja termiņa budžeta ietvaram, jo

142citādi vidēja termiņa budžeta plānošanai nebūtu nozīmes.

143Apstrīdētajam regulējumam kā valsts

144budžeta likuma normai bija jābūt saskaņotam ar to aptverošo

145vidēja termiņa budžeta ietvara likumu. Līdz ar to norma, kas bija

146attiecināma uz vidēja termiņa budžeta ietvara likumu, potenciāli

147varēja ietekmēt arī apstrīdēto regulējumu.

1488.4. Likumprojektu par Veselības aprūpes finansēšanas

149likuma pārejas noteikumu papildināšanu ar 11. punktu izstrādāja

150un izskatīšanai Saeimā iesniedza tās Sociālo un darba lietu

151komisija. Šā likumprojekta anotācijā norādīts, ka nepieciešams

152pārtraukt ārstniecības iestāžu ārstniecības personu kopējā skaita

153samazināšanos, novēršot tendenci ārstniecības personām pāriet

154strādāt privātajā sektorā, un aktīvāk veicināt paaudžu nomaiņu.

155Lai to nodrošinātu, esot nepieciešams turpināt paaugstināt

156ārstniecības personu darba samaksu, vidēji katru gadu nodrošinot

157darba samaksas pieaugumu par 20 %, un noteikt uzdevumu Ministru

158kabinetam šo darba samaksas pieaugumu iekļaut citstarp vidēja

159termiņa budžeta ietvarā (sk. likumprojekta Nr. 152/Lp13

160"Grozījums Veselības aprūpes finansēšanas likumā"

161anotāciju, pieejama Saeimas likumprojektu reģistrā). Kā

162Saeimas 2018. gada 13. decembra sēdē norādīja Sociālo un darba

163lietu komisijas priekšsēdētājs deputāts Andris Skride,

164likumprojekta būtība bija iestrādāt Veselības aprūpes

165finansēšanas likuma pārejas noteikumos politisku apņemšanos

1662019.-2021. gadā turpināt nodrošināt finansējuma pieaugumu

167ārstniecības jomas speciālistiem par 20 % (sk. Saeimas 2018.

168gada 13. decembra sēdes stenogrammu).

169Šāda apņemšanās sasaucas ar iepriekš pieņemtiem politiskiem un

170politikas plānošanas dokumentiem. Jau 2017. gadā Ministru

171kabinets akceptēja konceptuālo ziņojumu "Par veselības

172aprūpes sistēmas reformu" (sk. Ministru kabineta 2017.

173gada 7. augusta rīkojumu Nr. 394 "Par konceptuālo ziņojumu

174"Par veselības aprūpes sistēmas reformu"").

175Konceptuālajā ziņojumā norādīts, ka ārstniecības personu darba

176samaksas palielināšanai līdz 2023. gadam nepieciešams novirzīt

177500,8 miljonus euro, tostarp 2020. gadā - 253,5 miljonus

178euro (sk. konceptuālā ziņojuma "Par veselības

179aprūpes sistēmas reformu" 12. tabulu). Ministru kabinets

180nolēma jautājumu par konceptuālajā ziņojumā ietvertā risinājuma

181īstenošanai nepieciešamajiem finanšu resursiem izskatīt vidēja

182termiņa valsts nodokļu politikas pamatnostādņu, likumprojekta

183"Par valsts budžetu 2018. gadam" un likumprojekta

184"Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020.

185gadam" sagatavošanas procesā un noteikt, ka, sagatavojot

186likumprojektu "Par valsts budžetu 2018. gadam" un

187likumprojektu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018.,

1882019. un 2020. gadam", veselības aprūpes nozari un ar to

189saistītās veselības nozares reformas uzskata par prioritāti

190(sk. Ministru kabineta 2017. gada 7. augusta rīkojuma Nr. 394

191"Par konceptuālo ziņojumu "Par veselības aprūpes

192sistēmas reformu"" 2. un 3. punktu). Ārstniecības

193personu darba samaksas palielināšana bija arī Māra Kučinska

194sastādītā un Saeimas apstiprinātā Ministru kabineta politiskā

195prioritāte (sk. Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru

196kabineta iecerēto darbību, publicēta 2016. gada februārī,

197pieejama www.mk.gov.lv, 133. punktu).

198Ņemot vērā iepriekš minēto, Veselības aprūpes finansēšanas

199likuma pārejas noteikumu 11. punkts daļā par vidēja termiņa

200budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam ir uzskatāms par

201Saeimas lēmumu, kurā tā apliecināja un uzsvēra likumdevēja un

202izpildvaras kopējo jau iepriekš izteikto apņemšanos paaugstināt

203ārstniecības personu darba samaksu, izvirzot Ministru kabinetam

204uzdevumu 2019., 2020. un 2021. gada vidējā termiņa budžeta

205ietvara prioritāšu izvērtējumā un valsts budžeta izdevumu

206kopapjoma aprēķinā ņemt vērā šā mērķa īstenošanai nepieciešamos

207izdevumus. To apstiprina gan iepriekšējie konceptuālie dokumenti,

208gan arī Saeimas sēdē izskanējušie norādījumi uz to, ka

209likumprojektā paredzētā uzdevuma izpildei nepieciešamā

210finansējuma avoti nebūt nav skaidri. Tā kā uzdevums tika

211izvirzīts attiecībā uz vidēja termiņa budžeta ietvara likumu,

212proti, likumu, kas tikai iezīmē paredzamos ieņēmumus un izdevumus

213ilgtermiņa perspektīvā, Saeimai nebija nepieciešams pašai norādīt

214to, no kādiem līdzekļiem attiecīgie izdevumi finansējami.

215Proti, Ministru kabinetam tika noteikts uzdevums vidēja

216termiņa budžeta ietvara 2019., 2020. un 2021. gadam sagatavošanas

217procesā ņemt vērā un izdevumos ieplānot Veselības aprūpes

218finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā paredzēto vēlamo

219finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

220paaugstināšanai.