9. pants

Likumprojekts par vidēja termiņa budžeta ietvaru

2019., 2020. un 2021. gadam, kurā Ministru kabinetam saskaņā ar

tam Saeimas izvirzīto uzdevumu bija jāieplāno noteikta apmēra

valsts finansējums veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

paaugstināšanai, netika sastādīts, jo likuma "Par valsts

budžetu 2019. gadam" sagatavošana ieilga. Ar 2019. gada 7.

februāra likumu "Grozījums Likumā par budžetu un finanšu

vadību" Saeima noteica, ka 2019. gadā vidēja termiņa budžeta

ietvara likuma projekts tiek sagatavots tikai 2020., 2021. un

2022. gadam un Ministru kabinets to iesniedz Saeimai vienlaikus

ar likumprojektu par valsts budžetu 2020. gadam.

Proti, uzdevums iekļaut Veselības aprūpes finansēšanas likuma

pārejas noteikumos minētos izdevumus vidēja termiņa budžeta

ietvarā 2019., 2020. un 2021. gadam kļuva neizpildāms, jo Saeima

pati noteica, ka likums, kurā konkrētā apjoma finansējums būtu

paredzams, vispār netiks pieņemts.

9.1. Tomēr, kā izriet no likuma "Grozījums Likumā

par budžetu un finanšu vadību" anotācijas, Latvijas

Stabilitātes programmas 2019.-2022. gadam, kuru Ministru kabinets

apstiprināja 2019. gada 15. aprīlī, un Saeimas un Ministru

kabineta turpmākās rīcības, gan Saeima, gan Ministru kabinets un

citas iesaistītās puses rēķinājās ar to, ka izvirzītais uzdevums

paliks spēkā arī attiecībā uz nākamajā gadā pieņemamo vidēja

termiņa budžeta ietvaru. Saeimas lēmums nepieņemt likumu par

vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam bija

vērsts tikai uz to, lai mazinātu administratīvo slogu un

efektivizētu resursu patēriņu gadā, kad budžeta pieņemšana jau tā

bija aizkavējusies, nevis uz to, lai visi attiecībā uz vidēja

termiņa budžeta ietvaru sniegtie ieteikumi un uzdevumi formāli

zaudētu spēku (sk. likumprojekta Nr. 225/Lp13 "Grozījums

Likumā par budžetu un finanšu vadību" anotāciju, pieejama

Saeimas likumprojektu reģistrā). Latvijas Stabilitātes

programmā 2019.-2022. gadam tieši norādīts: "Ņemot vērā

laika ierobežojumus, 2019. gada valsts budžets tika izstrādāts kā

"tehniskais budžets", respektīvi - tas ietvēra

iepriekšējās valdības un Saeimas pieņemtos lēmumus, kā arī jaunās

Saeimas pieņemto lēmumu par veselības nozarē strādājošo algu

palielinājumu. Jaunās Saeimas un jaunā Ministru kabineta

politikas prioritātes tiks finansētas ar 2020. gada valsts

budžeta likumu un 2020.-2022. gada Ietvara likumu" (sk.:

Latvijas Stabilitātes programma 2019.-2022. gadam. Rīga: Finanšu

ministrija, 2019, 21. lpp.).

Līdz ar to nevar apgalvot, ka Saeimas noteiktais uzdevums būtu

zaudējis spēku tikai formālu iemeslu dēļ.

9.2. Satversmes tiesa tomēr norāda, ka atbilstoši

Fiskālās disciplīnas likuma 5. panta pirmajai daļai vidēja

termiņa budžeta ietvara likuma projektā paredzamais maksimāli

pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopapjoms katru gadu tiek

pārskatīts atbilstoši likumā noteiktajām pozīcijām. Turklāt

katram vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektam

pievienojami paskaidrojumi, kas citstarp ietver informāciju par

prognozēto makroekonomisko attīstību, tās vidēja termiņa risku

izvērtējumu, kā arī salīdzinājumu ar iepriekšējā gada ietvara

likumā noteiktajām vidēja termiņa makroekonomiskajām prognozēm;

fiskālās politikas vidēja termiņa mērķiem, to sasniegšanai

īstenojamiem pasākumiem, kā arī to salīdzinājumu ar iepriekšējā

ietvara likumā noteiktajiem fiskālās politikas vidēja termiņa

mērķiem; ieņēmumu prognozi vidējam termiņam, kā arī tās

salīdzinājumu ar iepriekšējā ietvara likumā vidējam termiņam

noteikto ieņēmumu prognozi (sk. Fiskālās disciplīnas likuma 5.

panta ceturtās daļas 1.-3. punktu). Proti, vidēja termiņa

budžeta ietvars katru gadu tiek pārstrādāts, to balstot

iepriekšējā vidēja termiņa budžeta ietvarā, bet ņemot vērā arī

jaunākās valsts finansiālās attīstības tendences un aktuālākās

prioritātes. Līdz ar to konkrētā apjoma prioritātes, kas

noteiktas vienā vidēja termiņa budžeta ietvarā, nākamajā gadā var

tikt atzītas par neieplānojamām un neizpildāmām pilnā apmērā,

ņemot vērā faktiskās situācijas izmaiņas.

Tādējādi nebija pamata gaidīt, ka likumprojektā par vidēja

termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam būs iespējams

paredzēt tādus pašus izdevumus, kādus Saeima 2018. gada nogalē

uzdeva ieplānot vidēja termiņa budžeta ietvarā 2019., 2020. un

2021. gadam. Arī likuma "Grozījums Likumā par budžetu un

finanšu vadību" anotācijā atzīts, ka vidēja termiņa budžeta

ietvara likumi 2019.-2021. gadam un 2020.-2022. gadam tiek

balstīti uz dažādām valsts makroekonomiskās attīstības prognozēm

(sk. likumprojekta Nr. 225/Lp13 "Grozījums Likumā par

budžetu un finanšu vadību" anotācijas 1. punktu, pieejama

Saeimas likumprojektu reģistrā). Tātad Saeima apzinājās, ka

vienā gadā pieņemtam vidēja termiņa budžeta ietvaram var būt

citāds saturs nekā citā gadā pieņemtam vidēja termiņa budžeta

ietvaram pat attiecībā uz tiem budžeta gadiem, kuri šajos

ietvaros savstarpēji pārklājas.

9.3. Kā tika secināts jau iepriekš, Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā Ministru

kabinetam noteiktā uzdevuma pārnese uz likumprojektu par vidēja

termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam ir notikusi

netieši. Proti, Saeima, pieņemot likumu "Grozījums Likumā

par budžetu un finanšu vadību", paralēli negrozīja Veselības

aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu,

nenosakot, ka punktā minētie izdevumi tieši šādā apmērā

ieplānojami nākamā gada likumprojektā par vidēja termiņa budžeta

ietvaru. Ņemot vērā Saeimas kā racionāla likumdevēja būtību un

budžetu regulējošos tiesību aktus, kā arī tos apstākļus, kuru dēļ

attiecīgais uzdevums tika pārnests uz nākamo gadu, secināms, ka

Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

punktā noteiktais uzdevums saglabāja spēku kā vidēja termiņa

prioritāte, kas Ministru kabinetam bija jāņem vērā, plānojot

vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam.

Tādas pašas sekas būtu radušās arī tad, ja likums par vidēja

termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam būtu

pieņemts. Vidēja termiņa budžeta ietvara plānošanā Ministru

kabinetam ir novērtējuma un rīcības brīvība. Turklāt Ministru

kabinetam, sagatavojot likumprojektu par vidēja termiņa budžeta

ietvaru, ir jāievēro Finanšu disciplīnas likums (sk. Finanšu

disciplīnas likuma 2. panta pirmo daļu) un Līgums par

stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un

monetārajā savienībā, kas prasa līdzsvarota budžeta pieņemšanu,

kā arī citas tiesību normas. Proti, Ministru kabinetam vidēja

termiņa budžeta ietvara 2019., 2020. un 2021. gadam sastādīšanā

un tajā ieplānojamo izdevumu novērtēšanā būtu bijusi plaša

novērtējuma un rīcības brīvība attiecībā uz to, kā līdzsvarot

katram mērķim nepieciešamos izdevumus ar citām prioritātēm un

valsts finanšu iespējām. Tādējādi Saeimai bija jārēķinās ar to,

ka, pirmkārt, jau Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

noteikumu 11. punktā minētā likumprojekta par vidēja termiņa

budžeta ietvaru sagatavošanas laikā Ministru kabinetam būs

jāvērtē uzdevuma izpildes iespējas normā norādītajā apmērā, bet,

otrkārt, jebkurš vidēja termiņa budžeta ietvarā 2019., 2020. un

2021. gadam noteiktais izdevumu apmērs nākamā vidēja termiņa

budžeta ietvara un vēl jo vairāk 2020. un 2021. gada valsts

budžetu pieņemšanas laikā var tikt mainīts. Ja Ministru kabinets

atbilstoši Saeimas noteiktajam uzdevumam likumprojektā par vidēja

termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam būtu

ieplānojis finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba

samaksas paaugstināšanai Veselības aprūpes finansēšanas likuma

pārejas noteikumu 11. punktā paredzētajā apmērā, tad nākamo

vidēja termiņa budžeta ietvaru un valsts gadskārtējo budžetu

pieņemšanas procesā šie izdevumi, iespējams, tik un tā tiktu

pārskatīti. Tomēr šis finansējums saglabātos kā vērā ņemama

pozīcija un vidēja termiņa prioritāte.

Tādējādi Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā Ministru

kabinetam Saeimas noteiktais uzdevums ir Saeimas lēmums par

vidēja termiņa prioritāti.