12. pants

Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro,

kuras personas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos.

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka divas situācijas nekad

nav pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija,

kurai ir viena vai vairākas kopīgas pazīmes ar pārbaudāmo

situāciju (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103

7. punktu). Proti, lai noskaidrotu, vai un kuras personu

grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir

nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra

sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 12. punktu).

Pēc Senāta ieskata, izskatāmajā lietā ir jāsalīdzina divas

personu grupas. Proti, no vienas puses, tādas personas kā,

piemēram, U. Strautkalns - sociāli apdrošināti darba ņēmēji,

kuriem laikā līdz 1997. gada 1. janvārim bija piešķirta

3. grupas invaliditātes pensija un kuri pēc šā datuma

strādā, veic sociālās iemaksas (tostarp iemaksas invaliditātes

apdrošināšanai) un iegūst 2. grupas invaliditāti, - un, no

otras puses, sociāli apdrošināti darba ņēmēji, kuri laikā pēc

1997. gada 1. janvāra strādā, veic sociālās iemaksas

(tostarp iemaksas invaliditātes apdrošināšanai) un iegūst uzreiz

2. grupas invaliditāti.

Līdz ar to Satversmes tiesa noskaidros, kādas būtiskas pazīmes

raksturo personu grupu, pie kuras pieder U. Strautkalns, un

vai šīs pazīmes ir vienlīdz raksturīgas abām salīdzināmajām

personu grupām.

12.1. Senāts norāda, ka būtiskākie abām salīdzināmajām

personu grupām kopīgie elementi ir darba ņēmēja statuss laikā pēc

1997. gada 1. janvāra un sociālo iemaksu (tostarp

iemaksu invaliditātes apdrošināšanai) veikšana par šīm

personām.

Savukārt Saeima uzskata, ka šie kopīgie elementi nav pamats

pārrēķināt invaliditātes pensiju šādām personām sakarā ar to

veiktajām sociālajām iemaksām pēc invaliditātes pensijas

pirmreizējās piešķiršanas, jo invaliditātes pensiju sistēmā

atšķirībā no valsts vecuma pensiju sistēmas darbojoties

solidaritātes, nevis uzkrāšanas princips.

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka sociālās

apdrošināšanas iemaksu veikšana ir būtisks kritērijs valsts

rīcības brīvības apjoma noteikšanai sociālo pakalpojumu jomā.

Kopējo valsts sociālās drošības sistēmu veido divas dažādas

sistēmas - sociālās apdrošināšanas sistēma un sociālās palīdzības

sistēma, un valsts rīcības brīvības robežas attiecībā uz šīm

sistēmām ir atšķirīgas (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-20-01 16.1. punktu). Personai prasījuma

tiesības pret valsti rodas sociālās apdrošināšanas sistēmā, kuras

ietvaros persona veic sociālās iemaksas (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-10-03 22.2. punktu).

Tādējādi sociālo iemaksu veikšana ir būtiska vienojoša pazīme

gadījumos, kad tiek izvērtētas sociālos pakalpojumus saņemošu

personu grupu kopīgās un atšķirīgās pazīmes.

Labklājības ministrija gan vērš uzmanību uz to, ka no

1997. gada 1. janvāra personas ar 1. un 2. grupas

invaliditāti netika apdrošinātas pret invaliditātes risku.

Sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai šādas personas ir

veikušas tikai no 2003. gada 1. janvāra, kad stājās

spēkā attiecīgi grozījumi likumā "Par valsts sociālo

apdrošināšanu". Līdz šim datumam sociālās iemaksas

invaliditātes apdrošināšanai bija jāveic vienīgi personām ar

3. grupas invaliditāti. Labklājības ministrija un Saeima arī

norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada

27. decembra noteikumu Nr. 1026 "Noteikumi par

valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa

valsts sociālās apdrošināšanas veidiem 2012. gadā"

2.4. apakšpunktu likme invaliditātes apdrošināšanai bija

attiecīgi 3,16 procenti, bet iepriekšējos gados tā

svārstījusies no 3,18 procentiem līdz 2,55 procentiem

(sk. lietas materiālu 99., 123. un

124. lpp.).

Taču izskatāmajā lietā Labklājības ministrijas norādītajam

faktam nav nozīmes, jo tas nemaina administratīvā procesa

ietvaros konstatēto, ka par U. Strautkalnu pirms

2008. gada, kad viņam tika noteikta 2. grupas

invaliditāte, vismaz trīs gadus bija veiktas sociālās iemaksas

invaliditātes apdrošināšanai (sk. lietas materiālu 4.,

48. un 49., kā arī 70. lpp.), kas saskaņā ar

Pensiju likuma 14. panta pirmo daļu ir pietiekams pamats

tam, lai persona varētu pretendēt uz invaliditātes pensiju. Tāpat

arī minētais sociālo iemaksu likmes apmērs, kuru nosaka valsts,

pats par sevi neietekmē faktu, ka visas personas, kuras veikušas

sociālās iemaksas normatīvajos aktos noteiktu laika posmu un kuru

iemaksu daļa atbilstoši šai likmei tika novirzīta invaliditātes

apdrošināšanai, ir vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Šajā kontekstā nevar piekrist Saeimas viedoklim par

solidaritātes principa piemērošanas atšķirībām vecuma pensiju un

invaliditātes pensiju gadījumos. Satversmes tiesa jau norādījusi,

ka solidaritāte starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem

un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem kā viens no

valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir raksturīgs

visiem obligātās sociālās apdrošināšanas veidiem

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta

sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punktu).

Solidaritātes princips darbojas arī vecuma pensiju sistēmas

ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

23. punktu). Atšķirīgā iemaksu uzskaites kārtība valsts

vecuma pensijām un invaliditātes pensijām, uz kuru norādījusi

Labklājības ministrija, noteikta visām sociāli apdrošinātajām

personām, kuras veic iemaksas, arī tādā gadījumā, ja šīs personas

vienlaikus saņem 3. grupas invaliditātes pensiju. Satversmes

tiesa jau norādījusi arī to, ka invaliditātes pensija ir tāds

sociālais pakalpojums, kas saistīts ar personas veiktajām

sociālajām iemaksām (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2011-03-01 13. punktu). Tāpēc nevar piekrist

Saeimas viedoklim, ka personu veiktās iemaksas invaliditātes

apdrošināšanai esot salīdzinoši nelielas un tāpēc tās nevarot

saistīt ar attiecīgā gadījumā saņemamās invaliditātes pensijas

apmēru.

Tātad Saeimas un Labklājības ministrijas norādītie argumenti

nemaina faktu, ka abām salīdzināmajām personu grupām piemīt

kopīga vienojoša pazīme - par visām šīm personām ir veiktas

sociālās iemaksas.

Turklāt Satversmes tiesa ir secinājusi: sociālās

apdrošināšanas sistēmas ietvaros saņemamajam sociālās

apdrošināšanas pakalpojumam ir proporcionāli jāatbilst veiktajām

sociālajām iemaksām. Personai salīdzinājumā ar citām personām,

kurām tiek sniegti sociālās apdrošināšanas pakalpojumi, nevar

sniegt pakalpojumu, kas nav proporcionāli samērīgs ar šīs

personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9.2. punktu). Tāds

sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincips, ka apdrošināšanas

atlīdzībai, ko persona saņem no sociālās apdrošināšanas budžeta,

jābūt saistītai ar šīs personas veiktajām sociālajām iemaksām,

darbojas arī citās kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīs,

piemēram, Vācijā, kur sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta

uz līdzīgiem principiem kā Latvijā (sk., piemēram,

Becker J. Transfergerechtigkeit und Verfassung.

Tübingen: Mohr Siebeck, 2001, 100.-111. lpp.).

Tādējādi personai a fortiori nevar sniegt sociālo

pakalpojumu, kura apmēra noteikšanā tās veiktās sociālās iemaksas

vispār netiek ņemtas vērā, ja to ņemšana vērā nodrošinātu

personai labvēlīgākus apstākļus un ja citām personām attiecīgais

sociālās apdrošināšanas pakalpojums tiek sniegts, tā apmēru

saistot ar šo personu veiktajām sociālajām iemaksām.

Līdz ar to personas kā darba ņēmēja

statuss valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros un

sociālo iemaksu veikšana normatīvajos aktos noteiktu laika posmu

ir abām salīdzināmajām grupām būtiski kopīgi elementi.

12.2. Saeima uzsver, ka starp Senāta salīdzinātajām

personu grupām pastāvot būtiska atšķirība. Proti, pirmajā grupā

ietilpstošajām personām, to skaitā U. Strautkalnam,

invaliditātes pensija tiekot pārrēķināta sakarā ar invaliditātes

grupas maiņu, jo šīm personām invaliditātes pensija jau tikusi

piešķirta sakarā ar invaliditātes iegūšanu pagātnē. Savukārt

otrajā grupā ietilpstošajām personām invaliditātes pensija tiekot

piešķirta no jauna sakarā ar invaliditātes riska apdrošināšanas

gadījuma iestāšanos pirmo reizi (sk. lietas materiālu

100. lpp.).

Senāts atzīst, ka šāda atšķirība starp abām personu grupām ir

konstatējama. Tomēr Senāts uzskata, ka konkrētajā gadījumā abas

salīdzināmās grupas vairāk raksturo nevis invaliditātes pensijas

piešķiršanas laiks, bet gan abās grupās ietilpstošo personu

piedalīšanās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā laikā pēc

1997. gada 1. janvāra. Turklāt invaliditātes pensijas

pārrēķināšanu sakarā ar invaliditātes grupas maiņu nevarot

uzskatīt par vienkāršu pensijas apmēra pārrēķināšanu, kā tas ir,

piemēram, apstrīdētajā normā paredzētā apdrošināšanas stāža

papildināšanas gadījumā.

Satversmes tiesa secina, ka Saeimas norādītā atšķirība pastāv.

Tomēr jāņem vērā, ka Senātā izskatāmajā lietā tiek risināts

jautājums par apdrošināšanas gadījumu - 2. grupas

invaliditātes iegūšanu - pēc 1997. gada 1. janvāra, tas

ir, pēc sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas. Tāpēc

izskatāmajā lietā nav nozīmes tam, vai divās grupās ietilpstošu

personu invaliditātes pensijas apmērs tiek noteikts, pārrēķinot

iepriekš piešķirtu invaliditātes pensiju vai arī aprēķinot

invaliditātes pensiju no jauna. Būtiskākais šajā gadījumā ir tas,

ka abās grupās ietilpstošās personas vienādu laika posmu ir

veikušas sociālās iemaksas valstī pastāvošās sociālās

apdrošināšanas sistēmas ietvaros.

Līdz ar to apstāklis, ka vienai

personu grupai invaliditātes grupas maiņas gadījumā invaliditātes

pensijas apmērs tiek noteikts, pārrēķinot iepriekš piešķirto

pensiju, bet otrai personu grupai šis apmērs tiek noteikts,

invaliditātes pensiju piešķirot no jauna, neliedz šīs personu

grupas salīdzināt.

12.3. Saeima arī norāda, ka tādas personas kā

U. Strautkalns, kas pēc 3. grupas invaliditātes

iegūšanas turpina strādāt un kam vēlāk tiek noteikta 1. vai

2. grupas invaliditāte, atšķirībā no tiem sociāli

apdrošinātajiem darba ņēmējiem, kuriem uzreiz tiek noteikta

2. grupas invaliditāte, vienlaikus ar darba algu katru

mēnesi ir saņēmušas arī 3. grupas invaliditātes pensiju

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

105. lpp.).

Tomēr arī šai pazīmei nav būtiskas nozīmes, risinot jautājumu

par to, vai pastāv iepriekš konstatētie kopīgie elementi. Arī

citos gadījumos tas, ka persona iepriekš saņēmusi vienu sociālo

pakalpojumu, neietekmē faktu, ka persona ir sociāli apdrošināta

un tiesīga saņemt citu pakalpojumu. Piemēram, fakts, ka persona

saņēmusi sociālo maksājumu sakarā ar pārejošu darbnespēju,

neliedz tai vēlāk saņemt invaliditātes pensiju

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 9. punktu).

Tādējādi tas, ka viena personu grupa

pirms 1. vai 2. grupas invaliditātes noteikšanas ir

saņēmusi, bet otra nav saņēmusi 3. grupas invaliditātes

pensiju, neliedz šīs personu grupas salīdzināt.

12.4. Līdz ar to secināms, ka abām izskatāmajā lietā

salīdzinātajām personu grupām ir šādi kopīgi elementi:

1) tās ir personas, kam noteikta invaliditāte, turklāt

abos gadījumos 2. grupas invaliditāte;

2) 2.grupas invaliditāte personām ir noteikta pēc

1997. gada 1. janvāra;

3) personas laikā pēc 1997. gada 1.janvāra ir

strādājušas un bijušas pakļautas valsts obligātajai sociālajai

apdrošināšanai, proti, veikušas sociālās iemaksas (tostarp

iemaksas invaliditātes apdrošināšanai).