14. pants

Secinot, ka attieksme pret personām, kuras atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir atšķirīga, Satversmes

tiesai jāizvērtē, vai šāda atšķirīga attieksme ir attaisnojama,

proti, vai tā noteikta ar leģitīmu mērķi un vai tā atbilst

samērīguma principam (sk. šā sprieduma

11. punktu).

14.1. Pienākums norādīt un pamatot pamattiesību

ierobežojuma vai atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes

tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 12.2. punktu). Saeima atbildes

rakstā šādu mērķi nav norādījusi.

Tomēr Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka nevajadzētu

veidoties tādai situācijai, ka persona pēc invaliditātes

iegūšanas turpina strādāt un veic sociālās iemaksas no lielākas

algas nekā pirms tam, jo sakarā ar invaliditātes iegūšanu

personas darbspējām būtu jāsamazinās (sk. lietas

materiālu 104. lpp.). Savukārt no Labklājības

ministrijas norādītā izriet, ka apstrīdētā norma parasti

nodrošina personām lielāku invaliditātes pensijas apmēru, nekā

tas būtu tad, ja 2. grupas invaliditātes pensijas

aprēķināšanā tiktu ņemtas vērā konkrētas apdrošinātās personas

sociālās iemaksas pēdējos gados, kad persona ar 3. grupas

invaliditāti strādāja, iespējams, nepilnu darba laiku vai

vieglāku darbu (sk. lietas materiālu 121. un

122. lpp.).

Tādējādi var secināt, ka apstrīdētās normas mērķis ir

aizsargāt tādu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām

pēc invaliditātes noteikšanas turpinot strādāt ienākumi ir mazāki

nekā līdz invaliditātes iegūšanai, proti, mērķis ir nodrošināt,

lai šo personu ienākumi pensijas pārrēķināšanas gadījumā

nesamazinātos.

Līdz ar to apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību aizsardzība.

14.2. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību

norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:

1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo

mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša,

tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

14.3. No Saeimas, Labklājības ministrijas un VSAA

sniegtās informācijas izriet, ka vairumā gadījumu apstrīdētā

norma leģitīmo mērķi sasniedz. Proti, personām, kuras sakarā ar

invaliditātes iegūšanu ir pilnībā vai daļēji zaudējušas

darbspējas, parasti ir apgrūtināta iespēja saglabāt tādus pašus

ienākumus kā pirms invaliditātes iegūšanas. Pat tad, ja šīs

personas turpina strādāt, to veiktās sociālās iemaksas parasti ir

mazākas, nekā bija pirms invaliditātes iegūšanas, un, pārrēķinot

šīm personām invaliditātes pensiju, tās apmērs būtu jāsamazina

(sk. lietas materiālu 103., 104., 121. un

122.lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma, saskaņā ar kuru

pensijas pārrēķina gadījumā ir paredzēts ņemt vērā nevis personas

veiktās sociālās iemaksas, bet gan uzkrāto apdrošināšanas stāžu,

nodrošina to, ka šādu personu ienākumi nesamazinās.

Satversmes tiesa atzinusi, ka sociālo tiesību jomā likumdevējs

ir tiesīgs vadīties no prezumpcijas par darbspēju zaudējuma

apmēra un ienākumu zaudējuma apmēra savstarpējo saistību. Ja

ienākumus aizstājošs sociālais maksājums netiek paredzēts

personām, kuru darbspēju zaudējums ir mazāks par noteiktu apmēru,

tiek prezumēts, ka persona ir spējīga nopelnīt sev pietiekamu

iztiku. Šāda prezumpcija nav pretrunā ar Satversmi. Saskaņā ar šo

prezumpciju ienākumus aizstājošais sociālais maksājums nav vērsts

uz visu to vajadzību apmierināšanu, kādas personai rodas sakarā

ar attiecīgo sociālo risku (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-17-01 10.4. un 11. punktu).

Tomēr Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka faktiski konkrēta

apmēra darbspēju zaudējums pats par sevi vēl nenozīmē, ka

personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu

zaudējums, vai arī otrādi - darbspēju saglabāšanās konkrētā

apmērā pati par sevi vēl nenozīmē, ka personai arī turpmāk būs

iespējams gūt ienākumus tieši tādā pašā apmērā kā agrāk. Turklāt

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tas, vai

personas, kas saņem sociālos pakalpojumus, atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, galvenokārt

izšķirams nevis pēc formālajām pazīmēm, bet gan izvērtējot

mērķus, kuru labad ar attiecīgo sociālo risku saistītais

sociālais maksājums noteikts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2006. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-07-01 15. punktu, 2010. gada

2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01

8.2. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma

lietā Nr. 2009-44-01 14. punktu).

Kā tas izriet gan no izskatāmās lietas materiāliem, gan arī no

pieaicināto personu viedokļiem, prezumpcija, ka, personai

iegūstot 3. grupas invaliditāti, tās alga noteikti kļūs

mazāka, ne vienmēr apstiprinās. Izskatāmajā lietā konkrētā

persona ar 3. grupas invaliditāti spēja uzsākt profesionālo

karjeru un ilgu laiku to sekmīgi turpināt, turklāt sasniedzot

tādu ienākumu līmeni, kas ievērojami pārsniedza ienākumus pirms

3. grupas invaliditātes noteikšanas. Savukārt pēc tam, kad

šai personai tika noteikta 2. grupas invaliditāte, tā savu

profesionālo karjeru turpināt vairs nevarēja.

Taču, piemērojot apstrīdēto normu konkrētās personas

situācijā, tai netiek nodrošināta pēc iespējas mazāka ienākumu

krišanās sakarā ar 2. grupas invaliditātes iegūšanu, jo,

saskaņā ar apstrīdēto normu pārrēķinot invaliditātes pensiju

personām, kurām invaliditātes grupa mainās no vieglākas uz

smagāku, formāli tiek izmantota tāda pati aprēķina formula kā

apdrošināšanas stāža papildināšanas gadījumā, neņemot vērā šo

personu veiktās sociālās iemaksas.

Līdz ar to tādos gadījumos kā

izskatāmajā lietā izvērtējamais apstrīdētā norma savu leģitīmo

mērķi nesasniedz, un atšķirīgā attieksme pret salīdzināmajām

personu grupām nav attaisnojama. Tātad apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.