14. pants

1Secinot, ka attieksme pret personām, kuras atrodas

2vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir atšķirīga, Satversmes

3tiesai jāizvērtē, vai šāda atšķirīga attieksme ir attaisnojama,

4proti, vai tā noteikta ar leģitīmu mērķi un vai tā atbilst

5samērīguma principam (sk. šā sprieduma

611. punktu).

714.1. Pienākums norādīt un pamatot pamattiesību

8ierobežojuma vai atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes

9tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

10konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk. Satversmes tiesas

112010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

12Nr. 2010-01-01 12.2. punktu). Saeima atbildes

13rakstā šādu mērķi nav norādījusi.

14Tomēr Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka nevajadzētu

15veidoties tādai situācijai, ka persona pēc invaliditātes

16iegūšanas turpina strādāt un veic sociālās iemaksas no lielākas

17algas nekā pirms tam, jo sakarā ar invaliditātes iegūšanu

18personas darbspējām būtu jāsamazinās (sk. lietas

19materiālu 104. lpp.). Savukārt no Labklājības

20ministrijas norādītā izriet, ka apstrīdētā norma parasti

21nodrošina personām lielāku invaliditātes pensijas apmēru, nekā

22tas būtu tad, ja 2. grupas invaliditātes pensijas

23aprēķināšanā tiktu ņemtas vērā konkrētas apdrošinātās personas

24sociālās iemaksas pēdējos gados, kad persona ar 3. grupas

25invaliditāti strādāja, iespējams, nepilnu darba laiku vai

26vieglāku darbu (sk. lietas materiālu 121. un

27122. lpp.).

28Tādējādi var secināt, ka apstrīdētās normas mērķis ir

29aizsargāt tādu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām

30pēc invaliditātes noteikšanas turpinot strādāt ienākumi ir mazāki

31nekā līdz invaliditātes iegūšanai, proti, mērķis ir nodrošināt,

32lai šo personu ienākumi pensijas pārrēķināšanas gadījumā

33nesamazinātos.

34Līdz ar to apstrīdētās normas

35leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību aizsardzība.

3614.2. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību

37norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:

381) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

39leģitīmā mērķa sasniegšanai;

402) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo

41mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

42intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

433) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša,

44tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda

45tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

46Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

47kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

48principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

492002. gada 19. marta sprieduma lietā

50Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

5114.3. No Saeimas, Labklājības ministrijas un VSAA

52sniegtās informācijas izriet, ka vairumā gadījumu apstrīdētā

53norma leģitīmo mērķi sasniedz. Proti, personām, kuras sakarā ar

54invaliditātes iegūšanu ir pilnībā vai daļēji zaudējušas

55darbspējas, parasti ir apgrūtināta iespēja saglabāt tādus pašus

56ienākumus kā pirms invaliditātes iegūšanas. Pat tad, ja šīs

57personas turpina strādāt, to veiktās sociālās iemaksas parasti ir

58mazākas, nekā bija pirms invaliditātes iegūšanas, un, pārrēķinot

59šīm personām invaliditātes pensiju, tās apmērs būtu jāsamazina

60(sk. lietas materiālu 103., 104., 121. un

61122.lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma, saskaņā ar kuru

62pensijas pārrēķina gadījumā ir paredzēts ņemt vērā nevis personas

63veiktās sociālās iemaksas, bet gan uzkrāto apdrošināšanas stāžu,

64nodrošina to, ka šādu personu ienākumi nesamazinās.

65Satversmes tiesa atzinusi, ka sociālo tiesību jomā likumdevējs

66ir tiesīgs vadīties no prezumpcijas par darbspēju zaudējuma

67apmēra un ienākumu zaudējuma apmēra savstarpējo saistību. Ja

68ienākumus aizstājošs sociālais maksājums netiek paredzēts

69personām, kuru darbspēju zaudējums ir mazāks par noteiktu apmēru,

70tiek prezumēts, ka persona ir spējīga nopelnīt sev pietiekamu

71iztiku. Šāda prezumpcija nav pretrunā ar Satversmi. Saskaņā ar šo

72prezumpciju ienākumus aizstājošais sociālais maksājums nav vērsts

73uz visu to vajadzību apmierināšanu, kādas personai rodas sakarā

74ar attiecīgo sociālo risku (sk. Satversmes tiesas

752010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

76Nr. 2010-17-01 10.4. un 11. punktu).

77Tomēr Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka faktiski konkrēta

78apmēra darbspēju zaudējums pats par sevi vēl nenozīmē, ka

79personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu

80zaudējums, vai arī otrādi - darbspēju saglabāšanās konkrētā

81apmērā pati par sevi vēl nenozīmē, ka personai arī turpmāk būs

82iespējams gūt ienākumus tieši tādā pašā apmērā kā agrāk. Turklāt

83Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tas, vai

84personas, kas saņem sociālos pakalpojumus, atrodas vienādos un

85pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, galvenokārt

86izšķirams nevis pēc formālajām pazīmēm, bet gan izvērtējot

87mērķus, kuru labad ar attiecīgo sociālo risku saistītais

88sociālais maksājums noteikts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

892006. gada 2. novembra sprieduma lietā

90Nr. 2006-07-01 15. punktu, 2010. gada

912. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01

928.2. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma

93lietā Nr. 2009-44-01 14. punktu).

94Kā tas izriet gan no izskatāmās lietas materiāliem, gan arī no

95pieaicināto personu viedokļiem, prezumpcija, ka, personai

96iegūstot 3. grupas invaliditāti, tās alga noteikti kļūs

97mazāka, ne vienmēr apstiprinās. Izskatāmajā lietā konkrētā

98persona ar 3. grupas invaliditāti spēja uzsākt profesionālo

99karjeru un ilgu laiku to sekmīgi turpināt, turklāt sasniedzot

100tādu ienākumu līmeni, kas ievērojami pārsniedza ienākumus pirms

1013. grupas invaliditātes noteikšanas. Savukārt pēc tam, kad

102šai personai tika noteikta 2. grupas invaliditāte, tā savu

103profesionālo karjeru turpināt vairs nevarēja.

104Taču, piemērojot apstrīdēto normu konkrētās personas

105situācijā, tai netiek nodrošināta pēc iespējas mazāka ienākumu

106krišanās sakarā ar 2. grupas invaliditātes iegūšanu, jo,

107saskaņā ar apstrīdēto normu pārrēķinot invaliditātes pensiju

108personām, kurām invaliditātes grupa mainās no vieglākas uz

109smagāku, formāli tiek izmantota tāda pati aprēķina formula kā

110apdrošināšanas stāža papildināšanas gadījumā, neņemot vērā šo

111personu veiktās sociālās iemaksas.

112Līdz ar to tādos gadījumos kā

113izskatāmajā lietā izvērtējamais apstrīdētā norma savu leģitīmo

114mērķi nesasniedz, un atšķirīgā attieksme pret salīdzināmajām

115personu grupām nav attaisnojama. Tātad apstrīdētā norma neatbilst

116Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.