1. pants

1Satversmes 109. pants

2garantē ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma,

3darbnespējas, bezdarba un citos gadījumos. Konstitucionālās

4tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā saturs ir

5noteikts likumā "Par sociālo drošību" un likumā "Par valsts

6sociālo apdrošināšanu" un konkretizēts Pensiju likumā.

7Satversmes 109. panta saturu

8vairākos spriedumos ir analizējusi Satversmes tiesa (sk.,

9piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta spriedumu lietā

10nr. 2000-08-0109 un 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā nr.

112001-02-0106).

12Pensiju likums tika izstrādāts un

13pieņemts 1995. gadā Latvijas pensiju sistēmas reformas gaitā, un

14šīs reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu un

15ekonomiski pamatotu pensiju sistēmu. Pensiju likums tika

16izstrādāts, ņemot vērā iepriekšējo piecu gadu pieredzi, kura

17liecināja, ka 1990. gada 29. novembra likums "Par valsts

18pensijām" neatbilst tirgus ekonomikas apstākļiem, nav ekonomiski

19pamatots un ar to uzņemtās saistības neatbilst pieejamiem finansu

20resursiem.

21Pensiju reformas gaitā izveidotā

22Latvijas pensiju sistēma, kuras pirmo līmeni - valsts obligāto

23nefondēto pensiju shēmu - reglamentē Pensiju likums, ir novērtēta

24pozitīvi arī starptautiskā mērogā (sk.: Kad Latvijas pensiju

25sistēmu uzskata par paraugu Eiropai // Latvijas Vēstnesis, nr.

2627, 19.02.2002.).

27Šī pensiju sistēma ir veidota kā

28apdrošināšanas sistēma - personas pensija ir atkarīga no

29nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām.

30Taču laika periodā, kad pensiju

31pieprasa arī pirms 1996. gada 1. janvāra nodarbinātās personas

32(turpmāk - pārejas periods), uz tām pensiju apdrošināšanas

33sistēma vēl pilnībā nav attiecināma - pensijas piešķiramas un

34aprēķināmas, ņemot vērā ne tikai Pensiju likuma normas, bet arī

35tā pārejas noteikumus. Tādēļ pastāv atkāpes no iepriekš minētā

36noteikuma, ka personas pensija ir atkarīga tikai no

37nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām.

38Pensiju likums noteic šādus

39priekšnoteikumus valsts vecuma pensijas piešķiršanai:

401) persona ir bijusi pakļauta

41valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai (Pensiju likuma 3.

42pants);

432) personas apdrošināšanas stāžs

44nav mazāks par 10 gadiem (Pensiju likuma 11. pants);

453) persona ir sasniegusi noteiktu

46vecumu.

47Šīs lietas ietvaros analizējams

48likumā noteiktais pensionēšanās vecums.

49Atbilstoši Pensiju likuma 11.

50pantam šis vecums ir 62 gadi, bet pārejas periodā tas ir zemāks,

51taču pakāpeniski pieaugošs (Pensiju likuma 11. pants un pārejas

52noteikumu 8. punkts).

53Likuma "Par valsts sociālo

54apdrošināšanu" 3. panta pirmajā daļā ir sniegts sociālās

55apdrošināšanas jēdziena skaidrojums:

56"Sociālā apdrošināšana ir pasākumu

57kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās

58apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar

59sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti,

60bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar

61arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli

62apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi."

63Taču šī panta daļa ir tulkojama

64kopsakarā ar Pensiju likuma 11. pantu, kas nosaka pensionēšanās

65vecumu.

66Tā kā pensiju sistēmas pirmais

67līmenis ir veidots kā sociālās apdrošināšanas sistēma, tad

68noteikta vecuma sasniegšana nozīmē sociālā riska jeb

69apdrošināšanas gadījuma iestāšanos, kas personai dod tiesības

70saņemt likumā paredzēto palīdzību. Pensiju apdrošināšana no

71citiem sociālās apdrošināšanas veidiem atšķiras ar savu īpatnējo

72sociālo risku, jo tikai šajā apdrošināšanas veidā nelabvēlīgā

73notikuma, proti, darbaspēju zaudēšanas, laiks tiek prezumēts.

74Likumdevēja kompetencē ir izvēlēties šo noteikto vecumu, ar kura

75sasniegšanu tiek pieņemts, ka persona kļuvusi darba nespējīga un

76līdz ar to var pretendēt uz pensiju budžeta izmaksu - vecuma

77pensiju. Taču pēc tam, kad šī izvēle ir notikusi un likumā ir

78nostiprināts noteikts pensionēšanās vecums (apdrošināšanas

79gadījums), papildu apstiprinājumi personas darbspēju zudumam

80vairs nav nepieciešami. Minētais neizslēdz likumdevēja tiesības

81lemt par cita pensionēšanās vecuma noteikšanu likumā.

82Ja trīs iepriekš minētie

83priekšnoteikumi iestājušies, persona ir tiesīga pieprasīt vecuma

84pensiju. Tā personai tiek piešķirta uz mūžu, sākot ar dienu, kad

85radušās tiesības uz pensiju (Pensiju likuma 28. un 30. pants).

86Nekādi citi priekšnosacījumi, ierobežojumi, piemēram,

87nodarbinātības tiesisko attiecību izbeigšana vai ienākumu reāla

88zaudēšana, vecuma pensijas pieprasīšanai un piešķiršanai Pensiju

89likumā nav paredzēti. To ir norādījusi arī Saeima atbildes

90rakstā, uzsverot, ka tiesības saņemt pensiju netiek saistītas ar

91faktisko aiziešanu pensijā.

92Latvijas likumdevējs, izstrādājot

93un pieņemot Pensiju likumu, nav pārņēmis to valstu pieredzi, kur

94ir ierobežotas nodarbināto pensionāru tiesības saņemt piešķirto

95pensiju. Prakse ierobežot pensiju apmēru pastāv daudzās valstīs,

96piemēram, Lietuvā, Vācijā (sk., piemēram, Lietuvas Republikas

971994. gada 18. jūlija likuma "Par valsts sociālās apdrošināšanas

98pensijām" 23. pantu). Taču, vērtējot attīstīto valstu pensiju

99sistēmas attiecībā uz pensiju izmaksu ierobežošanu

100nodarbinātajiem pensionāriem, jāņem vērā, pirmkārt, tas, ka

101pensiju sistēmas, kā arī iepriekš minētie ierobežojumi katrā

102valstī ir atšķirīgi. Otrkārt, daudzās valstīs bez valsts sociālās

103apdrošināšanas pensijām, kuru izmaksai tiek noteikti

104ierobežojumi, nodarbinātais pensionārs vienlaikus var saņemt arī

105darba devēja vai privātajos pensiju fondos uzkrātās pensijas,

106kuru apmērs netiek ierobežots. Tādējādi šo valstu pensionāru

107kopējie ienākumi nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus (sk.

108Social Security Programs Through the World - 1999: SSA

109Publication No. 13-11805 / Social Security Administration,

110Washington, 1999).

111Turpretim Latvijā privātie pensiju

112fondi darbojas tikai dažus gadus, un lielākajai daļai pašreizējo

113nodarbināto pensionāru ienākumu avots ir tikai valsts vecuma

114pensija, kā arī darba samaksa.

115Izmaksājamo pensiju apmēra

116samazināšanu, pastāvot sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmai,

117pieļauj arī starptautisko tiesību akti, piemēram, Starptautiskās

118darba organizācijas 1952. gada konvencijas nr. 102 "Konvencija

119par sociālās nodrošināšanas minimālajām normām" 26. pants un

120Eiropas Padomes Sociālās drošības kodeksa 26. pants. Šos

121starptautiskos tiesību aktus Latvija nav ratificējusi.

122Pensiju likumā ir noteikta arī

123vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība. Pensijas apmērs ir

124atkarīgs ne tikai no plānotā vecuma pensijas izmaksas laika

125posma, bet arī no katras personas pensijas kapitāla, t.i., no

126personiskajā kontā reģistrētās apdrošināšanas iemaksu summas

127(Pensiju likuma 12. pants un pārejas noteikumu 13. punkts). Tātad

128katrai personai piešķirtās pensijas apmērs ir atšķirīgs,

129individuāli noteikts, ņemot vērā arī tās nodarbinātības ilgumu

130(apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātie nodarbinātības

131periodi) un ienākumus (apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras

132izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas).

133Nepamatots ir M. Draudiņa

134apgalvojums, ka pensijas kapitāls, no kura tika aprēķināta

135pensija, ir viņa īpašums. Pārejas periodā vecuma pensijas tiek

136aprēķinātas ne tikai pēc Pensiju likuma 12. panta, bet arī

137ievērojot pārejas noteikumu 13. punktu. Tādējādi pensiju

138aprēķināšanā tiek ņemts vērā ne tikai pensijas kapitāls, kas

139reģistrēts no 1996. gada 1. janvāra un atbilst personas veiktajām

140(par to veiktajām) iemaksām, bet arī sākuma kapitāls. Tas

141savukārt tiek noteikts par nodarbinātības periodu līdz 1995. gada

14231. decembrim, ņemot vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu

143algu par citu, vēlāku laika periodu - no 1996. gada līdz 2000.

144gadam (atkarībā no pensionēšanās gada). Līdz ar to acīmredzams,

145ka aprēķinātā pensija kopumā nav adekvāta personas individuālajam

146ieguldījumam visā nodarbinātības periodā (sk. Satversmes

147tiesas 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā nr.

1482001-02-0106).

149Tādējādi

150likumdevējs, veicot pensiju reformu un izvērtējot valsts

151ekonomiskās iespējas un materiālo resursu esamību, ir noteicis

152tiesību uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā izmantošanas

153priekšnoteikumus. Šādi izveidotā pensiju sistēma līdz 1998. gadam

154nodrošināja pat pensiju budžeta līdzekļu pārpalikumu.

1552. 1999. gada sākumā stājās

156spēkā Pensiju likuma grozījumi, kuru izpildes rezultātā pensiju

157budžetā radās ievērojams deficīts (sk. Labklājības ministrijas

158Sociālo ziņojumu 2000, Rīga, 2000; Labklājības ministrijas

159Sociālo ziņojumu 2001, Rīga, 2001).

160Nolūkā samazināt pensiju budžeta

161izdevumus Saeima vispirms 1999. gada 5. augustā un pēc tam vēl 4.

162novembrī grozīja Pensiju likumu, paredzot vairākus pasākumus.

163Tādējādi šā likuma pārejas noteikumi tika papildināti arī ar

164apstrīdēto normu, kas paredzēja nodarbinātajiem pensionāriem

165turpmākos piecus gadus ierobežot izmaksājamo pensiju.

166Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

167atbildes rakstā norādītajam un Saeimas pārstāvja teiktajam tiesas

168sēdē, proti, ka sociālo tiesību realizācija vispirms ir atkarīga

169no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem

170resursiem.

171Taču, ja likumdevējs, izmantojot

172savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā

173arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis

174sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos,

175tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību

176realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt

177šīs savas tiesības tiesā.

178Pensiju likuma normas, kas

179reglamentē vecuma pensijas piešķiršanas un aprēķināšanas

180priekšnoteikumus, ir palikušas nemainīgas, tās atbilst izveidotās

181pensiju (apdrošināšanas) sistēmas būtībai un nav apšaubītas arī

182no likumdevēja puses. Turpretim apstrīdētā norma ir ietverta

183pārejas noteikumos, un tās darbība ierobežota laikā. Tas liecina,

184ka šajā normā paredzētais pasākums, kura mērķis ir atrisināt

185radušās finansiālās problēmas, ir izņēmums no izveidotās

186sistēmas.

187Tādējādi,

188ierobežojot personas tiesības saņemt likumā noteiktā kārtībā

189piešķirto pensiju, apstrīdētā norma sašaurina Satversmes 109.

190pantā garantētās un Pensiju likumā konkretizētās tiesības uz

191sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā.