1. pants

Satversmes 109. pants

garantē ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma,

darbnespējas, bezdarba un citos gadījumos. Konstitucionālās

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā saturs ir

noteikts likumā "Par sociālo drošību" un likumā "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" un konkretizēts Pensiju likumā.

Satversmes 109. panta saturu

vairākos spriedumos ir analizējusi Satversmes tiesa (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta spriedumu lietā

nr. 2000-08-0109 un 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā nr.

2001-02-0106).

Pensiju likums tika izstrādāts un

pieņemts 1995. gadā Latvijas pensiju sistēmas reformas gaitā, un

šīs reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu un

ekonomiski pamatotu pensiju sistēmu. Pensiju likums tika

izstrādāts, ņemot vērā iepriekšējo piecu gadu pieredzi, kura

liecināja, ka 1990. gada 29. novembra likums "Par valsts

pensijām" neatbilst tirgus ekonomikas apstākļiem, nav ekonomiski

pamatots un ar to uzņemtās saistības neatbilst pieejamiem finansu

resursiem.

Pensiju reformas gaitā izveidotā

Latvijas pensiju sistēma, kuras pirmo līmeni - valsts obligāto

nefondēto pensiju shēmu - reglamentē Pensiju likums, ir novērtēta

pozitīvi arī starptautiskā mērogā (sk.: Kad Latvijas pensiju

sistēmu uzskata par paraugu Eiropai // Latvijas Vēstnesis, nr.

27, 19.02.2002.).

Šī pensiju sistēma ir veidota kā

apdrošināšanas sistēma - personas pensija ir atkarīga no

nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām.

Taču laika periodā, kad pensiju

pieprasa arī pirms 1996. gada 1. janvāra nodarbinātās personas

(turpmāk - pārejas periods), uz tām pensiju apdrošināšanas

sistēma vēl pilnībā nav attiecināma - pensijas piešķiramas un

aprēķināmas, ņemot vērā ne tikai Pensiju likuma normas, bet arī

tā pārejas noteikumus. Tādēļ pastāv atkāpes no iepriekš minētā

noteikuma, ka personas pensija ir atkarīga tikai no

nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām.

Pensiju likums noteic šādus

priekšnoteikumus valsts vecuma pensijas piešķiršanai:

1) persona ir bijusi pakļauta

valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai (Pensiju likuma 3.

pants);

2) personas apdrošināšanas stāžs

nav mazāks par 10 gadiem (Pensiju likuma 11. pants);

3) persona ir sasniegusi noteiktu

vecumu.

Šīs lietas ietvaros analizējams

likumā noteiktais pensionēšanās vecums.

Atbilstoši Pensiju likuma 11.

pantam šis vecums ir 62 gadi, bet pārejas periodā tas ir zemāks,

taču pakāpeniski pieaugošs (Pensiju likuma 11. pants un pārejas

noteikumu 8. punkts).

Likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 3. panta pirmajā daļā ir sniegts sociālās

apdrošināšanas jēdziena skaidrojums:

"Sociālā apdrošināšana ir pasākumu

kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās

apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar

sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti,

bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar

arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli

apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi."

Taču šī panta daļa ir tulkojama

kopsakarā ar Pensiju likuma 11. pantu, kas nosaka pensionēšanās

vecumu.

Tā kā pensiju sistēmas pirmais

līmenis ir veidots kā sociālās apdrošināšanas sistēma, tad

noteikta vecuma sasniegšana nozīmē sociālā riska jeb

apdrošināšanas gadījuma iestāšanos, kas personai dod tiesības

saņemt likumā paredzēto palīdzību. Pensiju apdrošināšana no

citiem sociālās apdrošināšanas veidiem atšķiras ar savu īpatnējo

sociālo risku, jo tikai šajā apdrošināšanas veidā nelabvēlīgā

notikuma, proti, darbaspēju zaudēšanas, laiks tiek prezumēts.

Likumdevēja kompetencē ir izvēlēties šo noteikto vecumu, ar kura

sasniegšanu tiek pieņemts, ka persona kļuvusi darba nespējīga un

līdz ar to var pretendēt uz pensiju budžeta izmaksu - vecuma

pensiju. Taču pēc tam, kad šī izvēle ir notikusi un likumā ir

nostiprināts noteikts pensionēšanās vecums (apdrošināšanas

gadījums), papildu apstiprinājumi personas darbspēju zudumam

vairs nav nepieciešami. Minētais neizslēdz likumdevēja tiesības

lemt par cita pensionēšanās vecuma noteikšanu likumā.

Ja trīs iepriekš minētie

priekšnoteikumi iestājušies, persona ir tiesīga pieprasīt vecuma

pensiju. Tā personai tiek piešķirta uz mūžu, sākot ar dienu, kad

radušās tiesības uz pensiju (Pensiju likuma 28. un 30. pants).

Nekādi citi priekšnosacījumi, ierobežojumi, piemēram,

nodarbinātības tiesisko attiecību izbeigšana vai ienākumu reāla

zaudēšana, vecuma pensijas pieprasīšanai un piešķiršanai Pensiju

likumā nav paredzēti. To ir norādījusi arī Saeima atbildes

rakstā, uzsverot, ka tiesības saņemt pensiju netiek saistītas ar

faktisko aiziešanu pensijā.

Latvijas likumdevējs, izstrādājot

un pieņemot Pensiju likumu, nav pārņēmis to valstu pieredzi, kur

ir ierobežotas nodarbināto pensionāru tiesības saņemt piešķirto

pensiju. Prakse ierobežot pensiju apmēru pastāv daudzās valstīs,

piemēram, Lietuvā, Vācijā (sk., piemēram, Lietuvas Republikas

1994. gada 18. jūlija likuma "Par valsts sociālās apdrošināšanas

pensijām" 23. pantu). Taču, vērtējot attīstīto valstu pensiju

sistēmas attiecībā uz pensiju izmaksu ierobežošanu

nodarbinātajiem pensionāriem, jāņem vērā, pirmkārt, tas, ka

pensiju sistēmas, kā arī iepriekš minētie ierobežojumi katrā

valstī ir atšķirīgi. Otrkārt, daudzās valstīs bez valsts sociālās

apdrošināšanas pensijām, kuru izmaksai tiek noteikti

ierobežojumi, nodarbinātais pensionārs vienlaikus var saņemt arī

darba devēja vai privātajos pensiju fondos uzkrātās pensijas,

kuru apmērs netiek ierobežots. Tādējādi šo valstu pensionāru

kopējie ienākumi nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus (sk.

Social Security Programs Through the World - 1999: SSA

Publication No. 13-11805 / Social Security Administration,

Washington, 1999).

Turpretim Latvijā privātie pensiju

fondi darbojas tikai dažus gadus, un lielākajai daļai pašreizējo

nodarbināto pensionāru ienākumu avots ir tikai valsts vecuma

pensija, kā arī darba samaksa.

Izmaksājamo pensiju apmēra

samazināšanu, pastāvot sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmai,

pieļauj arī starptautisko tiesību akti, piemēram, Starptautiskās

darba organizācijas 1952. gada konvencijas nr. 102 "Konvencija

par sociālās nodrošināšanas minimālajām normām" 26. pants un

Eiropas Padomes Sociālās drošības kodeksa 26. pants. Šos

starptautiskos tiesību aktus Latvija nav ratificējusi.

Pensiju likumā ir noteikta arī

vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība. Pensijas apmērs ir

atkarīgs ne tikai no plānotā vecuma pensijas izmaksas laika

posma, bet arī no katras personas pensijas kapitāla, t.i., no

personiskajā kontā reģistrētās apdrošināšanas iemaksu summas

(Pensiju likuma 12. pants un pārejas noteikumu 13. punkts). Tātad

katrai personai piešķirtās pensijas apmērs ir atšķirīgs,

individuāli noteikts, ņemot vērā arī tās nodarbinātības ilgumu

(apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātie nodarbinātības

periodi) un ienākumus (apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras

izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas).

Nepamatots ir M. Draudiņa

apgalvojums, ka pensijas kapitāls, no kura tika aprēķināta

pensija, ir viņa īpašums. Pārejas periodā vecuma pensijas tiek

aprēķinātas ne tikai pēc Pensiju likuma 12. panta, bet arī

ievērojot pārejas noteikumu 13. punktu. Tādējādi pensiju

aprēķināšanā tiek ņemts vērā ne tikai pensijas kapitāls, kas

reģistrēts no 1996. gada 1. janvāra un atbilst personas veiktajām

(par to veiktajām) iemaksām, bet arī sākuma kapitāls. Tas

savukārt tiek noteikts par nodarbinātības periodu līdz 1995. gada

31. decembrim, ņemot vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu

algu par citu, vēlāku laika periodu - no 1996. gada līdz 2000.

gadam (atkarībā no pensionēšanās gada). Līdz ar to acīmredzams,

ka aprēķinātā pensija kopumā nav adekvāta personas individuālajam

ieguldījumam visā nodarbinātības periodā (sk. Satversmes

tiesas 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā nr.

2001-02-0106).

Tādējādi

likumdevējs, veicot pensiju reformu un izvērtējot valsts

ekonomiskās iespējas un materiālo resursu esamību, ir noteicis

tiesību uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā izmantošanas

priekšnoteikumus. Šādi izveidotā pensiju sistēma līdz 1998. gadam

nodrošināja pat pensiju budžeta līdzekļu pārpalikumu.

2. 1999. gada sākumā stājās

spēkā Pensiju likuma grozījumi, kuru izpildes rezultātā pensiju

budžetā radās ievērojams deficīts (sk. Labklājības ministrijas

Sociālo ziņojumu 2000, Rīga, 2000; Labklājības ministrijas

Sociālo ziņojumu 2001, Rīga, 2001).

Nolūkā samazināt pensiju budžeta

izdevumus Saeima vispirms 1999. gada 5. augustā un pēc tam vēl 4.

novembrī grozīja Pensiju likumu, paredzot vairākus pasākumus.

Tādējādi šā likuma pārejas noteikumi tika papildināti arī ar

apstrīdēto normu, kas paredzēja nodarbinātajiem pensionāriem

turpmākos piecus gadus ierobežot izmaksājamo pensiju.

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

atbildes rakstā norādītajam un Saeimas pārstāvja teiktajam tiesas

sēdē, proti, ka sociālo tiesību realizācija vispirms ir atkarīga

no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem

resursiem.

Taču, ja likumdevējs, izmantojot

savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā

arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis

sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos,

tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību

realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt

šīs savas tiesības tiesā.

Pensiju likuma normas, kas

reglamentē vecuma pensijas piešķiršanas un aprēķināšanas

priekšnoteikumus, ir palikušas nemainīgas, tās atbilst izveidotās

pensiju (apdrošināšanas) sistēmas būtībai un nav apšaubītas arī

no likumdevēja puses. Turpretim apstrīdētā norma ir ietverta

pārejas noteikumos, un tās darbība ierobežota laikā. Tas liecina,

ka šajā normā paredzētais pasākums, kura mērķis ir atrisināt

radušās finansiālās problēmas, ir izņēmums no izveidotās

sistēmas.

Tādējādi,

ierobežojot personas tiesības saņemt likumā noteiktā kārtībā

piešķirto pensiju, apstrīdētā norma sašaurina Satversmes 109.

pantā garantētās un Pensiju likumā konkretizētās tiesības uz

sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā.