3. pants

1Ja likumdevēja lēmumi

2aizskar indivīda tiesības un likumiskās intereses, tad ir

3jāizvērtē, vai tie atbilst tiesiskas valsts principiem.

4No Satversmes 1. pantā ietvertā

5demokrātiskās republikas jēdziena izriet virkne tiesiskas valsts

6principu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principi [sk.

7Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta spriedumu lietā nr.

804-05(97), 1999. gada 1. oktobra spriedumu lietā nr. 03-05(99),

92000. gada 24. marta spriedumu lietā nr. 04-07(99)].

103.1. Samērīguma princips

11noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

12likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp

13personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai

14likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam,

15jānoskaidro:

16pirmkārt, vai likumdevēja lietotie

17līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai;

18otrkārt, vai šāda rīcība ir

19nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda

20tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

21līdzekļiem;

22treškārt, vai likumdevēja darbība

23ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūs

24sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

25interesēm nodarīto zaudējumu.

26Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

27atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā

28neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska.

293.1.1. 1999. gadā valsts

30pensiju budžetā radās deficīts 57,6 miljonu latu apmērā (sk.

31lietai pievienoto Latvijas Republikas Labklājības ministrijas

322002. gada 18. februāra vēstuli nr. 01-11/S-360), kas

33nopietni apdraudēja pensiju izmaksas vispār, tādēļ bija jāveic

34pasākumi deficīta samazināšanai un visas pensiju sistēmas

35stabilizēšanai. Kā norādījusi Saeima atbildes rakstā, viena no

36valdības piedāvātajām iespējām bija samazināt izmaksājamās

37pensijas apmēru tiem pensionāriem, kuri turpina strādāt (saglabā

38sociāli apdrošināmās personas statusu).

39Saeima šo priekšlikumu atbalstīja

40un 1999. gada 4. novembrī pieņēma apstrīdēto normu. Tiesas sēdē

41Saeimas pārstāvis apstiprināja, ka tās piemērošana deva 10,6

42miljonus latu lielu ietaupījumu pensiju budžetā 2000. gadā un

4310,3 - 2001. gadā, tādējādi budžeta deficīts samazinājās līdz

4429,2 miljoniem latu 2000. gadā un līdz 9,2 - 2001. gadā (sk.

452002. gada 19. februāra Satversmes tiesas sēdes stenogrammu, 31.

46lpp.).

47Tomēr ne Ministru kabinets, ne

48Saeima nav veikusi analīzi attiecībā uz to, kādas būtu

49apstrīdētās normas piemērošanas sekas, ja visi nodarbinātie

50pensionāri, kuru pensijas pārsniedz 60 latus mēnesī, izbeigtu

51nodarbinātības tiesiskās attiecības un viņiem piešķirtās pensijas

52būtu jāizmaksā pilnā apjomā.

53Kā konstatējusi Valsts kontrole,

54pieņemot apstrīdēto normu, nebija paredzēti konkrēti kontroles

55mehānismi, tāpēc netiek veikta valsts uzraudzība pār to, vai

56izmaksājamās pensijas tiek ierobežotas visiem nodarbinātajiem

57pensionāriem (sk. Latvijas Republikas Valsts kontroles

582001.gada 23.augusta ziņojumu nr. 5.1-1/1676 Latvijas Republikas

59Ministru kabinetam par valsts pensiju izmaksas pareizību

60strādājošiem pensionāriem bezpeļņas organizācijā valsts akciju

61sabiedrībā "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra"). Līdz

62ar to nav nodrošinātaapstrīdētās normas vienāda un efektīva

63piemērošana.

64Izvērtējot likumdevēja lietoto

65līdzekļu piemērotību nepieciešamā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā

66arī apstākļi, kas izraisīja pensiju budžeta deficītu 1999. gadā.

67Izskatot Pensiju likuma grozījumus Saeimas sēdē, deputāts Andrejs

68Požarnovs norādīja, ka " … tiek izlabotas visas tās normas, tie

69nepārdomātie balsojumi, kas tika sabalsoti četru gadu laikā"

70(Saeimas 1999. gada 14. oktobra sēdes stenogramma).

71Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

72atzina, ka pensiju budžeta deficīta iemesls bija Pensiju likuma

73grozījumi, kas tika izdarīti priekšvēlēšanu laikā. Arī sociālās

74apdrošināšanas speciālisti vairākkārt publiski atzinuši, ka

75priekšvēlēšanu laikā politiķu pieņemtu populistisku, netālredzīgu

76lēmumu dēļ bija ne tikai izlietots pensiju budžeta uzkrājums, bet

77arī radies liels šā budžeta deficīts (sk.: Citas izejas nav //

78Lauku Avīze, 14.08.1999; Par pensiju sistēmas otro līmeni //

79Latvijas Vēstnesis, nr. 46, 21.03.2001). Tādēļ ir apšaubāms,

80vai apstrīdētā norma ir piemērota nepieciešamā mērķa

81sasniegšanai.

823.1.2. 1999. gada 4.

83novembra grozījumi Pensiju likumā paredzēja vairākus pasākumus

84pensiju budžeta izdevumu samazināšanai - ne tikai izmaksājamās

85pensijas apmēra ierobežošanu nodarbinātajiem pensionāriem, bet

86arī, piemēram, pensijas vecuma pakāpenisku paaugstināšanu,

87pensijas izmaksu pārtraukšanu personām, kuras izbrauc uz

88pastāvīgu dzīvi ārvalstīs. Pēdējais ierobežojums ir atcelts ar

892001. gada 20. decembra likumu "Grozījumi likumā "Par valsts

90pensijām"".

91Tomēr pastāv arī vēl citas

92iespējas, kā iegūt līdzekļus pensiju budžeta deficīta

93samazināšanai, piemēram, nodrošinot obligāto iemaksu parādu

94aktīvāku iekasēšanu, rūpīgāk izvērtējot nodokļu maksātājiem

95(darba devējiem) piešķirtās sociālās apdrošināšanas iemaksu

96atlaides un samaksas termiņu pagarinājumus [2000. gadā kopējais

97sociālā nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds bija

98130,5 miljoni latu (sk. Labklājības ministrijas Sociālo

99ziņojumu 2001, Rīga, 2001)], ierobežojot administrēšanas

100izdevumus. Bez tam izvērtējams, vai nepastāv iespējas samazināt

101aizņēmumu (kredītu) procentu likmes un maksājumus par nodokļu

102administrēšanu, kas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai

103jāmaksā citām valsts institūcijām (Valsts kasei, Valsts ieņēmumu

104dienestam). Turklāt Saeimas deputāti, apspriežot Pensiju likuma

105grozījumus, arī apstrīdēto normu, ir izteikuši līdzīgus

106priekšlikumus par papildu līdzekļu iegūšanu pensiju budžetā

107(sk. Saeimas 1999. gada 5. augusta un 1999. gada 14. oktobra

108sēdes stenogrammu). Tāpēc Satversmes tiesa nav guvusi

109apstiprinājumu tam, ka Saeima būtu pietiekami izvērtējusi, vai

110izvirzīto mērķi nav bijis iespējams sasniegt ar citiem,

111alternatīviem līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu Satversmē

112garantētās personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, arī

113tiesības saņemt visu piešķirto vecuma pensiju.

1143.1.3. Vērtējot apstrīdētās

115normas atbilstību samērīguma principam, galvenokārt ir jāizvērtē

116likumdevēja izmantoto līdzekļu radītās sekas, t.i., vai tiesību

117normas piemērošana nenodara indivīda tiesībām un likumiskajām

118interesēm lielākus zaudējumus nekā iegūst sabiedrība. Bez tam ir

119jāizvērtē šādas tiesību normas ietekme uz ikvienu personu, kuras

120intereses tā aizskar.

121No vienas puses, pamatots ir

122Saeimas pārstāvja uzskats, ka apstrīdētā norma, tāpat kā pārējie

123pasākumi pensiju budžeta izdevumu samazināšanai, ko paredzēja

1241999. gada 4. novembra grozījumi Pensiju likumā, pieņemta visu

125pensionāru interesēs. "Ja šādi pasākumi nebūtu veikti, valstij

126nāktos atgriezties pie tās pensiju sistēmas, kas bija pirms tam,

127kad visiem ir vienādas pensijas, un acīmredzot valsts vairs

128nespētu pildīt tās finansiālās saistības, ko paredz šis likums,

129un nekas cits neatliktu kā mainīt šo pensiju sistēmu un

130atteikties no tās" (Satversmes tiesas 2002. gada 19. februāra

131sēdes stenogramma, 29. lpp.).

132Pensiju sistēmas pirmais līmenis

133(valsts obligātā nefondēto pensiju shēma) ir veidots sociālās

134apdrošināšanas sistēmas ietvaros. Tas darbojas pēc solidaritātes

135principa. Šajā gadījumā vecuma pensijām var izmantot tikai

136pensiju budžetā esošos līdzekļus. Ja līdzekļu pensiju budžetā

137nav, nav arī iespējams izmaksāt pensijas. Tādējādi sabiedrības

138vienas daļas - pensijas saņēmēju - interesēs ir sabalansēt

139pensiju budžeta izdevumus ar ieņēmumiem un nepieļaut šā budžeta

140līdzekļu pārtēriņu.

141No otras puses, ir jāizvērtē arī

142tas, ko apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā zaudē

143nodarbinātie pensionāri.

144Saeima, nosakot ierobežojumus

145nodarbinātajiem pensionāriem, apstrīdētajā normā nav ietvērusi

146kritēriju, kurš atrodams starptautiskajos tiesību aktos un pēc

147kura vadās vairums Eiropas valstu. Proti - pensijas apmērs tiek

148ierobežots, ņemot vērā pensionāra nodarbinātības ienākumus.

149Latvijas likumdevējs izvēlējies citu kritēriju - pensionāra

150atrašanos obligāti sociāli apdrošināmās personas (darba ņēmēja

151vai pašnodarbinātā) statusā - neatkarīgi no citu ienākumu

152esamības un apmēra. Tādējādi, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

153piešķirtās pensijas apmērs tiek samazināts pat tad, ja, pirmkārt,

154pensionārs no savas nodarbošanās ienākumus faktiski negūst,

155piemēram, atrodas atvaļinājumā bez darba algas saglabāšanas vai

156ir atteicies no darba samaksas, vai, otrkārt, viņa nopelnītā

157darba samaksa ir mazāka par neizmaksāto pensijas daļu. Šādā

158situācijā bija nonācis V. Eglītis, kuram piešķirta pensija 230

159latu apmērā. Ja V. Eglītis turpinātu strādāt, saņemot algu 120

160latu mēnesī, viņa kopējie ienākumi (alga un ierobežotā pensija)

161būtu 180 latu.

162Bez tam no lietai pievienotajiem

163pensionāres Intas Sirmaces iesniegtajiem materiāliem redzams, ka

164viņa, pēc pensijas piešķiršanas turpinot pildīt pagasta deputātes

165pienākumus, gada laikā zaudējusi 400 latus. Pagasta deputātes

166mēneša atalgojums nav pārsniedzis 9 latus, tāpēc viņa no tā

167atteikusies. Taču, neraugoties uz to, viņai piešķirtās pensijas

168(110 latu) izmaksa tikusi ierobežota līdz 60 latiem mēnesī.

169Tādējādi apstrīdētā norma ir

170acīmredzami netaisnīga pret to pensionāru daļu, kuru

171nodarbinātības ienākumi nepārsniedz pensijas neizmaksājamo

172daļu.

173Sociālās drošības pasākumiem ir ne

174tikai ekonomiskā funkcija - aizstāt ienākumu zudumu, bet arī

175sociālā funkcija - nodrošināt indivīdu iespējas saglabāt

176pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

177Apstrīdētā norma piespiež

178nodarbinātos pensionārus izvēlēties - vai nu saņemt pilnu

179pensiju, vai arī turpināt strādāt. Tas savukārt nonāk pretrunā ar

180pensijas vecumu sasniegušu personu tiesībām iesaistīties

181sabiedriskajā dzīvē. Jau 1990. gada 4. maijā pieņemtās

182deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8.

183punktā tika noteikts, ka valsts apņēmusies garantēt Latvijas

184Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem politiskās,

185ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kuras atbilst

186vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Eiropas

187Sociālās hartas 1988. gada papildprotokola 4. pantā ir noteikts,

188ka līgumslēdzējas puses apņemas ļaut gados vecākiem cilvēkiem,

189cik ilgi vien iespējams, palikt pilntiesīgiem sabiedrības

190locekļiem, izmantojot līdzekļus, kas ļautu tiem atbilstoši dzīvot

191un aktīvi piedalīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.

192Kaut arī Latvija šo papildprotokolu pagaidām vēl nav

193ratificējusi, tajā iekļautie starptautiski atzītie principi

194Latvijai jāievēro kā galvenās vadlīnijas cilvēku sociālo tiesību

195aizsardzībā.

196Līdzīga rakstura normas atrodamas

197arī citos starptautiskajos dokumentos. Tā vecāku personu, arī

198pensionāru, sabiedriskās dzīves nodrošināšanu paredz Apvienoto

199Nāciju Principi vecākām personām. Šo principu 7. punkts noteic:

200"Vecākiem cilvēkiem nepieciešama iespēja būt sabiedriski

201aktīviem, jāpiedalās tās politikas veidošanā un īstenošanā, kas

202var ietekmēt viņu dzīves līmeni, jāļauj likt lietā iegūtās

203zināšanas un prasmes, nodot tās jaunākām paaudzēm." Savukārt šo

204principu 2. punkts paredz nodrošināt vecākām personām iespēju

205strādāt vai gūt ienākumus kādā citā veidā (sk. Apvienoto

206Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1991. gada 16. decembra

207direktīvu nr. A/RES/46/91).

208Arī 1995. gadā Kopenhāgenā

209notikušajā pasaules 117 valstu vadītāju sanāksmē par sociālās

210attīstības jautājumiem pieņemtajā noslēguma dokumentā,

211atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Principiem vecākām personām,

212vēlreiz tika uzsvērta nepieciešamība nodrošināt, lai vecāki

213cilvēki varētu palielināt savu ieguldījumu sabiedrībā un viņiem

214tajā būtu pilnvērtīga loma. Sanāksmes noslēguma dokumentu ir

215parakstījis arī Latvijas prezidents (sk.: Kopenhāgenas

216deklarācija un darbības programma, Rīga, 1996).

217Savukārt Eiropas Savienības

218Pamattiesību hartas 25. pants noteic, ka "Savienība atzīst un

219ievēro vecākās paaudzes personu tiesības uz cilvēka cienīgu un

220neatkarīgu dzīvi un līdzdalību sabiedriskajā un kultūras dzīvē"

221(Vildbergs H. J., Feldhūne G. Salīdzinošās konstitucionālās

222tiesības. Rīga: Latvijas Universitāte, 2001, 92. lpp.). Harta

223parakstīta Nicā 2000. gada 7. decembrī.

224Apstrīdētā norma rada gluži

225pretējas sekas - tā ierobežo nodarbināto pensionāru iespējas

226iesaistīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē. To

227apstiprina arī toreizējā labklājības ministra Roberta Jurdža

228viedoklis. Uz jautājumu par ekonomisko efektu, ko dos liegums

229nodarbinātajiem pensionāriem saņemt algu vienlaikus ar pensiju,

230viņš norādīja, ka "mainīsies situācija darba tirgū - atbrīvosies

231darba vietas jaunajiem darbiniekiem …" (Pilsētniece L. Mūsu

232visu kopējā rūpe tomēr ir: gan pensionāru, gan tautas, gan valsts

233dzīve // Latvijas Vēstnesis, nr. 251/252, 10.08.1999).

234Neraugoties uz to, ka apstrīdētās

235normas darbība ir ierobežota laikā, faktiski tās radītās sekas

236var būt paliekošas. Piemēram, ja nodarbinātais pensionārs pēc

237apstrīdētās normas spēkā stāšanās uzsaka darba līgumu, lai

238saņemtu visu piešķirto pensiju, tad ir apšaubāms, vai pēc pāris

239gadiem, kad apstrīdētā norma zaudēs spēku, viņam būs iespēja

240atgriezties darba tirgū.

241Tādējādi

242apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.

2433.2. Ir jāizvērtē arī

244apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam. Šis

245princips noteic, ka valsts iestādēm savā darbībā jābūt

246konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem,

247jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā

248ar konkrēto tiesību normu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada

24910. jūnija spriedumu nr. 04-03 (98)]. Savukārt indivīds

250atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi izdotas

251tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot

252savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi.

253Tiesiskās paļāvības principa

254darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību

255normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī vai tiesiskais

256regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs,

257lai tam varētu uzticēties.

258Vecuma pensijas ir valsts sociālās

259politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un kam

260nepieciešama stabilitāte. Sociālā politika ir saistīta ar

261noteiktu valsts atbalstu, aizsardzību personām, kam tā

262nepieciešama, tādēļ personu tiesiskā paļāvība šajā jomā ir

263aizsargājama.

264Pensiju likums Latvijā tika

265pieņemts nevis uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, bet gan tikai

2661995. gada nogalē, kad jau bija izvērtētas iepriekšējā likuma

267nepilnības un atzīts, ka tas nav piemērots valsts iespējām. Par

268Pensiju likuma priekšrocībām, tā augsto starptautisko novērtējumu

269daudzkārt tika sniegta informācija masu saziņas līdzekļos. Pirmos

270trīs gadus Pensiju likuma regulētais pensiju sistēmas līmenis

271darbojās ar budžeta līdzekļu ietaupījumiem. Tādējādi Latvijas

272iedzīvotāju, arī pensionāru vidū, varēja nostiprināties

273pārliecība, ka šai sistēmai, t.i., Pensiju likumam, var droši

274uzticēties. Arī tām normām, kas paredzēja, ka, pirmkārt,

275iestājoties likumā noteiktajam vecumam, persona varēs saņemt

276pensiju pēc likumā paredzētās formulas, un tādējādi ļāva tai

277aprēķināt iespējamo saņemamās pensijas apmēru; otrkārt, ka

278pensijas piešķiršana nebūs šķērslis turpināt darbu, saglabājot

279sociāli apdrošināmās personas statusu.

280Tādējādi personas, kas pensionāra

281statusu ieguva līdz 1999. gada 5. augustam, t.i., brīdim, kad

282Saeima pirmoreiz Pensiju likumā paredzēja ierobežojumus

283nodarbinātajiem pensionāriem, savu nākotni plānoja saistībā ar

284tām tiesībām, ko Pensiju likums tām bija piešķīris. Šie

285pensionāri varēja uzņemties civiltiesiskās saistības tādā apmērā,

286kādu pieļautu viņu ienākumi gan piešķirtās pensijas, gan

287nopelnītās algas kopējā apmērā.

288Arī ierobežojumu ieviešana samērā

289īsā laika periodā - jau ar 2000. gada 1. janvāri - liedza

290nodarbinātajiem pensionāriem pienācīgā veidā pārkārtot savu

291dzīvi.

292Saeima, atkāpjoties no sākotnēji

293garantētajām tiesībām un neizvērtējot apstrīdētās normas

294atbilstību tiesiskās paļāvības principam, sabiedrībā radījusi

295nedrošības sajūtu.

296Tādējādi

297apstrīdētā norma neatbilst samērīguma un tiesiskās paļāvības

298principam un ir pretrunā ar Satversmes 1. pantu.