3. pants

Ja likumdevēja lēmumi

aizskar indivīda tiesības un likumiskās intereses, tad ir

jāizvērtē, vai tie atbilst tiesiskas valsts principiem.

No Satversmes 1. pantā ietvertā

demokrātiskās republikas jēdziena izriet virkne tiesiskas valsts

principu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principi [sk.

Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta spriedumu lietā nr.

04-05(97), 1999. gada 1. oktobra spriedumu lietā nr. 03-05(99),

2000. gada 24. marta spriedumu lietā nr. 04-07(99)].

3.1. Samērīguma princips

noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp

personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai

likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam,

jānoskaidro:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie

līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir

nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda

tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja darbība

ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūs

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska.

3.1.1. 1999. gadā valsts

pensiju budžetā radās deficīts 57,6 miljonu latu apmērā (sk.

lietai pievienoto Latvijas Republikas Labklājības ministrijas

2002. gada 18. februāra vēstuli nr. 01-11/S-360), kas

nopietni apdraudēja pensiju izmaksas vispār, tādēļ bija jāveic

pasākumi deficīta samazināšanai un visas pensiju sistēmas

stabilizēšanai. Kā norādījusi Saeima atbildes rakstā, viena no

valdības piedāvātajām iespējām bija samazināt izmaksājamās

pensijas apmēru tiem pensionāriem, kuri turpina strādāt (saglabā

sociāli apdrošināmās personas statusu).

Saeima šo priekšlikumu atbalstīja

un 1999. gada 4. novembrī pieņēma apstrīdēto normu. Tiesas sēdē

Saeimas pārstāvis apstiprināja, ka tās piemērošana deva 10,6

miljonus latu lielu ietaupījumu pensiju budžetā 2000. gadā un

10,3 - 2001. gadā, tādējādi budžeta deficīts samazinājās līdz

29,2 miljoniem latu 2000. gadā un līdz 9,2 - 2001. gadā (sk.

2002. gada 19. februāra Satversmes tiesas sēdes stenogrammu, 31.

lpp.).

Tomēr ne Ministru kabinets, ne

Saeima nav veikusi analīzi attiecībā uz to, kādas būtu

apstrīdētās normas piemērošanas sekas, ja visi nodarbinātie

pensionāri, kuru pensijas pārsniedz 60 latus mēnesī, izbeigtu

nodarbinātības tiesiskās attiecības un viņiem piešķirtās pensijas

būtu jāizmaksā pilnā apjomā.

Kā konstatējusi Valsts kontrole,

pieņemot apstrīdēto normu, nebija paredzēti konkrēti kontroles

mehānismi, tāpēc netiek veikta valsts uzraudzība pār to, vai

izmaksājamās pensijas tiek ierobežotas visiem nodarbinātajiem

pensionāriem (sk. Latvijas Republikas Valsts kontroles

2001.gada 23.augusta ziņojumu nr. 5.1-1/1676 Latvijas Republikas

Ministru kabinetam par valsts pensiju izmaksas pareizību

strādājošiem pensionāriem bezpeļņas organizācijā valsts akciju

sabiedrībā "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra"). Līdz

ar to nav nodrošinātaapstrīdētās normas vienāda un efektīva

piemērošana.

Izvērtējot likumdevēja lietoto

līdzekļu piemērotību nepieciešamā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā

arī apstākļi, kas izraisīja pensiju budžeta deficītu 1999. gadā.

Izskatot Pensiju likuma grozījumus Saeimas sēdē, deputāts Andrejs

Požarnovs norādīja, ka " … tiek izlabotas visas tās normas, tie

nepārdomātie balsojumi, kas tika sabalsoti četru gadu laikā"

(Saeimas 1999. gada 14. oktobra sēdes stenogramma).

Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

atzina, ka pensiju budžeta deficīta iemesls bija Pensiju likuma

grozījumi, kas tika izdarīti priekšvēlēšanu laikā. Arī sociālās

apdrošināšanas speciālisti vairākkārt publiski atzinuši, ka

priekšvēlēšanu laikā politiķu pieņemtu populistisku, netālredzīgu

lēmumu dēļ bija ne tikai izlietots pensiju budžeta uzkrājums, bet

arī radies liels šā budžeta deficīts (sk.: Citas izejas nav //

Lauku Avīze, 14.08.1999; Par pensiju sistēmas otro līmeni //

Latvijas Vēstnesis, nr. 46, 21.03.2001). Tādēļ ir apšaubāms,

vai apstrīdētā norma ir piemērota nepieciešamā mērķa

sasniegšanai.

3.1.2. 1999. gada 4.

novembra grozījumi Pensiju likumā paredzēja vairākus pasākumus

pensiju budžeta izdevumu samazināšanai - ne tikai izmaksājamās

pensijas apmēra ierobežošanu nodarbinātajiem pensionāriem, bet

arī, piemēram, pensijas vecuma pakāpenisku paaugstināšanu,

pensijas izmaksu pārtraukšanu personām, kuras izbrauc uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstīs. Pēdējais ierobežojums ir atcelts ar

2001. gada 20. decembra likumu "Grozījumi likumā "Par valsts

pensijām"".

Tomēr pastāv arī vēl citas

iespējas, kā iegūt līdzekļus pensiju budžeta deficīta

samazināšanai, piemēram, nodrošinot obligāto iemaksu parādu

aktīvāku iekasēšanu, rūpīgāk izvērtējot nodokļu maksātājiem

(darba devējiem) piešķirtās sociālās apdrošināšanas iemaksu

atlaides un samaksas termiņu pagarinājumus [2000. gadā kopējais

sociālā nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds bija

130,5 miljoni latu (sk. Labklājības ministrijas Sociālo

ziņojumu 2001, Rīga, 2001)], ierobežojot administrēšanas

izdevumus. Bez tam izvērtējams, vai nepastāv iespējas samazināt

aizņēmumu (kredītu) procentu likmes un maksājumus par nodokļu

administrēšanu, kas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai

jāmaksā citām valsts institūcijām (Valsts kasei, Valsts ieņēmumu

dienestam). Turklāt Saeimas deputāti, apspriežot Pensiju likuma

grozījumus, arī apstrīdēto normu, ir izteikuši līdzīgus

priekšlikumus par papildu līdzekļu iegūšanu pensiju budžetā

(sk. Saeimas 1999. gada 5. augusta un 1999. gada 14. oktobra

sēdes stenogrammu). Tāpēc Satversmes tiesa nav guvusi

apstiprinājumu tam, ka Saeima būtu pietiekami izvērtējusi, vai

izvirzīto mērķi nav bijis iespējams sasniegt ar citiem,

alternatīviem līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu Satversmē

garantētās personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, arī

tiesības saņemt visu piešķirto vecuma pensiju.

3.1.3. Vērtējot apstrīdētās

normas atbilstību samērīguma principam, galvenokārt ir jāizvērtē

likumdevēja izmantoto līdzekļu radītās sekas, t.i., vai tiesību

normas piemērošana nenodara indivīda tiesībām un likumiskajām

interesēm lielākus zaudējumus nekā iegūst sabiedrība. Bez tam ir

jāizvērtē šādas tiesību normas ietekme uz ikvienu personu, kuras

intereses tā aizskar.

No vienas puses, pamatots ir

Saeimas pārstāvja uzskats, ka apstrīdētā norma, tāpat kā pārējie

pasākumi pensiju budžeta izdevumu samazināšanai, ko paredzēja

1999. gada 4. novembra grozījumi Pensiju likumā, pieņemta visu

pensionāru interesēs. "Ja šādi pasākumi nebūtu veikti, valstij

nāktos atgriezties pie tās pensiju sistēmas, kas bija pirms tam,

kad visiem ir vienādas pensijas, un acīmredzot valsts vairs

nespētu pildīt tās finansiālās saistības, ko paredz šis likums,

un nekas cits neatliktu kā mainīt šo pensiju sistēmu un

atteikties no tās" (Satversmes tiesas 2002. gada 19. februāra

sēdes stenogramma, 29. lpp.).

Pensiju sistēmas pirmais līmenis

(valsts obligātā nefondēto pensiju shēma) ir veidots sociālās

apdrošināšanas sistēmas ietvaros. Tas darbojas pēc solidaritātes

principa. Šajā gadījumā vecuma pensijām var izmantot tikai

pensiju budžetā esošos līdzekļus. Ja līdzekļu pensiju budžetā

nav, nav arī iespējams izmaksāt pensijas. Tādējādi sabiedrības

vienas daļas - pensijas saņēmēju - interesēs ir sabalansēt

pensiju budžeta izdevumus ar ieņēmumiem un nepieļaut šā budžeta

līdzekļu pārtēriņu.

No otras puses, ir jāizvērtē arī

tas, ko apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā zaudē

nodarbinātie pensionāri.

Saeima, nosakot ierobežojumus

nodarbinātajiem pensionāriem, apstrīdētajā normā nav ietvērusi

kritēriju, kurš atrodams starptautiskajos tiesību aktos un pēc

kura vadās vairums Eiropas valstu. Proti - pensijas apmērs tiek

ierobežots, ņemot vērā pensionāra nodarbinātības ienākumus.

Latvijas likumdevējs izvēlējies citu kritēriju - pensionāra

atrašanos obligāti sociāli apdrošināmās personas (darba ņēmēja

vai pašnodarbinātā) statusā - neatkarīgi no citu ienākumu

esamības un apmēra. Tādējādi, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

piešķirtās pensijas apmērs tiek samazināts pat tad, ja, pirmkārt,

pensionārs no savas nodarbošanās ienākumus faktiski negūst,

piemēram, atrodas atvaļinājumā bez darba algas saglabāšanas vai

ir atteicies no darba samaksas, vai, otrkārt, viņa nopelnītā

darba samaksa ir mazāka par neizmaksāto pensijas daļu. Šādā

situācijā bija nonācis V. Eglītis, kuram piešķirta pensija 230

latu apmērā. Ja V. Eglītis turpinātu strādāt, saņemot algu 120

latu mēnesī, viņa kopējie ienākumi (alga un ierobežotā pensija)

būtu 180 latu.

Bez tam no lietai pievienotajiem

pensionāres Intas Sirmaces iesniegtajiem materiāliem redzams, ka

viņa, pēc pensijas piešķiršanas turpinot pildīt pagasta deputātes

pienākumus, gada laikā zaudējusi 400 latus. Pagasta deputātes

mēneša atalgojums nav pārsniedzis 9 latus, tāpēc viņa no tā

atteikusies. Taču, neraugoties uz to, viņai piešķirtās pensijas

(110 latu) izmaksa tikusi ierobežota līdz 60 latiem mēnesī.

Tādējādi apstrīdētā norma ir

acīmredzami netaisnīga pret to pensionāru daļu, kuru

nodarbinātības ienākumi nepārsniedz pensijas neizmaksājamo

daļu.

Sociālās drošības pasākumiem ir ne

tikai ekonomiskā funkcija - aizstāt ienākumu zudumu, bet arī

sociālā funkcija - nodrošināt indivīdu iespējas saglabāt

pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

Apstrīdētā norma piespiež

nodarbinātos pensionārus izvēlēties - vai nu saņemt pilnu

pensiju, vai arī turpināt strādāt. Tas savukārt nonāk pretrunā ar

pensijas vecumu sasniegušu personu tiesībām iesaistīties

sabiedriskajā dzīvē. Jau 1990. gada 4. maijā pieņemtās

deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8.

punktā tika noteikts, ka valsts apņēmusies garantēt Latvijas

Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem politiskās,

ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kuras atbilst

vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Eiropas

Sociālās hartas 1988. gada papildprotokola 4. pantā ir noteikts,

ka līgumslēdzējas puses apņemas ļaut gados vecākiem cilvēkiem,

cik ilgi vien iespējams, palikt pilntiesīgiem sabiedrības

locekļiem, izmantojot līdzekļus, kas ļautu tiem atbilstoši dzīvot

un aktīvi piedalīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.

Kaut arī Latvija šo papildprotokolu pagaidām vēl nav

ratificējusi, tajā iekļautie starptautiski atzītie principi

Latvijai jāievēro kā galvenās vadlīnijas cilvēku sociālo tiesību

aizsardzībā.

Līdzīga rakstura normas atrodamas

arī citos starptautiskajos dokumentos. Tā vecāku personu, arī

pensionāru, sabiedriskās dzīves nodrošināšanu paredz Apvienoto

Nāciju Principi vecākām personām. Šo principu 7. punkts noteic:

"Vecākiem cilvēkiem nepieciešama iespēja būt sabiedriski

aktīviem, jāpiedalās tās politikas veidošanā un īstenošanā, kas

var ietekmēt viņu dzīves līmeni, jāļauj likt lietā iegūtās

zināšanas un prasmes, nodot tās jaunākām paaudzēm." Savukārt šo

principu 2. punkts paredz nodrošināt vecākām personām iespēju

strādāt vai gūt ienākumus kādā citā veidā (sk. Apvienoto

Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1991. gada 16. decembra

direktīvu nr. A/RES/46/91).

Arī 1995. gadā Kopenhāgenā

notikušajā pasaules 117 valstu vadītāju sanāksmē par sociālās

attīstības jautājumiem pieņemtajā noslēguma dokumentā,

atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Principiem vecākām personām,

vēlreiz tika uzsvērta nepieciešamība nodrošināt, lai vecāki

cilvēki varētu palielināt savu ieguldījumu sabiedrībā un viņiem

tajā būtu pilnvērtīga loma. Sanāksmes noslēguma dokumentu ir

parakstījis arī Latvijas prezidents (sk.: Kopenhāgenas

deklarācija un darbības programma, Rīga, 1996).

Savukārt Eiropas Savienības

Pamattiesību hartas 25. pants noteic, ka "Savienība atzīst un

ievēro vecākās paaudzes personu tiesības uz cilvēka cienīgu un

neatkarīgu dzīvi un līdzdalību sabiedriskajā un kultūras dzīvē"

(Vildbergs H. J., Feldhūne G. Salīdzinošās konstitucionālās

tiesības. Rīga: Latvijas Universitāte, 2001, 92. lpp.). Harta

parakstīta Nicā 2000. gada 7. decembrī.

Apstrīdētā norma rada gluži

pretējas sekas - tā ierobežo nodarbināto pensionāru iespējas

iesaistīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē. To

apstiprina arī toreizējā labklājības ministra Roberta Jurdža

viedoklis. Uz jautājumu par ekonomisko efektu, ko dos liegums

nodarbinātajiem pensionāriem saņemt algu vienlaikus ar pensiju,

viņš norādīja, ka "mainīsies situācija darba tirgū - atbrīvosies

darba vietas jaunajiem darbiniekiem …" (Pilsētniece L. Mūsu

visu kopējā rūpe tomēr ir: gan pensionāru, gan tautas, gan valsts

dzīve // Latvijas Vēstnesis, nr. 251/252, 10.08.1999).

Neraugoties uz to, ka apstrīdētās

normas darbība ir ierobežota laikā, faktiski tās radītās sekas

var būt paliekošas. Piemēram, ja nodarbinātais pensionārs pēc

apstrīdētās normas spēkā stāšanās uzsaka darba līgumu, lai

saņemtu visu piešķirto pensiju, tad ir apšaubāms, vai pēc pāris

gadiem, kad apstrīdētā norma zaudēs spēku, viņam būs iespēja

atgriezties darba tirgū.

Tādējādi

apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.

3.2. Ir jāizvērtē arī

apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam. Šis

princips noteic, ka valsts iestādēm savā darbībā jābūt

konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem,

jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā

ar konkrēto tiesību normu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada

10. jūnija spriedumu nr. 04-03 (98)]. Savukārt indivīds

atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi izdotas

tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot

savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi.

Tiesiskās paļāvības principa

darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību

normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī vai tiesiskais

regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs,

lai tam varētu uzticēties.

Vecuma pensijas ir valsts sociālās

politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un kam

nepieciešama stabilitāte. Sociālā politika ir saistīta ar

noteiktu valsts atbalstu, aizsardzību personām, kam tā

nepieciešama, tādēļ personu tiesiskā paļāvība šajā jomā ir

aizsargājama.

Pensiju likums Latvijā tika

pieņemts nevis uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, bet gan tikai

1995. gada nogalē, kad jau bija izvērtētas iepriekšējā likuma

nepilnības un atzīts, ka tas nav piemērots valsts iespējām. Par

Pensiju likuma priekšrocībām, tā augsto starptautisko novērtējumu

daudzkārt tika sniegta informācija masu saziņas līdzekļos. Pirmos

trīs gadus Pensiju likuma regulētais pensiju sistēmas līmenis

darbojās ar budžeta līdzekļu ietaupījumiem. Tādējādi Latvijas

iedzīvotāju, arī pensionāru vidū, varēja nostiprināties

pārliecība, ka šai sistēmai, t.i., Pensiju likumam, var droši

uzticēties. Arī tām normām, kas paredzēja, ka, pirmkārt,

iestājoties likumā noteiktajam vecumam, persona varēs saņemt

pensiju pēc likumā paredzētās formulas, un tādējādi ļāva tai

aprēķināt iespējamo saņemamās pensijas apmēru; otrkārt, ka

pensijas piešķiršana nebūs šķērslis turpināt darbu, saglabājot

sociāli apdrošināmās personas statusu.

Tādējādi personas, kas pensionāra

statusu ieguva līdz 1999. gada 5. augustam, t.i., brīdim, kad

Saeima pirmoreiz Pensiju likumā paredzēja ierobežojumus

nodarbinātajiem pensionāriem, savu nākotni plānoja saistībā ar

tām tiesībām, ko Pensiju likums tām bija piešķīris. Šie

pensionāri varēja uzņemties civiltiesiskās saistības tādā apmērā,

kādu pieļautu viņu ienākumi gan piešķirtās pensijas, gan

nopelnītās algas kopējā apmērā.

Arī ierobežojumu ieviešana samērā

īsā laika periodā - jau ar 2000. gada 1. janvāri - liedza

nodarbinātajiem pensionāriem pienācīgā veidā pārkārtot savu

dzīvi.

Saeima, atkāpjoties no sākotnēji

garantētajām tiesībām un neizvērtējot apstrīdētās normas

atbilstību tiesiskās paļāvības principam, sabiedrībā radījusi

nedrošības sajūtu.

Tādējādi

apstrīdētā norma neatbilst samērīguma un tiesiskās paļāvības

principam un ir pretrunā ar Satversmes 1. pantu.