Par Militārā dienesta likuma 10. panta otrās daļas un 15. panta pirmās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 102. pantam

12. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību,

visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu. Pamattiesību ierobežojumam jābūt

noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas

likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 29.

septembra sprieduma lietā Nr. 2022‑08‑01 13. punktu).

Militārā dienesta likums pieņemts 2002. gada 30. maijā,

izsludināts 2002. gada 18. jūnijā oficiālajā izdevumā

"Latvijas Vēstnesis" Nr. 91 un stājās spēkā 2002. gada

1. jūlijā. Militārā dienesta likuma 15. panta pirmās daļas 1.

punkts nav grozīts. Savukārt Militārā dienesta likuma 10. panta

otrā daļa ir grozīta ar likumu "Grozījumi Militārā dienesta

likumā", kas pieņemts 2009. gada 17. septembrī, izsludināts

2009. gada 6. oktobrī oficiālajā izdevumā "Latvijas

Vēstnesis" Nr. 158 un stājās spēkā 2009. gada 20. oktobrī.

Ar šiem grozījumiem vārdi "sabiedriskās organizācijās"

tika aizstāti ar vārdiem "biedrībās un

nodibinājumos".

Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas

ir pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu

prasībām. Tāpat Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka

apstrīdētās normas ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona

varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt to piemērošanas sekas.

Pieteikuma iesniedzēja izsaka šaubas par to, vai apstrīdētās

normas ir pieņemtas, ievērojot labas likumdošanas principu - no

attiecīgo normatīvo aktu projektu izstrādes dokumentiem neesot

iespējams izsecināt nepieciešamību pēc atšķirīgas attieksmes pret

karavīriem un valsts pārvaldes darbiniekiem, kā arī valsts

dienestā nodarbinātajiem, kas arī piedalās sabiedrības drošības

un kārtības nodrošināšanā, zemessargiem un rezerves karavīriem.

Šie apsvērumi ir pārbaudāmi, izvērtējot apstrīdēto normu

atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam.

Tātad apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu.